Reiz rakstījis lūgumus pieņemt darbā Rīgas cirka un zooloģiskā dārza direktoriem, bet ticis ignorēts, Vecais Kollijs Latvijā noteikti ir tas cilvēks (viņš gan pats saka, ka esot sunīts!), kurš visvairāk zina par dzīvnieku filmēšanu. Tā ir plaši aprakstīta Kolliju portālā, viņš daudz filmē pats un caur videokameras aci uz dzīvniekiem raugās jau trīs gadu desmitus. Pateicoties viņam, tagad arī Holivudā zina, kur atrodas Varieba. Draudzējas ar Lesijas treneriem un pats uzņem interneta seriālu "Fermas kolliju piedzīvojumi", izveidojis pasaulē lielāko suņu filmu kolekciju un tad to iznīcinājis. Pabeidzis Lesijas akadēmiju, bet visvairāk zināšanu ieguvis tieši siena šķūnī, kurā izveidojis savu fermas kino studiju. Arī mūsu saruna būs par kino.

.

Sākšu ar jautājumu, kuru nebiju domājis uzdot kā pirmo, taču ziņkāre neliek mierā. Kāpēc tu izdzēsi savu filmu kolekciju, kuru veidoji divdesmit gadus?

Lai gan man bija izdevies izveidot pasaulē vislielāko suņu mākslas un dokumentālo filmu, TV raidījumu un šovu kolekciju no visas pasaules, pēc ilggadējas vākšanas sapratu, ka man vairs pārāk nepatīk skatīties tā dēvētās "suņu filmas". Tādēļ brīdī, kad sāka pietrūkt vieta ārējos cietajos diskos, kuros glabāju paša nofilmēto un nofotografēto, sāka trūkt vietas, bez nožēlas visu filmu kolekciju izdzēsu, iegūstot padsmit diskus daudzu terabaitu apjomā.

Interesants šķita tavs filmu vērtējums, tu tās iedalīji trijās kategorijās.

Pirmajā grupā tika ierindots pilnīgi neskatāms "sviests", kas turklāt pieblīvēts ar datoranimāciju un animatroniku. Otrajā grupā bija tās filmas, kas atstāj dziļu iespaidu uz skatītāju un izraisa līdzpārdzīvojumus, bet trešajā - tipiski raudāmgabali. Skatoties pirmās grupas filmas, vienkārši tiek iztērēts laiks un prātā atkal iešaujas doma, ka Holivuda "sen ir pagalam", bet trešās grupas filmas sentimentāliem un pārlieku jutīgiem cilvēkiem nav ieteicams skatīties vispār, jo šie darbi var radīt paliekošas psiholoģiskas traumas uz visu mūžu. Tāpat, kā padomju filmas par suņiem. Piemēram, bērnībā pēc noskatītās filmas "Baltais Bims, melnā auss" es ieslēdzos vannasistabā un ilgi raudāju. Vēl tagad man ir skaidrs, ka otrreiz es vairs to noskatīties nespētu.

Līdzpārdzīvojumu jeb otrās grupas filmām jābūt ar laimīgām beigām. Tas visbiežāk ir par atgriešanos mājās pēc ilgas prombūtnes, milzīga uzticība un mērķtiecības rīcība, pēc kuras seko atkaltikšanās. Es gan pats nekad negribētu piedzīvot situāciju, kad kāds no maniem suņiem pazūd, meklē un nevar atrast mājas, nokļūst patversmēs vai tiek nozagts. Šajās filmās dzīvnieki pārnāk mājās, kurās viņus ļoti gaida! Protams, reizēm tiek parādīta arī cilvēku sliktā attieksme pret saviem suņiem - tie mēdz būt "aizmirsti", izmesti, nodoti, bet tik un tā šie suņi tiecas atpakaļ pie saviem cilvēkiem, uz savām mājām.

.

.

Lesija arī nācā mājās.

Jā, filmā un seriālā pat vairākkārt gadījās šādas situācijas, bet bez Lesijas gribu pieminēt tādas filmas kā "Neparastais ceļojums", šīs filmas rīmeiks "Mājupceļš: Neparastais ceļojums" un tā turpinājums "Mājupceļš 2: Pazuduši Sanfrancisko", "Greifrijāras Bobijs" Tāpat jāredz "Tālu prom no mājām jeb Dzeltenā suņa piedzīvojumi", "Fļuks". Arī padomju laikā bija četrsēriju filma "Četru draugu dzīve un piedzīvojumi", taču šis filmas veidotājiem neizdevās radīt tādus pārdzīvojumus, kā amerikāņu versijās. Vismaz man nē.

Kādēļ, tavuprāt, filmās ir jārāda ļaundari?

Uz ekrāna visai bieži suņi sastop ļaundarus, sākot ar suņķērājiem un beidzot ar suņu nīdējiem no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Reiz, kad rakstīju par kino stereotipiem, pieminēju "obligātos" ļaunos suņķērājus, taču tas viss ir radies no dzīves. Kino veidotāju vēlme gandrīz katrā filmā ievietot kādu ļaundari un likt galvenajam varonim - sunim - mazākā vai lielākā mērā ciest vai pārdzīvot, ir saprotama - ir jāpanāk skatītāju līdzpārdzīvojums, bet man šis paņēmiens ļoti nepatīk.

Tātad, ļaunie varoņi filmās ir neizbēgami?

Pat Holivudas suņu filmu klasika ir visai skarba un nežēlīga. Piemēram, tādās filmās kā "Vecais burkšķis" vai "Kur sarkanās papardes aug" suņi beigās iet bojā, lai kā skatītājiem to negribētos. Lai arī aizstāvot savus saimniekus, taču beigas ir vienas - kaps vai akmeņu krāvums. Starp citu, Spaiku no "Vecā Burkšķa" un "Flandrijas suņa" trenēja Lesijas treneris Ruds Vēdervokss. "Flandrijas suns" sākas ar alkoholiķa cietsirdīgu izturēšanos pret savu suni, kuru sit un liek tam vilkt smagu vezumu. Kad suns to vairs nespēj, nežēlīgais saimnieks to pamet nomirt uz ceļa. Atšķirībā no grāmatas, filmas beigas gan ir laimīgas. Vēl jāpiebilst, ka zēna vectēva lomā te iejuties Donalds Krisps, kurš savulaik bija kopā ar Lesiju divās pirmajās filmās.

.

.

Pasaulē neliešu netrūkst...

