Suns sarunājas ar kaķi

.

.

Dana un Mureja.

.

Jau pati savvaļas suņu un kaķu daba nosaka, ka abu valodas atšķirsies. Suņi dzīvo barā un, kā jau zināms, sazinās savā starpā, lai apzinātos statusu un pienākumus, lai nodotu informāciju, koordinētu darbību, lai pēc iespējas izvairītos no konfliktiem bara apstākļos. Kaķi, izņemot lauvas, pamatā medī vienatnē. Saskarsme ar citiem savas sugas pārstāvjiem parasti gadās tad, ja ir teritoriāls konflikts vai kad jāaprūpē mazuļi.
Mājas suņiem un kaķiem bieži vien ir uzspiesta tuvība, tiem jādzīvo vienā mājā un noteikti jādala tuvākā apkārtne. Vai tiem ir kāda kopīga valodas izpausme? Vai tie cenšas sazināties savā starpā? Ar kādām problēmām jāsaskaras, kad suns cenšas izprast kaķu valodu un kaķis – suņa valodu?
Pirms varam salīdzināt kaķu un suņu komunikācijas signālus, mums jāzina kas vairāk par kaķu uzvedību. Suņu bars organizēts līdzīgi cilvēku sabiedrībai – attiecības veidojas lineāri, kāpņveidīgi no augšas uz leju. Tas bara struktūru saglabā neskartu, jo, kad valdošais alfa suns nav klāt, viņa vietu ieņem otrais suns, turklāt par bara līderi to pieņem arī pārējie locekļi. Kad kaķi ir spiesti dzīvot kopā, arī viņi izveido grupu, kurā pastāv zināma hierarhija. Tomēr viņi savā starpā komunicējas krietni mazāk nekā suņi. Nevarētu teikt, ka viņi būtu asociāli vai antisociāli, tomēr viņiem nav izstrādājies izvērsts sociālās organizācijas koncepts. Valdonīgs kaķis rīkosies tā, it kā viņš atrastos uz pjedestāla un visi pārējie kaķi būtu viņam pakārtoti. Šāds kaķu dzimtas “karalis” parasti būs viens pats, tiks respektēta arī viņa guļvieta un ēdamtrauks. Ja kāds kaķis izaicinājis alfa dzīvnieku, viņu konflikts nebūs tik viegli atrisināms, un attiecības lielākoties paliek saspringtas.
Zemākās kategorijas kaķi savā starpā izveido brīvu sociālā statusa sistēmu, taču tā nav lineāra. Piemēram, Runcis var būt valdonīgs, salīdzinot ar Fēliksu, un Fēlikss var gūt virsroku pār Muri, kamēr Muris ņem pārsvaru pār Runci. Liekas, ka katram kaķim jāizaicina otrs, lai pāri noskaidrotu savu statusu. Zemākās pakāpes kaķi neuzvedas kā zemākstāvošie suņi. Drīzāk viņu motivācija ir aizstāvība, naidīgums un pat izvairīšanās no citiem. Tā vietā, lai izrādītu padevību un raidītu mierpilnus žestus, zemākstāvošais kaķis parasti ignorēs augstākstāvošā eksistenci, liekot manīt, ka viņš pēkšņi kļuvis pilnīgi kurls un akls pret apkārtējo pasauli.
Suņu sabiedrībā teritorija pieder baram. Lai arī katram sunim var būt kāda iecienīta vieta, otram tā paša bara vai ģimenes loceklim iespējams ieņemt šo teritoriju, neizraisot konfliktu. Kaķiem katrs indivīds nosaka savu statusu ar teritorijas apjomu, kas pieder viņam vien un ko viņš sargā. Tā kā kaķi izmanto arī vertikālas virsmas, valdošais kaķis parasti sagrābj ne vien lielāku, bet arī augstāku teritoriju ar labāku skatu uz pasauli, teiksim, ledusskapja virsmu vai augstu grāmatplauktu. Ja sunim ar kaķi dalāma viena telpa, tas parasti palīdz saglabāt pamieru. Tā kā suņi nekur nerāpjas, kaķis var ieņemt paaugstinātas virsmas un uzskatīt, ka tā teritoriālā dominance paliek neizaicināta.
