Vai suns patiešām klausās?

Līzīte, veicot ganiņa pienākumus, klausās ļoti vērīgi.

Savos novērojumos ar mums dalās Stenlijs Korens.

"Pieņemu, ka tie bija sešdesmitie gadi, kad man radās iespēja vērot Čārlza Eizenmana un viņa suņu priekšnesumu. Eizenmans, kuru pazina ar iesauku Sviedējs, savu darbību sāka kā profesionāls beisbolists, līdz beidzot, karjerai metot virkni līkloču, bija kļuvis par suņu treneri un audzētāju. Lai arī viņa suņi redzami daudzās Holivudas filmās, viņš plašāk pazīstams pēc TV daudzsēriju seriāla "Pats mazākais klaidonis", kurā filmējās viņa vācu aitu suns Londons. Londonam bija vairāki pēcnācēji, to skaitā Mazais Londons, Toro un Ērkšķis, kas parasti konkrētās ainās noderēja kā Londona dublētāji. Tos visus slavēja kā izcili apdāvinātus dzīvniekus. Eizenmans apgalvoja, ka suņi protot vairākus simtus cilvēku valodas vārdu un tiem piemītot spēja uztvert valodu tikpat labi kā astoņgadīgam bērnam.
Manis apmeklētā priekšnesuma organizators bija vietējā televīzijas stacija; šur tur bija pa kādai kamerai, lai ierakstītu dažus skatus vēlākajām pārraidēm. Eizenmans iepazīstināja ar saviem četriem suņiem un skaidroja, ka lielākoties suņus trenē tā, lai tiem izveidotos zināmi paradumi, piemēram, apgulšanās, izdzirdot vārdu "Gulēt!", vai reakcija, atskanot komandai "Blakus!". Īsumā, tie vienkārši saista skaņu ar darbību. Viņš turpināja izklāstu, atklājot, ka pats suņus mācījis ar "intelektuālās metodes" palīdzību. Šī metode likusi suņiem domāt un apgūt runātās valodas pamatelementus. Mācīšanās šķita esam līdzīga tai, kādu izmantojam, lai iemācītu valodu bērniem. Tā vietā, lai vienu vārdu vai izteikumu asociētu ar darbību vai priekšstatu, viņš variēja lietotās frāzes. Eizenmans demonstrēja treniņu galarezultātu, parādot, ka Londons atbildēja ne vien uz komandu "Gulēt!", bet arī uz alternatīvu izteikumu, piemēram, "Lūdzu, atlaidies uz grīdas!" vai "Ieņem guļusstāvokli!".
Šiem suņiem nenoliedzami bija laba valodas uztvere. Eizenmans runāja ar tiem dabiskā sarunvalodas tonī, izmantojot ikdienišķus vārdus, savukārt suņi pierādīja, ka saprot, izpildot jebkuru pavēli - gan atvērt vai aizvērt durvis, ieslēgt un nodzēst gaismu, gan arī citas līdzīgas darbības. Atceros, ka vislielāko iespaidu uz mani atstāja suņu spēja no dažādu priekšmetu klāsta izraudzīties tieši to, ko nosauca viņu saimnieks. Mana ticība tomēr mazliet sašķobījās, kad Eizenmans apgalvoja, ka viņa suņi tikpat labi atbildētu arī tad, ja viņš ar tiem sarunātos franciski vai vāciski. Tā kā tas viss notika Kalifornijā, šķita nenovēršami, ka kāds pajautās: "Kā ar spāņu valodu?"
"Nezinu, vai suņi saprot spāņu valodu," atteica Eizenmans. "Kādēļ gan nepamēģināt? Pasakiet man vienkāršu komandu spāniski."
