|
vācu
asinis, un to ciltsrakstu gēni bija tāli no tā
laika Ļeņingradas suņu asinīm.
MORRIES
VON SIRIUS (īp. I. Stepe,
Rīga) vidēji liels suns ar labi izteiktu kaulu
uzbūvi, tīrām galvas līnijām, bet ar paīsu un
pasmalku purnu, ar lielisku izteiksmi, - suns, kurš
prata sevi labi parādīt ringā. Ļeņingradā viņš
tika izmantots visai maz. Visveiksmīgākie metieni
viņam bija ar Pintariju un Ter-Dolliju.
Pintarija (Loks + Pinta, īp. Krasavceva) tika sapārota
ar Morries trīs reizes. Visu metienu pēcnācēji
bija ļoti augstas kvalitātes kucēni piedzima
ar stipriem kauliem, šķirnīgi, ar bieziem kažokiem.
No daudzajiem šī pāra bērniem Ļeņingradas
vaislas darbos tika izmantoti vien suns Dimbijs un
viņa metiena māsas Dimmija un Dimta. Šķirnes Čempions
un Ļeņingradas izstāžu Uzvarētājs DIMBIJS (īp.
Protčenko) bija līdzīgs savam tēvam, bet šis
suns bija kaulaināks, ar pareizām galvas proporcijām,
lai arī ar nedaudz neparalēlu un plakanu pieri un
pilnīgu purnu, tomēr tam bija lielisks kažoks un
labas ekstremitātes. Dimbijs pārsvarā tika pārots
ar dzimtenes kucēm, bet viņš radīja daudz labu pēcnācēju.
Atmiņā paliekoša bija viņa meita no Lekornas (Uels
+ Lekarda) LURENA (īp. Smirnova) divkārtēja
pilsētas izstāžu Čempione. Vērtējumus
izcili saņēma arī: LOZI (īp. Sokoļskijs)
no Lekdijas (Uels + Lekarda) un ZANAL (īp. Čikirova)
no Maskavas izcelsmes kuces Aržettas (Erans + Čar-Linda),
LIGDAR (īp. Burlešins) no Ligre (Markus + Linga).
Ne mazāk interesantus, viena tipa pēcnācējus radīja
Ter-Dollija (Vitt-Terrijs + Ara von Fleming Ferena,
īp. Beļjakova) - ievērības cienīgi bija viņas
bērni DONIJAR (īp. Savičevs) un DOLĀRS (īp.
Sorokins),- abi bija suņi ar spēcīgiem kauliem,
skaistām galvām, patīkamu izteiksmi, labām
ekstremitātēm un lieliskiem kažokiem. Viņi vairāk
atbilda mātes tipam. Faktiski (dažādu iemeslu dēļ)
selekcijā viņi netika izmantoti, lai arī bija
interesanti ar savu izcelsmi. Plaši tika izmantots
viņu trešais, vienkāršākais brālis DORSEJS (īp.
Geispics) ne pārāk liels, lielākiem kauliem
nekā viņa metiena brāļiem, ar nedaudz slīpiem
krustiem, smalku purnu un nedaudz taisni novietotām
acīm. Viņš tika sapārots ar vāciešu meitām
un mazmeitām. Dorseja bērni bija lielāki augumā,
biezākiem kažokiem, kopumā pareizi veidoti, bet
bez īpaša spīduma, kas neļāva tiem iegūt
vērtējumus augstāk par ļoti labi.
1976. gadā Tallinā tika iegūts metiens no Morries
von Sirius un Amij von Belvederes. Vienīgais šī
metiena suns AMORS VON LINDENFORS (īp. Šuvajevs)
nonāca Ļeņingradā un vaislas darbos tika
izmantots vēl vairāk un plašāk nekā viņa pusbrāļi.
Uz viņu tika liktas lielas cerības, jo Amors ārēji
līdzinājās Morries, bet bija izstieptāks suns ar
nepietiekoši stingru muguru, ar pareizām galvas līnijām,
viņa labā auss bija asi saliekta un pacēlās mazāk
par pusi, kas bojāja kopējo iespaidu. Viņam meklēja
pārinieces no Morries meitu un mazmeitu vidus, bet
par spīti lielajām cerībām, neko īpaši
interesantu tā arī neieguva: piedzima pēcnācēji
ar vieglu kaulu uzbūvi, pagarinātām jostas vietām,
smagnējām un plati novietotām ausīm. Kopumā bērni
bija sliktāki par saviem vecākiem. Amoram līdzīgs
pēc viņa tipa piedzima UEMBO (īp. Čurkina) no
Jaltas (Dorsejs + Londa) masīvs, arī pārmēru
izstiepts suns, ar paplati novietotām tipiskām ausīm.
