|
ausis tajā laikā netika uzskatītas
par trūkumu, bet Paša Renaram tās bija vēl arī īsas un resnas. Viņa augstākais vērtējums eksterjera izstādēs bija labi. Par viņa ciltsrakstiem lauzīja galvas labākie kolliju šķirnes eksperti. Tajos nebija neviena pazīstama kollija pēcnācēja! Tomēr pati ciltsgrāmata neradīja nekādas šaubas par tās patieso izcelsmi.
Maskavas selekcijas darbu entuziasti krasi noliedza Paša Renara izmantošanu vaislas
darbā, bet tomēr pāris metienu no viņa tika iegūti tas tika izdarīts daļēji nelegāli caur Kalužskas suņu audzētāju klubu. Ar šo suni sapārotās kuces bija no Maskavas, un vairums viņu kucēnu palika galvaspilsētā. Par šī
suņa pēcnācējiem bez pārspīlējuma var teikt, ka kvalitātes ziņā tie ļoti atpalika no savām mātēm pēc šķirnības. Šo suņu izstāžu vērtējumi nebija augstāki par ļoti labi. Caur Maskavas klubu tika sapārotas divas Paša Renara meitas no Korijas (Koverdails Blek sendbenks + Ramija, īp. Hvoinskijs)
Kantarena un Karena.
KANTARENA (īp. Romašovs) pēc sava tipa bija vienkāršāka, tāpēc viņai tika piemeklēts Tim-Bojs K-42 (Terri Bojs av Hartebo + Oktava, īp. Savickaja), kurš parādīja sevi kā
šķirnes uzlabotājs, radot vienādus, augstas šķirnības pēcnācējus. Bet variantā ar Kantarenu nebija viņa spēkos kaut ko mainīt. Jā, bērni bija labāki par māti, bet nepietiekoši interesanti kā konkurētspējīgi izstāžu kolliji.
KARENA (īp. Ļjubeškins) neliela, ar vienmērīgu apmatojumu klāta ruda kucīte. Viņai bija vairāk izteikti vaigu kauli nekā viņas māsai, bet tādas pat
cieti stāvas ausis. Šī suņa liktenī milzīga loma bija viņas saimniekiem, kas pielika maksimālas pūles, darbojoties ar viņas kucēnu saimniekiem. Praktiski
visi šī suņa, kurš laida pasaulē 4 metienus un radīja 30 pēcnācējus, izstāžu bērni ne tikai bija parādīti izstādēs, bet arī apmeklēja apmācības laukumus.
AJAKS EGI (īp. Bernatovičs), kurš tika parādīts vienā no Maskavas izstādēm vecākajā grupā, iedzina strupceļā tiesnešu kolēģiju ar to, ka no vienas puses viņš bija pareizi veidots, bet no otras puses pilnīgi neizteiksmīgs. Gala rezultātā viņš tika novērtēts ar vienu no pēdējiem ļoti labi. Tas bija neliels, fiziski diezgan labi attīstīts
suns, ar labi veidotajām lecamajām locītavām. Viņš atpalika no nobriedušajiem Maskavas
suņiem ar savu nedaudz nenobriedušo izskatu, vieglas formas galvu ar nedaudz smagnējām ausīm. Polijas kolliji, kuru pārstāvis bija arī Ajaks Egi, nebija īpašā cieņā starp Maskavas suņu audzētājiem. Līdzīgi, kā mūsu vietējie suņi, arī tie tika pāroti savā lokā, izmantojot visai viduvējus vaisliniekus. Tāpēc no šī suņa tika iegūti vien trīs metieni, un pēc tam viņu aizveda no valsts.