Mēģinot sazināties, kaķi izmanto skaņu, sejas izteiksmes, pozas, astes un ķermeņa kustības tieši tāpat, kā to dara suņi. Daži no signāliem līdzinās suņu lietotajiem, bet daudzi atšķiras. Salīdziniet skaņas, ko rada suņi un kaķi. Kaķi murrā, ņaud, šņāc, rūc, vaid...
Suņi saprot dažas no šīm skaņām, bet ne visas.
Kaķim raksturīgākā skaņa ir murrāšana. Šo rūcošo skaņu, ko saucam par murrāšanu, kaķis noteikti izmanto komunikācijas nolūkos, jo kaķi murrā, tikai citām dzīvām būtnēm – kaķiem, cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem – klātesot. Visi kaķi murrā vienādā ātrumā, kas ir 25 apgriezieni sekundē, un to nekādi neiespaido dzimums, vecums vai šķirne. Skaņas intensitāte un noturība var mainīties atkarībā no situācijas. Joprojām nav noskaidrots, kā kaķis veic šo darbību. Viena no populārākajām teorijām apgalvo, ka vibrācija rodas “neīstajās balssaitēs”, kas novietotas aiz īstajām balssaitēm. Cita teorija vēsta, ka to nodrošina balsenes un diafragmas muskuļu kontrakcijas. Ir pat tādi, kas izsakās, ka traucēta ir asinsrite, kas izraisa gaisa vibrācijas balsenē un beidzas ar rezonējošām vibrācijām deguna blakusdobumos. Galīgais secinājums ir tāds, ka mēs nezinām, kā rodas šīs skaņas.
Toties mēs zinām to, ka murrāšana sākas agri. Mazi kaķēni murrā jau tad, kad zīž māti. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka mātes un bērna murrāšana ir abpusējas nomierināšanas zīme. Kaķu mātes bieži vien murrā, atgriežoties migā, lai informētu bērnus par to, ka ir mājās un viss ir kārtībā. Parasti murrāšana ir apmierinātības zīme. Tomēr kaķis var murrāta arī tad, ja cieš lielas sāpes vai izjūt spēcīgas bailes. Iespējams, šādas rīcības pamats ir tas, ka murrāšana ir ļoti pozitīvs signāls un kaķi kļūst pašpārliecinātāki, dzirdot pašu veidotās skaņas, līdzīgi kā bērns, kas svilpo tumšā bezmēness naktī, ejot garām kapsētai. Pazīstamie bezrūpīgie trokšņi, ko viņš rada, sniedz drosmi un pārliecību, ka viss būs labi.
Lai arī citi kaķi murrāšanai var atbildēt un cilvēki var baudīt apmierinājuma pilno skaņu, suņi, šķiet, to neņem vērā.
Vēl kāda tikai kaķiem raksturīga skaņa ir “ņau”, ko veido ar atplestu muti un kas beidzas ar “au”, radot troksni, kas cilvēkiem šķiet esam zināms vārds. Kaķu ņaudieni ir dažāda augstuma, skaļuma un ilguma. Pastāv arī klusais ņaudiens, kad kaķis it kā plāta muti, taču skaņa nav dzirdama. Patiesībā, analizējot ierakstu, kas tapis šāda klusā ņaudiena laikā, atklājās, ka skaņa tomēr bija. Lai arī šī skaņa iekļāvās kaķa dzirdamības zonā, cilvēka ausij reģistrs ir par augstu.
Kaķa ņaudiens ir prasība pēc kāda konkrēta pakalpojuma. Tas dzirdams, kad kaķis ir izsalcis un grib, lai to pabaro, kad tas atrodas durvīm otrā pusē un grib, lai kāds atver, vai vienkārši vēlas sev pievērst uzmanību. Interesanti, ka ņaudieni ir gandrīz ekskluzīvi pataupīti tikai cilvēkiem. Pavisam mazi kaķēni reizi pa reizei adresē ņaudienus mātei, bet, kad pieaug, tie ņaudot vairs nevēršas pie citiem kaķiem vai suņiem, vai vēl kādiem mājdzīvniekiem. Izskatās, ka suņi saprot – ņaudēšanai nav nekāda sakara ar viņiem, un tikai retumis papūlas pavirzīties uz kaķa pusi.