Netrūkst ne dzīvē, ne kino. Piemēru ir daudz. Te var pieminēt arī "Vecā Drama lietu", kura uzņemta pēc patiesiem notikumiem. Zeltainais retrīvers Drams ir vienīgais suns ASV vēsturē, kurš patiešām stājās tiesas priekšā, jo tika nepatiesi vainots kaimiņa aitas nogalināšanā. Nelietis tiesā pieprasīja suni atzīt par vainīgu un nogalināt. Tikai advokāta spožā runa paglāba Dramu no nāves.

Kino vispār ir izplatīts stereotips par vīriešu sliktajām attiecībām ar suņiem, nepatiku pret tiem un nevēlēšanos, lai ģimenē ienāktu suns.

Arī mans tēvs bērnībā kategoriski iebilda pret manu vēlmi par suni. Es sapņoju par Lesiju. Bet filmās tas ir apspēlēts daudzkārt, varu minēt kaut vai tikai vispopulārākos "gabalus" - "Bēthovens" ar Čārlzu Grodinu, "K-9" ar Džeimsu Beluši, "Supersuns" ar Čaku Norisu, "Tērners un Hučs" ar Tomu Henku, arī "Bendžiju" Pīters Breks nevēlējās redzēt mājās kopā ar bērniem. Vīriešiem filmās svarīgs ir tikai bizness, karjera un dārgs auto, kādi tur vēl suņi! Turklāt viņi visi kā viens uzskata, ka suņi ir netīri un pārnēsā slimības, tādēļ ir drauds omulīgajai un sterilajai ģimenes dzīvei.

.

.

"Bēthovens" jau patika daudziem...

"Bēthovena" pirmās divas daļas ir ļoti labas, lieliska aktieru atlase un man pat šķiet, ka šī ir viena no visspilgtākajām Čārlza Grodina kino lomām. "Bēthovens", starp citu, bija pirmā suņu filma, kuru demonstrēja Latvijā, kinoteātrī "Daile".

Vēlāk sekoja vēl četras filmas par Bēthovenu, bet jau ar citiem aktieriem, truliem jokiem, līdz šī franšīze piedzīvoja galu līdzīgi, kā Ziemassvētku kulta filma "Viens mājās" ar Kevinu. Sākot no trešās daļas, "Bēthovens" nebija skatāms, bet, kas attiecas uz "Bēthovena" pirmo daļu, tad lieliskāk notēlot ģimenes galvu, kam riebjas suņi, bet bērnu dēļ spiests piekāpties un pieklīdušo kucēnu paturēt, nemaz nav iespējams. Ir daudz veču filmās, kuriem nepatīk suņi, taču Čārlzs Grodins, manuprāt, ir lieliskākais no visiem.

"Bēthovenu" noteikti gribu ierindot labāko suņu filmu sarakstā. Filma ir būvēta diezgan klišejiski, bet šoreiz veiksmīgi. Ir gan labsirdīgs suns, kas izglābj meitenīti, gan ļoti veiksmīgas komiskas ainas, gan ļaunais veterinārārsts, gan patiesi bērnu pārdzīvojumi, gan ģimenes galvas nožēla, turklāt beigas ir labas un visi ir laimīgi. Bēthovena lomas atveidotāja Krisa īpašnieks un treneris bija Karls Lūiss Millers - viens no trijiem visu laiku izcilākajiem Holivudas dzīvnieku treneriem. Pateicoties viņam, tika radīta arī filma "Mazulis" par sivēntiņu, kas ganīja aitas.

Atceros zeltaino retrīveru sāgu par suni, kas spēlē basketbolu un beisbolu...

Retrīvera Badija franšīzi vērtēju kā visapnicīgāko. Ar visiem sīkveliem jeb turpinājumiem un kucēnu bara sēriju atvasinājumiem saskaitīju vismaz trīspadsmit filmas. Ja pirmo filmu vēl varēja noskatīties, tad nākamās daļas veidojot, scenāristi sacentās un pārcentās, mēģinot no sporta šos suņus iebāzt pat kosmosā un pie Santa Klausa. Vēl pietrūka zemūdens sēriju.

.

.

Vai tu "Komisāru Reksi" skatījies?

Protams! Kad Reksis darbojās ar pirmo ekrāna saimnieku Tobiasu Moreti, seriāls bija skatāms. Kad aktieris nomainījās, viss it kā pamira un seriāla reitingi, domāju, tāpat gāja uz leju, kā tad, kad Lesijas seriālu pameta Džons Provosts jeb mazais Timmijs, kuram apnika būt Lesijas zēnam, bet sagribējās kļūt par pusaudžu filmu zvaigzni un meiteņu dievinātu elku. Arī Tobiasam esot apnikusi loma seriālā par Reksi, gribējies kaut ko citu, taču tās abiem aktieriem tā arī palika visspilgtākās lomas. Lesijas Džons Provosts vēl nospēlēja dažas otršķirīgas lomiņas ar divu īsu teikumu garu tekstu un pēc tam sapratis, ka ar kino slavens nekļūs un bagāts ne tik, pievērsās nekustamo īpašu tirdzniecībai. Par Tobiasu Moreti pēc "Komisāra Rekša" arī nekas īpašs nav dzirdēts. Abu gadījumā tas ir stāsts par to, kā muļķīgi pazaudēt visu, kas tev bijis, un neiegūt nekā.

Latviešiem taču arī bija centieni uzņemt savu "Komisāru Reksi"...

Mūsu pakaļdarinājums - "Inspektors Grauds" ar Andri Keišu galvenajā lomā bija nožēlojams it visā, latviešu "Komisārs Reksis" neizdevās. Arī Keiša attiecības ar suni neizskatījās ticamas.

Krievi tāpat taisīja dažādus Rekša pakaļdarinājumus - visādus Muhtaru seriālus un līdzīgus, mēģinot "izbraukt" uz kādreizējās skarbās padomju mākslas filmas "Pie manis, Muhtar!" slavenā suņa vārda. Toreiz ar Muhtaru kadrā darbojās krievu komiķis Jurijs Ņikuļins, bet darīja to tik ticami, cik vien tas var dzīvē būt - tāda ir atšķirība! Komisko lomu Ņikuļins ir spēlējis īsfilmā "Suns Barboss un neparastais kross". Tieši šis darbs un "Kandžas tecinātāji" bija pats sākums leģendārajam padomju komiķu trio - Ņikuļins, Vicins, Morgunovs -, un nevis kaut kāda "Kaukāza gūstekne". Filmējot Barbosu, filmas veidotāji saskārās ir ļoti nopietnām problēmām uzņemšanas laukumā - suns un Morgunovs tik ļoti nevarēja ciest viens otru, ka abi tika filmēti atsevišķi.