Ar Ajaksu Egi tika sapārotas trīs spožas izcilnieces Tercija (Koverdails Blek Sendbenks + Oktava, īp. Gušins), Čempione Redžaina C-72 (Koverdails Starlaits + Garna Dollija, īp. Romanovskaja) un Nau-Junona (Reks + Judžena, īp. Sergejeva). Visi piedzimušie kucēni bija šķirnīgi, bet tie saglabāja tēva trūkumus pavieglu kaulu sistēmu, pavieglas galvas un mīkstas, uz skrimšļa stāvas ausis. Vairums meitu bija augumā mazākas par savu māti. Viena no meitām trīs krāsu RUTA (Ajaks Egi + Redžaina, īp. Nikulaenkovs) bija harmoniski veidota, spēcīga kuce, ar diezgan vienkāršu galvu. Viņa tika sapārota ar deviņgadīgu Čempionu Frantu K-31 (Skifls Grupps from Šiils + Ilga, īp. Kogans). No septiņiem kucēniem trīs - divi trīskrāsu
suņi Rut-Rifs (īp. Švarc), Rut-Ronks un ruda kucīte Rut-Lassi dažādu rangu izstādēs regulāri ieguva vērtējumu izcili. Visi šie suņi tika izmantoti, lai uzkrātu Franta asinis.
Paša Renars un Ajaks Egijs tika izmantoti, lai atšķaidītu asinis. Rezultātā izrādījās, ka pirmais no
šiem suņiem bija absolūti nevēlams selekcijā, tā kā jo tuvāk viņš bija pēc ciltskoka, jo sliktāki bija pēcnācēji. Ajaks Egi savā veidā attaisnoja cerības, jo spēja ar mazāku blakus inbrīdingu veidot selekciju ar vietējiem suņiem. Bet tas jau bija tēva līnijas noriets, jo Franta pēcnācējiem 70.-tajos gados izstādēs nācās konkurēt ar
Oziris von Sirius un Morries von Sirius pēcnācējiem, kuri strauji mainīja izstāžu ringu līderu seju.
Par jaunu lappusi šķirnes selekcijas vēsturē kļuva divu
suņu parādīšanās un izmantošana; tie bija no vācu suņu audzētavas Sirius ievestie MORRIES
VOM SIRIUS un OZIRIS VON SIRIUS. Abi suņi bija iegūti uz angļu asiņu pamata suņiem, kas savā laikā tika ievesti Vācijā no Čehoslovākijas. Viņi atšķīrās ar nedaudz pavieglo kaulu sistēmu, bagātīgo apmatojumu, paīso ķermeni un straujajām kustībām ar grūdiena veida soli: diemžēl! ekstremitāšu locītavas bija tālu no ideālā. Kolliju entuziastus sajūsmināja šo suņu galvas forma šaura, smaila, ar diezgan spilgti izteiktām frontālajām un sānu līnijām un nedaudz nosmailināto purnu, vieglu, nemanāmu soli, bet skaistās, mandeļveidīgās acis piešķīra šiem suņiem maigu izteiksmi. Pluss bija arī tas, ka abi
suņi pēc savas izcelsmes bija svešu asiņu, un viņu ciltsrakstu pamatā bija slaveni suņi. Tāpēc pilnīgi var saprast selekcionāru prieku, kuriem tika sniegta iespēja iegūt pēcnācējus ar labāko Eiropas izstāžu kolliju lieliskajām īpašībām.
MORRIES VON SIRIUS (īp. I. Stepe, Rīgā) bērni bija dažāda tipa, bet tos visus raksturoja labs kažoks. Šī suņa Maskavā visvairāk izmantotie dēli bija Egors un Bju-Barons. EGORS (īp. Ņikitina) no Al-Stellas (Trojans + Alba-Aza) bija līdzīgs tēvam, bet atšķīrās no tā ar spilgtu, tumši rudu ar melnu nokrāsu. Viņš bija diezgan kaulains, ar platu ķermeni, biezu kažoku, vieglām kustībām apveltīts suns,
bet kustoties visas viņa locītavas darbojās nepietiekoši labi, kas bija raksturīgi arī pašam
Morries un citiem viņa pēcnācējiem. Maskavas uzvarētājs BJU-BARONS (īp. Uļjanovs)
no Beauty (Tim-Bojs + Rentala) bija masīvs, kaulains, mātes tipam līdzīgs suns, spēcīgāks par savu tēvu, ar diezgan labu, bet sliktāku nekā citiem
Morries pēcnācējiem, kažoku. Tas bija ļoti tumšas ar melnu nokrāsas, vēlu attīstījies
suns. Šī suņa galva bija labākā no visiem
Morries Maskavā radītajiem pēcnācējiem ar mandeļveidīgām, ļoti skaistām, slīpi novietotām acīm un krāšņām ausīm.
