1921 - 1930: Pārmaiņu pasaule 

 

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Kamēr Rietumu pasaule pielāgojās miera laikam, briti piedzīvoja mazu revolūciju, lielāku brīvību apģērba etiķetē un sociālajā mobilitātē, kas vairs nebija tikai vīriešu dzimuma pārstāvju privilēģija, veicinot jauniešus arvien vairāk pievērsties kosmopolītiskam dzīves veidam. Iepriekšējās desmitgades sociālās reformas nodrošināja 

Četri ringi, ieskaitot kolliju ringu – tipiska 1920-to gadu izstāžu aina

uzlabotas izglītības un labklājības iespējas zemākajām šķirām, rosināja to saņēmējus pārsniegt savas vietējās robežas, toties lauku muižniekiem, kas jau tā cieta no pieaugošās nodokļu nastas, kļuva arvien grūtāk noalgot lētu darbaspēku mājas vai lauku darbiem; daudzi, nespēdami pārvarēt šo ārējo spiedienu, bija spiesti pamest savus īpašumus. Suņu audzētāji nebija izņēmums,  kad to atbalstītāju bērni un mazbērni sāka iznerrot aristokrātiju. 

Līgums, kas piešķīra neatkarību Īrijas dienvidu grāfistēm, saglabājot ziemeļu novadu lojalitāti britu tronim, posta piemeklētajā reģionā atnesa sūri iegūto mieru, lai arī tādējādi samazināja Kennelkluba ietekmi, jo dienvidīru suņu audzētāji arī tiecās iegūt līdzīgu brīvību. Dublinas Īru Keriblū terjeru kluba lēmums turpināt ceļu vienatnē pamudināja arī citus sekot šim piemēram, un līdz 1921. gadam pietiekams entuziasms uzkrājās, lai 

Ch Thane of Athelney

noorganizētu Īru Kennelklubu, kas ātri nostiprinājās, atstājot Ziemeļīrijas grāfistes Londonas Kennelkluba kontrolē.

Kopš pašiem sākumiem Kennelklubs ir atbalstījis darba prasmju izkopšanu medību suņiem; tāds pat atbalsts dienesta suņiem likās tikai dabisks, īpaši pēc to veiksmīgās izmantošanas Pirmajā pasaules karā. 1924. gadā jaunizveidotā „Asociētā aitu, policijas un armijas suņu savienība” ieviesa savas „pārbaudes” kā suņu darba spēju pārbaudes un veicināšanas metodi ne tikai medībās. Kennelklubs šo iniciatīvu atbalstīja, ieviešot „Vilku suņu līgu un Lielbritānijas čempionāta kluba darba spēju pārbaudes”, kas notika 1927. gada maijā Bromvičas pilī. 

Sadalītas trīs nodaļās – Kontroles, Adžiliti un Pēdu dzīšanas darbs -, darba spēju pārbaudes tika veidotas tā, lai noteiktu dzīvnieka piemērotību sardzes vai policijas darbam, un tās bija populāras bruņoto vai policijas spēku, kā arī apsardzes kompāniju un cietuma uzraugu vidū, taču vēstures gaitā kolliju mīļotāju aprindās vienmēr ir bijusi sava neliela entuziastu grupa. Kennelklubs nemaz nekavējās īstenot sava 1917. gada lēmuma atzarojumus, īpaši pēc tam, kad nebija izdevies atturēt audzētājus 

Ch Laund Lynn

reģistrēt kucēnus no nereģistrētiem vecākiem. Pēc kaislīgām diskusijām par to, kādu kaitējumu šāda prakse nodara ciltsrakstu turpināšanai, nemaz nerunājot par Kennelkluba finansēm, tika ieviesta vecāku reģistrācijas sistēma, kas ļāva nelicencēto metienu atvasēm, nākušām pasaulē laikā no 1917-1920. gadam, tikt reģistrētiem kā vaislas dzīvniekiem, bet ne izstāžu nolūkiem.