Viņam atbildēja, ka "Cerra la puerta" spāniski nozīmē "Aiztaisi durvis!", un, saņēmis šīs zināšanas, viņš vērsās pie suņa, sakot: "London, cerra la puerta!" Suns piecēlās un, lai arī likās esam mazliet gausāks un atturīgāks, aizgāja pie durvīm, ko bija izmantojis arī iepriekš, kad demonstrēja savas spējas, pēc komandas atverot tās. Londons atskatījās uz saimnieku, pastiepa ķepu uz priekšu, un daļēji pavērtās durvis aizvērās. Publika izplūda skaļos, aizsmakušos atzinības saucienos.
Šis priekšnesums man tik tiešām nedeva mieru. Uzskatu, ka suņiem var iemācīt valodu krietni augstākā pakāpē, nekā vairākums cilvēku domā. Tāpat esmu pārliecināts, ka tie spēj apgūt dažādas komandas un vārdus vairākās valodās tāpat kā cilvēki. Tomēr es zinu arī to, katrs vārds svešā valodā ir jāiemācās, pirms var demonstrēt māku to saprast. Piemēram, tas, ka zinu - vārds "dog" angļu, "hund" vācu un "chien" franču valodā nozīmē vienu un to pašu, nekādā gadījumā nenodrošina mani ar zināšanām, ka spāņu vārda "perro" jēga arī ir suns. Nevar gaidīt, ka zināšu vārda nozīmi, pirms man tas iztulkots. Tad kā gan suns Londons varēja saprast komandu, to dzirdot pirmo reizi, ja, kā šķita, tā saimnieks neprata šo valodu un nekad nebija sunim to mācījis? Zinātnieka dabā ir uzdot jautājumus, un tas savukārt noved pie kavēšanās pieņemt visu par tīru patiesību, pat ja tas ir kaut kas, kam es vēlos ticēt. Šajā brīdī manā apziņā sāka plīvot piesardzības karogi un priekšnesumu vēroju jau ar lielāku skepsi.
Drīz vien manas bažas pieauga. Eizenmans skaidroja programmas vadītājiem, ka daudzi cilvēki uzskatot, ka suņi nespēj izšķirt krāsas. Viņš varot pierādīt, ka tā neesot.
"London, parādi šajā telpā kaut ko sarkanu," viņš teica.
Suns piecēlās, šķērsoja zāli un pastiepa purnu uz sarkanu kafijtrauku blakus vadītāja rokai. Aicināts sameklēt kaut ko zilu, tas norādīja uz zilu krēslu; visbeidzot, lūgts atrast dzeltenu priekšmetu, Londons devās uz sienas pusi un ar purnu pabikstīja dzeltenu aizkaru.
Kamēr publikā valdīja ovācijas, es sāku satraukties. Atkal man sagādāja raizes tas, ka Londona uzstāšanās bija pārāk laba, lai būtu patiesa. Suņu un cilvēku acis ir atšķirīgas, un suņu redzes vislielākais trūkums ir tieši nespēja saskatīt krāsas. Nav tā, ka suņi pilnībā nevarētu atšķirt krāsas, ja ar to domājam, ka pasauli viņi redz pelēkos toņos. Izmantojot īpašas treniņmetodes, zinātnieki ir pierādījuši, ka suņi, iespējams, saskata to pelēkās, zaļās un sarkanbrūnās nokrāsās. Fakts, ka suni var uztrenēt tiktāl, ka tas atšķir šīs krāsas, atklāj, ka tiem piemīt kaut kāda spēja redzēt krāsas. Monētas otra puse ir tā, ka šādas treniņprocedūras ir ļoti darbietilpīgas un grūtas, kas varētu nozīmēt, ka spējai redzēt krāsas suņu dzīvē nav lielas nozīmes. No bioloģiskā viedokļa šī spēja ir svarīga vienīgi tiem dzīvniekiem, kas darbojas galvenokārt dienā un kam ir daudzveidīga ēdienkarte. Šajā gadījumā spēja redzēt krāsas palīdz atrast un identificēt dažādas lietas, kas varētu kalpot kā pārtika. Suņiem, kas pēc dabas medī saullēktā un mijkrēšļa stundās, šai spējai būtu daudz niecīgāks pielietojums: kā liekas, viņi to neizmanto no brīvas gribas.
