smagās blokādes laikā.
Ļeņingradas
klubā kara sākumā bija aptuveni 160 kolliju. 15
no tiem tika nodoti armijas vajadzībām, pārējie
praktiski visi gāja bojā blokādes laikā. Izdzīvoja
tikai pāris suņu BINAIT BIGEL un viņas meita
GILLI (īp. Rodionova), GUINIVER BETDŽOJ (īp.
Kostarevs), kura drīzumā nomira no vēža, un suņi
TAURUS ŠETLENDS (īp. Kipko) un LAMBERTS
UELBREDS (īp. Kostarevs). Vēlāk no frontes
atgriezās FERRI un
DIKS (DEKOIT). DIKS turpināja
pildīt savus mīnu meklētāja pienākumus, bet pajūga
suns FERRI atgriezās pie sava saimnieka. No evakuācijas
atgriezās DAURI (īp. Kuprijanova). Un Maskavā
izdzīvoja divas kucītes, kuras bija aizvestas uz
turieni vēl pirms kara PLENI (Džons + Taidi Šetlend,
īp. Brandts) un KENDI (Stens + Kemlit Garfrik, īp.
Kožina). Tas tad arī bija viss materiāls, ar ko
varēja strādāt. Bet, ja bija šķirnes kopšanas
entuziasti, tad šķirnei nebija lemts pazust.
Pēckara
audzēšana praktiski sākās jau kara laikā. 1943.
gada septembrī, vēl joprojām ielenktajā pilsētā,
tika iegūts pirmais metiens no BINAIT BIGEL un
LAMBERT UELBRED. Metienā bija daudz kucēnu, bet dzīvs
piedzima un izdzīvoja tikai viens pats GREISS (īp.
Mihaels) ļoti neinteresants suns ar izliektu pieri.
Lai gan viņam bija inbrīdings 2:3 uz balto GRAALU
BETDŽOJ suni, kam piemita nedaudz paplata, bet
plakana galva. Otrs metiens tika iegūts 1944. gada
jūnijā no GILLI un tā paša LAMBERTA UELBRED. Tie
bija viņas pirmie un pēdējie kucēni, jo 1944.
gada beigās šī lieliskā kucīte gāja bojā
neizturēja smagās blokādes sekas.
Savukārt
1944. gadā notika pirmā suņu izstāde, kurā
piedalījās 3 kolliji. Nākamajā izstādē, kas
norisinājās 1945. gadā, kolliju jau bija 14.
1945.
gada janvārī no Maskavas tika atvesti 4 kucēni
BEKS un BELLA (Čongs + Ledi), FALSTAFS un FLERI
(Čongs + Pušinka Ledi māsa). Bet 1946. gadā
atveda arī DENDI-FAIN, kura vecāki arī bija Čongs
un Pušinka. Aptuveni tai pat laikā viena no šķirnes
kopšanas entuziastēm E. I. Doiņikova (kurai pirms
kara piederēja Garoļd Betdžoj un Frikka Garfrik
ģimene) atveda no Maskavas AZU (Klifton Garfriks + Peri), lai arī ne pārāk
interesantu kucīti eksterjera ziņā -tomēr
diezgan lielu, platu, plakanu galvu, un apaļām,
plati un taisni novietotām acīm, bet šī kucīte vēlāk
deva ievērojamus pēcnācējus.
Vēlāk,
līdz 1948. gadam, pārošana norisinājās diezgan
noslēgtā lokā, kombinējot dažādā veidā
iepriekš pieminētos suņus. Kā vaislinieki tika
izmantoti jau minētie GREI un BEK, kā arī
metiena brāļi KREZ, KENDER un KROS (Lambert
Uelbred + Gilli). No FALSTAFA un DENDI-FAINA pēcnācēji
netika iegūti.
BINAIT
BIGEL tika sapārota vēl divas reizes ar savu
mazdēlu KENDERU (1946.g.) un ar BEKU (1948. g.).
Bet kā vaislinieks tika izmantots tikai GAROĻD (īp.
Sidorova) no pēdējā metiena. Tika veiktas arī
citas sapārošanas, tai skaitā arī starp tuviem
radiniekiem, kuru kucēni turpmāk netika izmantoti
šķirnes attīstībā.
Par
tā laika perioda šķirnes turpmākās attīstības
stūrakmeni kļuva divas kucītes: AZA un BELLA. AZA
no savas vienīgās pārošanas reizes ar GREJU
laida pasaulē 6 kucēnus, no kuriem ciltsdarbā izmantoja divas
viņu meitas ARMIDU (īp.
