Citas maņas

Līzītei pļavā bieži atrodas kaut kas nogaršojams.

Suņa reakcija, ko izraisa citas maņas, nesagādā grūtības, lai to iztulkotu. Dzīvnieki sajūt pieskārienus un sāpes, reaģē uz aukstumu un siltumu, tam, tāpat kā citiem augsti attīstītiem mugurkaulniekiem, ir spilgti izteikta garšas sajūta un spēja sajust muskuļu sasprindzinājumu. Ja suni vairākas reizes ātri apgriež ap savu asi, tas uz mirkli sastingst, noliecis galvu un iepletis kājas: tās ir galvas reibšanas pazīmes, no kurām tas cieša, acīmredzot tāpat kā cilvēks līdzīgā situācijā. 
Sāpju sajūtas radītas reakcijas izpausmes ir atkarīgas no situācijas. Kad suns ir agresivitātes pārņemts, tas maz un reizēm pat nemaz nereaģē uz sāpēm, kuras, atrodoties mierīgā situācijā, demonstrētu ļoti izteikti. Nevajag censties izšķirt nikni kaujošos suņus ar iedunkāšanu vai sitieniem, ne arī ar kādiem citādiem sāpju paņēmieniem, jo tādā veidā kautiņš var kļūt tikai nevaldāmāks un nežēlīgāks. Vislabāk ir vilkt suņus katru uz savu pusi, ceļot tos uz augšu aiz pakaļkājām. 
Kam gan no mums nav nācies vērot un dzirdēt, kā smilkst un reizēm gaudo suns, kam kāds ir uzkāpis uz ķepas vai astes? Pat viegla uzspiešana izraisa vētrainu reakciju no suņa puses. Ar pārliecību var apgalvot, ka sāpju reakcijas uz ārējām iedarbībām ir indivīda interesēs, un attiecīgi – visas sugas interesēs. Pat vienas reizes gadījums liek sunim nākotnē būt uzmanīgam un palīdz izvairīties no nepatīkamām situācijām. Jo tieši augsti attīstītiem dzīvniekiem, spējīgiem atrast likumsakarības situācijās, notikumos, priekšmetos, kas izraisa sāpju sajūtas, tas kalpo kā signāls draudošām briesmām vai kaut kam nepatīkamam. Lai gan suņiem, kuri aizrāvušies ar kautiņu, sāpju sajūtai ir pretēja nozīme līdz brīdim, kad viena no pusēm neatzīs sevi par negrozāmi uzvarētu; citiem vārdiem sakot, sāpes var paaugstināt agresivitāti. Un, kā jau es minēju, kaušļi tikai iedegsies vēl vairāk. 
Vērojot cilvēku mēģinājumus "audzināt" savus suņus, nereti var redzēt, ka dzīvnieks, kuru soda ar kādu sāpīgu paņēmienu, nereaģē uz sāpēm, kā to sagaida saimnieks, bet zināmā mērā cieš no agresijas, vai arī atbild ar agresiju. Nesaprātīga sāpīga sodīšana viegli var novest pie pilnīgi negatīva rezultāta – saimnieka un suņa savstarpējo attiecību pasliktināšanās. Suns kļūs bailīgs un nepaklausīgs. Bet tieši no tā "audzinātājs" taču cenšas izvairīties. Šajā sakarā būtu vēlams uzsvērt vēl vienu svarīgu apstākli: suņi savstarpējus strīdus tikai retos gadījumos risina ar tādu kautiņu palīdzību, kas beidzas ar nopietniem kodumiem; visbiežāk dzīvnieki cenšas pēc iespējas aktīvi iespaidot viens otru ar kustībām un skaņām, kuru jēga tiem ir saprotama jau kopš dzimšanas. Tā ir savdabīga spēka demonstrēšana.
Uz suņa purna atrodas pieskārienu jūtīgi matiņi, tos sauc par taustes matiem. Tiem apkārt uz ādas ir daudz smalku nervu šūnu. Visām šķirnēm matiņu izkārtojums ir pilnīgi tāds pats kā vilkiem. Uz augšlūpas matiņi virknējās precīzās rindās, bet uz apakšlūpas tie ir īsāki un vienādu rindu neveido. Matiņi ir arī uz nelieliem ādas izaugumiem, kā arī pa vienam virs katras acs tuvu bieži sastopamajam gaišajiem plankumiņiem - tā dēvētajām "uzacīm". Uz katra suņa vaiga ir divi mataini pauguriņi, bet apakšžokļa sānos – matiņu sakopojums. Arī tuvu tai vietai, kur savienojas apakšējā žokļa daļas, atrodas spalvains pauguriņš. Šo matiņu nozīme diez vai ir pārāk liela. Suņiem, kas aizrautīgi ar purnu rokās pa zemi, tie vispār mēdz izkrist. Matiņi ataug ļoti lēni un, cik var spriest, to trūkums nerada sunim nekādas problēmas. Tiesa, suņiem, kas strādā pazemes alās, jūtīgie matiņi ir vajadzīgi vairāk, nekā suņiem, kuri pastāvīgi izmanto tikai redzi. 