Uz brīdi iedomāsimies, ka Eizenmanam izdevās panākt, ka Londonam krāsas kļūst nozīmīgas, lai tas varētu izmantot ierobežoto krāsu izšķirtspēju, kad vien to kāds lūgtu. Arī tādā gadījumā fakts, ka Londons varēja identificēt arī zilo un dzelteno krāsu (jo suņi redz pasauli zaļos un sarkanbrūnos toņos), ir apbrīnojam un neticams.
Es sāku skatīties ļoti uzmanīgi. Eizenmans turpināja "uzstāšanos". Viņš lika Londonam "atrast kaut ko aprakstītu". Saimniekam runājot, suns uzmanīgi skatījās uz viņu, tad aizgāja pie kāda plakāta un norādīja uz to. Tāpat suns no zema kafijas galdiņa nocēla zīmuli, kad bija saņēmis aicinājumu "atnest kaut ko, ar ko var aprakstīt papīru". Viņš apžilbināja auditoriju arī ar spēju burtot. Uzklausījis pavēlis "atnest b-r-i-l-l-e-s", Londons devās pie programmas vadītāja; pūlim ķiķinot, suns mierīgi noņēma viņa brilles un aiznesa tās saimniekam.
Valodas uztveres prasme, ko parādīja šis suns, vienkārši sniedzās pāri saprāta robežām. Ja Eizenmana apgalvojums, ka katra suņa uztveres spēju var uztrenēt astoņgadīga cilvēkbērna līmenī, ir patiess - kādēļ tad mums ir tik daudz "nepilnīgu" suņu?
Galu galā Londona priekšnesuma noslēpumu man atklāja profesors Karls Džons Vordens, viens no atzītākajiem 20. gadsimta sākuma salīdzināmās un evolucionārās psiholoģijas speciālistiem. Kolumbijas universitātē Ņujorkā Vordenam bija iespēja pārbaudīt vācu aitu suni Draugu, kura īpašnieks bija Džeikobs Herberts no Detroitas Mičigānā. Herberts bija suņkopis, kurš izraudzījies Draugu no daudziem paša audzētiem suņiem kā vienu no gudrākajiem. Personisku interešu vadīts, viņš bija izvirzījis mērķi iemācīt Draugam pēc iespējas vairāk cilvēku valodas elementu. Viņš bija izvēlējies tādu pašu procedūru kā Eizenmans; tās pamatā bija nepārtrauktas izglītojošas sarunas ar suni - tāpat kā mēs varētu sarunāties ar mazu bērnu, kas dzīvotu kopā ar mums. Herberts uzskatīja, ka viņa suns zina aptuveni 400 vārdu un saprot tos tādā mērā, kā to tādos pašos apstākļos spētu bērns. Herberts nepiedēvēja Draugam pilnīgu valodas prasmi, tomēr bija pārliecināts, ka starp konkrētiem vārdiem un konkrētām lietām vai darbībām ir izveidojusies zināma saikne.
Herberts atskārta, ka dzīvnieku uzvedības jautājumos viņš nav eksperts, un viņa dedzīgākā vēlēšanās bija izzināt Drauga valodas dotības. Viņš sazinājās ar profesoru Vordenu, un abi norunāja pārbaudīt Drauga spējas, kad Herberts nākamreiz viesosies Ņujorkā. Pirmā testēšanas daļa noritēja Herberta viesnīcas numurā. Vordens ar savu līdzstrādnieku L. H. Vorneru pret šiem pētījumiem izturējās ar, viņa paša vārdiem runājot, "hroniski skeptisku attieksmi". Drīz vien viņus iespaidoja fakts, ka suns uzstājās ļoti labi, atbildot uz plašu komandu klāstu. Vordenu izbrīnīja tas, ka suņa saimnieks, dodot tam komandas, necentās izmantot identiskas frāzes. Turklāt visas pavēles tika izteiktas ikdienišķā balsī, it kā Herberts ar suni vienkārši sarunātos.
