Folklora

.

.

Hosento un Meja.

.

Suns un kaķis (latviešu tautas pasaka)
.
Kad cilvēks cēlis pasaulē pirmo ēku, viņam palīdzējuši visi mājas dzīvnieki. Vienīgi suns izstiepies piesaulītē un gulējis. 
— Man istabas nevajag, — viņš rūcis. — Es ziemā varu sniega kupenā pārgulēt. 
Kaķis bijis čaklāks. Palīdzējis cilvēkam vārceli istabai uzcelt. Tāpēc kaķim atļauts gulēt uz mūrīša, bet suni dzen ārā no istabas. 
Citreiz kaķim gadījies būt par melderi. Ilgi viņš ienesīgajā amatā tomēr nav sabijis, jo apzadzies bīdeļu miltus un pieķerts. Kopš tā laika kaķim esot balts deguns, un pa sapņiem viņš allaž maļot vienā malšanā. Vēlāk izgadījies tā, ka grūtā brīdī kaķis aizņēmies no suņa trīs vērdiņus un apsolījis nosacītajā laikā atdot. Laiks pienācis, bet kaķim vērdiņu nav. 
Ko nu? Suns prasa rokā! Kaķis laidies bēgt. Un tā bēg vēl šobaltdien. Bet suns, kur vien kaķi sastop, tūdaļ rūkdams virsū un atprasa parādu. Tālab arī par cilvēkiem, kas nieku dēļ ķildojas, mēdz sacīt: 
"Plēšas kā suns ar kaķi — nieka vērdiņa dēļ!"
Pagājis vēl tāds laiciņš, cilvēks iegādājies lopus un sūtījis kaķi ganos. Suns turpretim slaistījies bez darba, gulējis kaņepēs un naktī rējis mēnesi. Kaķis gan dusmojies, taču neko nevarējis darīt, jo sunim bijusi zvēru ķēniņa izdota brīvības grāmata. Taču kādreiz gadījies tā, ka kaķis nokusis pārnācis mājās no ganiem un atradis suni kaņepēs aizmigušu. 
"Aha!" kaķis nodomājis. "Te nu noder manas mīkstās pēdiņas!" 
Viņš klusi pielavījies sunim klāt un izvilcis tam no azotes brīvības grāmatu. Tad aši uzskrējis istabas augšā, paslēpis guvumu aiz spāres un nolicies diendusā. Pēc laiciņa modinājis suni: 
— Klau, Kranci! Celies augšā un ej ganos! 
Ej tu ellē! Man ir brīvības grāmata! 
Are, ka nav vis! Joz tikai ganos! 
Suns nu trūcies augšā un ķēris azotē. Nav! Brīvības grāmata pagalam! Neko darīt. Kopš tā laika suns iet ganos, bet kaķis slaistās pa māju bez darba. Un ikreiz, kad suns piekusis pārnāk no ganiem un atrod kaķi guļam, viņam dusmās aptekas sirds. Suns metas kaķi pārmācīt, bet tas uzskrien istabas augšā un šņāc: 
— Tava brīvības grāmata man aiz spāres! 
Bet — cik tad ilgi tā plēsīsies? Sanāca kādudien abi kopā un norakstīja miera līgumu. Deva to parakstīt arī saimniekam. Un līgumā bija sacīts, ka suns un kaķis darīs visus darbus, kādus vien saimnieks tiem liks, tikai ar tādu norunu: kas kritīs no galda, tas paliks viņiem. Kad līgums bija parakstīts, kaķis uzrāpās uz istabas jumta un noglabāja papīru paspārnē. Pagāja labs laiks. Saimnieks, ar kuru bija slēgts līgums, nomira. Viņa vietā nāca cits. Kādreiz jaunajam saimniekam nokrita maizes kukulis uz grīdas. Suns ar kaķi tūdaļ klāt un ēdīs. Bet ko saimnieks? Ķer žagaru un abus dūšīgi nosukā. Suns ar kaķi sūdzas, ka esot netaisni pērti. Tad saimnieks abiem skaidro, ka šie nedrīkstot aiztikt visu, kas nokrīt zemē. Suns ar kaķi nu izstāsta, kādu līgumu slēguši ar veco saimnieku. Jaunais saimnieks netic. Lai parādot līgumu, tad ticēšot. 
Kaķis uzskrien jumtā, šauj ķepu aiz spāres — līguma nav! Satausta tikai sīkas papīra drumstaliņas. Līgumu sagrauzušas žurkas un peles! 
— Nu gan es viņām rādīšu! — kaķis iesaucies. 
Bet saimnieks tikai pasmējies un noliedzis šiem ņemt to, kas kritīs no galda. Citādi padzīšot no mājām. Neko darīt. Suns devis solījumu, ka sargāšot mājas, bet kaķis nozvērējies līdz mūža galam ķert peles un žurkas. 
