.

.

Hosento ierašanās "Laimīgo kolliju zemē".

..

Loterijas laimīgā loze

.

Viņš pie mums atbrauca 2018. gada augusta beigās. Mazais kucēns bija noguris no tālā ceļa un apjucis. Te viss bija savādāk. Pavisam savādāk, nekā kucēnu fermā Lietuvā, un pārpircēju dzīvoklī Daugavpilī. Te viņu nerāja, nebaroja ar samazgām, par viņu nesmējās un viņam pāri nedarīja cietsirdīgi bērni. Arī citi suņi viņu nekoda. Viņš bija novārdzis, bez pakaļkāju muskuļiem un pat pārdošanas bildēs izskatījās sabijies un nelaimīgs. Tāds, kurš nevienam nav vajadzīgs. Nevienam pašam. Pārpircēja bija laimīga, ka viņai izdevies no nevēlamās nastas tikt vaļā.

.

.

Tādu es pirmo reizi ieraudzīju nevienam nevajadzīgo kucēnu Daugavpils sludinājumā. Viņam nebija ne vārda, ne pircēju, un par kucēnu pārpircēja prasīja vairs vien 100 eiro.

.

Pāris dienu laikā Hosento no tramīga, nelaimīga kucēna pārvērtās normālā, jautrā un aktīvā suņukā. Viņš bija izvilcis laimīgo lozi un nokļuvis "Laimīgo kolliju zemē". Un kas mēs būtu par "Laimīgo kolliju zemi", ja nevienam nevajadzīgs un nelaimīgs kollijbērns nevarētu rast pie mums patvērumu?

Hosento jau no paša sākuma ļoti interesējās par citiem fermas dzīvniekiem, centās ar tiem draudzēties un aicināja uz dauzīšanos. Ar laiku viņam izveidojās īpašas attiecības ar dažiem no mūsu ganāmpulka, piemēram, ar kazam Tunci un Ķimeni. Arī paši centāmies radināt Hosento uzturēties kopā ar citiem un pat ieturēt kopīgas brokastis, piemēram, no kopīgas bļodiņas izlakt pienu kopā ar mazo kazlēnu Plampaču.

.

.

Turpmāk Hosento dzīvos "Laimīgo kolliju zemē"

.

Hosento acīmredzami kļuva par īstu fermas suni, kas arvien vairāk līdzinājās slavenajai Lesijai no 1954. gada vecā seriāla "Lesija" - gan pēc izturēšanās, gan izskata. Kad "Lesijas" seriāla puisēna Timmija Mārtina lomas atveidotājs Džons Provosts ieraudzīja Hosento bildi, viņš iesaucās: "Lesijas acis!"

Lesija lauku fermā bija ļoti ideāls suns, gandrīz perfekts, taču, ja dzīvē patiešām reāli pastāv tāda Lesija, tad esmu pārliecināts - tas ir Hosento!

.

Hosento izglāj kazu

.

Tagad visa desmit hektārus plašā "Laimīgo kolliju zemes" teritorija ir iežogota ar stiepļu žogu, taču tā būvēšana mums aizņēma vairākus gadus. Žogs nepieciešams gan tādēļ, lai mūsu dzīvnieki nedotos uz kaimiņu laukiem vai vēl tālākos pārgājienos, gan arī, lai Hosento ik pa laikam neizlaisu kādu "ripulīti" pa mežu tāpat, kā to darīja Lesija. Hosento gan neko ļaunu nevienam nedara, taču bija bail par to, ka kāds mednieks varētu viņu nošaut, jo ļaunu cilvēku netrūka ne seriālā "Lesija", ne arī tagad. Piebildīšu, ka citi mūsu kolliji vieni paši nekad "Straumēnu" teritoriju nav pametuši arī tad, kad žoga vēl nebija.

.

.

Hosento pieskata savu ganāmpulku.

.