Pirms desmitgades beigām  klubs atkal centās iegūt audzētāju labvēlību, ievērojami samazinot reģistrācijas maksas, bet tikai retais vairs meklēja kluba padomu šajās lietās, īpaši tāpēc, ka izstāžu suņa izcelsmi viegli varēja noslēpt ar vārda nomaiņu. 

Kad suņaudzētāju kopiena atgriezās pie savām darba šķiras saknēm ar vietējām biedrībām, organizējot mazus sociālus pasākumus, kas sabiedrībā guva lielāku piekrišanu nekā lielās, nacionālās izstādes, kuras ilga līdz pat 5 dienām, cenšoties kaut kā pastāvēt, Kennelklubs centās glābt situāciju, atceļot viena Challenge sertifikāta piešķiršanu 

Ch & Am Ch Laund Lukeo

par „Best of Breed”, un tā vietā piešķīra balvas suņu pāriem, pa vienai katram dzimumam; papildus tika nolemts atbalstīt kolliju audzētājus, klasificējot gludspalvainos un garspalvainos kollijus kā atsevišķas šķirnes, tādējādi atceļot tradīciju piešķirt Challenge sertifikātus par Labāko kolliju vai Labāko suni vai Labāko kuci, neatkarīgi no apmatojuma tipa.

Kolliju šķirnes liktenis sekoja nacionālajām tendencēm, dibinot reģionālos šķirnes klubus, koncentrējoties uz Pāru, Sankciju vai Limitētu izstāžu rīkošanu, izplatoties lielākoties blīvi apdzīvotās industriālās teritorijās, bet pirmie desmitgades laikā reģistrētie klubi bija tikai Nortomberlendas un Dirhemas kolliju klubi, kuru izcelsme izsekojama līdz pat gadsimta sākumam un kuri darbojas vēl šodien. 

Tajā pat laikā nacionālie klubi piedzīvoja dalībnieku skaita krišanos tādos apjomos, kas jau apdraudēja čempionātu statusu un arī klubu finansiālo stāvokli. Šāda situācija rosināja ierēdņus no Kolliju kluba, Ziemeļu Kolliju kluba un nereģistrētā Garspalvaino Zilā marmora kolliju kluba apsvērt apvienošanos. Pēc tālākām pārrunām par piemērotu nosaukumu, statūtiem un noteikumiem, 1924. gadā tika panākta vienošanās, kad Kennelklubs piesolīja savu atbalstu, piešķirot Challenge sertifikātus jebkurai jaunai biedrībai. Britu Kolliju klubs,

Ch Eden Emerald

mantojis savu priekšgājēju klubu kausus un balvas, sarīkoja savu pirmo Čempionāta izstādi 1925. gada februārī, kurā V. Hotons piešķīra Challenge sertifikātus čempioniem Thane of Athelney un Eden Enrapture, abi no kuriem ieguva savu ceturto balvu tajā dienā. Kolliju kluba 60 gineju Challenge Trophy balva, kuru pasniedza „Best in Show” uzvarētājam šajā izstādē tika piešķirta sunim Thane of Athelney. Interesanti, ka šīs balvas nākamajā gadā tika atkārtotas, kad ringu tiesāja Hjū Ainskovs (PARBOLD). 

Tikai dažas audzētavas pārcieta karu, to skaitā bija Lorda SEEDLEY, kura pārgāja R. Radmenam pēc Lorda nāves, Freda Robsona EDEN un V.V. Stensfīlda LAUND, kuras dominēja garspalvaino kolliju audzēšanā, kamēr interesi par zilā marmora kollijiem uzturēja mācītāja T. Saltera MOUNTSHANNON un Hjūma-Robertsona PORCHESTER audzētavas. Gludspalvaino kolliju liktenis lielā mērā atradās F. Vaildgūsa CANUTE, R. Andersona SALTAIRE

