Vai kolliju audzētāji iznīcinās šķirni?

.

"Straumēnu" kolliji Romeo, Lociņš, Līzīte un Abija.

Viss pasaulē mainās. Cilvēks cenšas pielikt roku it visam un pārveidot to pa savam prātam. Izņēmums nav arī suņu šķirnes. Dažas ir tiktāl sabeigtas, ka ir grūti atrast vēl kādu šķirnes standartam atbilstošu eksemplāru. Noskatoties BBC skandalozo dokumentālo filmu „Pedigree Dogs Exposed” („Šķirnes suņi atmaskoti”), kļūst skumji. Britu darbs ir visai tendenciozs, taču pēc tā parādīšanas TV kompānija BBC, neskatoties uz lielajiem reitingiem, atteicās pārraidīt lielākās suņu izstādes „Crufts” tiešraides. Sižets par izstādes uzvarētāju – ar displāziju slimo vācu aitu suni, ir šokējošs. Cilvēku darbības rezultātā ir pārveidotas un sabeigtas tādas suņu šķirnes kā dobermaņi, vācu aitu suņi, kavaliera Kinga Čārlza spanieli, bulterjeri, bokseri un citi. Bez eksterjera maiņas suņi iemantojuši dažādas alerģijas, displāziju, acu un ādas slimības utt. Kāds pazīstams veterinārārsts vienu Latvijā savulaik populāru šķirni nodēvēja par ģenētiskiem kropļiem. „Ja vēlies problēmas, iegādājies kādu no šīs šķirnes pārstāvjiem,” viņš teica. Nosaukt šķirni nevēlos.
Tagad par kollijiem.

Standarts, modernie un kurtveidīgie

Mani vispār izbrīna fakts, ka katrs audzētājs var interpretēt šķirnes standartu pa savam, uzskatot, ka nelielas izmaiņas tajā var nākt tikai par labu. Standarti tiek izstrādāti, lai tos ievērotu. Kolliju audzētāji ir sadalījušies divās frontēs – vieni ievēro standartus un audzē „klasiskos” kollijus, otri ieviesuši jaunu terminu – „modernie kolliji”.

Ko tas nozīmē? Laikam jau zem nosaukuma „modernie” var sabāzt visu, kas atšķiras no standarta. Piemēram, kāda sena un populāra Krievijas kolliju audzētava „ražo” spalvu blāķus – čau-čau veidīgus kollijus ar smagu un biezu apmatojumu, kam ir vāji diferencēta pavilna un akota mati. Pazudušas kollija ķermeņa elegantās līnijas un arī ausis, kuras kažokā ieraudzīt nav iespējams. Otrs piemērs, - kurtveidīgi kolliji ar ļoti slaidu ķermeni un garām kājām, kurtveidīgu galvu bez pārejas uz purnu. Arī Latvijā šādi šķirnes eksemplāri ir manīti. Kādas citas zināmas Krievijas kolliju audzētavas īpašniece ar lepnumu atzīst, ka „ražo” tikai „modernos” kollijus, jo tie pēc izskata viņai šķiet interesantāki un pieņemamāki.

Bet visvairāk mani satrieca kādas Krievijas kolliju audzētavas īpašnieces paziņojums interneta vietnes sākumlapā, proti: "Dažreiz der ieviest nelielas izmaiņas kolliju standartā, lai tādējādi padarītu katru kolliju audzētavu unikālu." Vadoties pēc šāda principa, var secināt, ka drīzumā katrā kolliju audzētavā būs "nedaudz atšķirīgi" kolliji, tā teikt - īpaša firmas zīme. Dažkārt "bizness" noēd veselo saprātu.

Patreizējās tendences Krievijā un arī daļā Eiropas valstu liecina par to, ka "klasiskie" kolliji ir nolemti iznīcībai. To sapratu, kad pēc ilgiem laikiem veicu interneta ekskursiju pa vairākiem desmitiem Krievijas un Eiropas kolliju audzētavām. Labus "klasiskos" kollijus var atrast dažās Zviedrijas audzētavās.

Patīkami pārsteidza divu Japānas kolliju klubu virtuāls apmeklējums - tur "modernos" neatradu nemaz. Acīmredzot, japāņi atzīst "klasiku".