Jāatzīst, ka kazas uz mežu, kur aug dažādu koku atvases un krūmi, velk kā ar magnētu. Neskatoties uz to, ka ļoti centāmies pieskatīt lopus un novērst viņu izlaušanos ārpus mūsu teritorijas, reizēm kazām tas tomēr izdevās. Kādā vakarā, krēslā atgriežoties mājās no izcirtuma, kas atrodas purvainā vietā nedaudz pa labi no "Laimīgo kolliju zemes", kazas tika pārskaitītas un Ieva konstatēja, ka nav vienas no jaunajām, nesen pie mums atvestajām kazām - melnās Radas. Ieva kopā ar Hosento, kuram toreiz bija mazliet vairāk par gadu, devās pazudušo meklēt. Bija jau pilnīga tumsa, bet lukturi Ieva nez kāpēc nebija paņēmusi līdzi. Tālumā izcirtumā varēja sadzirdēt, kā izmisīgi bļauja kaza. Tā vieta bija ļoti purvaina, iepriekš bebru izbagarēta un meža traktoru izdangāta, visapkārt kūdra un muklāji. Ieva pati, tumsā neko neredzot, iegāzās vienā no tiem. Kaza bija pārstājusi bļaut. Vienīgā cerība tagad bija uz Hosento, ka viņš sameklēs kazu, jo bija skaidrs, ka Rada ir iestigusi. Ieva gandrīz tumsā pagāja kazai garām, bet Hosento Radu saoda un norādīja virzienu. Kaza bija tiktāl iestigusi, ka no purva ārā bija tikai pati galva un mugurkauls. Viņa nebļāva, bija pilnīgi klusa, iespējams, zaudējusi cerību uz izglābšanos vai arī atradās šoka stāvoklī. Pateicoties tam, ka kazai bija ragi (visām nav!), Ieva aiz tiem varēja Radu izvilkt. Kaza bija sastingusi, pārsalusi un saķepusi, viņa pat nevarēja saviem spēkiem paiet, un Ieva stiepa to mājās uz rokām.

.

Spārīte netiek apēsta

.

Ziema jau gāja uz beigām. Kāda marta nogales vakarā dzirdēju Hosento satraukti rejam lejas pļavā pie vecā, aizaugušā dīķa. Domāju, ka viņš atkal ir sagūstījis kādu jenotsuni, kurš nelūgts ieradies mūsmājās, lai kārtējo reizi šķūnī iztukšotu graudu maisus. Paķēru lukturi un skrēju lejā. Jau pa gabalu, spīdinot gaismu žoga virzienā, mežmalā aiz bērziem pamanīju spīdam acu pāri, tad pēc īsa mirkļa gabaliņu tālāk iegailējas vēl citas acis. Kad tuvojos vietai, nobrīnījos, kāpēc tuvāk spīdošo acu īpašnieks nebēg, jo tālākās acis pazuda jau pirms mirkļa. Dzīvnieks taču ir aiz žoga, Hosento viņam klāt netiek, aizmugurē mežs - ceļš bēgšanai ir brīvs. Jau pavisam tuvu esot luktura gaismā sapratu, ka tas nav ne jenotsuns, ne lapsa - ķermenis un galva savādāks, drīzāk aiz žoga esošais dzīvnieks varētu būt paliels āpsis. Taču tā izrādījās vārguļojoša aita Spārtīte jeb Zummī, kura nedēļas laikā jau divas reizes viena pati bija pametusi mūsu teritoriju. Šoreiz viņa bija aizklīdusi gar žogu līdz vienīgajai vietai, kura vēl nebija iežogota (bez žoga bija palikuši vēl apmēram 200 m), un iestigusi ar kājām purvainajā mežmalā līdz vēderam. Ārā tikt aita nav spējusi vai arī viņai pietrūcis spēka un saprāta, arī palīgā saucieni jeb blējieni ne reizi neizskanēja.

Kļuva skaidrs, ka otrs acu pāris bija ieradies vakariņās. Pārkāpu pāri žogam un, zābakus piesmēlis, aiz kažoka izrāvu aitu no dūksts un kaut kā pārcēlu Spārīti pāri sētai. Ja tā būtu divreiz lielāka aita (Spārīte bija pamaza auguma), es nebūtu varējis to pārcelt. Sākumā aita neturējās uz kājām - tās aukstajā ūdenī bija nosalušas - tad lēnām kopā ar mani nāca uz mājām.

