Redze

Līzīte savā postenī pamana visu. Ja lopiņi sarīkos kādas nekārtības, viņa būs pirmā, kas iejauksies...

Vispirms atsauksim atmiņā (bioloģiju skolā ir mācījušies visi), kāda ir cilvēka acs uzbūve. Parasti aci salīdzina ar fotoaparātu. Radzene un acs lēca kalpo, kā objektīvs; tie lauž un fokusē acī nokļuvušo gaismas staru. Gaismas jūtīgas filmiņas analogs ir acs dobumu nosedzošā tīklene. Tieši tīklenē gaisma pārveidojas redzes impulsos, kas pēc tam ar redzes nervu nokļūst smadzenēs. Radzene un acs lēca cilvēkam un sunim ir gandrīz vienādas. Līdzīgas ir arī tīklenes daļas. Tīklene satur elementus, kas uztver gaismu: kolbiņas un nūjiņas. Kolbiņas nodrošina redzes asumu (tehnikā to dēvē par attēla asumu), kā arī sniedz iespēju atšķirt krāsas. Nūjiņas atbild par redzes darbību tumsā, spēju noteikt attālumu līdz kādam objektam un kustīgu priekšmetu „atpazīšanu”. Bet pašas tīklenes uzbūvē jau parādās būtiskas atšķirības.
Cilvēks spēj redzēt priekšmetus tālumā un tuvumā, un atšķir sīkākās krāsu tonalitātes. Tas notiek pateicoties tam, ka cilvēka acī ir tā saucamais „dzeltenais plankums”. Tas satur tikai kolbiņas un atrodas tīklenes centrā, uz acs optiskās ass. Tāds novietojums nodrošina to, ka uz kolbiņām nokļūst gaismas stari, kas, pēc iziešanas caur radzeni un acs lēcu, vismazāk izkropļojas. Nūjiņas ir izkārtotas pārējā tīklenes daļā.
Dzīvniekiem nav dzeltenā plankuma. Tāpēc suņiem ir redzes asums, kas sastāda apmēram vienu trešdaļu no cilvēka redzes asuma. Paskaidrošu to ar piemēru. Ja cilvēks ar normālu redzi spēj redzes pārbaudes tabulā (to ir redzējuši visi) izlasīt desmito rindiņu, tad suns spēj atšķirt tikai trešo (bet izlasīt to - diemžēl nespēj).
Suņa acs uzbūve, salīdzinot ar cilvēku, nodrošina redzes darbību lielākā apgaismojuma intensitātes diapazonā. Suņa acs tīkleni nosacīti var pārdalīt divās daļās: augšējā un apakšējā.
Augšējā puse spēj labāk „saskatīt” uz tumša zemes fona. Aiz augšējās puses foto receptoriem atrodas gaismu atstarojoša membrāna. Tā ir nakts redzamības galvenais elements. Pēc uzbūves un spīduma membrāna atgādina perlamutru. Gaismu, kas nokļūst suņa acī, bet netrāpa foto receptoros, atstaro membrāna, kā automašīnas luktura reflektors. Arī kolbiņas un nūjiņas uztver gaismas staru. Pateicoties tam, uz gaismas jūtīgajiem receptoriem nonāk gandrīz divreiz vairāk gaismas enerģijas.
Interesanti, ka suņiem ar gaišas krāsas acīm ir gaiša membrāna, bet tumšacainiem – tumšāka. Gaismas atstarojošās membrānas krāsa ir atkarīga no acs varavīksnenes krāsas. Savukārt, „plēsonīgais” acu zīlītes spīdums – zaļš vai dzeltenīgs, ir atkarīgs no membrānas krāsas.
Suņa tīklenes apakšējā daļa satur tumšu pigmentu, kas „aprij” liekos gaismas starus. Tādēļ šī tīklenes daļa labāk darbojas spilgtā apgaismojumā.
Tīklenes sadalījums divās daļās padara suņa aci piemērotu darbam dažādos apgaismojuma apstākļos. Tas nodrošina sunim trīs-četrreiz lielāku pārākuma nakts redzamībā, salīdzinot ar cilvēku. Turklāt dienas redzamība sunim praktiski ir tāda pati, kā cilvēkam.
Nūjiņu skaits suņa acī ir lielāks, nekā cilvēka acī. Pateicoties tam, suns daudz labāk par cilvēku spēj saskatīt un atšķirt kustīgus objektus. Suņi spēj ieraudzīt kustīgus priekšmetus 800-900 metru attālumā. To pašu priekšmetu, tikai nekustīgu, suns redz tikai sākot no 600 metru attāluma. Lieliskā spēja atšķirt kustīgas lietas palielina suņa mednieka talantu.
Vēl viena suņa priekšrocība – spēja precīzi noteikt attālumu. Var minēt, ka tas notiek pateicoties tam, ka nūjiņas atrodas acs optiskās ass tuvumā (cilvēkiem tajā vietā atrodas dzeltenais plankums, kurā nūjiņu nav). Suņa acs nūjiņas atrodas vietā, kur gaismas stari gandrīz nemaz neizkropļojas. Tas palīdz ļoti precīzi noteikt virzienu uz objektu. Acs asis, krustojoties uz objektu, veido trīsstūri, pēc kura smadzenes aprēķina attālumu līdz „mērķim” (atcerieties skolā mācīto ģeometriju).
Kāpēc suņi neskatās televizoru? Frekvence, ar kādu cilvēka redze pārvērš ātru kadru pārvēršanos kustīgā vizuālā tēlā, ir 50-60 herci. Vairumam suņu tā ir lielāka – 70-80 herci. Ņemot vērā to, ka mūsdienu televizori ir orientēti uz cilvēka redzi un tiem ir 60 hercu kadra frekvence, suns skaidra attēla vietā redz ātru ņirboņu, kas nesavienojas kopējā attēlā. Var sagaidīt, ka jaunās paaudzes televizorus ar 100 hercu frekvenci, suņi vēros ar lielāku patiku. 
Nav veikta suņa un tā savvaļas brāļu acu salīdzinoši pētījumi. Lai gan, pētot vilka acis, ir noskaidrots, ka tajā atrodas vēl vairāk nūjiņu nekā suņa acī. Acīmredzot, dzīvojot kopā ar cilvēku, sunim nakts redzamības spējas ir kļuvušas mazāk aktuālas. Bet plēsējiem, kas iegūst barību medījot, tā jo projām ir ļoti svarīga.