Psihologi mēģināja noteikt, vai Drauga nevainojamo uzstāšanos varēja ietekmēt vēl kas cits bez pareizi saprotamiem vārdiem. Vispirms viņi pārbaudīja, vai Draugs atbildēs uz virkni komandu, kas izrunātas pilnīgi citā secībā, nekā to līdz tam bija darījis saimnieks. Suns bija tikpat akurāts kā testa laikā, kas liecināja par to, ka nebija izstrādāta "rutīna", kuru dzīvnieks varētu ievērot.
Likās, ka Draugs reaģēja uz īpašiem vārdiem, proti, lai gan saimnieks pēc savas patikas variēja intonāciju no augsta vai zema skanējuma līdz monotonam, priekšnesumu tas nekādi neietekmēja. Lai būtu pilnīgi droši, ka netiek izmantoti kādi slēpti signāli, Herbertam palūdza ieiet viesnīcas numura vannasistabā un aizvērt durvis, lai suns viņu nevarētu redzēt. Lai gan šajos apstākļos Drauga reakcija nebija perfekta, lielākoties tas visu izpildīja pareizi.. Tas bija pārsteidzoši, jo šāda situācija viņam bija kas jauns, turklāt vārdu skanējumu apslāpēja aizvērtās durvis.
Profesoram izdevās pierunāt Herbertu un Draugu doties uz Kolumbijas universitāti, kur tika veikta pamatīga testēšana. Šo pārbaužu laikā Herberts un psihologi atradās aiz aizslietņiem, vērojot suņa uzvedību pa nelielām spraugām. Virknē testu, kuru laikā sunim bija jāparāda vai jāatnes nosauktās lietas, kļuva skaidrs, ka Draugs zina daudzu ikdienišķu vārdu nozīmi. To skaitā bija atslēga, suka, cimds, paciņa, spilvens, ūdens, piens, kurpes, cepure, apmetnis, nūja, bumba, pasts, nauda (banknotes), dolārs (sudraba monēta), dāma, kungs, zēns, meitene, suņuks un tā tālāk. Citas pārbaudes apstiprināja, ka viņš saprot ķermeņa locekļu nosaukumus, piemēram, pēda, galva, mute, ķepa, klēpis. Jāatzīmē arī tas, ka suns spēja atšķirt objektus pēc izmēra, piemēram, uztvēra starpību starp "lielu zēnu" un "mazu zēnu".
Pārbaudes laikā psihologi pārliecinājās, ka Draugs varēja pārliecinoši atbildēt uz piecdesmit trim dažādām komandām, teikumiem un frāzēm, pat ja viņa saimnieks nebija redzams. Tās bija gan tādas vienkāršas pavēles kā "Sēdi!", "Apvelies!", "Pagriez galvu!", "Uz otru pusi!" (kas lika sunim pagriezt galvu pretējā virzienā), gan arī sarežģītākas, kā "Ej u apstaigā istabu!", "Izej un pagaidi ārā!" (tas sunim lika atstāt telpu u gaidīt ārā aiz durvīm), "Es viņam neuzticos" (kā rezultātā suns sāka riet un gatavoties uzbrukumam) un daudzas citas. Turklāt bija dažas arī īpaši komplicētas idejas, kam suns akurāti paklausīja, piemēram, "Ej kopā ar kungu (vai dāmu)!", bet "Stāvi!", "Izbeidz!", "Nē!" vai "Mierā!" lika dzīvniekam apstāties, lai kāda arī būtu iesāktā darbība. Komandas "Izdari to vēlreiz!" rezultāts bija tāds, ka suns atkārtoja jebkādu iepriekš veikto darbību kopumu.