Vienīgās skaņas, kas sunim un kaķim ir kopīgas, ir ņurdoņa un rūkšana. Tās abas atbalsojas, bet ņurdot skaņu pavada atieztas lūpas un atņirgti zobi. Gan suņi, gan kaķi šādu skaņu lieto, lai palielinātu distanci starp sevi un tiem, kam skaņa adresēta. Tas ir agresīvs signāls, kas zināmā mērā saistās ar bailēm (rūciens ir mazliet baiļpilnāks). Būtībā suns kaķa ņurdienam atbildēs vismaz apstājoties, savukārt kaķis uz suņa ņurdu reaģēs bēgot, ja vien tas iespējams. Tajā telpā, kur suņi nekādi nereaģēja uz kaķa murrāšanu, kaķa rūcienu ieraksts guva panākumus (uz murrāšanu ieraksta atskaņošanas laikā suņi nereaģēja). Suņi piecēlās, un divi no tiem sāka staigāt apkārt un rūkt zemā balsī.
Kaķu un suņu sejas izteiksmes pamatā ir līdzīgas. Gan suņiem, gan kaķiem skatīšanās plaši ieplestām acīm liecina par draudiem. Mirkšķināšana savukārt abiem kalpo par signālu, kas pārtrauc draudīgo skatienu. Sunim puspievērtas acis parasti nozīmē apmierinātību un atbrīvotību, bet kaķim – uzticību un atbrīvotību. Tātad arī acu signāli ir pietiekami līdzīgi, tāpēc iespēja, ka, sugām saskaroties, tos varētu pārprast, ir niecīga.
Arī ausu signāli suņiem un kaķiem zināmā mērā ir līdzīgi. Tāpat kā sunim, arī laimīgam un atslābušam kaķim ausis sliesies augšup un būs vērstas uz priekšu. Mierīgs, uzmanīgs kaķis ausis būs izslējis un nedaudz pieliecis uz priekšu interesantā notikuma virzienā. Tāpat kā izbijies suns, arī izbijies kaķis atglaudīs ausis, lai arī dažreiz tās būs noliektas uz sāniem gluži kā lidmašīnas spārni.
Ausu ziņojums, kas pauž agresiju, suņu un kaķu starpā ir atšķirīgs. Valdonīgs, agresīvs suns ausis turēs izslietas un nostieptas uz priekšu. Tieši pirms uzbrukuma ausis var mazliet pagriezties uz sāniem, paplatinot spicu ausu veidoto V burta formu. Kaķim šis žests ir daudz izteiktāks, un ausis pagriežas tā, ka to aizmugurējā daļa vairs nav redzama.
Dažiem lielākajiem savvaļas kaķiem tumšo ausu aizmugurējo daļu iekrāso gaišāki plankumi, kas izceļ ausu rotācijas kustību, signalizējot agresīvos nolūkus. Citiem savvaļas kaķiem ausu galos ir pušķi; arī tie ļauj labāk redzēt ausu pozu un kustību no paliela attāluma.
Tomēr, kad nonākam līdz astei, iespēja, ka suns un kaķis pārpratīs viens otru, ir daudz lielāka. Lai arī suņi un kaķi vēcina asti, nozīmes patiesībā ir pretējas. Suņiem plašas vēdas nozīmē to, ko mēs varētu saprast kā signālu distances mazināšanai, kas draudzīgi aicina otru indivīdu nākt klāt. Savukārt kaķis mētā asti, ja vēlas distanci palielināt; tas gaida, ka vērotājs dosies prom, un signalizē par sava veida emocionālu konfliktu vai spriegumu. Pirms uzklupt vai cirst ar ķepu, kaķis parasti sāk raustīti kustināt astes galiņu. Plaši astes vēzieni, kas var pat skart grīdu, pieaugot to ātrumam un izliekumam, kaķim ir nepārprotama agresijas zīme.