Ovčarenko) un mazāk ASTU (īp. Grigorovičs). Šīs
kucītes ielika pamatus skaitliski milzīgai ģimenei, kas īpaši izvērsās plašumā 70-tajos
gados. BELLA tika sapārota piecas reizes, un no
katra viņas metiena, izņemot pēdējo, viņas
meitas tika izmantotas turpmākajā šķirnes attīstībā.
Kopumā
ņemot, šī laika posmu suņu šķirnība bija
diezgan vienveidīga, un arī šo suņu pēcnācēji
bija viena tipa: tiem visiem bija stipri kauli,
diezgan smagnējas galvas ar nedaudz noapaļotām
pierēm (no mūsu laika skatu punkta), ausis parasti
tipiskas, lai gan gadījās arī nokarenas un stāvas.
Suņu augums skaustā no 58 līdz 62 cm, kucēm no
55 līdz 60 cm. Starp tiem ar nedaudz rupju ķermeņa
uzbūvi un pieres platumu izcēlās BELLA un AZA, un
AZA turklāt atšķīrās arī ar smagnēju korpusu.
Kā rakstīja izstādēs: sunim līdzīga kucīte.
Bet likteņa ironija ir tāda, ka tieši šie suņi
ir divi no četrām šķirnes ciltsmātēm pēckara
Ļeņingradā. Neskatoties uz to, ka arī pārējās
tā laika kucītes bija paredzēts izmantot pārošanai
un no viņām centās iegūt pēcnācējus, visdažādāko
iemeslu dēļ tam nebija lemts notikt, un šīs ģimenes
pamazām izzuda.
Faktiski
pirmskara Ļeņingradas suņu asinis tālāk tika
nodotas ar GREJU (īp. Mihaels) no ARMIDAS ģimenes,
un pa vienai pārošanai, ko pastiprināja Garoļd (īp.
Sidorova) caur ARMIDAS meitu INGODU (īp. Oboļsins),
kas šinī gadījumā neko labu nedeva. LAMBERTA un
GILLI asinis ar trīs viena metiena suņiem (KREZ,
KENDER un KROS) saglabājās caur Bellas meitām.
Turpmāk šīs vecās asinis
tika it kā aizmirstas, izmantojot pilnīgi
savādāka tipa suņus, bet šīs asinis vēl ilgi
atstāja iespaidu uz šķirni, ienesot tajā
raupjumu un vienkāršības elementus. Jauna kolliju
tipa rašanos veicināja 40-to gadu beigās un 50-to
gadu sākumā ievestie pilnīgi svešu asiņu
vaislas suņi.
Starp tiem bija tādi skaistuļi kā KARSTEN, DŽERRI,
LAUND LIIT.
KARSTEN
(īp. Kočetovs) tika atvests uz Ļeņingradu no
Berlīnes, bet pēc izcelsmes tas bija anglis. Viņa
māti kāds angļu armijas oficieris atveda no
Anglijas, kad tā jau bija grūsna. No šīs sapārošanās
1945. gada maijā piedzima kucēni, kuri tika reģistrēti
Berlīnes cilts grāmatā, bet vietējie suņu audzētāji
nevarēja izsniegt ciltsrakstus kucēniem, kuru vecāki
pāroti Anglijā; saimniekam tika
izsniegts tikai dokuments par metiena reģistrāciju.
Tai pat laikā KARSTEN Vācijā tika izmantots kā
vaislas suns no viņa tika iegūts ARRAS fon ŠTOLECBURGS
(no Astas fon Adlerfelczen) Maskavā slavenās
OKTAVAS tēvs. Spriežot pēc to laiku izstāžu
aprakstiem, KARSTEN ir bijis: izcili šķirnīgs
suns, lieliskām līnijām, proporcionālu sausu ķermeņa
uzbūvi, galva ar absolūti tīrām, taisnām līnijām,
ideālas ausis, lielisks korpuss, spilgti izteikti
pakaļkāju locītavu stūri, kājas, neskatoties uz
kreisā priekšējā pleca redzamo veco lūzuma vietu,
lieliskā stāvoklī. Šī suņa krāsa tiek
aprakstīta kā kafijas krāsa, retāk kā brūna. Augums 62 cm. Zobu sistēmā
tika pieminēta 5-6 mm novirze no šķērveida
sakodiena un apakšžokļa deformācija. Pēc Ļeņingradas
veterinārajā institūtā izdarītajiem rentgena uzņēmumiem
tika diagnosticēts apakšžokļa apakšas lūzums,
un par to tika izsniegta izziņa ar veterinārā
institūta docenta V. F. Adomanisa parakstu.