Laund Loyalty of Bellhaven

un LAUND audzētavu  noteikšanā. Jaunpienācēji garspalvaino kolliju atbalstītāju pulciņā bija no plaša ģeogrāfiskā spektra kā F.V. Balls (BACKWOODS), A.L. Heiters (ATHELNEY), R.H. Roberts (ASHTEAD), E.S. Pīrss (ELTHAM PARK), Džordžs Arčers (WHITELEA) un Ņūberiju pāris (ALPIGTHON); savukārt gludspalvaino kolliju fanu sabiedrību papildināja B. Dž. Hevisons (EWBURN) un A. Ņūtons (HALGHTON), kas pievienojās jau nodibinātajām audzētavām, un pirms desmitgades beigām godājamo audzētāju sarakstam savus vārdus pievienoja arī trīs dominējošās dāmas-audzētājas un izstāžu dalībnieces – Klēras Molonijas jaunkundze (WESTCARRS), Nadina Džordžas kundze (BEULAH) un R. Rhaisa, kas daudzus gadus iztika bez audzētavas piedēkļa, bet bija plaši pazīstama ar saviem HUGHLEY gludspalvainajiem kollijiem.

Nav rakstisku datu par to, kādēļ kollijus reti kur popularizēja, neskaitot to izstāžu titulus; iespējams, tam ir sakars ar nestabilo eksporta tirgu vai visticamāk – ar dominējošo audzētavu komerciālo raksturu. Lai vai kāds iemesls tam būtu, 1920-tajos gados dominantu čempionu kļuva mazāk, garspalvaino kolliju konkurencē slavas virsotnē gozējās tikai tādi suņi kā Thane of Athelney no Ch Poplar Perfection un Ch Backwoods Fashion dēls Fashion’s Superior.

Par spīti samazinātajam skaitam, gludspalvainie kolliji spēja dot vienu izcilu uzvarētāju – zilā marmora krāsas kuci Ch Laund Lynne, kas pacēla šķirnes godu līdz visaugstākajam līmenim, iegūstot „Best in Show” balvu Skotu Kennelkluba un Kennelkluba izstādēs, kā arī  Birmingemas nacionālajā izstādē. Taču desmitgades kulminācijas punkts noteikti bija Laund audzētavas sasniegums, saņemot visus četrus Kolliju Challenge sertifikātus Birmingemas Suņu Izstāžu sabiedrības organizētajā „Nacionālajā izstādē” 1924. gadā, kad Ch Fellman ar savu ceturto un Laund Latha ar savu otro CS pacēla augstāk gludspalvainos kollijus, kamēr audzētavas biedri Laund Lukeo pievienoja tam savu otro no 7 CS un Laund Lucia ieguva vienīgo balvu, nopelnot bonusu garspalvainajiem kollijiem. Pēdējiem diviem pievienojās „Best Any Variety Brace in Show”, kā arī Lukeo iegūtās ‘Best Non-Sporting Dog or Bitch’ un ‘Best Non-Sporting other than a Toy’ balvas, kas noslēdza neaizmirstamo izstādi gan šķirnei kopumā, gan audzētavai, uzstādot rekordu, kas joprojām nav pārspēts un nez vai kādreiz tiks.

Lai arī kolliju izstādēm 1920-tie gadi nebija nekāds zelta laiks, tomēr tie deva pāris nozīmīgus vaislas suņus un kuces. Garspalvaino vidū izcēlās tādi kolliji kā čempioni  Ashtead Applause, Netherkeir Starboy, Laund Lindrum un Seedley Sepia, kā arī trīskrāsu Wishaw Reliable. Vēl ietekmīgāki izrādījās sabulkrāsas un baltās krāsas sugasbrāļi, Chs Backwoods Fashion (formāli: Eden Edward) un Eden Emerald no Ch Poplar Perfection.  Šajā valstī pastāvošā mode iedibināja dominējošo ciltstēvu līniju, kas ietekmēja lielākoties dienvidu audzētājus, īpaši Beulas kollijus. 

