Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Elfītis


 

0

Sigita tiek pie suņa par pirmo algu, Rihards - lai vispār saņemtu algu...  

 

Bieži dzirdēts teiciens - turēt suni, pie tam lielu, dzīvoklī, ir dzīvnieka mocīšana. Kad vilcene Kendra ar mīlestības pilnu skatienu veras sava saimnieka Riharda acīs, neveras mute to atkārtot.

Bet kā lai nosauc divu suņu turēšanu dzīvoklī? - "Es, pieaudzis cilvēks, dīcu, cik ļoti atkal savā ģimenē gribu kolliju," - atzīstas Riharda otra puse Sigita. Un tā Kendrai astē, gluži kā mātei brunču stērbelē

Rihards ar Kendru, Sigita ar Elfīti, Alans un Kevins. Foto - Regīna Tamane.

ieķēries, karājas 8 mēnešus vecais kollijpuika Elfītis. Bez tam alojiešu Bernhardu ģimenē aug arī divi puikas - Alans un Kevins. - "Vietas divistabu dzīvoklī pietiek mums visiem. Un sirdī pietiek vietas gan suņiem, gan bērniem," - apgalvo abi sarunbiedri. Un tomēr - kā viņi tikuši pie cilvēku labākajiem draugiem? Kā tas ietekmē viņu dzīvi?

 

Elfītim šķiet, ka viņš ģimenē ir galvenais


Sigitai kolliji patikuši no laika gala un, kad viņa pirms padsmit gadiem saņēmusi savu pirmo algu, no kādiem paziņām nopirkusi šīs šķirnes suņupuiku. Toreiz par gana bargu naudu - 150 latiem. Pēc gadiem septiņiem puišu laikā suns pazuda. Izmeklējušies, pilsētiņā izlikuši sludinājumus, atraduši arī… Tai dienā, kad sunītis apglabāts, pie durvīm piezvanījis kāds vīrietis un piedāvājis nule bojāgājušā kollija brālīti. Lai ņemot, audzinot, jo viņam lāgā neesot saimnieka. - "Laikam pats Dieviņš mums viņu atsūtīja. Nu, kā tā var būt - tikko vienu apglabājam, tā otrs jau pie durvīm klāt," - savas toreizējās izjūtas atceras Sigita. Suns, kaut bijis jau pieaudzis, pie jaunajiem saimniekiem pieradis, bet - liktenis! - pēc trim gadiem arī viņš gāja bojā. Teic, ka šādi zaudējumi saimniekam liek atmest ar roku dzīvniekiem, bet ar Sigitu tā nenotika - tik liela bija viņas vēlme atkal tikt pie kollija. Tā piepildījās. Suņu skolotāja Ilze Zvaigzne aizrunāja kollijpuiku no Kolliju portāla direktores kucītes Abijas metiena. Elfītim (pēc suņu pases - Elfisham) ir garu garie ciltsraksti, viņa vārds tulkojumā nozīmē - Draiskais saules vējš. Tuvinieki gan viņu sauc mīļi - par Elfiņu, Fifiņu, Pifiņu, arī par Lācīti, Spalvainīti u.tml.
Kad redz Sigitu un kolliju blakus, kļūst skaidrs, ko viņa tā sadegusi uz šo šķirni - saka jau, ka cilvēks suni izvēlas pēc sava ģīmja un līdzības. Viņi abi tiešām ir līdzīgi! Sigita par to tikai smej. Elfītis vēl ir bērns un nav tā īsti izvēlējies sev saimnieku, Sigita cer, ka tas izvēlēsies viņu. - "Man patīk kolliju daba, tas, ka šīs šķirnes suņi mīl bērnus. Kad kādreiz savus puikas šķiru strīdā, viņš ir pa vidu," - stāsta Sigita. Bet kolliji ir arī spītīgi. - "Elfiņš zina, ka esmu maiga rakstura un mīļā miera labad piekāpjos. Un viņš to izmanto," - teic saimniece. Suns vēl nesaprot savu vietu ģimenē. - "Elfiņš uzskata, ka viņš ir galvenais, bet tā nav. Patiesībā viņš ir uz ģimenes hierarhijas trepīšu zemākā pakāpiena," - smej Rihards.