Viens no labākajiem Morries bērniem bija KAM-KARATS (īp. Bragina) no Karenas C-111 (Paša Renars + Kora, īp. Ļubeškina) stiprāks un harmoniskāks nekā viņa tēvs, ar dziļākām krūtīm, garu kaklu, labu, spēcīgu augšējo līniju, lieliskām kustībām, bet vaislas darbos šis suns netika
izmantots. Vēl viens Morries dēls BAI-FILIPS (īp. Šatuns) no Baias (Trols + Rentala, īp. Šabanova) bija kaut kas vidējs starp abiem saviem vecākiem: lielāks par tēvu, apveltīts ar labāku kažoku, nekā māte, bet pēc sava tipa tomēr bija tuvāks citiem savas mātes pēcnācējiem.
Maskavā no OZIRIS VON SIRIUS (īp. Jakovļeva, Ļeņingrada) bērniem visvairāk zināmie un spilgtākie viņa turpinātāji bija Uzvarētājs DARLINGS (īp. Mzalevskaja) no Ter-Dženijas (Vitt-Terrijs + Ara fom Fleming Ferren) tēva tipa suns, efektīgs, apveltīts ar skaistu kažoku, kurš vienmēr cēli sevi izrādīja izstāžu ringā. Viņam piemeklētās kuce vienmēr pārstāvēja ļoti dažādu asiņu sajaukumu, tomēr viņš parādīja sevi kā prepotents vaislinieks, kurš radīja sev līdzīgus bērnus, kuri, tāpat kā viņš, vienmēr bija ar labu apmatojumu. Gluži tāpat kā Oziris, arī Darlings bija homozigots uz rudo nokrāsu. Bija mēģinājums radīt Darlinga kā labākā Ozirisa dēla, līniju: grupā tika izmantoti viņa māsas Džollijas pēcnācēji, bet inbrīdings uz Darlingu nedeva gaidītos rezultātus.
DŽOLLIJA (īp. Žakova) ļoti skaista kucīte, kas pēc tipa atgādināja
Darlingu, ar tīrām galvas līnijām, skaistām, augstu paceltām ausīm, patīkamu izteiksmi un labu kažoku. Viņa tika pārota ar Gerriju
von Zalcšpringu un Kilgobbinu Folli. Bērni bija dažādu tipu suņi, bet kopumā tie bija ļoti šķirnīgi un apveltīti ar lieliskiem kažokiem.
Vēl bez Darlinga no Ozirisa dēliem Maskavā tika izmantoti: ILAUNS-OLDŽIN (īp. Ivleva) no Ilaunas-Elsi (Trols + Sendija-Deizija) līdzīgs tēvam, bet daudz spēcīgāks, platākām krūtīm, ar garu galvu, nedaudz taisno plecu dēļ nedaudz īsa ķermeņa uzbūve, kas ar vecumu kļuva mazāk pamanāma. STIV-VIKING (īp. Zavjalova) no Ter-Stivi (Mak-Makkars +
Oldija) pēc tipa pa vidu starp tēvu un māti, spēcīgāk un labāk attīstīts, nekā tēvs, apveltīts ar labu kažoku. FOL-FORD (īp. Červjakova) no Bai-Follijas (Morries
von Sirius + Baja) bija Ozirisa kopija.