OZIRIS VON SIRIUS (īp. E.
I. Jakovļeva) bija lielākiem kauliem, nekā
Morries, ar
proporcionālu ķermeņa uzbūvi, masīvu purnu,
labu izteiksmi, skaisti novietotām ausīm un
lielisku kažoku apveltīts suns, kurš prata sevi
labi parādīt ringā. Oziris tika atvests uz Ļeņingradu
8 mēnešu vecumā, jo bija jau pāraudzis kolliju
starptautiskos standartus un sasniedzis zemāko
padomju standarta auguma robežu. Ļeņingradā viņš
tika izmantots uz vietējā materiāla, bet viņa
6 gadus ilgušās Ļeņingradas vaislas karjeras
laikā tika iegūti vien 12 metieni. Daudzi Ozirisa
bērni nebija līdzīgi viņam, bet tiem piemita
noteikts tips, kas piemita tikai šī suņa bērniem
raksturīgs augsts kakla novietojums, skaistas
galvas, draudzīga, kollijiem raksturīga izteiksme
pārsvarā visi šie suņi bija labāki par savām
mātēm. Oziris uzlaboja Ļeņingradas kolliju šķirnes
īpašības, tāpēc viņu bez šaubām var nosaukt
par šķirnes uzlabotāju.
Ļoti interesantas bija visas Farbijas (Vel_vikonts
+ Frank-Kerija, īp. Ohapovs) meitas FLERIJA (īp.
Tuljans), FLOTTA (īp. Lapišina), FLORESA (īp.
Burova), FLORA (īp. Malins) un īpaši skaista bija
FLORINA (īp. Kočkins); Er-Linas (Erans + Čar-Linda,
īp. Romanova) meitas MAGDA (īp. Akulova),
MALTA (īp. Himičs), MAKSI (īp. Pantelejevs),
MARCIJA (īp. Golubčiks) visām šīm kucēm
bija laba ķermeņa uzbūve, patīkama izteiksme,
pareizas pakaļkājas un labi kažoki. No viņām
neatpalika arī ESJA (īp. Vladimirova) no Elizas (Karims
+ Jugda). Viņas metiena brālis ESLANS (īp.
Babajevs) guva labus panākumus izstādēs tas
bija suns ar skaistu galvu, patīkamu izteiksmi,
izstieptu pāreju un diezgan taisnām pakaļkājām.
Dimmijas (Morries von Sirius + Pintarija, īp.
Binkovskaja) bērni pēc tipa bija līdzīgāki
Ozirisam. Īpaši šajā ziņā izcēlās DILANS (īp.
Valkovskijs), kurš vairāk par visiem līdzinājās
savam tēvam, bija spēcīgs, liels un ar lielisku
kažoku apveltīts suns. Viņš tika pārots vairākas
reizes, bet radīja tikai vienu metienu.
Andželikai (Guarens + Arona, īp. Skvorcova) no
Ozirisa bija divi lieliski bērni izcilnieki
Azims un Azars. AZIMS (īp. Aleksandrova) bija
neliels suns, ar taisnu vilnu, noapaļotu galvu
pieres daļā un izteiktu pāreju. Viņš tika maz pārots;
pārsvarā tas notika ar Ozirisa meitām un mazmeitām,
redzamu devumu šķirnes vēsturē šis suns neatstāja.
AZARA (īp. Orlova) skaista, spēcīga kuce, kas
pēc sava tipa līdzinājās tēvam, ar labu
korpusu, plūstošu pāreju un pasmalkām ausīm; viņa
kļuva par rajona izstāžu uzvarētāju un radīja
labus pēcnācējus.
Kā iepriekš tika minēts, paša Ozirisa šķirnes
tips bija vāji izteikts līdzību viņā diemžēl
varēja saskatīt tikai viņa meitā Al-Stellā (īp.
Jegorova). EŽENKA bija liela, spēcīga kuce,
ar labu kažoku, un pietika tikai vienreiz uz to
paskatīties, lai kļūtu skaidrs, kas ir viņas tēvs.
Viņa tikai vienu reizi piedalījās izstādē, un vēlāk
ziņas par viņu nav atrodamas.