Suņi ir jūtīgi pret siltumu. Vairākums suņu ar lielu patiku sildās saulītē, bet tiklīdz kažoks pārkarst, tie pāriet uz ēnainām vietām. Pēc skraidīšanas vai citām fiziskām aktivitātēm, kas paaugstina ķermeņa temperatūru, suns aizgūtnēm elpo, izbāzis no mutes mēli. Tādā veidā izelpotais gaiss atvēsina mēli, bet caur to arī visu pārējo organismu. Arī tiem suņiem, kuri izjūt satraukumu, piemēram, medību gaidās, paātrinās elpošana. Tāda elpošana mēdz būt arī sliktas pašsajūtas simptoms, piemēram, braucienā ar automašīnu vai laivu. 
Suņiem nav īpašu sviedru dziedzeru, kas kalpo termoregulācijai. 
Suns parasti cenšas izvairīties no pārāk aukstas vides. Ja ķermeņa temperatūra pazeminās pēc ilgstošas atrašanās aukstumā, suns sāk trīcēt (gluži, kā cilvēks līdzīgās situācijās). Bet trīcēšanai var būt arī citi iemesli – pirmkārt, tā var rasties no pārāk liela uzbudinājuma, nespēka vai bailēm. Suns ātri iemācās noslēpties, pārvietoties uz saulainu vietu vai pat palīst zem siltas segas. Īsspalvainie mazie suņi, kas pieraduši pie istabas temperatūras, aukstā laikā nepanes ilgu uzturēšanos laukā. Tiem sāk salt ķepas, suns sastingst uz vietas, pēc kārtas paceļot te vienu, te otru kāju. Lielie suņi ar biezu vilnu labi pārcieš pat lielu salu un pat galējo ziemeļu apstākļos tiem nav vajadzīga slēptuve: vilna un mīkstais sniegs nodrošina pietiekoši labu aizsardzību pret aukstumu. Ir novērots, ka daudzi istabas suņi nelabprāt dodas pastaigās, kad ārā ir liels sals (par to viņi uzzina, vēl atrodoties telpās), un arī lietainā laikā viņi nesajūsminās par pastaigām. 
Suņa garša ir lieliski attīstīta. Bet daudzos gadījumos ir grūti noskaidrot, kas izraisa suņa reakciju uz ēdienu – smarža vai garša. Praktiski ir neiespējami veikt pētījumus, kuru laikā kādas vielas smarža tiktu pilnībā novērsta, neveicot ķirurģiskas vai ķīmisku vielu iedarbības uz ožas un garšas orgāniem. Reizēm pietiek, ja ēdienā, kurš sunim parast negaršo, ieliek kādu nelielu gardumu, lai padarītu ēdienu pieņemamu. Tieši tādā veidā izdodas piespiest izlutinātu suni ēst barību, kura tam īpaši negaršo un kuru tas parasti ēd tikai tad, kad ir ārkārtīgi izsalcis. Bet uz garšvielām suns reaģē savādāk, nekā cilvēks. Piemēram, ēdienā ieliktas rūgtas zāles, kuras cilvēkā izraisītu riebumu, ne vienmēr negatīvi ietekmē suņa apetīti. Tomēr nevajag iedomāties, ka jebkura viela, kam mūsuprāt nav ne smaržas, ne garšas, arī no suņa puses tiks uztverta tieši tā. Tieši otrādi: piemērs ar suņiem, kuri ar apbrīnojamu precizitāti atrod narkotikas, kas pēc mūsu mērauklas ir viela gandrīz bez smaržas, suņa ožai ir asi smaržojošas vielas. Ja kāds nomet zemē cukura graudiņu, suns to parasti atrod ar acīm. Bet pilnīgi iespējams, ka cukura smarža vai cilvēka plaukstas smarža palīdz sunim orientēties, lai gan visbiežāk suns paļaujas uz redzi – un tas nav nekas neparasts: balts cukurs ir viegli pamanāms. Ir zināms, ka suņi labprāt ēd arī ļoti sālītu barību, teiksim gaļu vai zivis. Var būt, tas norāda uz to, ka reizēm smarža tiem nozīmē daudz vairāk, nekā garša. 
Vairums istabas suņu ēd to pašu parību, ko cilvēks, un viņiem ar to pilnīgi pietiek. Bet vienlaicīgi suņi ar lielu patiku ēd arī jēlu gaļu, iekšas un jēlas saldūdens zivis. Turklāt viņi ar lielu apetīti aprij tādus produktus, kas cilvēkā izraisa riebumu - maitas, fekālijas utt., un nav mūsu spēkos neļaut sunim ēst to, kas tam ir iepaticies.