Kopā
no KARSTENA tika iegūti 40 kucēni no piecām kucītēm:
divi metieni no ARMIDAS (īp. Ovčarenko), viens
metiens no viņas māsas ASTAS (īp. Grigorovič), vēl
viens metiens no LIIT-LEDŽEND (Grei + Laund-Liit,
īp. Smirnovs), un pa vienam no divām Maskavas kucītēm
VANDAS-DŽIĻDAS (Raļf + Džemma, īp. Gleizers)
un KLERETAS (Raļf + Kendi, īp. Kožina). Starp
viņa pēcnācējiem bija tikai trīs gadījumi, kad
piedzima suņi ar novirzi no šķērveida sakodiena divi metienā no Vandas-Džiļdas un viens no Liit-Ledžend,
bet tiek uzskatīts, ka šis trūkums ir nācis no
kuču senčiem. Kopumā pēc KARSTENA zobu sistēmas
viņš tika uzskatīts par labi izdevušos
vaislinieku. Kas attiecas uz ausu novietojumu, tad
te jau viņš sevi nepārmantoja tik stabili. Starp KARSTENA bērniem
nebija neviena ar jūtamiem defektiem, lai gan vēlāk,
atkārtotu un tuvu inbrīdingu rezultātā, sāka
parādīties astes defekti. Bet nenoliedzams ir fakts,
ka KARSTENS strauji uzlaboja šķirnes līmeni
visiem saviem bērniem, neskatoties uz māšu kvalitāti.
Slavenākie
no Karstena dēliem, kuri tika izmantoti ciltsdarbā,
bija LARSTEN (īp. Bolotina) un KARION (īp. Daugeļs), kuri piedzima 1950. gadā.
LARSTEN
ir cēlies no Maskavas kucītes Vandas-Džiļdas. Viņa
brāļi LEJER-RIKS un ĻUTIJ ietilpa Maskavas suņu
audzētāju plānos, LOR tika plaši izmantots
Kijevas kolliju atjaunošanā, bet LARUS Rīgā.
Visas dzīves laikā LARSTEN kļuva par neapšaubāmu
daudzu izstāžu uzvarētāju. Kā jau vairums
Karstena bērnu, arī viņš bija liela auguma suns
(68 cm), un izstādēs to apraksta kā izcili šķirnīgu
suni, ar lieliskām ekstremitātēm,
lielisku korpusu un kustībām,
biezu kažoku, kā suni bez trūkumiem. Šī
suņa krāsa tiek aprakstīta kā brūna. Kā
vaislinieks LARSTEN tika izmantots 1953. līdz
1959. gadam, atstājot vairāk nekā 90 pēcnācējus.
Viņa pēcnācēji bija diezgan daudzveidīgi, atkarībā
no māšu kvalitātes (šķirnības). Par viņa labākajiem
bērniem tika uzskatīti Vissavienības Čempions
ZIKAR (īp. Pečugins) no Irtenas (Karsten +
Armida, īp. Mahovs) tātad inbrīdings 2:2 uz Karstenu; Uzvarētājs
EĻTON (īp. Voljanskijs) un Čempions ELITA (īp.
Levčuks) no Liit-Lankas (Džerri + Laund-Liit,
īp. Bolotina), kā arī Čempions LIIT-LITDŽI (īp.
Gotovičs) no Liit-Lotos (Džerijs + Laund-Liit, īp.
Rodionova). Starp LARSTENA pēcnācējiem bija
nepareiza sakodiena gadījumi, nokarenas un stāvošas
ausis un daži strupas astes gadījumi.
KARIONS
ir cēlies no Kleretas (Raļf + Kendi, īp. Kožina).
Viņam bija vērtējums "teicami", bet tomēr
ringā par dažiem suņiem viņš atpalika no Larstena. No izstāžu aprakstiem:
...šķirnīgs, ar labi attīstītiem kauliem, bagātīgs
apmatojums, ausis pareizas, bet ar vāju skrimsli,
korpuss normas robežās, bet nedaudz mīksta
mugura, krāsa ruda ar melnu, tiek aprakstīts kā trīskrāsu, ļoti
nikns.