.

.

Hosis ar kādu no aitām un jēriem, kuri zina, ka suns viņiem pāri nedarīs.

.

Hosento bija izglābis vēl vienu dzīvnieku. Pat, ja aita nebūtu nokosta un saplosīta, līdz rītam viņa tik un tā neizdzīvotu. Naktī bija 4-5 grādi zem nulles, viņa iesaltu ledū, vismaz kājas būtu pagalam.

Bet, kas attiecas uz āpsi, kuru pieminēju, - tāds mums siena šķūnī nodzīvoja divas ziemas pēc kārtas. Viņš bija gudrs un neapgrūtināja sevi ar alu rakšanu, bet gan ierakās salmu kaudzē. Kad bija siltāks, gulēja turpat, saritinājies blakus vecajiem velosipēdiem un ļoti smirdēja. Man pat bija iecere āpsi pieradināt ar ēdienu, bet no tā nekas neizdevās. Hosento guļošo āpsi reizēm pabakstīja ar purnu, bet krācējs nekādi nereaģēja. Āpsi un šķūnī ielīdušo lapsu man izdevās nofilmēt un tos abus var redzēt "Fermas kolliju piedzīvojumu" sērijā "Siena šķūņa suņi".

.

Putnu sargs un kautiņu šķīrējs

.

Mūsu saimniecībā ir gan vistas, gan pīles, gan zosis un pat gulbis. Reizēm tiem veiksmīgi uzbrūk gan lapsas, gan vanagi, jo putni pa teritoriju pārvietojas brīvi un nereti dodas arī aiz žoga uz mežmalu. Taču putnu turēšana nebūtu pat iespējama, ja tos neuzmanītu Hosento. Viņš debesīs pamana vanagus pat tad, ja tie lido tik augstu, ka cilvēkam ir grūti tos uzreiz saskatīt. Viņš seko vanagiem un skrien līdzi virzienā, kurp lido plēsēji. Pamanījuši Hosi, viņi neuzdrošinās uzbrukt mājputniem. Taču suņi vienmēr un visur brīvi staigājošiem putniem nevar būt klāt. Šādos brīžos tie reizēm kļūst par kāda pusdienām.

Kad abi ziemeļu gulbji - Johanna un Zāra - brīvi dzīvoja tepat dārzā aiz mājas, divas reizes naktī tiem uzbruka lapsa un sakoda. Mēs traci sadzirdējām un kopā ar suņiem metāmies ārā, lai gulbjus glābtu. Lapsas parasti izmantoja gulbju medībām lietainas naktis un skaidri zināja, kad gulbji maina spalvas un tādēļ ir kļuvuši īpaši neaizsargāti - viņi nevar ne palidot, ne peldēt. Gulbju ievainojumi tika izārstēti un kopš šiem uzbrukumiem turpmāk tika naktīs pārvietoti kūtsaugšā.

.

.

Hosento apsargā divus ziemeļu gulbju mazuļus, kurus, mednieku iztraucēti,  pametuši vecāki.

.

Jāpiebilst, ka paši gulbji pret citiem fermas iemītniekiem izturas visai nejauki - dzenā gan kazas, gan aitas, nemaz nerunājot par sīkākiem putniem. Reizēm skrien virsū arī suņiem, taču Hosento ir vienīgais, kuru lielie putni nekad neuzdrošinās aiztikt. Ak, nē, nedomāju, ka tā ir pateicība par putnu sargāšanu! Hosis vienkārši no gulbjiem nebaidās un ir vienīgais, kas var nolikt viņus "pie vietas", ja tie izdomā kādam uzkundzēties.

Tiklīdz pagalmā pa jokam vai dusmās, kaut ko nesadalot, cenšas badīties kazas vai aitas, Hosento uzreiz ir klāt un cenšas izšķirt kaušļus. Viņam tas vienmēr izdodas, un reizēm viņam palīdz arī Keisija.

