Ģenētika  

» Šķirnes standarts » Fotogalerijas » Šķirnes vēsture »  Latvijas kolliju vēsture » Ģenētika

» Apmatojuma krāsu iedzimtības grafiks


 

0

 Apmatojuma krāsas maiņas ārējie cēloņi un krāsu fakti

Teksts © Kolliju portāls. Izmantošana bez rakstiskas atļaujas kategoriski aizliegta un aizsargāta ar likumu par autortiesībām un blakustiesībām.

Genotipa noteiktā dzīvnieka krāsa var atšķirties fenotipiski. Krāsu maiņas ārējie faktori ietver sevī sekojošos:

  • vides (izbalēšana saulē var radīt rūsas krāsas toni kažokā);

  • endokrīnie (pastiprināta vairogdziedzera darbība var izraisīt kažoka krāsas izmaiņas, dažkārt melnu pigmentāciju pārvēršot sarkanīgā nokrāsā);

  • bioķīmiskie;

  • uzturvielu trūkumi;

  • mehāniskie (parazīti);

  • ārstniecības radītie (attiecas uz tiem kollijiem, kuri saņēmuši pārlieku lielu vitamīna E devu).

Krāsu fakti

 

  1. Ne vienmēr tikko pēc dzimšanas viegli var noteikt defektīvos un nedefektīvos baltā marmora īpatņus, un ir nepieciešams kucēnus paaudzēt pāris nedēļas, līdz var novērot jebkādus iespējamos defektus.

  2. Baltā marmora kollijiem nevar būt sabuļkrāsas vai trīskrāsu pēcnācēji, tikai marmora krāsas pēcnācēji (zilā marmora, sabuļkrāsas marmora, baltā marmora).

  3. Baltā marmora kollijs nekādā veidā nav saistīts ar baltā faktora gēnu. Baltā marmora krāsa var parādīties baltā faktora genotipa ietvaros, piemēram, krustojot divus baltā faktora marmora krāsas īpatņus. Šajā gadījumā baltā faktora baltā marmora dzīvnieku būtu ārkārtīgi grūti atšķirt no baltā marmora dzīvniekiem, kuri nav balti-faktorēti, jo abi dzīvnieki ir gandrīz pilnīgi baltā krāsā.

  4. Rūsgano pazīmju krāsas intensitāte iedzimst, neatkarīgi no sabuļkrāsas, trīskrāsu, zilā marmora vai sabuļkrāsas marmora gēniem.

  5. Trīskrāsu dzīvnieka, kuram ir sabuļkrāsas vecāki, izmantošana nedod iespēju iegūt kucēnus ar izteiktāka toņa rūsganajām pazīmēm, salīdzinot ar trīskrāsu dzīvnieka, kam ir zilā marmora vecāki, vai zilā marmora dzīvnieka izmantošanu. Trīskrāsu genotips ir atat mm, neatkarīgi no trīskrāsu dzīvnieka vecāku kažoka krāsas (vai tā būtu sabuļkrāsa, trīskrāsu variants, zilā marmora vai sabuļkrāsas marmora variācija). Sabuļkrāsas kolliji nenes abus gēnus, kas atbildīgi par rūsganajām pazīmēm, un nepauž rūsgano pazīmju gēnu (tas var būt ayay mm vai ayat mm). Jāatceras, ka ay gēns nenosaka rūsgano pazīmju krāsas intensitāti.

  6. Sabuļkrāsas marmora dzīvniekiem nepiemīt un tie nenodod vairāk ģenētiskos defektus kā citas krāsas kolliji.

  7. Sabuļkrāsas marmora dzīvniekus ne vienmēr ir viegli noteikt tikko pēc dzimšanas. Daži sabuļkrāsas marmora īpatņi ir ar izteiktākām marmora pazīmēm nekā citi. Sabuļkrāsas marmora variāciju var būt grūti noteikt arī pieaugušiem dzīvniekiem.

  8. Sabuļkrāsas marmora, sabuļkrāsas un  tīras sabuļkrāsas kollijus parasti var noteikt ar eksperta palīdzību, taču dažkārt tos var būt grūti atšķirt vienu no otra. Zinot vecāku genotipus, kucēna genotipu noteikt ir vieglāk.

  9. Sabuļkrāsas un zilā marmora krāsas īpatņu krustošana:

a.   Nerada vāji izteiktas krāsas zilā marmora kucēnus. Par sabuļkrāsu atbildīgais un sabuļkrāsā un sabuļ-marmora krāsā atrodamais ay gēns neiejaucas zilā marmora krāsas veidošanā. Zilā marmora dzīvnieki pat nav ay gēna nēsātāji (zilā marmora gēns ir atat Mm).

b.   Nerada vāji izteiktu sabuļkrāsu. Tādā pat veidā vāji izteiktas sabuļkrāsas īpatņi nerodas zilā marmora krāsu krustošanas rezultātā. Sabuļkrāsas īpatņi ir ay gēna nēsātāji (kas iedzimst no sabuļkrāsas vecākiem un nevis no zilā marmora krāsas vecākiem). ay gēns nosaka sabuļkrāsas veidošanos. No zilā marmora krāsas vecākiem iegūtais at gēns ir tāds pats at gēns, kāds var iedzimt no cita sabuļkrāsas vai trīskrāsu īpatņa.