No
viņa tika iegūti vairāk nekā 70 pēcnācēji,
bet kucītes viņam piemeklēja, rēķinoties ar viņa
paša miesas būvi, pārsvarā smagas, un kucēni
dzima parupja tipa, tie guva atzīmes loti
labi. Bet no labām kucītēm šis suns deva arī
labākus pēcnācējus. Piemēram, Uzvarētājs
LAO-LANA (īp. Gorbenko) un lieliskais LAO-LOT (īp.
Cederbaums) no Čempiona LIIT-LITDŽI (Larsten +
Liit-Lotos, īp. Gitovičs) 2:3 uz Karstenu.
Defekti
starp KARIONA pēcnācējiem ir sastopami daudz retāk,
nekā starp Larstena radītajiem kucēniem.
Lielas
cerības šķirnes uzlabošanas jomā tika liktas uz
vēl vienu no Karstena dēliem ITVARU (īp.
Nikolajevs) no Armidas (īp. Ovčarenko), bet šis
suns ātri nomira no mēra, paspējot radīt tikai
vienu metienu no vidējas šķirnības kuces. Bet no
VITJAZA (Karsten + Asta, īp. Maksimenko) tika iegūti
divi metieni, tomēr pēcnācēji nebija sevišķi
interesanti un turpmāk netika izmantoti.
DŽERRI
(īp. Deduhs) tika ievērots 1949. gadā Ļeņingradā.
Tai laikā viņam bija jau divi gadi, tas bija
atvests no Somijas, un viņam bija pilni Somijas (četrpakāpju)
ciltsraksti. Šis suns bija lielā mērā inbrīdingēts:
viņa vecāki bija cēlušies no divām viena
metiena kucītēm un viena tēva. DŽERRI bija brūna
krāsa tāpat kā viņa vecākiem. No izstāžu
aprakstiem: ..masīvs, ar brīnišķīgu kaulu uzbūvi,
ļoti liels suns (69
cm), ausis ar vāju
skrimsli, lielisks korpuss un skaistas kustības
lielisks savas šķirnes eksemplārs. Tā laika
(1949-50.) izstādēs viņš viegli un bez jebkādas
konkurences guva pirmās vietas. Ļeņingradā no DŽERRI
tika iegūti 27 kucēni no piecām kucēm, un viens
metiens Maskavā no Džemmas (Džonni + Pleni, īp.
Brandts). No šī metiena ir cēlies slavenais Čempions
VOĻNIJ (īp. Brandts).
Pēc
visa spriežot, DŽERRI bija labs vaislinieks, kurš
jūtami uzlaboja un pilnveidoja savus pēcnācējus,
par ko visticamāk jāpateicas spēcīgajai inbrīdinga
ietekmei, noteiktajai sava tipa nostiprināšanai,
ko mantoja viņa bērni. Tam var izsekot, pētot viņa
bērnus pat no tādām vecā tipa kucēm kā BELLA (Čong
+ Ledi, īp. Stirihs), un redzot, ka no lieliskām
kucēm, tādām kāda bija LAUND-LIIT (īp.
Rodionova) un viņas meitas no Greja LIIT-LILIANAS (īp.
Fedorova), šis suns radīja vienkārši brīnišķīgus
pēcnācējus. Starp tiem bija Čempions TOM (īp.
Gincbergs)
no Liit-Lillian, kurš radīja lielu skaitu brīnišķīgus
kucēnus,
un Čempions LIIT-LANKA (īp. Bolotina), kura savukārt
laida pasaulē divus izstāžu uzvarētājus.
Pirmajā
no DŽERRI iegūtajā paaudzē bija suņi ar zobu
sistēmas defektiem, tiesa pārsvarā iedzimtiem
no kucēm, kurām piemita šis trūkums. Diemžēl vēlāk,
vairākkārtēja un tuva inbrīdinga ar DŽERRI
rezultātā, sāka izpausties jau daudz nopietnāki
defekti īsas kājas, zobu šahveidīgs
novietojums un nepareizs
sakodiens. Bet, vai tas bija DŽERRI, kas ienesa
šķirnē šos trūkumus tas jau ir īpašas
izmeklēšanas uzdevums, kurš diemžēl vēl joprojām
nav veikts. Visticamāk, ka šo trūkumu vaininieces
ir arī mātes, kuras bieži vien tika pārotas, īpaši
nepiedomājot pie partneru izvēles. Un tieši tas
kalpoja par iemeslu, lai parādītos aizliegums šķirnes
uzlabošanas darbā izmantot pārošanu starp tuviem
radiniekiem; šis aizliegums bija spēkā līdz pat
80tiem gadiem.