Tas pats notiek, ja pagalmā nolēmuši izplūkties gaiļi vai vistas. Hosento sāk riet, pieskrien un patriec agresīvos putnus, bet Keisija reiz kādu no kaušļiem satvēra zobos aiz astes un vilka prom. Skats bija ļoti amizants un neparasts, un žēl, ka man šajā brīdī nebija pie rokas videokameras, lai šo skatu iemūžinātu!

Hosento trenkā arī kraukļus, dzenas tiem pakaļ un rej. Ir īpaši viena vārna, kuru dēvējam par Hosento draudzeni. Tā speciāli zemu lidinās un kaitina Hosi. Tad uzlaižas kokā un ķērc, bet Hosis rej.

.

Īpašā aita Herta

.

.

Varbūt kazlēnu izdosies glābt

.

Gandrīz visi manis šodien aprakstītie notikumi notiek martā!

2023. gada 7. marta pēcpusdienā Hosento atnesa zobos uz verandu beigtu kazlēnu. Tas bija piedzimis jaunai un nepieredzējušai kazai Radhai (purvā izglābtās kazas Radas meita!), viņa bija laidusi pasaulē savu pirmdzimto ārā sniegā. Nav vairs noskaidrojams, vai kazlēns piedzima nedzīvs, vai mātes pamests nosala.

.

.

Hosento un Signīte.

.
Visticamāk, Hosento atnesa kazlēnu uz mājām, lai mēs to glābtu. Ja viņš būtu to uzskatījis par atrastu gaļas gabalu apēšanai, tad būtu to grauzis ārā. Diemžēl nekad neuzzināt, kas pamudināja Hosi uz šādu rīcību - vai tas, ka viņš pats secināja, ka kazlēnam vajadzīga mūsu palīdzība, vai tas radies novērojumu rezultātā, ka vārgie kazlēni vai jēri parasti tiek nesti istabā īpašai aprūpei.
Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, cik ļoti Hosento līdzinās Lesijai.

.

.

Attiecības ar fermas dzīvniekiem bildēs

.

Hosento ir centies draudzēties gan ar kazu Ievu, gan āzi Žigulīti, gan vēl dažiem, taču tie kollija draudzību nav pieņēmuši. Tagad gribu apkopot tās fotogrāfijas, kurās man izdevies Hosento iemūžināt kopā ar tiem dzīvniekiem, ar kuriem viņam veidojušās vai arī neizveidojušās kaut kādas attiecības.

.

.

Jau no kucēna vecuma centāmies radināt mazo Hosento ieturēt kopīgas brokastis kopā ar citiem. Āzītis Plampačs bija Hosento vienaudzis un viņi abi kopīgi izstrēba savu brokastu pienu no vienas bļodiņas. Bet vispār par brokastu pienu vairāk uzzināsiet sadaļā Rīta piena lakšana.

.

.

Kopīga ēšana kopā ar kazu Ķimeni. Viņa laikam bija pirmā kaza - Hosento draudzene. Ķimenei bļodiņā kaut kas cits, tādēļ katrs ēd no sava trauka.

.

.

Mazais Hosento vēlējās draudzēties arī ar jauno aunu Kālīti un pat pārbaudīja viņa ausis, taču auns draudzēties negribēja un izvairījās no Hesento mēģinājumiem viņam tuvoties pagalmā.

.

.

Kad Hosento izauga, viņš šad tad turpināja ēst kopā ar citiem dzīvniekiem. Gan bļodiņā, gan pudelēs ir piens, par kuru ļoti priecājas trīs piebarojamie "pudeļjēri".

.

.

Par Hertu jau rakstīju mazliet augstāk. Kad Hosento adoptētais jēriņš bija mazliet paaudzies un bez piena sāka ēst arī kaut ko citu, arī viņiem sarīkojām kopīgas brokastis.

.

.

Lielais un galvenais fermas suns Hosento vēl joprojām bieži ir kopā ar mazuļiem. Te abi ar mazo āzīti Azimutu draudzīgi sēž ķerrā un gaida kāpostus.