Suns var kļūdīties, tuvojoties “asti luncinošam” kaķim draudzīgi, taču viņu sagaidīs tikai nagi un zobi. Tātad nav nekas pārsteidzošs, ja suns uzskata kaķi par “meli”, par neuzticamu tālākai sadarbībai.
Var pievilt arī statiskāka astes poza. Signalizējot galējas bailes vai padevību, gan suņi, gan kaķi iežmiegs asti un piezemēs ķermeni, lai izskatītos mazāki. Tomēr citām astes pozīcijām suņu un kaķu valodā ir atšķirīgi skaidrojumi. Suņiem, kas izrāda padevību un pieņem savu zemo statusu, aste būs vērsta lejup, tā būs taisna un tikpat kā nekustēsies. Kaķiem ir līdzīga poza, kad aste nokarājas, veidojot apgriezta L burta formu. Tomēr vertikāli lejup vērsta aste kaķim nav vis pazemības žests, bet gan liecina par vēlmi spēlēt agresora lomu. Šā signāla agresivitāte pieaug, ja mazliet izliekta mugura.
Tātad, ieraugot kaķi, kam aste brīvi karājas lejup, kas savukārt suņu valodā nozīmē – nekas nedraud, suns noteikti nebūs gatavs kaķa straujajam uzbrukumam. Tāpat arī kaķis var pārprast līdzīgo suņa astes signālu, kas bija paredzēts, lai apliecinātu vēlmi pēc pamiera, un iztulkot to kā uzbrukuma sākumu.
Suņiem taisni augšup izslieta vai uz muguras saritināta aste ir pašpārliecinātas dominances zīme, kā arī autoritātes apliecinājums. Kaķiem tas pats signāls ir viena no draudzīgākajām zīmēm, ko šī suga jelkad izrāda. Augstu izstiepta aste, varbūt arī neliels kūkums mugurā, ļauj otram draudzīgi noskaņotam kaķim izpētīt nu atklāto apvidu zem astes. Kaķiem, tāpat kā suņiem, ap anālo atveri atrodas dziedzeri, kas ar feromonu palīdzību izdala smaku, līdz ar to ikviens, kas notver pazīstamu aromātu, var identificēt indivīdu. Pacelt asti ir gluži kā parādīt kādam pasi vai autovadītāja apliecību, lai apliecinātu savu identitāti. Suns, redzot kaķi ar izslietu asti, pārpratīs kaķu valodas vēstījumu par draudzību un iztulkos to kā mēģinājumu izteikt savu pārspēku. Tāpat arī kaķis var justies nodots, kad viņa draudzības piedāvājumu uztver ar aizdomām un draudiem.
Kaķa vertikāla astes pozai ir vēl kāda nozīme. Nobijies kaķis sabožas, uzmet kūkumu, izspūrušo asti izstiepj vertikāli. Šāda poza nozīmē, ka kaķi pamatīgi izbiedējusi pašreizējā situācija. Suņiem piloerekcija (zinātnisks termins, kas apzīmē dzīvnieka kažoka uzbošanos) paredzēta, lai tie izskatītos lielāki, un ziņo par spēcīgu agresiju. Kad suns ziņo par iespējamu uzbrukumu, parasti viņa kažoks plecu rajonā sabožas; tas var notikt arī lejup pa mugurkaula līniju. Tajā pašā laikā sunim aste var uzbozties, kad tā ieņem dominanto vertikālo pozu. Ja kaķis to redz, tas var iztulkot šo izteikumu kaķu valodā, proti, ka dzīvnieks ir izbijies. Tad, ja suns neatkāpjas, kaķis var nekavējoties uzbrukt. Tieši tikpat viegli suns var pārprast kaķa norādi uz bailēm. Viņš minēto signālu izlasa suņu valodā, kur uzboztā spalva un paceltā aste nozīmētu, ka kaķis neatkāpsies un uzstāj, ka vajag cīnīties.