Pie mums gandrīz neviens nezina par citu vācu aitu suni - Rin-Tin-Tinu. Tā bija ASV kinoteātros demonstrēta filmu sērija pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Trīsdesmitajos un četrdesmitajos uzradās pēcteči, bet 1954. gadā ASV televīzijā notika piecu sezonu seriāla pirmizrāde. Rin-Tin-Tins noteikti bija populārāks par "Komisāru Reksi", taču nespēja pārsniegt "Lesijas" seriāla popularitāti. Ne Latvijā tolaik, ne vēlāk Padomju Savienībā, atšķirībā no Lesijas, par Rin-Tin-Tinu nekas nebija zināms. Vēl jāpiemin cits vācu aitu suns - Stronghārts, par kuru Austrumeiropā tāpat nekas nebija dzirdēts.

Tad vēl kino nebija sabeigts ar mākslīgām lietām, bet bija īsts. Un kur nu vēl Rastijs!

.

.

Padomju Savienībā bija savas filmas par suņiem...

Padomju filmas par suņiem vispār ir ļoti skarbas un pat nežēlīgas. "Baltais Bims, melnā auss", "Sāļais", "Pie manis, Muhtar!", "Robežsardzes suns Sārtais", "Dod ķepu, draugs!", "Mēs ar Vulkānu"... Man nav vēlēšanās nevienu no tām skatīties vēlreiz. Izņēmums ir tikai "Suns Barboss un neparastais kross".

Vai padomju laikā arī bija kāds kino suņu treneris vai katrs darbojās ar savu suni pats?

Padomju kino suņu leģenda tolaik skaitījās DOSAAF meistardresētāja Lidija Ostrecova. Viņa piedalījās tādu filmu uzņemšanā kā "Sāļais", "Dod ķepu, draugs!", "Barboss ciemos pie Bobika" u.c. 1977. gadā "Ļennaučfiļm" par viņu pašu uzņēma filmu "Labi, suns!"

Par pārējiem treneriem ir maz kas zināms, padomju kinostudijās nebija tādas profesijas, tāpat kā kaskadieru. Pēc papīriem bīstamo triku meistari skaitījās kinostudijas palīgstrādnieki ar niecīgu algu.

Skatoties vecās padomju filmas par suņiem, redzu, ka gandrīz visur triku pamatā tiek izmantoti vecās DOSAAF dienesta suņu dresūras elementi. Šīs smalkās, no ārzemju filmām atšķirīgās nianses gan pamanīs tikai zinātāji.

.

.

Vai, skatoties dzīvnieku tēlojumu filmās, tu analizē viņu izpildītos trikus, to sarežģītību, un zini, kā tie apgūti un uzņemti kino?

Jā, protams! Es pat "redzu" trenerus vai viņu asistentus aizkadrā un varu iztēloties, ko tieši šajā brīdī viņi dara. Ne vienmēr tas izdodas, bet bieži vien "neredzamos cilvēkus" aizkadrā nodod suņu ķermeņa valoda, acis un it sevišķi aste, ja tā, protams, ir klāt.

Kuri no suņiem, tavuprāt, ir izpildījuši vissarežģītākos trikus?

Lesija, protams! It sevišķi pirmie Lesijas lomu atveidotāji - Pals, Mazulis, Hei-hei... Nekad neesmu nevienā no filmām redzējis suņus izpildām tādus sarežģītus trikus, kādus veica Lesija. Par Lesijas trikiem esmu iecerējis samontēt nelielu dokumentālo filmu, lai citi tos varētu redzēt.

.

.

Kā tu domā - kādēļ tikai Lesija to varēja?

Lesijas treneris un īpašnieks Ruds Vēdervokss ir un paliek Holivudas suņu ģeniālākais un nepārspētais treneris, kurš pat izstrādāja savu apmācību metodi. Arī Stīvens Spīlbergs apbrīnoja Rudu un nosauca par ģēniju.

Patlaban sarežģīti triki nav pieprasīti, jo lētāk un vienkāršāk ir visu aizstāt ar datoranimāciju un animatroniku. Arī Lesijas otrajā un trešajā seriālā neko īpašu no trikiem neredzēju, var sacīt, ka Lesija tur vienkārši bija, lai gan viņas treneris bija Ruda dēls un asistents Bobs Vēdervokss.

Kuru no suņu trikiem tu pats uzskati par vissarežģītāko?

No Lesijas trikiem gribu pieminēt peldēšanu pāri upei, turot zobos dzīvu kaķēnu, to nesavainojot un nenoslīcinot. Vai satvert uz dēļa peldošu trusēnu zobos no tiltiņa pāri strautam un nocelt no dēļa.

Šādus trikus es neņemos iemācīt saviem suņiem un man nav skaidrs, kā Ruds to visu panāca. Lai Lesijas lomas atveidotāji iemācītos sadzīvot un sadarboties ar citiem dzīvniekiem, Ruds Vēdervokss Kalifornijā bija iegādājies un iekārtojis speciālu "Lesijas rančo", kollijiem bija savas aitas, zirgi un citi dzīvnieki.

.

.

Nu, gluži, kā "Laimīgo kolliju zemē"!

Jā, jo arī "Laimīgo kolliju zeme", daudziem par izbrīnu un neticēšanu, tika iegādāta, lai mēs ar saviem kollijiem varētu dzīvot tā, kā to darīja Lesija pirmajā seriālā.

Labi, bet kā ar daudz senāko mēmo kino? Tu esot tā fans...

Jā, arī mēmajās filmās bieži vien piedalās dažādi suņi, tostarp kolliji, par kuriem esmu stāstījis savā dokumentālajā seriālā "Kolliji uz ekrāniem". Starp citu, vieni no pašiem pirmajiem kino suņiem pasaulē bija tieši kolliji Blērs, Šeps un Džīna. Viņiem esmu veltījis atsevišķu rakstu ar tādu pašu nosaukumu.