Vēl viens no Ozirisa dēliem, kurš tika izmantots
selekcijā, bija RIDŽARS (īp. Sanduls) no Rioladas
(Zarhans + Retema) arī ļoti skaists suns, bet
pilnīgi atšķirīgs no tēva (viņš vairāk līdzinājās
Ringo mātes metiena brālim). Ridžars bija
suns ar lieliem kauliem, lielisku korpusu, patīkamu
galvas formu, pareizi novietotām ausīm un brīvām
kustībām. Viņš tika izmantots kombinācijā ar
vāciešu pēctečiem. Ozirisa tips, inbridingā
uz viņu, pēcnācējos neizpaudās. Mantinieku
neizdevās iegūt, un turpmākajā selekcijā no Ridžara
tika iekļautas vien meitas.
Pats labākais Ozirisa metiens tika iegūts no Ter-Dženijas
(īp. Kabanova) Kazaņas selekcijas kuces no
vācietes Aras von Fleming Feren (īp. Voničevs)
un Vitt-Terija (Terri Boj av Hartebo + Vitta, īp.
Migajevs). Tāds salikums deva savdabīgu šķirnes
tipu: vecāku tips tajā neizpaudās sevišķi
spilgti, bet bērni no diviem tādiem metieniem
mantoja labākās vecāku un viņu senču īpašības:
tie atbilda vienam tipam, bija skaisti un eleganti.
DANAJA (īp. Trofimova) un DANIJ (īp. Maklakova)
Ļeņingradā, DŽOLLIJA (īp. Žakova) un
DARLINGS (īp. Muzaļevskaja) Maskavā, DŽEJ
Kazaņā. DARLINGS bija iznesīgs un ar lielu pašapziņu
apveltīts suns; viņš bija uzvarētājs, kuram
ringā nebija līdzinieku. Šie suņi bija ļoti
šķirnīgi un uzreiz piesaistīja uzmanību: tiem
piemita harmoniska ķermeņa uzbūve, lieliskas
formas galvas ar plūstošu pāreju no pieres daļas
uz purnu, nelielas, pareizas formas acis un skaisti
novietotas ausis.
Kopumā Morries un Oziris radīja skaistus bērnus,
viņi uzlaboja šķirni un padarīja pēcnācēju cēlākas
galvas, radās daudz skaisti ģērbtu suņu, uzlabojās
kustības, daudzi no viņiem saņēma vērtējumus
izcili un bieži bija ringu priekšējās rindās.
70-tajos gados tika iegūti aptuveni 20 suņi no VDR
caur Kazahstānas lopkopības institūtu (KNIIŽ,
Alma-Atas pilsēta). Ievešanas mērķis bija
centieni atjaunot ganu suņu audzēšanu. Iegūt tik
lielu kolliju skaitu valsts iekšienē tai laikā
bija diezgan problemātiski, tāpēc Kazahstānas
institūts pasūtīja kollijus Vācijā. Starp tiem
bija ļoti interesanti šķirnes pārstāvji: FEDORS
un FATIMA VON ZALCAŠPRING, CMIJA VON HERRENGARTEN
u.c. Tomēr Ļeņingradā neviens no viņu pēcnācējiem
neparādījās. Vienīgi LERIJA (Fedor von Zalcašprings
+ Lenora-Oziris, īp. Petrovs), kura nonāca Ļeņingradā
(skaista, šķirnīga kuce), lai tiktu izmantota
selekcijā, tomēr pēcnācējus tā arī neatstāja.
Daļu no iegūtajiem suņiem KNIIŽ atdeva citām
PSRS pilsētām, apmaiņā pret vietējo kolliju kucēniem.
Tādā veidā 1976. gadā Ļeņingradā nonāca
Gerri von Zalcašprings viens no pieciem suņu
audzētavas Zalcašpring (īp. Vagners) kucēniem.
Viņa brālis tika aizsūtīts uz Novosibirsku.
GERRI VON ZALCAŠPRINGS (īp.
K. I. Mikulina) bija pavisam cita tipa suns nekā
Morries un Oziris von Sirius: viņš bija neliels,
spēcīgs suns, ar tīrām galvas līnijām, plūstošu,
bet redzamu pāreju no pieres daļas uz purnu, ar
pareizi veidotām ausīm, patīkamu izteiksmi, krāšņu
kažoku; galvenie šī suņa trūkumi bija jautrā
aste un ne īpaši izdevušās pakaļkājas. Viņu
diezgan plaši izmantoja vaislai pa visu valsti. Ļeņingradas
selekcijā šo suni izmantoja pārsvarā ar Ozirisa
un Morriesa meitām, un tieši šajās kombinācijās
tika iegūti viņa labākie bērni. Pat no vidējas
kvalitātes kucēm dzima lieliski pēcnācēji. Viņa
bērni noteikti mantoja tēva tipu to varēja
pamanīt uzreiz.