Divas Latvijā reģistrētās kolliju audzētavas apspriest nevēlos...

Ar šķirnes standartu varat iepazīties sadaļā Standarts.

Plikie pret spalvainajiem

Nebijis pavērsiens kolliju audzētāju pasaulē – šobrīd Krievijā gludspalvaino kolliju īpašnieki interneta forumos aplej ar dubļiem garspalvaino īpašniekus un otrādi. Kašķis izvērties pamatīgs. Gludspalvaino kolliju audzētājiem adresēts pārmetums, ka viņu audzēšanas rezultātā suņi pārvērtušies par dobermaņiem, bet pirmie paziņo, ka garspalvainie kolliji vispār ir nekam nederīgi suņi, ka senos laikos Anglijas fermās tādus apšāva kā brāķus. Garspalvainie esot lēnīgi, viņi nevis skrienot, bet „rāpojot” sava kuplā kažoka dēļ. Gludspalvaino kolliju audzētāju dārziņā tiek mests akmens, ka viņu kolliji ir pārāk temperamentīgi, nekaunīgi un pārlieku uzbāzīgi.
Nomelnošanas kampaņa turpinās.

PSRS kolliju atdzimšana

Daži kolliju cienītāji nespēj samierināties ar faktu, ka izzuduši padomju standarta kolliji, tādēļ kāda entuziastu grupa Krievijā nolēmusi spert pārdrošu soli un atjaunot „PSRS kolliju”. Ziņas internetā ir ļoti skopas, ar interesi sekoju tām līdzi. Pagaidām vien zināms tas, ka kaut kur Kazahstānas un Kirgizstānas armijā kā dienesta suņi vēl saglabājušies nu jau nebūtībā aizgājuši padomju standarta kolliji. Drīz notikšot ekspedīcija uz pieminētajām valstīm augumā lielo kolliju meklējumos. Par rezultātiem ziņosim.

Dīvānsuņi vai aitu ganītāji

Diemžēl jāatzīst, ka kolliji mūsdienās pārsvarā kļuvuši par dīvānsuņiem, zaudējot savas izcilās darbspējas un instinktus. Pilsētās aitas nav jāgana, kolliju vienīgais pienākums ir gulēt pie kamīna un priecēt savus īpašniekus. Reizēm jāparādās kādā izstādē, ja kluba vadība lūdz un ir pietiekami uzstājīga. Darbspēju zaudēšana kollijam ir tikpat liels zaudējums kā „modernās” eksterjera līnijas. Var būt pat vēl lielāks. Arī Latvijā situācija ir visai drūma. Apmācību laukumos ieraudzīt kolliju gandrīz vai neizdodas. Esmu aptaujājis pazīstamus kinologus, kas mūsu valstī nodarbojas ar suņu apmācību. Kollijus viņi redzējuši ir ļoti reti. Dažs pat nespēj atcerēties šādus gadījumus. Likumsakarīgi, ka arī suņu sporta sacensībās kollijus praktiski neieraudzīsim. Latvijā ir tikai viens kollijs, kas piedalījās adžiliti sacensībās, un arī tagad jau „pensijā”. Somijā un Igaunijā ir daži sportisti, bet mūsu valstī kolliji pāri barjerām lec tikai „Kollimpiādē ®”, taču tas nav profesionāls suņu sports, bet gan vairāk izklaide.
Esmu vairākas reizes piedāvājis kolliju īpašniekiem sarīkot dažādus apmācības seminārus un kursus, pat aizrunājis speciālistus, bet atsaucību no kolliju īpašnieku puses neesmu guvis. Nav jābrīnās, ka mūsu pasākumos no dažiem kolliju īpašniekiem jādzird frāzes „mans suns jau neklausa”, „mans suns neko nemāk”, „mēs abi esam stulbi”.
Tas, ka aitu ganīšana Latvijā negūs popularitāti, man bija skaidrs jau tad, pirms uzbūvējām kopā ar Ievu apaļo ganīšanas apmācības aploku „Straumēnos”. Mēģināt tomēr gribējās. Mūsu ganīšanas instinkta noteikšanas testos ir piedalījušies apmēram 30 kolliji, no kuriem varu izcelt tikai 8, ja ar tiem tiktu veikts regulārs ganīšanas apmācības darbs. Taču tas ir pārāk sarežģīti, tādēļ atliek vien lepoties, ka Latvijā ikdienā aitas gana vienīgi trīs no četriem „Straumēnu” kollijiem.