Man arvien ļoti patīk mēmās kinofilmas. Ir interesanti vērot tos vienkāršos paņēmienus, ar kādiem tolaik filmas tika radītas. Protams, skaņa lieliski papildina kustīgās bildes, taču līdz ar skaņas ienākšanu kino filmas tika pieblīvētas ar daudziem gariem un garlaicīgiem tekstiem, tās sāka zaudēt dinamismu - darbība it kā tika novirzīta otrā plānā. Ir nācies noskatīties pat tik garlaicīgus "gabalus", kuros personāži tikai sarunājas. Visu filmu! Pusotru stundu! Kas to var izturēt?

Suņu dialogi ar saviem sugasbrāļiem vai citiem dzīvniekiem filmās visbiežāk ir ļoti stulbi un "primitīvi cilvēcīgi", liekot skatītājiem kļūdaini domāt, ka dzīvnieki domā un runā tāpat, kā cilvēki, turklāt visai bieži lieto žargonu. Muļķīgi uzrakstīti un pārāk "cilvēcīgi" dialogi sabojā visu filmas ideju. Man nepatīk pārspīlēta dzīvmnieku antromorfizācija jeb "cilvēciskošana". Jā, arī "Fermas kolliju piedzīvojumos" reizēm dzīvnieki lieto dažādus darbarīkus un izgudro, mazgā drēbes un brauc traktoros, taču mani dzīvnieki nekad neģērbjas drēbēs, nestaigā uz divām kājām un nesarunājas savā starpā cilvēku valodā. Reizēm vēl vairāk visu sabojā tulkojums un dzīvnieku balsu ierunātāji. Suņu balsis, pārveidotas kā multenēs, padara visu vēl stulbāku.

Par laimi Lesija seriālos un filmās nav antromorfizēta. Šajos kino darbos ir parādītas patiešām lieliskas un neparastas dažādu dzīvnieku attiecības, sadarbība un pat palīdzības sniegšana nelaimēs. Ja Lesija sāktu "runāt", tās būtu viņas beigas. Nu, nevajag uzbāzties dzīvniekiem ar savu valodu! Viņiem ir sava! To vajadzētu mācīties.

Gan Čārlijs Čaplins, gan Basters Kītons, kurš man patīk daudz labāk par pirmo, savās filmās ir darbojušies ar suņiem. Čaplins ir filmējies ar kolliju īsfilmās "Meiblas neparasti grūtais stāvoklis", "Nakts ārpus mājām", "Čārlija iejaukšanās" un pat slavenajā filmā "Pilsētas ugunis".

.

.

Man patīk vesterni. Vai vesternos arī ir piedalījušies kolliji?

Jā, tādas filmas ir vairākas, piemēram, "Hondo", "Lielais Džeiks" ar Džonu Veinu galvenajās lomās un Ruda Vēdervoksa trenētiem kollijiem, tad vēl "Kaislība" ar Kornelu Vaildu.

Atgriezīsiemies uz mirkli pie latviešu mēģinājumiem filmēt suņus. Vai filma "Suņuvīrs un Tille" tev patīk?

Nē, nepatīk gan. Ne Mārtiņš Vilsons, ne Andris Keišs no "Inspektora Grauda" nav tie vīri, kurus redzu kopā ar dzīvniekiem. Neviens kino nav atcēlis tādu lietu kā tipāži. Pieminētie aktieri, manuprāt, neizraisa ticamību attiecībās ar suņiem. Vismaz ekrānā nē. Iespējams, viņiem nav tuvu attiecību ar suņiem arī dzīvē. Staņislavskis, redzot abus latviešu darbus par suņiem, sacītu: "Neticu!" "Tillē" visu laiku griežas ausīs suņu smilkstēšana, esot kopā vienā telpā ar Vilsonu vai sēžot ar viņu Daugavas krastā. Suņiem bija grūti atrasties uzņemšanas laukumā, viņiem ātrāk gribējās prom pie saviem saimniekiem. Bez tam viens no suņiem - bobteils - filmas beigās tiek nošauts no aprobežota Latvijas policista rokas. Pats fakts gan ir ticams - es reiz pats publiski vērsos pret kādu Jelgavas policijas priekšnieku - "mentu" -, kas nošāva suni vienkārši tāpat, nebija pie saites. Vēl tagad tādu cilvēku varu nosaukt par mēslu.

Kāpēc tagad vairs nav tādu labu ģimenes filmu par suņiem kā, piemēram, tas pats "Bēthovens"?

Holivuda ir mainījusies, es pat gribērtu sacīt - mirusi. Kopš vairs nav tādu filmu veidotāju kā Braiens Levants, Džons Hjūzs un Aivors Reitmens, labās ģimenes filmas, kādas tās bija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, ir beigušās. Tāpat, kā vairs nav un nekad nebūs tādu parodijfilmu kā Deivida un Džerija Cukeru, un Džima Abrahama laikos. Sabiedrība ir mainījusies, cilvēku attiecības ir savādākas, kur nu vēl nejēdzīgais politkorektums! Šobrīd, pasarg dies', nedrīkst jokot ne par nēģeriem, ne ebrejiem, ne tukliem cilvēkiem un invalīdiem, ne homoseksuālistiem, bet tieši uz jokiem par šiem personāžiem agrāk balstījās vairums parodijkomēdiju. Runā, ka arī slaveno "Policijas akadēmiju" aizliegšot vai pārmontēšot, jo tur ir gan joki par gejiem un nēģeriem, gan tukli un neveikli policisti, gan daudz kas cits, kas var "aizskart".

.

.

Jā, tu jau parodēji Holivudas galu - tava kaza Doro ar to tika galā viens un divi.

Jā, kaza no Variebas piebeidza Holivudu! Šo sēriju publiskoju dienā, kad iznāca jaunā Vācijas filma par Lesiju. Tas bija mans signāls, ka ar Holivudu viss ir galīgi bēdīgi, pat Lesija to kopš 1994. gada ir pametusi, 2005. gadā pārcēlusies uz britu ekrāniem, bet no 2020. gada jau rej vāciski. Kopš Stīvens Spīlbergs ir nopircis Lesijas preču zīmi - šogad aprit tieši divdesmit gadi - nekas nav noticis. Mēs, Lesijas fani, bijām šokā par Lesijas preču zīmes pārdošanu, taču gaidījām no "Dreamwork" jaunu Lesijas grāvēju, taču tā arī nesagaidījām.

Tu esi Lesijas fans, kurš ir noskatījies visu iespējamo, kur ir filmējusies Lesija. Sacīji, ka regulāti skatoties pa vairākām sērijām dienā, tas aizņēmis veselu gadu...