No Gerri un Azaras (Oziris von Sirius + Anželika,
īp. Orlova) piedzima brīnišķīgs suns AGERS (īp.
Bardina) liels, spēcīgs suns, ar tēva tipa
galvu, lielisku kažoku un diezgan labām pakaļkājām.
Šķirnības ziņā viņš pārspēja Gerri un bija
viens no nedaudzajiem tā dēliem, kuri tika
izmantoti selekcijā. Viņa māsa AGATA (īp.
Petrova) no atkārtotā metiena, bija skaista,
stalta kuce, ar gulbja kaklu, kura arī bija vairāk
līdzīga tēvam. Viņa deva vienīgo metienu no
DIGORA (īp. Hočinskijs) citu Gerri un Dimgeras
(Morries von Sirius + Pintarija) dēlu, kurš piedalījās
vaislā, bija liels, lieliem kauliem, masīvs suns,
ar paplatu galvaskausa daļu.
Interesants metiens tika iegūts no Danajas (Oziris
von Sirius + Ter-Dženija) kucēni bija viena
tipa, lieliem kauliem, labiem kažokiem, bet gandrīz
visiem bija smagas ausis. Līdzīgā variantā no
Maskavas kuces Džolijas (Oziris von Sirius + Ter-Dženija,
īp. Žakova) bērni piedzima savādāki. Uz Ļeņingradu
tika atdota DŽOL-GERNIKA (īp. Vladimirova) ļoti
skaista kuce, ar tēva izteiksmi, lielisku kažoku,
lai arī kaulaināka (jau krūšu kurvī), nekā
Danajas bērni. Viņa radīja vienīgo metienu no
Salfreda (Heino von Lossatals + Filzija) ar inbrīdingu
uz Gerri (III:II), bet bet bērni piedzima sliktāki
par vecākiem.
Par labākajiem Gerri pēcnācējiem uzskata metienu
no Riolas (Oziris von Sirius + Riolada, īp. Revzina),
kurā RATMIRS un RASTANA (īp. Čumakova) kļuva par
uzvarētājiem, un RADMILA (īp. Larionova) saņēma
vērtējumu izcili. RATMIRS (īp. Kudrjavceva)
bija vidēja auguma, pareizas miesas būves suns, ar
nedaudz izcilnu pieri, un nepietiekoši izteiktām
lecamajām locītavām; viņš diezgan daudz tika
izmantots selekcijā ar inbrīdingu gan uz pašu
Gerri, gan uz viņa tēvu Devisu von Haus
Marveju. Labākos bērnus Ratmirs radīja ar Džeimsa
fon Karnelija Hofa meitām.
Rezultātā Gerri kļuva par ļoti vērtīgu
vaislinieku. Viņš labi saderēja ar citu vāciešu
un čehu asinīm. Sākot ar 80-tajiem gadiem, Gerri
pēcteči atradās Ļeņingradas izstāžu ringu
priekšplānā.
1972. gadā Ļeņingradā parādījās Maskavas
selekcijas kucēni no Greis-Beno (Kara-Karats +
Gel-Greisa, īp. Molčanovs) un Franki (Džin-Gleis
+ Čollija, īp. Malahova) rudā FRANK-KATARINA
(īp. Jaščenko), un trīs krāsu FRANK-KAMILLA (īp.
Konkovs) un FRANK-KERI (īp. Abramova. Visi šie suņi
radīja pēcnācējus. Frank-Katarinu un
Frank-Kamillu sapāroja ar Ozirisu un ar Gerri, bet
turpmāko attīstību šie pēcnācēji faktiski
neieguva.
No Frank-Kerijas tika iegūti trīs metieni, turklāt
veiksmīgākie bija no Vel-vikonta. Pats skaistākais
suns no šī metiena bija FARBIJA (īp. Ohapovs),
kura laida pasaulē brīnišķīgus bērnus no
Ozirisa un Darlinga. Viņas metiena māsu FARSITU (īp.
Zarembovskaja) sapāroja ar Gerri un ieguva veiksmīgus
bērnus. Labākā no tiem bija FIDŽENA (īp. Zubecš),
bet selekcijā viņa nepiedalījās. Tika pārotas
viņa metiena māsas FINTA (īp. Glotova) un FILZIJA
(īp. Prihodko), pēdējo sapāroja Obninskā ar
Heino von Lossatalu. Šī izlase tika veikta ar inbrīdingu
II:III uz uzvarētāju Devisu von Haus Marveju.