.

.

Arī mazā kaziņa Doro kļūs par Hosento draudzeni. Šis kazlēns kādu laiku dzīvoja pie mums istabā, tāpat kā Herta, taču manas prognozes nepiepildījās - par Doro Hosento neuzņēmās tādas rūpes, kā par jēriņu.

.

.

Hosento abi ar Azimutu jeb Aziku no rīta apciemo Doro, kas dzīvo šķūnī.

.

.

Bet te Hosis ar Azimutu kopīgi izlaidušies pavasara saulītē pie siena ruļļiem. Ar šādu draugu Aziks ir drošs, ka viņam neviens neuzdrošināsies darīt pāri.

.

.

Ar kumeļu Foksu un citiem mūsu zirgiem Hosento nekādu draudzību gan neuztur. Pat vēl vairāk - Hosis reizēm mēdz zirgus pat padzīt, ja tie nāk pārāk tuvu mājām. Mazo kumeļu gan viņš neaiztika.

.

.

Kopīgā bilde ar Fionu ir nejauša. Kad mēs filmējām "Fermas kolliju piedzīvojumu" sēriju "Siena kaudze uz riteņiem", ķēvei pēkšņi sagribējās nogaršot sienu, lai gan visapkārt bija zāle. Baidījos, vai Hosento neizleks laukā, taču viņam ir dzelzs nervi. Mūsu kolliji neuztur tuvas attiecības ar zirgiem, ir redzams, ka no lielajiem dzīvniekiem viņiem ir bail.

.

.

Meja ir gandrīz tādā pašā krāsā kā Hosento! Ar kaķiem Hosis ir draudzīgs, taču, ja kāds no tiem virtuvē nolemj izvandīt atkritumu tvertni, Hosento tūlīt ir klāt un nekauņu padzen. Vēl viņam ļoti nepatīk, ja kaķi virtuvē uzdrošinās staigāt pa galdiem. Mums arī ne.

.

.

Kad Mejai piedzima kaķēni, Hosento no ļoti interesējās par viņiem. Pirmo nakti Hosis pat nosēdēja blakus un negulēja, bet vēlāk ielēca pie kaķiem un apgūlās. To viņš darīja vairākas dienas un Meja nemaz uz Hosento nedusmojās. Taču, ja tuvumā parādījās Dana, kaķene zibenīgi izlēca no sava aizgalda un piekāva nabaga balto kolliju.

.

.

Kaza Lolla bija ļoti laba Hosento draudzene.

.

.

Tagad Lollas vietu ir ieņēmusi kaza Tunce jeb vienkārši Tuņ. Hosim gan kaza interesē daudz vairāk, nekā viņai kollijs. Ar Tunci draudzējas arī Dana.

.

.

Hosento bučos Tunci, bet viņa saviebjas un aizver acis.

.

.

Ar visu kazu un aitu virspavēlnieku āzi Olimpu arī nekāda draudzēšanās nav iznākusi. Viņu starpā nekādu konfliktu nav, taču nav arī intereses vienam par otru. Bet kopīgi uz siena ruļļiem pasēdēt kādreiz gan var.

.

.

Te vēl viens apliecinājums diezgan draudzīgām attiecībām. Tā brokasto īsti fermas suņi! Hosento ēd kopā ar kaziņu Doro un aitu Hertu. Ja kollija vidū nebūtu, kaza ar aitu noteikti sakautos pie bļodām un censtos atņemt viena otrai ēdamo. Lopiņiem vienmēr liekas, ka otram bļodā ir kas garšīgāks - tāda daba. Ja Hosento ir pie galda, tad jāuzvedas pieklājīgi!

.

.

Ezis Kaktuss Hosento šķita interesants, bet ezim kollijs gan nē. Vispār jau eži nemēdz būt draudzīgi ne ar vienu. Tādas muļķības rāda tikai multenēs.

.

.