Arī ķermeņa valoda sunim un kaķim ir atšķirīga. Piemēram, padevības izteiksme sunim. Izbijies kaķis, tāpat kā izbijies suns, pieplaks zemei, lai it kā izskatītos mazāks un signalizētu, ka no viņa briesmas nedraud. Pārbiedēts suns ies pat vēl tālāk – apvelsies uz muguras, lai atklātu neaizsargāto vēderu. Tā sunim ir galējas padevības zīme. Savukārt kaķis neapgriežas uz muguras vis bailēs vai padevībā, bet drīzāk gan aizstāvoties vai arī cenšoties nogalināt upuri. Šādā pozā tas var uzbrukt, jo atbrīvojas visas četras ķepas. Kaķis, kurš medī lielu vai vidēja izmēra dzīvnieku, piemēram, putnu vai žurku, parasti metīsies tam virsū un tad ātri apvelsies uz muguras. Tad tas cīnīsies ar laupījumu, ielaižot tajā priekšķepu nagus un kožot. Pa to laiku pakaļķepas paslīd upurim zem vēdera, izlaiž nagus un tad sper tam ar abām kājām vienlaikus. Šāda kustība var uzšķērst medījumu vai pamatīgi ievainot vitāli svarīgos kaķa upura vai varbūtēja uzbrucēja orgānus. Iespējas pārpratumiem kaķu un suņu starpā ir acīmredzamas. Dusmīgs kaķis apveļas uz muguras, ko suns savā valodā izprot kā kaķa padošanās vai pamiera zīmi. Viņš tuvojas kaķim, lai to saskaņā ar rituālu apostītu, kas suņu valodā nozīmē pamiera pieņemšanu, bet viņa purnu izvago četri zibenīgi nagu cirtieni.
Pārpratumi sugu starpā var veidoties arī tad, ja signāli nav tik izteikti. Atcerēsimies, ka suns paceļ ķepu, kad jūtas saspringts, mazliet izbijies vai arī kad tas cenšas pievērst kāda, viņaprāt, spēcīgāka indivīda uzmanību. Atcerēsimies, ka šis signāls ieguva paraduma nozīmi, jo tā ir pirmā kustība, kas veicama, ja suns grasās apvelties uz muguras, lai izrādītu pazemību. Arī kaķis šādu kustību allaž izpilda, pirms apveļas uz muguras, taču šoreiz tā ir gatavošanās uzbrukumam. Ja draudi nav īsti nopietni, kaķis pacels ķepu un it kā norādīs aizkaitinājuma vai traucēkļa virzienā. Ja suns šo žestu pārprot, viņš tuvosies kaķim, kuru pie ķepas piegrūstais purns vai visa seja var tikai provocēt.
Ir vēl pēdējā joma, kurā suņiem un kaķiem ir ļoti lielas iespējas nesaprasties, un tā ir saistīta ar tiešu ķermeņa kontaktu. Jau zinām, ka suņi bieži uzlec cilvēkiem vai citiem suņiem, vai pieslienas tiem, atbalstot savu svaru, un tas ir valdonības signāls. Kaķis savukārt berzē ķermeni pret kādu virsmu, izmantojot plecus, krūtis, vai bada to ar galvu, un tas ir paņēmiens, kā atstāt savu smaku pie šā objekta vai indivīda. Aromātu sajaukums palīdz atšķirt pazīstamo no nepazīstamā un draugu no saimnieka, tāpēc tā ir daļa no draudzīga sasveicināšanās rituāla. Ja kaķis šim nolūkam izmanto suni, tas it viegli kaķu valodas sveiciena žestu var iztulkot kā mēģinājumu izrādīt savu pārspēku, atbalstoties pret viņu.