Jā, ja saskaita kopā visas Lesijas filmas un seriālu sērijas, kopā sanāk gandrīz 800 video, bet gadā ir tikai 365 dienas... Lesijas pirmajam seriālam, kuru sāka uzņemt 1954. gadā, šogad ir 70 gadu jubileja. Šis ir tas seriāls, kas ir ietekmējis visu manu dzīvi. Jubilejas gadā esmu sācis to skatīties atkārtoti, pa divām sērijām dienā.

Bet bija taču vēl ķengurs, delfīns, mērkaķis...

Bija un bērnībā skatījos seriālus arī par šiem dzīvniekiem, taču Lesija man šķita pārāka. Nesalīdzināmi pārāka. Kādu laiku atpakaļ, nostaļģijas vadīts, sameklēju un noskatījos abus seriālus par ķenguru Skipiju, "nomocīju" dažas "Daktari" sērijas par mērkaķi, bet "Fliperu" skatīties nemaz negribējās. Tagad šie seriāli šķita ārkārtīgi naivi un bērnišķīgi, bet secinājums palicis tāds pats - Lesija ir daudz pārāka.

.

.

Tu esi izveidojis interesantu dokumentālo seriālu "Kolliji uz ekrāniem" Vai bez Lesijas filmu par kollijiem ir daudz?

Nē, režisori jau arī baidās, ka nespēs tikt vaļā no Lesijas "zīmoga". Viņa ir kino suns numur viens un tas ir oficiāli atzīts dažādos pētījumos, topos, reitingos utt.

Tādas īstas filmas, kur kolliji ir galvenajās lomās, varu nosaukt tikai trīs - "Driftvuda", "Suns vārdā Puika" un "Spasa un Neles piedzīvojumi". Mēmā kino laikmetā kollijiem bija vairākas svarīgas lomas dažās filmās. Te var minēt populārākās - "Rovera izglābtie", "Suns apmuļķo bērnu nolaupītāju", "Suņa mīlestība", "Šepa skriešanās ar nāvi", "Savedēja Džīna", "Foto romance" un citas.

Patlaban gatavojos montēt seriāla "Kolliji uz ekrāniem" astoto daļu.

Vai "Rīgas kinostudijas" filmās arī ir filmējušies kolliji?

Tikai epizodiski. Visvairāk kollijs ir redzams filmā "Tāpēc, ka es esmu Aivars Līdaks", bet pavisam īsi mirkļi kollijiem veltīti filmās "Pēdējā indulgence", "Ābols upē" un "Robina Huda bultas". Pēdējā filmā kollijs gan ir anahronisms, jo 13. vai 14. gadsimtā Anglijā tādu kolliju vēl nebija. Šķirne izveidojās 19. gadsimtā Skotijā.

Vai kādā no filmām ir redzams arī retais baltais kollijs kā tava Dana?

Ir viena - 2007. gada Taizemes filma "Lielceļa banda "4 ķepas"", turklāt baltais kollijs šajā filmā ir padarīts par negatīvo tēlu.

.

.

Labi, tagad es no tevis gribu dzirdēt, kas, tavuprāt, ir visu laiku vislabākā suņu filma? Lesiju, protams, noliksim malā - ārpus konkurences...

"Tālu prom no mājām jeb Dzeltenā suņa piedzīvojumi"! Tā ir piedzīvojumu filma ar katastrofu filmu elementiem. Tajā viss izskatās tik īsts un neuzspēlēts, ka rada pat klātbūtnes efektu. Ir pārdzīvojumi, sevišķi filmas beigu daļā, taču šis stāsts beidzas laimīgi. Dzeltenais suns patiešām ir tāds, par kuru varētu sapņot katrs. Šī filma nenoliedzami ir pelnījuši "suņu Oskaru".

Bet 1943. gada filma "Lesija atgriežas mājās" ir un paliek visaizkustinošākais stāsts par suni un viņa uzticību.

Vai suņiem ir savs "Oskars"?

Nē, nopietnu balvu nav, ir visāda pakaļķēmošanās, kas ik pa laikam parādās un tāpat pazūd.

Kas tev vēl nepatīk suņu filmās bez muļķīgiem dialogiem un suņu cilvēciskošanas?

Cilvēku nodevīga, aizvedot savus suņus iemidzināt, izmetot no mašīnas, nododot patversmēs - atsakoties no sava uzticamā ģimenes locekļa. Lesijas puisēna Timmija lomas atveidotājs Džons Provosts nesen sacīja: "Nav zemiskāka un nežēlīgāka cilvēka par to, kas savu veco sunīti pamet nomiršanai."

Ļaundari, kuri ienīst suņus un ar viltu cenšas uzvelt kāda nodarījuma vainu uz suni, suņu tiesāšana tiesas zālēs un cenšanās panākt, lai tam tiktu piespriesta nāve. Muļķīga rīcība, kad suns tiek zaudēts derībās. Kad redzu to visu, apzinos, ka reālajā dzīvē tā notiek bieži, un mani pārņem dusmas uz cilvēkiem. Nekas pasaulē nav vērtīgāks par suņa draudzību! Tikai ir skaidrs, ka ne visi cilvēki to ir pelnījuši.

.

.

Un tagad, lūdzu, nosauc sliktāko filmu!

Pēdējos pāris gados filmu veidotāji ir uzsākuši tādu kā neformālu sacensību par sliktāko suņu filmu. Jo modernākas un viedākas tehnoloģijas, jo stulbākas filmas!

Nekad neesmu skatījies jēlāku un pretīgāku suņu filmu par 2023. gada "Klaidoņiem". Scenāriju un varoņu dialogus ir rakstījis slims cilvēks. Pārsvarā visas suņu sarunas ir par ģenitālijām, kopošanos, urinēšanu un fekālijām. Neiztrūkst arī dialogiem atbilstošu skatu, kuros suņi urinē viens otram virsū, izrādot draudzību, pārojas ar dārza figūrām, ēd vēmekļus utt. Acīmredzot, tieši šādi ir filmas autoru priekšstati par suņiem. Bet sižets... citi klaiņojoši suņi palīdz galvenajam varonim atkal nokļūt mājās pie saimnieka, lai... viņam par atriebību nokostu dzimumlocekli, jo visādos veidos pretīgais tips suni aizvedis prom tā patālāk un pametis, lai tas neatgrieztos.

...??!!??...