Daudzi suņi spēj caur stiklu (tātad, neizmantojot ožu un dzirdi) atpazīt labi zināmu cilvēku ievērojamā attālumā. Ir zināmi gadījumi, kad suņi atpazīst savu saimnieku no 150 un vairāk metru liela attāluma. Acīmredzot suņi atpazīst saimniekus daļēji pēc drēbēm, daļēji pēc gaitas. Var teikt, ka suņi apkārtējo vidi parasti uztver kā nedaudz tuvredzīgi cilvēki, tomēr viņu spējas saprast redzēto ievērojami atpaliek no cilvēka.

Suns ar uzmanīgu skatienu pavada kustīgus objektus – bumbu, lidmašīnu, putnus utt. Viņš spēj arī salīdzinoši precīzi noteikt attālumu. Suns nelec lejā no augsta akmens, lai nesavainotos, un spēj veikli satvert bumbu lidojumā. Bet kaķa kustību precizitātes viņam pietrūkst. Iespējams, ka tas izskaidrojams ar kaķa ķermeņa uzbūves īpatnībām – tieši tās ļauj kaķim paveikt daudz precīzākus lēcienus un vispār precīzākas kustības, salīdzinājumā ar suni. Daudzi apgalvo, ka suņiem nereibst galva, sēžot pie atvērta loga un lūkojoties uz leju. Bet tādā vietā suņi izturas ļoti piesardzīgi: acumirklī atkāpjas, ja tam kāds tuvojas no mugurpuses, un var ļoti izbīties, ja tam pieskaras. Bailes no kritiena dažādiem īpatņiem ir visai atšķirīgas.
.

Vai suns pasauli redz krāsainu?

 .

Tagad par krāsām. Par suņu krāsu redzi esmu interesējies gadiem ilgi un varu apgalvot, ka par šo tēmu ir ļoti daudz pretrunīgu zinātnieku viedokļu. Tik pretrunīgu, ka uzticība zūd pilnīgi visām gudro prātu izvirzītajām versijām.