Lai gan Drauga uzstāšanās bija augstākā mērā iespaidīga, viņa spējas tomēr bija ierobežotas. Bija pavēles, kuras suns varēja perfekti izpildīt, kad klāt bija saimnieks, bet, kā likās, tās nesaprata, Herbertam esot aiz aizslietņa. Izanalizējot šīs komandas, kļuva skaidrs, ka tām visām bija kas kopīgs. Tām bija divi komponenti. Pirmkārt,, tajās bija norādīts kāds objekts, un, otrkārt, bija dota tā atrašanās vieta, uz kuru jāvirzās. Tādējādi Draugs pareizi reaģēja uz komandu "Ej un atrodi profesoru Vordenu!", saimniekam klātesot, bet nespēja to izdarīt, kad viņu neredzēja. Šādā situācijā grūtības radīja tādas frāzes kā "Ej un paskaties laukā pa logu!", "Tagad pieej pie otra loga!" vai "Ej un uzlec uz krēsla (vai galda, vai kāda cita piemērota objekta)!".
Tā kā jebkura no šīm komandām paredzēja, ka suns vispirms pagriezīsies vajadzīgajā virzienā un tad veiks kādu darbību ar tur esošo objektu, Vordens izteica minējumu, ka, iespējams, Herberts dod sunim kādu gandrīz nemanāmu vizuālu signālu. Herberts likās esam godīgs un bija ieinteresēts objektīvi noteikt Drauga valodas zināšanas, bija ticams, ka šim signālam jābūt pilnībā dabiskam un neapzinātam žestam. Pati nepārprotamākā šāda veida kustība ir vienkārši galvas pagrieziens. Ja cilvēks kaut ko lūdz, teiksim: "Padod man, lūdzu, telefonu," ir diezgan dabiski uzmest acis galdam, uz kura atrodas telefons. Tādējādi galvas pagrieziens vai acu skatiens ir gandrīz automātiska darbība, kad runājam par objektu, kas redzams no mūsu atrašanās vietas.
Lai to pārbaudītu, profesors Vordens un Herberts ar nodomu centās Draugu novirzīt no mērķa. Herbertam bija jāsaka: "Aizej pie durvīm!", veroties uz galdu telpas otrā pusē. Draugs atbildēja nekavējoties, saimniekam vēl runājot; tomēr reakcija bija vērsta tajā virzienā, kur bija notēmēts Herberta skatiens, nevis vārdi, proti, suns piecēlās un devās tieši uz galda pusi. Kad Herberts, lūkojoties uz logu, lūdza: "Lec pāri krēslam, suņuk!", Draugs taisnā ceļā tuvojās logam, pret kuru saimnieks bija pagriezis galvu. Tad sunim teica: "Ej un uzliec purnu uz krēsla!" Tā vietā Draugs uzlēca uz galda, kurp lūkojās Herberts.
Tādējādi kļuva skaidrs, ka daži Drauga ievērojamās valodas uztveres aspekti nebija tīri lingvistiski. Dažkārt bija pilnīgi acīmredzams, ka suns atbildēja saimnieka balss tonim. Tāpat suns nolasīja norādītā objekta atrašanās vietu, lūkojoties uz Herberta galvu un izdomājot, kādā virzienā iet. Līdzko tas bija atradis vajadzīgo lietu, bija tikai dažas iespējas, ko viņš varētu veikt. Ja priekšmets bija mazs, suns varēja to paņemt un atnest atpakaļ. Ja tas bija liels, smags vai nostiprināts konkrētā vietā, viņš varēja uz to skatīties vai piespiest tam purnu, lai norādītu, ka tas bija prasītais objekts. Dažos gadījumos, kad runa bija par mēbelēm vai kādu cietu, vidēja lieluma lietu, viņš varēja uzlēkt uz tā vai tam pāri, vai arī atbalstīt pret to galvu.