  1. Sabuļ-marmora krāsas dzīvnieki, kas radušies, krustojot sabuļkrāsas ar marmora krāsas īpatņus, ir marmora gēna nēsātāji, kas ietekmē apmatojuma krāsu dzīves pirmajos mēnešos, taču līdz brieduma sasniegšanai bieži vien kļūst nepamanāms. Iemesls šim ir, ka marmora gēnam ir gaišs fons (sabuļkrāsa), uz kā tas darbojas, tādējādi efekts ne vienmēr ir acīmredzams.

  2. Divu zilā marmora īpatņu krustošana, kam piemīt dominējoši zilā marmora gēni, nepalielina iespēju iegūt baltā marmora krāsas kucēnus. Iespēja iegūt baltā marmora kucēnus nekad nav lielāka par 25% šādas krustošanas gadījumā, jo marmora gēns pēc savas iedarbības nav kumulatīvs. Zilā marmora vecāku genotips ir atat Mm, neatkarīgi no tā, vai visi priekšteči bijuši zilā marmora krāsas vai arī daži no tiem bijuši trīskrāsu vai sabuļkrāsas.

  3. Recesīvā pelēkā kolliju krāsa, kas satur izpludinošo gēnu dd, kurš nosaka „maltas pelēko” un „sudrabaino” krāsojumu, nekādā veidā nav saistīts ar suņu ciklisko asins slimību („pelēkā kollija sindroms”), kolliju acu anomālijām vai jebkādiem citiem defektiem. Tā ir normāla krāsu variācija.

  4. Dominējošā pelēkā kollija krāsa, kas satur gēnu, kurš nosaka „pūderslotiņas” krāsojumu (G), nekādā veidā nav saistīts ar suņu ciklisko asins slimību („pelēkā kollija sindroms”), kolliju acu anomālijām vai jebkādiem citiem defektiem. Tā ir normāla krāsu variācija.

  5. Marmora gēns, kas atbildīgs par zilā marmora un sabuļkrāsas marmora krāsojumu, nekādā veidā nav saistīts ar kolliju acu anomālijām, progresīvo acs tīklenes  atrofiju, suņu ciklisko asins slimību („pelēkā kollija sindroms”), „izbalējošo” kucēnu sindromu, strupām astēm vai jebkādu no defektiem, kas tam netaisnīgi un nepareizi tiek piedēvēti.

  6. Zilā marmora dzīvniekiem nepiemīt un tie nenodod iedzimtībā vairāk ģenētisko defektu, kā jebkuras citas krāsas kolliji.

  7. Trīskrāsu kollija sakrustošana ar trīskrāsu kolliju var radīt tikai trīskrāsu pēcnācējus, tādā veidā nav iespējams iegūt zilā marmora krāsas kucēnus. Ja piedzimst zilā marmora kucēns, viens no trīskrāsu vecākiem faktiski ir bijis „slēptais marmora”  īpatnis. Dažos gadījumos šos slēptos marmora īpatņus ir grūti atšķirt  no trīskrāsu īpatņiem.

  8. Trīskrāsu kollijiem ar zilā marmora izcelsmi ir tie paši genotipi kas trīskrāsu kollijiem ar sabuļkrāsas vai trīskrāsu izcelsmi (atat mm). Tādējādi trīskrāsu īpatņi no zilā marmora vecākiem ne vienmēr rada izteiktākas krāsas zilā marmora pēctečus nekā trīskrāsu īpatņi no sabuļkrāsas vai trīskrāsu vecākiem.

  9. EE gēnu noteiktā „sejas maska” dažādiem indivīdiem var būt dažādas krāsas intensitātes.

  10.  Suņu cikliskās asins slimības gēns (CCH, „pelēkā kollija sindroms”) nav saistīts ar kolliju acu anomālijām, progresīvo acs tīklenes atrofiju vai marmora gēnu.

  11. Trīskrāsu, sabuļkrāsas un tīri sabuļkrāsas kollijiem nevar būt baltā marmora pēcnācēji, tā kā tie ir genotipiski mm, un tiem nav M gēna, kas papildinātu nepieciešamo baltā marmora homozigoto MM genotipu.

 

0

  » Šķirnes standarts » Fotogalerijas » Šķirnes vēsture »  Latvijas kolliju vēsture » Ģenētika

» Apmatojuma krāsu iedzimtības grafiks


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0