Vēl viens to gadu importa vaislinieks, kurš satrieca kolliju entuziastus, bija CROLFS SAZAVSKOI LESI (importēts no Čehoslovākijas, īp. Gubina) dzīvs piemērs tam, ka Eiropas kolliju čempionu veidola elegance nekādā ziņa nav saistīta ar kaulu sistēmas vieglo uzbūvi, grūdiena veida soli un plīvojošu vilnu. Tiem Maskavas kolliju entuziastiem, kuriem bija iespēja vērot Crolfu vienā no apgabala izstādēm, šis suns palicis atmiņā kā īsts brīnums, kā ideāla suņa iemiesojums. Viņš bija pati pilnība pēc savas ķermeņa uzbūves, fiziskās attīstības, apmatojuma krāšņuma un spilgti rudās vilnas biezuma. Viņam piemita nevainojami graciozas un vieglas kustības. Šī suņa galvas plastika bija tuva labākajiem angļu pēcteču vaisliniekiem. Darvas karote šajā gandrīz ideālajā medus mucā bija tas, ka šim sunim nebija ciltsrakstu. Crolfs bija septītais kucēns no metiena, kuru suņu audzētājs atstāja dzīvu, riskējot ar savu reputāciju. Un tā arī neizdevās iegūt liecības par šī suņa izcelsmi.
No Crolfa tika iegūti kopā trīs metieni, bet viņa galvas tipu mantoja tikai viens no pēcnācējiem ŠELST BELLA (īp. Kononovs) no Vaidas (Nau-Jurs + Feja-Vesma, īp. Sazonova), kurš vēlāk kļuva ne tikai par
izstādes uzvarētāju, bet arī par vienu no labākajiem darba suņiem, kurš parādīja sevi kā lielisku, lielisku pēcnācēju radītāju.
Tomēr Crolfa seju demonstrēja viņa labākais dēls, vairākkārtējs izstāžu uzvarētājs SEI-Cjums (īp. Kuzņecovs) no Seivi (Dens-Gardijs + Sendija). Viņa panākumi izstādēs līdzinājās granātas sprādzienam: viņš tik pārliecinoši dominēja ringos, ka par konkurenci nevarēja būt ne runas. Viņam piemita neatkārtojama, karaliska stāja, garš kakls, augsts skausts, plata mugura, vieglas kustības un fenomenāls apmatojums krāšņa, stipra, ļoti gara akota vilna ar spilgti izteiktām, piesātināti rudas nokrāsas krēpēm. Intensīvai Sei-Cjuma izmantošanai traucēja paradontoze, kas ar laiku attīstījās un strauji ierobežoja viņa izstāžu karjeru.
Viens no Podoļskas kluba poulārākajiem suņiem un pastāvīgajiem izstāžu uzvarētājiem bija RODŽERS (Crolfs s Sazavskojs Lessi +
Odrija, īp. Serežņikova) masīvs, plats, kaulains, harmoniski veidots suns, ar augstu skaustu un nedaudz smagnēju galvu. Viņa brālis ROMANS (īp. Neumonins, Vladimira), arī izcilnieks, bija mazāka auguma, brīnišķīgi labi veidotu ķermeni, bet viņa galva bija vienkāršāka.
Kā jau tika minēts, 70.-tajos gados Maskavas suņu klāsts bija diezgan vienveidīgs, sevišķi tas attiecās (ar retiem izņēmumiem) uz tā laika kucēm. Turklāt negrozāms ir fakts, ka redzamākas pēdas šķirnes vēsturē atstājuši tie suņi, kuri piederēja aktīviem selekcionāriem. Diemžēl bieži bija tā, ka
pasīviem saimniekiem piederošie ļoti labi suņi nespēja realizēt savas iespējas šķirnes uzlabošanas darbā.
Kāda bija atlase pie svešu zemju izcelsmes kucēm?