Solīto viņi abi pilda vēl šobaltdien.
.
Kā suns ar kaķi sanaidojās (ķīniešu tautas pasaka)
.
Reiz dzīvoja nabadzīgs večuks ar savu aklo veču. Bērnu viņiem nebija, tikai suns un kaķis. Dzīvnieki sadzīvoja draudzīgi, gluži kā ēnas staigāja pakaļ viens otram un godam kalpojama saviem saimniekiem. Ja večuks aiziet darīšanās, dzīvnieki kopā ar veču māju sargā, svešus tuvumā nelaiž. Vecais pāris saudzēja savus dzīvniekus vairāk nekā dārgakmeņus, nekad nelamāja tos un nesita. Ar dzīvniekiem nabagajiem vecajiem cilvēkiem vismaz gāja jautrāk.
Reiz večuks devās kalnos zāli sapļaut. Atpakaļceļā viņš ierauga uz zemes guļam melnu čūsku. Tā nemaz pakustēties nevar, laikam nabadzīte ļoti izbadējusies un novārgusi. Večukam palika čūskas žēl, viņš rāpuli iebāza azotē un devās tālāk. Mājās čūska atkopās, un reiz večuks viņai sacīja: - Tev jādodas prom, čūskiņ! Rīsu vairāk mājās nav, zāle arī beigusies, nav man ar ko tevi vairs barot. Čūska nolieca galvu un teica: - Labais vectētiņ, ja nebūtu tevis, es jau būtu aizgājusi bojā. Nezinu, kā lai pateicos tev. Vairāk nekā, izņemot asti, man nav. Paņem to un noglabā lādē, lai neviens svešinieks neredz. Kad būs vajadzīga nauda, pakrati asti un no tās sāks birt monētas. Večuks bija ar mieru. Tiklīdz viņš nocirta čūskai asti, viņa pazuda. Ielika večuks asti lādītē un apraka to aiz virtuves, kur to neviens nevarēja redzēt. Tiklīdz beidzas nauda, večuks izrok lādīti, pakrata čūskas asti, no tās izbirst daudz vara monētu. Tad večuks dodas uz tirgu, nopērk eļļu, sāli, rīsus un žagarus iekuram. Pārnāk mājās, ēst pagatavo. Pagatavo un sadala četrās daļās - vienu sievai, otru - sunim, trešo - kaķim, ceturto - sev. Tā viņi dzīvoja un bēdu nepazina. Taču reiz pie būdiņas durvīm pieklauvēja klejojošs tirgotājs. Baidījās viņš viens tumsā savu ceļu turpināt. Večuks neatteica svešiniekam naktsmājas. Nākamajā rītā, vēl pirms saullēkta, večuks klusiņām zagās pēc savas lādītes. Izņēma čūskas asti, pakratīja to un monētas sāka birt skanēdamas. Bet svešais tirgotājs to bija caur logu redzējis. Tiklīdz večuks pēc brokastīm devās savās gaitās, tirgotājs izraka lādīti, ielika savā grozā un deva kājām vaļu.
Kad večuks pārnāk mājās, atrod veču gauži raudām un vaimanājam. Večuks jautā viņai: - Vai kas slikts atgadījies, kamēr nebiju mājās? Veča atbild: - Mūsu dārgo lādīti klejojošais tirgotājs aiznesa. Nenoticēja vecis: - Ko tu mels, vecā? Noraku es to pietiekami dziļi. Kā tad svešais varēja to atrast? Laikam tu pati īstajā vietā nemeklēji... To pateicis, večuks devās aiz virtuves, meklēja, meklēja lādīti, bet to neatrada. Galīgi sabēdājās abi vecie ļaudis. Tikmēr kaķis ar suni mājās atgriezušies. Un ko viņi ierauga? Saimniekiem sejas bēdīgas, acīs asaras, - laikam kāda nelaime atgadījusies. Paskatījās uz saviem mīluļiem večuks un sacīja: - Ļaundaris tirgotājs mūsu lādīti aiznesa. Skrieniet ātri, viņu vajag panākt! - Skrienam, varbūt noķersim arī, - sacīja suns kaķim, - redzi, cik ļoti saimnieki izmisuši!
Izskrēja abi no mājas un devās ceļā. Iet, skatās visapkārt, visu aposta - nekur no lādītes ne miņas. Nolēma viņi doties pie tirgotāja. Viņa mājas atradās tepat aiz upes. Pienāk abi pie upes, upe mutuļo un krāc, viļņi baltām putām sitas pret krastu. Kaķis no bailēm saritinājās kamolā. - Nebaidies! - viņu uzmundrina suns, - kaut kā tiksim pāri līdz otram krastam, es taču protu peldēt! Bez lādītes mēs mājās nevaram atgriezties.