Eden Emerald, kas bija teju 16 mēnešus jaunāks un pirmais, kas ieguva titulu, kļuva par tēvu  Eden Educator, pirms doties pāri Atlantijas okeānam, kopā ar dēlu izveidojot divas ietekmīgas ciltslīnijas, kuru nozīme jūtama vēl šodien. Emerald Amerikas karjera izrādījās vēl iespaidīgāka, un, lai arī viņš nekad neieguva amerikāņu titulu, viņa importēšana ne tikai bija pieminēta Dr. Beneta žurnālā „The Collie”, atstāja 9 Amerikas Kolliju Čempionus un vairākus ietekmīgus ciltstēvus, ieskaitot El Capitan of Arken, kas spēlēja izšķirošu lomu Amerikas kollija kā atsevišķas identitātes nostiprināšanā.

Kuces vienmēr ir grūtāk novērtēt: Peggy o’ Mountshannon  d līnija, Eden Embrace, Ch Eden Elenora, Fashion un Emerald māte, un Denny Dinah visas nākušas no Denny Lively Bird 1. līnijas un Seedley Floss 14. līnijas, būtiski bagātinot ciltsmāšu līnijas. Lai arī gludspalvainie kolliji saruka skaitā, to vidū radās vairāki ietekmīgi tēvu un dēlu pāri, ieskaitot zilā marmora čempionus Canute Clinker un Admiration, netitulēto Stanley Leader un  Weardale Leader, kā arī neticamā trīs paaudžu līnija ar Stanley Example, Ch Blue Blend un Royton Blue Boy. Atlasīt dominējošās kuces ir vēl grūtāk gludspalvaino kolliju populācijā, bet visu vadošo audzētavu saraksta augšgalā noteikti ir H. Vitlija PRIMLEY; Vitlijs bija nedaudz ekscentrisks džentlmenis, kas specializējas dažāda tipa zilās krāsas dzīvniekos un papildus Ch Laund Lynne bija izaudzējis vairākus citus ietekmīgus ciltstēvus.

Daudzām britu audzētavām eksports palika būtisks labklājības faktors, Amerika joprojām bija populārākais galamērķis, taču amerikāņi sāka kļūt uzmanīgāki, jo tikai trīs galvenās audzētavas spēja diktēt tādas cenas, kas sasniegtu iepriekšējo līmeni. Laund vadītājs V.V. Stensfīlds bieži šķērsoja Atlantijas okeānu kopā ar vairākiem kollijiem, kas bija domāti bagātākajām Amerikas audzētavām, taču 1929. gada janvāra ceļojums bija pats neaizmirstamākais. Pēc tam, kad Stensfīlds bija tiesājis Britu Kollija kluba čempionātu, kur viņš palīdzēja kucēnam Lucason of Ashtead nonākt līdz pat „Best in Show” un Challenge Trophy balvai, viņš devās uz Ameriku kopā ar 6 kollijiem, ieskaitot Lucason metiena brāli Jeanson of Ashtead, kas tika pārdēvēts par Laund Loyally. Ierodoties pāris dienas pirms Vestminsteras Izstādes, kur Ilča kungs bija pieteicis Loyally kā nereģistrētu, izmantojot vārdu Laund Loyalty of Bellhaven, Amerikas izstāžu pasauli pāršalca vētra, kolliju vēsture tika rakstīta uz vietas, jo „Best in Show” balvu saņēma 9 mēnešus vecs kucēns – vienīgais kollijs un vienīgais kucēns, kas ieguvis šādu pagodinājumu. Loyalty, kā nu viņu jāsauc, nekad neieguva amerikāņu titulu, jo Ilčs uzskatīja šādu uzvaru par pietiekami svarīgu, lai suni atsauktu no tālākas dalības. Trīs mēnešus vēlāk viņa metiena brālis  Lucason of Ashtead pievienojās Bellhaven audzētavai un savā debijā Gardenas izstādē nākamajā gadā gan nepārspēja brāli, tomēr ieguva „Best of Breed” un otro vietu Darba grupā, saņemot amerikāņu titulu un atstājot ievērojamu ietekmi uz nākamajām paaudzēm. 

 

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0