Vēl bezjēdzīgs saturs un viena vienīga datoranimācija ir 2024. gada filmā "Suns un kaķis". Tur vispār nav nekā dzīva - dzīvnieku nav, viss ir radīts datorā vai ar mākslīgā intelekta paļīdzību. Suns ar kaķi ir tik nedzīvi, ka šo filmu nav iespējams skatīties, CGI meistari šoreiz pamatīgi "nošāvuši" garām. Man šo filmu vajadzēja piespiest sevi noskatīties tīri aiz profesionāliem iemesliem, lai sagatavotu kārtējo materiālu Kolliju portāla sadaļai Suņi pret kaķiem.

Vēl liels murgs bija animācijas filma, kurai esmu piemirsis nosaukumu. Tā bija par suni - samuraju, kurš dzīvo kaķu pilsētā.

Tuvojas Ziemassvētki. Kā ar svētku filmām par suņiem?

Suņu filmu par Ziemassvētkiem ir bez sava gala - patiešām grūti pat uzskaitīt. Šī tēma ir apspēlēta ļoti plaši, arī daudzu franšīzu realizētāji nav varējuši palaist garām šos svētkus, cerot, kas tas "atmaksāsies". Varu pieminēt kaut vai tos pašus "Bēthovena Ziemassvētku piedzīvojumus" vai zeltaino retrīveru sāgas turpinājumu ar vairākām filmām par Santa Klausu un kucēniem, taču, atšķirībā, piemēram, no pirmā Lesijas seriāla sērijam, kas bija veltītas Ziemassvētkiem, "bēthovenos, retrīveros un citos terjeros" nav ne vēsts no tās noskaņas, kas tika radīta agrāk. Turklāt, "Bēthovens", par nelaimi ir sācis "runāt" un pat sacenšas piršanā, plus divi "tradicionāli" muļķīgie ļaundari, palīdzība elfam izglābt Ziemassvētkus (nu, cik var!). Filmā sanbernāra un elfa trakā skrējiena laikā tiek citēts arī viens no slavenākajiem Bastera Kītona trikiem, taču bērni to nezina.

.

.

Ir ļoti liels kontrasts starp vecajām Lesijas sērijām un mūsdienu Ziemassvētkiem veltītajām ģimenes filmām, kuru uzņemšanu arvien biežāk sponsorē dažādi lielveikali vai straumēšanas kanāli. To gandrīz netveramo Ziemassvētku gaisotni un labestību cilvēku attiecībās mūsdienu kino vairs radīt neizdodas nevienam. Lesijas seriāla Ziemassvētku īpašajās sērijās nevienam neienāca prātā pat doma par dārgām dāvanām, sacenšanos ar kaimiņiem, kuru mājas dekorēšanai tiks izmantots vislielālākais krāsaino spuldzīšu skaits, neviens pie galda nepārēdas, neatraugājas un nepirda virsū eglītei, lai tā aizdegtos no gāzēm. Nebija arī pārdzērušos Santa Klausu, kas iečurā kamīnā un ārkārtīgās paģirās mēģina atcerēties, kur pamests pajūgs ar ziemeļbriežiem.

Nevar nepieminēt stāsta "Viens mājās" nožēlojamo pārlikšanu uz suņiem, kuri palikuši vieni paši. Filmā "Suņi vieni mājās" Kevina vietā ar ļaundariem cīnās mājās palikušie suņi, taču ļaundaru kavēšana un sodīšana ir pilna ar citātiem no filmas "Viens mājās" un izskatās tik trula un nožēlojama, ka brīnos par cilvēku, kurš uzrakstīja scenāriju šai jezgai. Turklāt ļaundaru lomu atveidotāju sliktā aktierspēle padara filmu par īstu Ziemassvētku katastrofu, kuru nekad vairs negribas skatīties. Paši suņi filmā parādīti no vissliktākās stereotipiskās puses - visu izrīt, apgāzt, piebezdēt, un kur nu bez cilvēciski muļķīgiem dialogiem! Visnožēlojamāk laikam izskatījās bijušais "bojeviku" varonis Dolfs Lundgrēns, kurš iesprūdis suņu adžiliti tunelī dārzā...

Arī Krievija nav palikusi parādā un uzfilmēja savu versiju Ziemassvētku, pareizāk sakot - Jaungada suņu stāstam "Pinkainās eglītes". Tas bija kā turpinājums nebeidzamajai jaungada filmu sāgai "Eglītes", kuras n-tajos turpinājumos tradicionāli jau uzņem veselu desmitgadi vismaz.

Tu teici, ka tev nepatīk Ziemassvētku reklāmas ar suņiem. Kāpēc?

Tādēļ, ka tās visas gandrīz ir tā dēvētās sociālo problēmu reklāmas, lai iežēlinātu cilvēkus. Ziemassvētkos taču visi cenšas uzpirkt savu sirdsapziņu un vismaz reizi gadā būt labi - ziedot bāreņiem un dzīvnieku patversmēm, apdāvināt trūkumscietējus un citus likteņa pabērnus. Ļoti smagi ir skatīties šajās sociālajās reklāmās bieži izmantotos sižetus, kur grezni izdekorētā un gaišā mājoklī pie bagātīgi klāta galda sēž cilvēki ar kādu dekoratīvo sunīti klēpī, bet laukā aukstumā bez ēdamā vientuļš sēž un tajā idillē pa gabalu caur logu noskatās ķēdē piesiets suns, par kuru neviens neatceras. Reklāmu mērķis ir skaidrs, taču galējība ir "laimīgie" un apdāvinātie suņi, kuriem zem eglītes nolikts "vislabākās barības" maiss, bet es esmu zooindustrijai perpendikulārs, tādēļ mani šīs reklāmas neuzrunā. Banāli un savtīgi.

.

.

Tu esi sakrājis ap 10 000 reklāmu rullīšu ar dzīvniekiem no visdažādākajām valstīm. Vai tajās esi atradis kaut ko interesantu?