Kaķis nomierinājās un uzkāpa sunim mugurā. Abi viņi pārpeldēja upi un nokļuva mazā ciematiņā. Tur pārbaudīja katru sētu, visu izošņāja, taču nekā - no lādītes ne miņas. Te pēkšņi ierauga lielu māju. Tās pagalms pilns ar cilvēkiem, visi saģērbušies sarkanās un zaļās goda drānās. Izskatās, ka te gatavojas kāzām, un līgavaiņa goda bija neviens cits, kā negodīgais tirgotājs, kas večukus apzaga.
- Ej iekšā mājā! - čukstēja suns kaķim, - Noskaidro, kur tirgotājs paslēpis lādīti! Varētu jau es pats iet, taču baidos, ka mani pamanīs. Tiklīdz noskaidrosi, joz uz ciematu! Tur es tevi gaidīšu zem vītola.
Pamāja kaķis ar galvu, ieņaudējās un uz lepnā nama jumta bija. Nolēca pagalmā un caur mazu lodziņu ielīda guļamistabā. Izmeklējās visos stūros lādīti, taču neatrada. Palīda kaķis zem gultas un sāka domāt, ko iesākt. Te pēkšņi no lielās lādes izlien maza pelīte, kaķis - caps! - un noķer peli. Pele pārbijusies un lūdzas žēlastību. Kaķis ierunājas: - Ja palīdzēsi man, atlaidīšu! - Visu izdarīšu, kaķīt, pavēli tik! - iepīkstējās pele. - Lien lielajā lādē un apskaties, vai tajā nav paslēpta maza koka lādīte. Ja to atradīsi, stiep šurp! - noteica kaķis.
Pele ātri ielīda lielajā lādē, ātri sameklēja vajadzīgo, atnesa to, nolika kaķim priekšā un zemu paklanījās. Pele bija brīva un kaķis, paņēmis lādīti, lavījās no mājas ārā. Te pēkšņi to pamanīja tirgotājs un iekliedzās: - Ķeriet kaķi! Viņa nozaga dārgumus! Turiet viņu! Ļaudis metās pakaļ kaķim, taču tas veikli pārlēca pāri žogam un projām bija. Aizskrēja uz ciematu, satika suni, kas zem vītola gaidīja, un abi devās atceļā. Iet abi un nopriecāties vien nevar!
Atceļā abi atkal nokļūst pie upes. Suns stingri, jo stingri piekodināja kaķim: - Ja pamanīsi zivis vai vēzi, muti vaļā never, citādi lādīti iemetīsi ūdenī! Tagad vairs kaķis nebaidījās no upes, taču tik un tā iekārtojās sunim uz muguras un klusībā apcerēja, kā vecīši viņam, kaķim, pateiksies. Aizpeldēja viņi līdz upes vidum, kaķis ieraudzīja peldam zivis un viņam siekalas saskrēja mutē. Viņš nenocietās un iekliedzās: - Cik daudz zivju!
Lādīte iekrita ūdenī un nogrima. - Vai neteicu tev, lai tu klusētu un muti vaļā nevērtu? Ko mēs tagad iesāksim? - ierūcās suns. Aizpeldēja abi līdz krastam, suns izsēdināja kaķi krastā bet pats atgriezās upes vidū meklēt lādīti. Nopūlējās krietni līdz lādīti sameklēja un izvilka. Suns bija pārguris, viņš apsēdās krastā atpūsties, aizvēra acis un nepamanīja, ka kaķis, paķēris lādīti, jož uz mājām.
Kad večuks ieraudzīja kaķi ar lādīti, viņš ļoti nopriecājās. Pasauca veču un abi ņēmās kaķi slavēt. Atvēra lādīti, pakratīja čūskas asti un monētas skanēdamas sāka birt uz grīdas. Aizgāja večuks uz tirgu, sapirkās visādu labumus, gatavoja un kaķi pienācīgi pacienāja. Kaķis ērti iekārtojās, bet nepaspēja labumus notiesāt - suns klāt.
- Ak tu, liekēdi! Tikai vien zini, kā savu vēderu piebāzt! - uz suni dusmīgi kliedza saimnieks. Taču kaķis klusēja un patiesību saimniekam neizstāstīja. Tā nu kaķis labi pieēdās, bet sunim no to visa nekas netika... Kopš tā laika suns neieredzēja kaķi. Tiklīdz kaķi ieraudzīja, tā tūlīt ķērās tam pie rīkles. Naids bija sācies...

.

.