Lielais metiens iznāca pilnīgi dažāds, un līdzās
veiksmīgiem kucēniem tika iegūti suņi ar
nepareizu sakodienu un kantainām galvām. Veiksmīgāka
bija SANITA (īp. Doikova) viņa atbilda mātes
tipam, bet bija elegantāka. SALFREDS (īp. Štraus)
arī bija līdzīgs mātei ne pārāk liels (uz
zemākā tā laika standarta līmeņa), ar labu ķermeņa
uzbūvi un labu kažoku. Kā jau tika minēts, šis
suns tika izmantots vaislai. Viņu metiena brālis
SAJANS (īp. Šibajeva) bija pats šķirnīgākais
metiena suns, bet nepiedalījās izstādēs, jo
netika dresēts un apmācīts.
Selekcijā ļoti aktīvi tika izmantots FAELS
(Vel-Vikonts + Frank-Kerija, īp. Nikitina) trīskrāsu
suns, ar nedaudz izstieptu ķermeņa uzbūvi,
izstieptu pāreju no pieres uz purnu, noapaļotu
pieri, plati novietotām ausīm un ieapaļām acīm.
Veiksmīgākie viņa bērni bija trīskrāsu GERA (īp.
Koļesņikovs) un GERONA (īp. Rutkovskijs) no
Gunabi (Udgars + Guna), AZNAURS (īp. Nugajevs) un
AZAMATS (īp. Haritonova) no Anželikas (Guarens +
Arona). Azamats vēlāk tika izmantots vaislai.
No pārējiem diviem Frank-Keri metieniem Ļeņingradā
neviens neatstāja pēcnācējus. Metienā no Azima
(Oziris von ZSirius + Anželika) piedzima ļoti
skaista kuce FAENA (īp. Popova), bet no Dilana (Oziris
+ Dimmija) FAJRA (īp. Sipruse), kura dzīvoja
un deva pēcnācējus Tallinā. Starp Frank-Kerija pēcnācējiem
bija kucēni ar kantainām galvām vai pārāk slīpiem
purniem, kā arī kucēni ar nepareizu sakodienu.
Neskaitot no VDR ievestos suņus, selekcijā turpināja
izmantot Ļeņingradas veco suņu līnijas. 70-to
gadu beigās tika turpināta Loksa līnija caur ŠERAMI
(īp. Kobuškina) no Pirsa Pintarijas metiena brāļa)
un Šungariju (Ljan-Lotos + Uarda, īp. Poliščuks).
Tas bija ļoti liels (skausta augstums 71 cm),
labi veidots suns, kurš vienmēr saņēma
godalgotas vietas. Šerami deva maz pēcnācēju, viņš
tika pārots ar Pirsa pusmāsām un meitām. Bet
inbrīdings uz Pirsu nedeva vēlamos rezultātus: pēcnācēji
bija ne visai interesanti, un bija pat zināmā mērā
rupji veidoti. Pati interesantākā šī suņa meita
bija Šullija (īp. Lugovs) no Gaurijas (Pirs +
Guelita).
Kopumā, vācu suņu izmantošana selekcijā labi
iespaidoja šķirnes kvalitāti un ieviesa zināmas
svaiguma vēsmas Ļeņingradas kolliju asinīs.
Morriesa, Ozirisa un Gerri bērni bija kvalitatīvi,
daudzi bija labāki par savām mātēm un, attiecīgi
vāciešus var uzskatīt par šķirnes
uzlabotājiem. Bet diemžēl neviens no viņiem
neatstāja pienācīgu savas līnijas turpinātāju.
Sekojot tā
laika prasībām, selekcijā piedalījās niecīgs
suņu skaits un tie nebija paši skaistākie no suņiem.
Tas, ka Ļeņingradas Dienesta suņu audzētāju
Kluba vadība bez ierunām pildīja visas Kinoloģijas
Darbības Noteikumu prasības, ko noteica Centrālais
Klubs (nepieciešams apstiprināt selekcijas plānu
vienam gadam kā savā klubā, tā arī Maskavā,
selekcijas principa ievērošana noslēgtās grupās,
obligāta VDK un SAD dresūra, suņu ar nepilnīgu
zobu sistēmu un stāvošām ausīm atsijāšana),
izraisīja pakāpenisku šķirnes kvalitātes līmeņa
samazināšanos. Vaislas suņu trūkumi, uz kuru
pamata bija radītas šķirnes grupas, sāka
pastiprināti izpausties un ieguva nevēlamu
raksturu. Tādā veidā izmantotā selekcijas metode
no jauna izraisīja Ļeņingradas kolliju šķirnes
līmeņa kvalitātes pasliktināšanos.
|