Reklāmas esmu krājis vairāk nekā divdesmit gadus, taču tagad, kad likvidēju savu suņu filmu kolekciju, arī tās man vairs nešķiet interesantas. Suņi parasti piedalās tādu preču reklamēšanā, kurām ir zema lojalitāte - suņu barība, mazgājamie līdzekļi, veļas pulveri utt. Pārsvarā visas šīs īsās 30 sekunžu filmiņas tiek veidotas ļoti klišejiski, piemēram, - visi suņi, saimniekam pārnākot mājās, gaida, kad tiem no lielā maisa kaut ko iebērs bļodā, proti, - "vislabāko barību pasaulē"; ja nelieto reklamētos šampūnus un tīrīšanas līdzekļus, suņi, ienākot no ārienes, obligāti piešķiedīs visu māju ar dubļiem; ja nelietos ieteicamos pretparazītu līdzekļus, tad blusas un ērces apēdīs visus, kas gadīsies ceļā, utt., utml. Man vispār nepatīk šī "iebiedēšanas taktika". Arī cilvēkiem domāto produktu reklāmās Eiropā tā ir ļoti izplatīta - ja nerīsi šīs tabletes, nevarēsi iemigt, spiedīs kuņģi, bieži urinēsi naktī, tev smirdēs elpa, meitenes no tevis novērsīsies, bet dezodorantu "Old spice" reklāmu veidotāju radītais vispār rada neizpratni. Ja es būtu aģentūras vadītājs, es šos autorus atlaistu no darba.

Kādu laiku kopā ar meitu skatījāmies Japānas reklāmas, un tur tās tiek būvētas pavisam savādāk - nekas netiek uzspiests, visi ir jautri, priecīgi, dzied un dejo, asprātīgi joki, iespēja izvēlēties un tamlīdzīgi.

Reizēm mēdz trāpīties arī plaģiāti. Piemēram, bēdīgi slavenās Latvijas suņu barības radītāji, protams, atkal var apvainoties uz visu pasauli un piesaukt konkurentu organizētu nomelnošanas kampaņu, bet pašmāju barības reklāmas rullītis, kurā suņi skrien pakaļ barības furgonam Vecrīgā, ir visīstākais plaģiāts, nokopēts gandrīz viens pret vienu. Nav zināms, vai par to zināja ražotājs, bet aģentūra, kas klipu režisēja, nevarēja nezināt, ka zaga citas barības kompānijas reklāmas sižetu.

Man atmiņā pozitīvi palikusi auto ražotāja "Subaru" reklāmas rullīšu sērija, kurā suņi izmēģina šīs markas automašīnas - līdzīgi, kā mūsu Hosento brauc ar saviem visdažādākajiem transporta līdzekļiem, arī tur suņi ir mazliet cilvēciskoti un pielikti pie auto stūres, taču reklāmiņas ir veidotas ar humoru. Patīkami un gaumīgi.

Diemžēl tagad arī reklāmas ar dzīvnieku piedalīšanos pārsvarā ir datoranimētas. Intereses pēc paskatījos dažus pēdējā gadā tapušos rullīšus un ieraudzīju "nedzīvu" suni, "nedzīvas" lamas, "nedzīvu" ziemeļbriedi... Kino dzīvnieki un to treneri vairs nav vajadzīgi!

.

.

Jā, parunāsim vēl mazliet par treneriem. Kā izcilāko tu nosauci Lesijas treneri un īpašnieku Rudu Vēdervoksu. Otrs, jāsaprot, ir tevis pieminētais Bēthovena treneris un īpašnieks Karls Lūiss Millers. Kuru tu nosauktu kā trešo?

Frenku Inu. Visvairāk skatītājiem viņš asociājas ar filmām par šuneli Bendžiju. Viņš bija lomas atveidotāja Higinsa īpašnieks un treneris, reizēm asistēja arī Rudam Vēdervoksam. Diemžēl viņi visi ir jau zem zemes. Par nosauktajiem un vēl dažiem citiem Holivudas dzīvnieku treneriem esmu uzrakstījis plašu materiālu Holivudas kino dzīvnieku treneri un Holivudas kino dzīvnieku treneri. Turpinājums. Manuprāt, visi šie cilvēki ir tikuši nepelnīti aizmirsti. Jaunajiem nerūp veco sasniegumi.

Kas šobrīd būtu labākie kino dzīvnieku skolotāji?

Renāte Hiltla no Bavārijas tikko profesionāļu vidū tika atzīta kā labākā kino dzīvnieku trenere Eiropā. Viņa ir Vācijas Lesijas lomas atveidotāja Bandīta īpašniece un trenere. Ar Renāti mēs esam pazīstami. Viņa strādā ne vien ar dažādu šķirņu suņiem, bet dažādiem citiem dzīvniekiem, piemēram, kazām, aitām un cūkām. Starp citu, viņa, tāpat kā es bērnībā, sapņoja par Lesiju. Mēs skatījāmies vienu un to pašu.

Bet Latvijā?

Latvijā nav kino, kurā būtu paredzētas lomas dzīvniekiem. Tie pie mums arvien tiek izmantoti vienīgi kā statisti - kadrā var redzēt kaut kur piesietu kazu, aizgaldā cūku, iejūgtu zirgu vai kādu govi pļavā. Reizēm kāds borderkollijs pāriet pāri pagalmam...

Borderkolliji mūsdienu kino ir pārstāvēti ļoti bieži, pat seriālos, piemēram, par pirmskara vai pēckara Krievijas pamestu nomales sādžu, var redzēt kādu pie būdas pieķēdētu borderu. Režisoriem laikam ir vienalga... Izbrīna vienīgi tas, ka neviens šajās sādžās nav izdomājis nodarboties ar adžiliti.

.

.

Bet tu taču darbojies ar saviem dzīvniekiem?

"Fermas kolliju piedzīvojumu" galvenais mērķis ir parādīt cilvēkiem, cik interesanta, jauka un neparasta var būt dažādu dzīvnieku kopdzīve lauku sētā, parādīt viņu neparastās savstarpējās attiecības, kā arī, protams, realizēt manis izdomātās jocīgās idejas un mehānismus. Bieži vien es cenšos parodēt modernās tehnoloģijas, to daru, piemēram, sērijās "Drons", "Robotkaza", "3D printeris", "Ķerras 2" un "Ķerras 3".

Lai gan mēs sevi reizēm dēvējam arī par kino dzīvnieku fermu, mēs neesam profesionāli kino aktieri, bet gan "Laimīgo kolliju zemes" iemītnieki, kuri filmējas. Mēs necenšamies apgūt pēc iespējas vairāk triku, bet mācāmies tikai pašu nepieciešamāko, kas vajadzīgs konkrētai sērijai, un to savienojam ar inscenētām ainiņām, kuras esmu iekļāvis īsos scenārijos. Diezgan liela daļa no ekrānā redzamā patiešām ir reāli un unikāli ikdienas notikumi, kurus man ir palaimējies iemūžināt. Tad no tā tiek izveidots neliels stāstiņš.