Vēl nesen tika uzskatīts, ka suņi neatšķir krāsas un redz melni baltu pasauli. Pēc tam ASV veiktie pētījumi parādīja, ka suņiem ir krāsaina redze. Bet tie atšķir krāsas savādāk nekā cilvēki. Tas notiek divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, suņa acs tīklene satur mazāk kolbiņu, kas „atbild” par krāsu uztveršanu. Bet tas ir tikai kvantitatīvs lielums. Ko tad atklāja amerikāņi? Pirms tam bija izplatīts gan viedoklis, ka suņi visu redz brūnganos toņos, gan arī tāds, ka suņiem ir monohroma redze, proti, ka tie neatšķir krāsas, bet tikai to spilgtuma pakāpes.

Cilvēka tīklenē ir trīs veidu kolbiņu. Katrs kolbiņu tips reaģē uz savu krāsu diapazonu. Viens no šiem tipiem ir vairāk jūtīgs pret garo viļņu starojumu: sarkano un oranžo krāsu. Otrs – pret vidējiem viļņiem (dzelteno un zaļo). Un, beidzot, trešais kolbiņu tips reaģē uz gaišzilu, zilu un violetu krāsu.

Suņiem nav to kolbiņu, kas ir jūtīgas pret sarkano un oranžo krāsu. Viņiem ir tikai divu veidu kolbiņas, kas uztver vidējo un īso krāsu starojumu – tās atbilst zaļi-dzeltenam un zili-violetam krāsu spektra diapazonam. Vēl bez tā, - pašas suņu kolbiņas pēc uzbūves atšķiras no cilvēku kolbiņām. Acīmredzot, arī tas veicina krāsu uztveres atšķirības. Suņi nespēj saskatīt atšķirību starp zaļu (dzelteni – zaļu) un sarkanu (oranžu) krāsu. Te var vilkt paralēles ar cilvēkiem, kas nespēj redzēt zaļi-sarkanās krāsas (tautas valodā tādus cilvēkus dēvē par daltoniķiem). Krāsu, kuru cilvēks redz kā zili-zaļu, suns var uztvert kā baltu.
Toties suņi daudz labāk par cilvēku atšķir pelēkās krāsas toņus. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka sunim tīklenē ir vairāk nūjiņu nekā cilvēkam. Visticamāk, ka pašas suņa acs nūjiņas ir jūtīgākas. Tieši tas palīdz sunim labi redzēt tumsā, un, kā zināms, naktī visas lietas izskatās pelēkas.

Taču 2013. gadā Krievijas zinātnieki nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu - izrādās, suņi tomēr redz gan dzelteno, gan zilo krāsu. 

.. .

Vai sunim ir vajadzīgas brilles?

 .

Attiecībā uz dzīvnieku tuvredzību un spēju redzēt tālumā pastāv dažādi, biezi vien pilnīgi pretēji viedokļi. Sadarbībā ar MHTK acu mikroķirurģijas speciālistiem tika plaša pētījumu sērija. Dzīvniekiem narkozes stāvoklī ar mūsdienīgu aparatūras palīdzību tika noteiktas tuvredzības un tālredzības līmenis. Iegūtie rezultāti parādīja, ka vairumam no pētītajiem dzīvniekiem ir vāja tālredzība (līdz + 0,5 dioptrijas). Tas apmēram atbilst vidējiem pieaugušu cilvēku rādītājiem. Pētījumos neatklājās ievērojami tuvredzības vai tālredzības gadījumi.
Amerikāņu pētnieki ir noskaidrojuši, ka suņa acij, salīdzinot ar cilvēka aci, ir ierobežotas akomodācijas spējas. Tuvā attālumā suņa acs sliktāk „iestāda asumu”. Cilvēks ir spējīgs fokusēt redzi dažu centimetru attālumā. Suns spēj labi atšķirt priekšmetu detaļas, kas neatrodas tuvāk par 35-50 centimetriem. Priekšmeti, kas atrodas tuvāk, sunim rādās izplūduši. Acīmredzot suņi šo trūkumu kompensē ar citiem, labi attīstītiem maņu orgāniem: dzirdi un ožu.

 .

Secinājumi

 .

Kāpēc zinātnieku versijas par suņu krāsu redzi ir tik atšķirīgas? Tās visas ir tikušas pamatotas, veicot eksperimentus. Kādēļ rezultāti ir tik pretrunīgi? Vai tiem var nešaubīgi ticēt? Nezinu. Domāju, ka paies laiks, un mēs no eksperimentētāju mutēm uzzināsim kādu atkal pavisam jaunu versiju. Līdz ar to pats personīgi pieņemu šo eksperimentu rezultātus zināšanai, taču 100% ticību nav raisījis neviens no tiem.

.

.