Vairāk par aitu ganīšanu varat uzzināt sadaļā Aitu ganīšana.

Hibrīdi un saprāta degradēšana

Cilvēki neapmierinās tikai ar esošu suņu šķirņu degradēšanu, viņiem gribas radīt jaunas. Nekādu izglītību un zinātnisko laboratoriju tas neprasa – pārojam, visu, ko redzam, un ceram uz atzinību. Jauno šķirņu „radītājiem” ir pietiekami daudz izejmateriāla savos pagraba ģenētiskajos eksperimentos, tādēļ kolliji, jāatzīst, ir „kustināti” visai maz – radītas tikai 8 „jaunas šķirnītes”: afollijs, kadūdls, liellopu ganu kollijs, košeltijs, gollijs, boksollijs un labollijs. Katrs no šiem eksperimentētājiem ir gatavs līdz spēku izsīkumam argumentēt, kāpēc viņu jaunais puskollijs ir labāks par īsto, un uzskata sevi teju vai par zinātnieku.
Kamēr ar likumu netiks noteikts aizliegums šādiem eksperimentiem, „darbs” pie jaunu šķirņu radīšanas turpināsies. Uz šo brīdi pasaulē ir radītas apmēram 500 jaunas „dizainētās” suņu šķirnes. Arī es reiz kā mājdzīvnieku interneta portāla vadītājs saņēmu zvanu ar lūgumu palīdzēt iegādāties pagliju vai labradūdlu.
Vairāk par „jaunajām šķirnēm”, kuru radīšanā izmantoti kolliji, varat izlasīt manā publikācijā Kolliju šķirnes degradēšana.

CEA / KAA

Kolliju acs anomālijas sindroms (CEA, latviski – KAA) šobrīd ir visizplatītākā slimība. Statistika ārzemēs ir biedējoša. Kāda man pazīstama veterinārārste no Londonas mani brīdināja, lai nekādā gadījumā neiegādājamies kollijus Anglijā, jo risks ir milzīgs. Latvijā šāda uzskaite netiek veikta, CEA gadījumu skaits procentuāli ir ļoti mazs, taču zinu divus kollijus, kuriem šāda problēma ir konstatēta vieglā formā.
Vienīgais veids, kā kontrolēt situāciju, ir pārošanas atļauju neizsniegšana šādu suņu īpašniekiem. Tādēļ arī kategoriski uzstāju, lai Latvijas Kolliju klubā vismaz vaislas suņiem šādas acu pārbaudes tiktu veiktas. Tāpat kā urīna un asins analīzes, šaubu gadījumā arī ultrasonogrāfija.
Vairāk par kolliju acu problēmām varat izlasīt (un noskatīties video) manā publikācijā Acu problēmas.

Nobeigums (ne beigas!)

Tas, kā turpmāk attīstīsies un saglabāsies mūsu iemīļotie kolliji, ir atkarīgs tikai no mums. Ja jau mēs pozicionējam sevi kā šķirnes cienītājus un kollijmīļus, mēģināsim darīt visu, lai kollijs kā šķirne neizzustu: nepārosim šķirnes standartam neatbilstošus indivīdus („Ak, es taču arī gribu kucēnus!” – dzirdēta frāze), pārbaudīsim suņu veselības stāvokli, mācīsimies paši un nodarbosimies ar saviem suņiem.
Savukārt, interesentiem, kas vēlas iegādāties kollija kucēnu, iesaku nezvanīt mums un neprasīt: „Mums „papīri” nav vajadzīgi, mēs gribētu kaut ko lētu, kādu „brāķīti”. Reiz kādam zvanītājam uz šo frāzi atbildēju, ka diez vai viņš ieradīsies veikalā un lūgs: „Gribu iegādāties ledusskapi, bet man, lūdzu, ar defektiem! Var nebūt durvis...”

Secinājumi

Brīva vieta jūsu tekstam... E-pasts: kolliji@inbox.lv
.