Viena no viņām bija TER-DŽUN-DARSA (īp. Maslova) Viit-Terri (Terri Boj av Hartebo + Vita) un Ari f. Fleming Feren (īp. Fomičeva, Kazaņa) meita. Tā bija jauna izstāžu tipa kucīte; tāds tips ir raksturīgs mūsdienām neliela, kaulaina, ar lielisku apmatojumu, izteiksmīgām acīm un harmonisku ķermeņa uzbūvi. Bet šķirnē šīs suns saglabājies vien izstāžu fotogrāfijās. Ter-Džun-Darsa tika pārota 4 reizes. No pirmā metiena ar Egoru (Morries
v. Sirius + Al-Stella, īp. Ņikitina) viņas meita DARSIJA-DŽOLLIJA (īp. Aksenova) no Heino fom Losatal radīja vaislinieku DINAR-DŽOL. Interesanti bērni piedzima no Kilgobbin Folli: DARSI-ANTEI (īp. Krilova) bija harmoniski veidots, apveltīts ar lielisku kažoku, vieglām kustībām, bet gluži tāpat kā viņa tēvs, arī viņam bija vieglas ausis, kuras mantoja viņa pēcnācēji, un šī trūkuma dēļ viņš netika daudz izmantots. Ļoti skaistā DARSI-ANDŽELIKA mantoja savu vecāku labākās īpašības: viņa bija līdzīga tēvam pēc tipa, tai pat laikā, atgādināja arī māti, ko varēja izskaidrot ar līdzīgajiem vecākiem. Kopumā ņemot, Ter-Džun-Darsijas pēcnācējiem bija daudz mazāka loma šķirnes attīstība, nekā būtu bijusi, ja viņas saimnieki būtu aizrautīgāki selekcionāri. Savukārt Ter-Džun-Darsijas metiena māsa TER-DŽENNIJA šķirnes vēsturē ir palikusi vien kā Darlinga māte. Bet kādas milzīgas iespējas pavērtu šīs grupas suņu izmantošana! Otra viņas metiena māsa TER-DŽEDI laida pasaulē metienu no Hasa
von Lossatal (Heino brāļa), un radīja vaislinieku DŽED-GRANDU.
KARENAS C-111 (īp. Ļubeškina), beļģu Paša renara un Koras (Koverdails Blek Sendbenks + Ramija) meitas liktenis bija daudz interesantāks. Karenas saimnieki atstāja sev viņas meitu no
Morries v. Sirius KAM-KERIJU, kuru arī vadāja pārošanai ar svešu asiņu
suņiem, lai šķirne iegūtu svaigas asinis, un tādā veidā potenciālus vaisliniekus.
No veselas virknes kucēm, ir interesanti pasekot Crolfa s Sazavskoja Lesi (īp. Gubina) meitu likteņiem. Viņas var
saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņa meitas no Uzvarētājas Vaidas (Nau-Jurs + Feja-Vesma, īp. Sazonova) ŠAGANE-BELLA un ŠAHRA-BELLA, atkārtojot lielāko daļu no skaistu kucīšu likteņiem, tika pārotas vien tādēļ, ka to pieprasīja fizioloģija: dabiski, ka viņu pēcnācēji izklīda šķirnē, tos vienkārši noskaloja svešu asiņu
suņu lavīna. Visu skaisto, ko Crolfs bija mantojis no saviem angļu senčiem, caur viņa dēla Šelesta Vella meitām no izstāžu uzvarētāja Enki (Oziris
v. Sirius + Al-Stella, īp. Čuiko) mantoja ENČ-ENDŽUNA (īp. Podseļnihs) un 80.-to gadu Maskavas izstāžu uzvarētāja ENČ-ERNA (īp. Randelija). Bēt pēcnācēji no šīm lieliskajām kucēm pakāpeniski izzuda lielajā suņu masā.
Īpašu uzmanību ir pelnījusi ROKSANA (īp. Neumoina) vienīgā Crolfa meita no Odrijas (Kara-Karats + Ren-Rildi, īp. Ivanova). Roksana bija vidējs tips starp saviem vecākiem, izmantojot viņas pēcnācējus, tika veikts mēģinājums uzkrāt čehu suņu asinis caur Latvijas uzvarētāju Dermontu ze Zlate Jalni K-67 (īp.
Stepe) efektīgu un ārējā izskata ziņā neordināru suni, kuram gan piemita kaulu sistēmas vieglums un plakanīga ķermeņa uzbūve. Roksanas bērni no šī
suņa mantoja viņa eleganci, bet zaudēja individualitāti, kas piemita Crolfa pēcnācējiem. Bet arī šajā gadījumā loks noslēdzās, kad retās asinis saplūda ar visām citām.
»
Kolliji
Maskavā: 1970-tie gadi, 1. daļa
|