Skaidrs, ka kaķu un suņu starpā ir daudz iespēju nepareizi interpretēt raidītos signālus. Ir kārdinoši uzskatīt, ka lielākoties nepatika vienam pret otru varētu rasties tikai tādēļ, ka kaķu un suņu valodā līdzīgi signāli iegūst pretēju nozīmi. Dzīvnieks, kas ticis ievainots, kam nācies baidīties vai kam nodarīts pāri tādēļ, ka viņš pārpratis citas sugas signālu, nākamās tikšanās reizē netuvosies ar uzticību.
Ja saskarsme sākas ar naidīguma pilnām jūtām, tā it viegli var pāraugt klasiskajā konfliktā, ko vērojam suņu un kaķu vidū.
Pastāv iespēja, ka suņi un kaķi kļūst “divvalodīgi”. Tāpat kā suņi un mazākā pakāpē arī kaķi var iemācīties dažus cilvēku valodas aspektus, tie var apgūt arī otra signālus, ja dzīvo vienā mājā. Kucēnam un kaķēnam, kas aug kopā, visi pārpratumi ir izdzīvoti, kamēr abi vēl mazi. Kā redzējām iepriekš, kucēns, kas piegrūž purnu kaķēna vēderam, kad tas apvēlies uz muguras, apzināsies sekas. Tomēr šajā attīstības stadijā niecīgie nadziņi un zobiņi neļauj kaitēt nopietni, bet dod labu iespēju pamācīties.
Savest kopā pieaugušu kaķi ar suni ir grūtāk, īpaši, ja suns dzīvojis kopā vai ciešā saskarē ar citiem suņiem un ja kaķis ilgu laiku kontaktējas ar citiem kaķiem, jo dzīvniekiem ar šādu pieredzi būs izveidojies stingrs priekšstats par norisēm, pie kā novedīs viņu suņu vai kaķu valodas signāli. Iespējams, labākais rīcības plāns ir vienkārši ļaut dzīvniekiem izbaudīt valodas grūtības pašiem. Izzinot pārpratumu sekas, mācības parasti noris visātrāk, lai arī agrīnā iepazīšanās stadijā suni un kaķi vajadzētu uzraudzīt. Ja kāds zaudē kontroli un agresija pieaug tiktāl, ka viens vai otrs gūst fiziskus ievainojumus, labāk iejaukties.
Necentieties būt par starpsugu tulku vai šķīrējtiesnesi, ja starp suni un kaķi izceļas ķilda. Pūļu augļi būs kaķa skrāpējumi un suņa kodumi. Vienkāršākais ir šķirt kaujiniekus vienu no otra. To dariet no paliela attāluma, uzšļakstot ūdeni no ūdenspistoles vai puķu laistāmā, vai pat izgāziet pār tiem vāzi ūdens. Vēl kāda stratēģija – divkaujas dalībniekiem uzmest palagu, lielu dvieli vai mēteli. Kad tie pārtrauc ķīviņu, aizvediet prom vienu dzīvnieku (labāk to, kurš sadursmē bija zaudētājs). Kad abi atkal norimuši un pagājusi aptuveni stunda, ļaujiet tiem abiem atgriezties iepriekšējā vietā. Valodas mācību stundas notiks vēl kādu brīdi, bet drīz vien būtu jāsasniedz zināma harmonija.
Labākais piemērs tam, kā dzīvnieki sarod savā starpā, atrodams to guļvietās. Kamēr kaķis ar suni nav saraduši, tie meklēs atsevišķas guļvietas, piemēram, dažādas istabas, kur var kārtīgi noslēpties viens no otra. Attīstoties abpusējai uzticībai, viņi sāks gulēt vienā telpā. Lielākā uzticības zīme, kā arī labs signāls to saskaņai ir tas, ka tie vēlas gulēt vienā istabā, viens pie otra, pagriezušies viens pret otru ar muguru. Galu galā neviens negriež muguru tam, kam neuzticas.
Suņi un kaķi, kas viens otru pieņem par daļu no sava bara, visbeidzot var izveidot kopīgu draudzīgas komunikācijas formu, rūpējoties viens par otru.
Uzzināt, kāpēc suņi nesatiek ar kaķiem (un otrādi) no folkloras viedokļa varat te - sadaļā Folklora.

.

.