Gluži
tāpat kā Karstens, arī DŽERRI sniedza ievērojamu
auguma palielināšanos saviem pēcnācējiem, un
šī tendence ar laiku tikai nostiprinājās.
Vēl
bez pieminētajiem suņiem, 40-to gadu beigās uz Ļeņingradu
tika atvesti vēl divi pilnīgi savādāka tipa
kolliji. Viņu parādīšanos Savienībā sankcionēja
valdība. Suns LAUND LERI un kucīte LAUND LIIT
tika nopirkti visā pasaulē slavenajā Anglijas
audzētavā Laund (īp. Stenfilda, no Česteras),
atbilstoši Iekšējās Tirdzniecības ministra A.
I. Mikojana rīkojumam Nr. 70108/424, 03.02.1947.
Tas tika izdarīts pēc Ļeņingradas kolliju kluba
lūguma, kurš atsaucās uz pēc kara palikušo šķirnes
materiāla nabadzību un vienveidību.
LAUND
LERI (īp. Rodionova) bija patiesi lielisks suns. Viņu apraksta kā lielu, izteiktu šķirnes suni,
aristokrātiski elegantu, ar lielisku galvu,
tipiskām ausīm, labi veidotu korpusu un brīvām
kustībām. Par lielu nožēlu suņu audzēšanas
entuziastiem izrādījās, ka viņš nespēj radīt
pēcnācējus. Tā kā LAUND LERI tika ievests jau
divu gadu vecumā, bija grūti noskaidrot viņa
neauglības iemeslus.
LAUND
LIIT (īp. Rodionova) tika atvesta pusotra gada
vecumā, un viņa atbrauca pilnīgi slima, bet,
pateicoties savu saimnieku rūpīgai kopšanai, viņa
pilnīgi atveseļojās, un jau 1948. gadā laida
pasaulē lieliskus pēcnācējus no Greja (īp.
Mihaels). Tas bija pirmais metiens no importa suņiem
pēckara gados, no kura visi kucēni bija uzskatāmi
klasi augstāki par labākajiem tā laika Ļeņingradas
suņiem, kuri, spriežot pēc esošajām fotogrāfijām,
atbilda pagājušā gadsimta beigu Anglijas kolliju
līmenim, kad tur tikai sāka plānot kolliju šķirnes
izkopšanu. Šī metiena kucēni daudzējādā ziņā
pārspēja savu tēvu, izstādēs tie guva tikai vērtējumus
teicami un gandrīz visi tika izmantoti
vaislai. Daudzi no tiem, piemēram, - LIIT-LINGO (īp.
Radko) un jau pieminētā LIIT-LILLIAN (īp.
Fedorova, deva lieliskus pēcnācējus.
Pirmā
LAUND LIIT pārošanās ar Greju notika piespiedu kārtā,
jo citu vaislinieku vienkārši nebija, bet jau nākošās,
kas notika 1950. gadā un pēdējā 1951. gadā,
tika veiktas ar DŽERRI (īp. Deduhs). Arī šo divu
metienu kucēni bija ļoti izdevušies, bet tie bija
nedaudz savādāki, nekā Greja radītie, lai gan
nevarētu teikt, ka tie bija daudz labāki. Tas
liecināja par to, ka LAUND LIIT izrādījās izcili
stipra ciltsmāte, un viņas iespaids diezgan noturīgi
izpaudās līdz 2-3 paaudzei. Dabiski, ka viņas pēcnācēji
dominēja tā laika izstādēs; viņas bērni, mazbērni
un mazmazbērni tika plaši izmantoti šķirnes audzēšanā.
Vienīgais
trūkums starp daudzajām LAUND LIIT labajām īpašībām
bija stāvas ausis, kas vairumā gadījumu tika
nodotas mantojumā viņas pēcnācējiem.
Ļeņingradā
pārsvarā tomēr tika izmantotas kucītes. No suņiem
plaši tika izmantots tikai LIIT-LINGO (īp. Radko),
bet divi suņi no DŽERRI LIIT-LAERT (īp. Sokoļskaja)
un LIIT-LAR (īp. Libovs) pārošanā tika
izmantoti tikai pa vienai reizei. Vairāk tika
izmantots suns no otrā metiena no DŽERRI
LIIT-LIN (īp. Kuzņecovs), kurš vēlāk tika pārdots
uz Maskavu. Toties LAUND-LIIT meitas šķirnes attīstībā
deva lielu ieguldījumu un kļuva par dažādu ģimeņu
ciltsmātēm.