Hosento reiz apsargātie ziemeļu gulbju mazuļi jau izauguši lieli, taču balti kļūs tikai trīs gadu vecumā. Līdz ar krāsas maiņu mainīsies arī putnu raksturs - viņi kļūs visai nejauki pret visiem, vienīgi Hosento neaiztiks. Nē, tās nav sentimentālas gulbju atmiņas no bērnības (cālības!), Hosi, atšķirībā no citiem, iebiedēt nevar un uzbrukuma gadījumā var dabūt pretī no kollija tā, ka pašiem jābēg.

.

.

Hosento visu laiku fermā bija visjaunākais no mūsu kollijiem un Dana kļuva par pirmo kucēntiņu, ar kuru viņam bija jādzīvo kopā. Nevarētu sacīt, ka Hosim uzbāzīgais kucēns jau no paša sākuma būtu paticis, taču ar laiku viņš to pieņēma. Danai, savukārt, Hosento kļuva par piemēru, kam līdzināties, un viņa visai bieži centās kopēt Hosento uzvedību.

.

.

Hosento vēlas iepazīties ar mazo, melno sivēnu, taču cūcēns ir izrādījies ļoti nejauks un baiļu agresijas pārņemts. Viņš neielaižas nekādos kontaktos arī ar cilvēkiem un, visticamāk, mana ilgadējai vēlmei iegūt cūcisku un jautru aktieri nebūs lemts piepildīties.

.

Neparastie fermas suņi, viņu piedzīvojumi un neapturamais laika rats

.

Hosento ir visneparastākais no visiem kollijiem, kurus es esmu savā dzīvē sastapis, un atliek vienīgi minēt, vai viņš ir tik unikāls jau no dabas, vai arī viņu tieši tādu ir padarījusi dzīve "Laimīgo kolliju zemē". Mums ir ļoti paveicies, ka esam viņu sastapuši!

Laika rats nepielūdzami griežas un kad pienāk brīdis, kad suņa mūža garums var izrādīties ilgāks par pašam atvēlēto laiku uz šīs zemes, saproti, ka viss pasaulē ir laicīgs vai īslaicīgs. Arī projekts ar nosaukumu "Straumēni", kurš noteikti beigsies, kad mūs vairs ar Ievu nebūs. Tas pats notiks ar "Laimīgo kolliju zemi" un mūsu kolliju pasauli ap mums. Pēc tam par mums pat neatcerēsies. Žēl, ka tam visam nebūs turpinājuma. Žēl mūsu suņu kapu, kuru vietā nākotnē varbūt ars un sēs citi lielfermeri, bet varbūt dzers un ālēsies tūristi un pilsētas viesi. Mironim ir vienalga, kur gulēt, taču es gribētu atrasties blakus saviem suņiem, ar kuriem esmu nodzīvojis kopā savu dzīvi un lepojies.

.

.

Dana, Lociņš, Hosento un Keisija.

.

Ļoti gribu, lai par mūsu fermas kollijiem un viņu piedzīvojumierm, un it īpaši par neparasto Hosento pasaulei paliktu kas atmiņai, tādēļ uzņemu mūsu seriālu "Fermas kolliju piedzīvojumi", bet daudz plašāk par pašu Hosīti var uzzināt, noskatoties dokumentālās filmas "Vienkārši Hosento" un "Hosento garāža".

Un nobeigumā vēlos pievienot Renātes Milleres komentāru, kuru viņa uzrakstīja FB šīs tēmas sakarā. Tas mani ļoti iepriecināja! Renāte ir bijusi "Laimīgo kolliju zemē" uz aitu ganīšanas nodarbību un satikusi Hosento personīgi.

.

.

Viņa saka, ka Hosento ir izrādījies viens no visbrīnišķīgākajiem suņiem, kurus viņa sastapusi dzīvē. Un vēl to, ka Hosento nav Lesija. Lesija ļoti nopūlas, lai līdzinātos Hosento!

Šo komentāru es izcēlu arī FB un pieļauju, ka dažiem Lesijas faniem nepatika, ka es uzdrošinos Hosento salīdzināt ar pašu Lesiju... Bet es uzdrošinos!

.

.

.