Kendra samīlējusies saimniekā


Uz augstāka pakāpiena šai ģimenē stāv tikko 3 gadu jubileju nosvinējusī vilcene Kendra. Rihardam suņu mīlestības vēsture salīdzinoši nav tik gara. Izrādās, pie suņa ticis teju vai piespiedu kārtā. Viņš strādā apvienībā "Apsardze", kur pirms gadiem 6 paziņots, ka katrā maiņā jābūt sunim. Tā Rihards tika pie suņa, var teikt, jau zābakos - vācu aitu šķirnes kucītei Tesai bija divarpus gadi, viņa jau bija skolojusies pie Latvijas Kinoloģiskās apvienības prezidenta Jāņa Pavlovska. Nu suņu skolā bija jāiet pašam Rihardam. - "Ar varu mani neviens nepiespieda to suni ņemt, pierunāja, toreiz nodomāju - labi, pamēģināšu kaut ko jaunu," - viņš atceras. Gudriniece pēc pāris gadiem pazuda - bija iemanījusies attaisīt ārdurvis. Tai naktī Alojā pazuduši 3 lieli un labi suņi. 
Bet nu jau bija āķis lūpā. Rihards meklēja Tesai aizstājēju. To ātri vien viņam sagādāja suņu sporta skolas "Džipo & Co" direktore Ilga Brokāne. Abi sarunbiedri smejot atceras, kā mājās pārvests mazs, melns kunkulis ar garu asti. Sigitas mamma pat noprasījusi - vai tad smukāka nav bijis. Šobrīd Kendra izveidojusies par glītu jaunkundzi. - "Ar viņu bija grūtāk nekā ar Tesu," - atzīstas Rihards. Jā, Kendra jau bija jāskolo pašam. Saimnieks gan atzīst, ka ar sportošanu meitenei nekādu problēmu nav: - "Kā devu pirmo komandu pārlekt barjeru, tā leca. Viņa to dara ar prieku." Šķiet, Kendra priecājas, ka prieks viņas saimniekam. Sarunas laikā viņa ap Rihardu vien grozās un nenolaiž no viņa acu. - "Viņa ir īpašs suns, vērojot viņu attiecības, šķiet, ka Kendra ir Rihardā iemīlējusies," - Sigita bez greizsirdības secina. - "Jā, droši vien mani neviens nav tā mīlējis kā Kendra," - atzīst Rihards un smejot piebilst, ka, piemēram, Sigita nekad ar tādām acīm kā Kendra uz viņu nav skatījusies…


Šķirnes papīri mīlestībā nav galvenais


Tā nu sanācis, ka abi Bernhardu suņi ir šķirnīgi. - "Kad viņus ņēmām, mums tas nebija noteicošais, suni var mīlēt arī bez šiem šķirnes papīriem," - apgalvo abi saimnieki. Bez tam, ir arī zināmi gadījumi, kad šķirni apliecinošais dokuments neatbilst patiesībai. Viņuprāt, stingri papīri vajadzīgi vien tad, kad ir nodoms nodarboties ar suņu biznesu. Tas viņiem nav plānots, lai gan Rihards domā par mazajām Kendriņām. - "Nākamgad būs īstais laiks pārot suni. Domāju, ka līdz ar to viņa kļūs nopietnāka, citādi joprojām bērna prātā, spēlējas," - spriež Rihards. Abi sarunbiedri ir vienisprātis - šķirnes vai bezšķirnes suns, bet viņam jāiet skolā. Četrkājainim jāiemāca elementāra paklausība, lai var droši iziet uz ielas, zinot, ka suns nemetīsies virsū ne cilvēkam, ne auto. Mācības dod arī noderīgo iespēju sunim pierast pie svešu cilvēku un savu ciltsbrāļu sabiedrības. Šobrīd Kendra un Elfītis mācās pie dienesta suņu sporta dresētājas - instruktores Ilzes Zvaigznes Limbažos. 
Tomēr šķirnes papīri saimniekam uzliek papildu pienākumus. - "Ņemot Elfīti, mēs rēķinājāmies, ka mums ar viņu būs jāpiedalās izstādēs - tāds bija Dienesta suņkopības kluba nosacījums," - stāsta Sigita. Šo nosacījumu Bernhardi gan neuztver kā apgrūtinājumu, tā ir zināma veida pārbaude pašiem un sunim. Tā, gluži nemanot, līdz ar Elfīti Bernhardi ir paplašinājuši savu draugu un paziņu loku, jo Dienesta suņkopības kluba Kolliju sekcija ir kā liela un draudzīga ģimene, kas neļauj palikt malā. Līdz šim Elfītis ir piedalījies tikai specializētajā kolliju izstādē, starptautisko izstāžu pieredzes krāšana viņam ir nākotne. Bet Kendra gan jau ir rūdīta un labi novērtēta starptautisko izstāžu dalībniece, viņa ir Latvijas izstāžu čempione.