Pateicoties manai ģimenei, man ir izdevies realizēt savu sapni, un ikdienu vadīt kā pieminētajā Lesijas seriālā, kur kollijs bija īsts fermas suns. "Laimīgo kolliju zemē" dzīvo, strādā un filmējas četras "Lesijas", ir daudz dažādu dzīvnieku, un mums ir pašiem savs "pagalma kino".

Vai veiklie adžiliti suņi bieži filmējas kino?

Ne pārāk, reizēm gadās kādā suņu barības reklāmā, lai skatītājs maldīgi domātu, ka nopirks reklamētās barības maisu un viņa suns kļūs tikpat veikls, ātrs un paklausīgs.

Tas ir diezgan izplatīts stereotips, ka par kino suņiem kļūst adžiliti un obedience sportisti, taču visbiežāk par aktieriem kļūst suņi no mūsu ikdienas, nevis sporta laukumiem. Bieži vien tie ir bijuši nodoti, pamesti, nevienam nevajadzīgi un nākuši no patversmēm. Izlasiet manu rakstu No nevienam nevajadzīgajiem - par zvaigznēm! Tur ir ļoti daudz piemēru. Sporta iemaņas, protams, aktierim var ļoti noderēt.

.

.

Vai neesi kādreiz centies realizēt Džordža Orvela "Dzīvnieku fermas" versiju? Grāmatu lasījis esi?

Jā, protams, esmu lasījis gan grāmatu, gan noskatījies patiešām lieliski uzņemto filmu un arī šīs pasakas pieaugušajiem animēto versiju. Orvela "Dzīvnieku fermā" mēs labi varam saredzēt jebkuras cilvēku sabiedrības modeli, tikai te divkājainos aizvieot četrkājainie. Vai atceries saukli "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti"? Vislabāk man patīk stāsta fināls, kad cūka ielūkojas spogulī un ierauga sev virsū skatāmies cilvēka viepli. Nav lielākas cūkas par cilvēku, ja mēs par cūcību runājam pārnestā nozīmē.

Šo darbu mēs principā nevaram realizēt, jo "Laimīgo kolliju zeme" nav slikti pārvaldīta ferma kā Orvela stāstā. Mūsu dzīvniekiem nebūtu iemesls pret mums sacelties. Man vismaz tā gribētos domāt...

Tu pieminēji cūku un es gribu tev pajautāt, vai filma par sivēntiņu, kas ganīja aitas, ir labāka par suņu filmām?

Filma "Mazulis" patiešām ir viena no manām vismīļākajām filmām. Un te atkal kā vienu no filmas panākumu atslēgām var minēt lielisko kino dzīvnieku treneri Karlu Lūisu Milleru - to pašu, kas strādāja ar Bēthovenu.

Šī filma ir pat unikāla no dzīvnieku sagatavošanas viedokļa - Karls Millers pats strādāja ar rekordlielu dzīvnieku skaitu. Sivēnu vien bija vesela kaudze. Diemžēl filmas turpinājums "Mazulis 2: Ruksītis pilsētā" nebija tik izdevies. Kaut gan stāsts beidzas galvenajam varonim labvēlīgi, tomēr otrajā daļā bija pārāk daudz nežēlības un ļaunuma. Arī skarbā pilsētas vide bija pilnīgs pretstats lauku idillei, kas tika attēlota stāsta pirmajā filmā. Tomēr "Mazulis" atstāja lielu iespaidu uz sabiedrību. Lieliska filma, lieliski dzīvnieki un lielisks Džeimss Kromvels fermera lomā.

Šogad nomira kino pasaules leģenda Alēns Delons. Viņš arī ļoti mīlēja suņus.

Es nebiju viņa filmu un vispār franču kino fans, taču gribu citēt viņa sacīto par suņiem: "Nav tīrākas mīlestības par suņa mīlestību. Tā ir saikne, kas sniedzas tālāk par dzīvi. Es gribu, lai mani apglabā kopā ar saviem suņiem. Viņi bija vienīgie, kas mani mīlēja bez nosacījumiem, vienmēr bija man blakus, neko neprasot pretī."

Šogad šo pasauli atstāja arī Lesijas treneris, leģendārā Ruda Vēdervoksa dēls Bobs Vēdervokss. Viņam uz galda palika bildīte ar mūsu kollijiem un jēriņu Hertu...

.

.

Vai Lesija atgriezīsies uz ASV ekrāniem?

Tikko runāju ar Ruda mazdēlu Robertu Vēdervoksu jaunāko, viņš ir pēdējais palikušais no visas Vēdervoksu Lesijas treneru dinastijas. Roberts ir strādājis ar suņiem tādās slavenās filmās kā "Mājupceļs 2: Pazuduši Sanfrancisko", "Lesija", "Bēthovens", "K-9", "Denisa bieds", arī seriālos "Komisārs Reksis", "Precējies, ir bērni".

Roberts pēc tēva Boba nāves ir sācis apsvērt domu par Lesijas atgriešanos uz ASV kino ekrāniem, taču tam ir ļoti būtisks, iespējams, pat nepārvarams šķērslis - viņa tēvs ir pārdeva Lesijas preču zīmi studijai "Dreamwork".

Visiem, arī man, ir skaidrs, ka mūsdienās stāstam par Lesiju vairs nebūs tādas veiksmes kā pagājušā gadsimta vidū un otrajā pusē. Kino ir nauda un Spīlbergs negrib riskēt. Roberts apgalvo, ka viņam pagaidām neizdodas par šo lietu izrunāties ar Spīlbergu.

Tu arī "Lesijas puisēnam" Timmijam jautāji, vai viņš uzņemtos jauna Lesijas seriāla režiju.

Džons Provosts man atbildēja piekrītoši. Kad pajautāju, kādu viņš redz Lesiju mūsdienās, kādreizējais Lesijas partneris atbildēja, ka tagad Timmijs dzīvotu kopā ar saviem mazbērniem fermā un viņiem, iespējams, būtu daudz kolliju. Tas, protams, vairāk ir jāuztver ar humoru, bet, kas zina, varbūt viņam ir taisnība - Lesijai ir jāatgriežas fermā un atkal jākļūst par cēlo, drosmīgo un skaisto kolliju, kuru pazīst visa pasaule.

Paldies par interesanto stāstījumu!

.

,

Izlasiet arī
.
	»  No nevienam nevajadzīgajiem - par zvaigznēm
	»  Holivudas kino dzīvnieku treneri
	»  Holivudas kino dzīvnieku treneri. Turpinājums
	»  Blērs, Šeps un Džīna