Bet
veco vaislinieču bērni un mazbērni tika atbīdīti
tikai izstādēs, jo, lai cik labi pēcnācēji bija
iegūti no vienas vienīgas kuces, balstīt audzēšanu
tikai uz tiem nebija iespējams.
Tāpēc vienlaikus ar LAUND-LIIT, 40-to gadu beigās
un 50-to gadu sākumā turpināja izmantot tādas
kucītes kā BELLU (īp. Stirih), viņas paaugušās
meitas, ARMIDU (īp. Ovčarenko), kurai nedaudz vēlāk
pievienojās arī viņas meitas, un pirmkārt,
IRTENA (īp. Mahovs) no Karstena (īp. Kočetovs).
IRTENA bija ļoti produktīva māte, kura laida
pasaulē četrus metienus: divus no Larstena (īp.
Bolotina), vienu no Toma (īp. Gincbergs) un vienu vēlāk
no Vācijas ievestā Aijo fon Vestenda (īp.
Vorobjova). Maskavā tika izmantota viņas māsa
ILONKA (īp. Nokolskaja), viens metiens tika iegūts
no viņas vecākās māsas INGODAS (īp. Oboļsins)
un Garoļda (Beks + Binait Bigel, īp. Sidorova).
Acīmredzot pēdējā gadījumā centās saglabāt
ķermeņa uzbūves masīvumu un stiprumu, kas piemita
vecajām šķirnes asinīm, un nenoliedzami, ka tas
arī tika sasniegts, bet reizē ar to nāca līdzi
arī trūkumi, kuri diemžēl nomāca uz ievesto suņu
rēķina iegūtās labās īpašības. Visā visumā,
izņemot pāris sapārošanas gadījumus, ARMIDAS pēcnācēji
vairojās bez Laund Liit asiņu piejaukuma un tiem
bija savs tips, lai arī katrā metienā gadījās
pa kādam kucēnam, kurš bija pilnīgi piemērots
turpmākai vaislai, un bija pat tādi lieliski
eksemplāri, kā Vissavienības Čempions ZIKAR (īp.
Pečugins) un Maskavā izmantotā ZETTI (īp.
Volkova).
Savukārt
Bellas (īp. Stirih) pēcnācēji šķirnības ziņā
nedaudz atpalika no Azas Armidas bērniem. Lai arī
viņu pārošanā tika izmantotas ievesto suņu
asinis (Laund Liit, Zikara, vēlāk arī Aijo fon
Vestenda un vēl viena ievestā somu suņa Reksa pēcteči),
visbiežāk dzima viduvēji suņi, un čempionu un
uzvarētāju šajā ģimenē nebija. Lai gan no
MLADAS (Džerri + Bella, īp. Beļajeva) sapārošanas
ar LIIT-LINGO (īp. Radko) tika iegūts diezgan
perspektīvais BAIKAL (īp. Meļņikova), bet viņa māsas bija tipiskas
Bellas ģimenes pārstāves
un atpalika šķirnības ziņā. Interesanti ir tas,
ka Bellas ģimenes pēcteči caur PSIHEJU (Liit-Lingo
+ Molli, īp. Ovčarenko) ielika pamatus kolliju ģimenei, kura tika izmantota plankumaino briežu ganīšanai
tālo austrumu sovhozā Maijhe.
Kopumā
Bellas ģimene, salīdzinoši ar pārējām ģimenēm,
bija visai neveiksmīga. Gandrīz visās tās paaudzēs
dzima suņi ar nepareizu sakodienu, kā arī suņi
ar
strupām
astēm, kriptohismu un īsām kājām. Pēdējais
trūkums izpaudās pat ceturtajā paaudzē, skaitot
no Bellas, no ORTELLAS (Aijo fon Vestend + Otrada, īp Šuvalovs).
Pateicoties
jaunu asiņu ievešanai un izmantošanai, Ļeņingradas
suņu audzētāji īsā laika posmā varēja
atjaunot šķirni un atgriezt klubam kolliju audzēšanas
centra agrāko slavu. Vēlāk
Ļeņingradā tika ievesti jauni ārzemju
vaislinieki, kas sniedza šķirnei iespēju attīstīties
tālāk. Bet par to vēlāk.
|