Emocijās izdevīgumu nemeklē


Prātīgi cilvēki, pirms darīt ko nopietnu, saliek plusus un mīnusus savai darbībai, ģimenes papildināšana ar suņiem (pat diviem!) noteikti ir nopietns solis. Sigita un Rihards, ievedot mājās Kendru un Elfīti, nav bijuši tik apdomīgi. - "Mēs nekad neesam rēķinājuši, kādi ieguvumi varētu būt no suņiem…" - spriež alojieši. Jā, olas nedēj, pienu nedod… Bet ar pašu atvasēm jau ir tāpat, un suņi ir gluži kā bērni. Ar savām palaidnībām. Izrādās, šobrīd tik nopietnā vilcenes jaunkundze bērnībā ir bijusi liela grauzēja. Kā vislielāko zaudējumu Sigita piemin savas balles kurpes. Bet tā viņa tika atkal pie jaunām! Elfītis darbojas gluži kā partizāns - savā gultā virtuvē iekārtojis štābu, un visas dzīvoklī uzietās un sev noderīgās mantas stiepj uz turieni. Ģimenē viens vai divi suņi - tā vairs neesot liela starpība, jo mazais vilceni pieņēmis par audžumammu un burtiski karājoties tās astē. - "Mazais dara viņai pāri, bet Kendra ir ļoti pacietīga," - savu vilceni raksturo saimnieks. Elfītis tajā pašā laikā daudz ko mācās no Kendras. Komandas. Ja sauc blakus Kendru, tad arī viņš attipina līdzi. Audžumamma viņu māca ķert peles un arī glābt ežus. Rihards stāsta, kā Kendra pāris reižu atradusi kanalizācijas akā iekritušus ezēnus un tikmēr rējusi, kamēr pievērsusi tiem saimnieka uzmanību, tā ežus izglābjot.
Vispār cilvēkiem un suņiem ir daudz kopīgu darbu. Ikdienas pastaigas, pēc tam - ķepu mazgāšana. Īpaši jau Elfītim, kurš tāpēc, ka spalvaināks, ir šmucīgāks. - "Viņam ļoti patīk dārza darbi. Tad jau bieži vien viņa baltais krāgs ir netīrs un mazgājams," - smej Sigita, piebilstot, ka Elfīša kažoka ķemmēšana ir ikdienas darbs. Mazais ar savu saimnieci vēl nav izbaudījis uzvaras priekus sporta sacensībās, bet Kendra jau ir rūdīta sportiste, Limbažu komandai Latvijas mačos palīdzējusi nopelnīt arī medaļas. Un rezultāti būtu vēl labāki, ja saimnieks tiktu savai veiklajai vilcenei līdzi - to Kendra saprot un distancē Rihardu uzmundrinoši ietekmē ar nelieliem ķērieniem kreklā, tā ka dažreiz saimnieks uz finiša līnijas nonāk ar traumētām drēbēm. Pie kā lai to visu pieskaita - pie zaudējumiem? Ieguvumiem? Par savu vienīgo zaudējumu Bernhardi uzskata to, ka abi reizē uz ilgu laiku prom no mājām doties nevar. Bet ar to, ņemot suņus, viņi ir rēķinājušies. - "Ja mums nebūtu suņu, būtu arī pavisam cits dienas režīms - mēs vairāk laika pavadītu pie televizora," - atzīst Rihards. Katram šai brīdī suņa izdevīguma rēķini noteikti būs savi, lai gan - nekā nav aprēķināma tā bezgalīgā uzticība un mīlestība, kas ir suņa acīs, kad viņš veras tevī…

 

 

Regīna Tamane, 2006. gada novembris

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Elfītis


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0