Tagad pārdomāsim otra vācu aitu suņa, Londona, sniegto priekšnesumu Čārlza Eizenmana vadībā. Lielāko uzstāšanās daļu filmēja un pēc montāžas daļu materiāla rādīja televīzijā. Zinot Drauga satriecošā snieguma noslēpumu, es turēju acis vaļā, uzraugot Eizenmanu, kad viņš izteica sunim komandas. Pilnīgi skaidrs, ka, dodot pavēli aizvērt durvis spāņu valodā, Eizenmans uzmeta tām skatienu brīdī, ka beidza frāzi "Cerra la puerta!"
Pārraidē bija iekļauta arī krāsu uztveres pārbaude, kas bija padarījusi mani tik nemierīgu. Tagad es varēju redzēt, ka, izrunājot vārdus: "London, parādi šajā telpā kaut ko sarkanu!", Eizenmans raudzījās sarkanā kafiljtrauka virzienā; tas atradās uz galdiņa līdzās vadītājam. Londons sekoja tieši skatiena iezīmētajai līnijai. Tā kā tagad modri vēroju notiekošo, man kļuva skaidrs, ka Londons ar purnu vienkārši rādīja uz galdiņa malu. Īstenībā viņš pat neskatījās uz trauku. Acīmredzot publika, būdami cilvēcīgi skatītāji, kuri ievēro sarkano krāsu, ātri vien pamanīja sarkano kafijtrauku un pieņēma, ka tieši uz to norāda Londons. Tikpat labi varēja būt tā, ka suns apzināti baksta ar purnu galdu, jo tas bija pamanāmākais priekšmets saimnieka norādītajā virzienā. Līdzīgi viegls galvas pagrieziens ievadīja arī zilo un dzelteno priekšmetu identifikāciju.
Lūdzu, neizmantojiet šos novērojumus, lai domātu, ka Eizenmans apzināti krāpies. Šī situācija līdzinās kādam gadījumam, ar ko saskāros deviņdesmito gadu sākumā, kad pensionēts vācu matemātikas profesors, Ostena kungs, savam iemīļotajam zirgam Hansam mācīja matemātiku, vēsturi un pareizrakstību. Dažkārt Hanss demonstrēja savu izglītības pakāpi, atbildot uz jautājumiem, kam doti atbilžu varianti. Tam varēja jautāt, kurš no četriem vārdiem ir uzrakstīts pareizi, piedāvājot izvēli, piemēram: 1) alo; 2) oal; 3) ola un 4) aol. Zirgs atbildēja, ar kāju sitot pie zemes vajadzīgo reižu skaitu (šajā gadījumā, bez šaubām, trīs reizes). Ostens nebija ieinteresēts izrādīt zirgu par naudu, taču viņš aicināja mazas un īpaši izlasītas ļaužu grupas, parasti iekļaujot tajās plaši pazīstamus uzvedības pētniekus, lai tās zirgu pārbaudītu. Viņi visi pārliecinājās, ka zirgs patiešām pelnījis savu populāro iesauku "Gudrais Hanss", jo, likās, viņam piemita plašas valodas zināšanas, turklāt viņš labi prata matemātiku, vēsturi un ģeogrāfiju. Hansa apdāvinātības patieso dabu atklāja eksperimentējošs psihologs Oskars Pfungsts, kurš parādīja, ka zirgs seko norādēm, ko deva neapzināts, gandrīz nemanāms galvas pagrieziens vai ķermeņa poza publikā. Par galveno signālu kalpoja kustība, ko radīja negribētais sprieguma atslābums skatītājos, kad kājas piesitieni sasniedza vajadzīgo skaitli. Tas palīdzēja izskaidrot mīklaino atklājumu, ka Hansa precizitāte valodas jautājumos zuda, tuvojoties mijkrēslim, proti, tumsā zirgs vairs nespēja saskatīt audiences norādes uz pareizo atbildi.
Londona un citu suņu gadījumos arī palīdzēja skaidri mājieni. Uzmest acis objektam, par ko iet runa, ir dabiska un neapzināta rīcība. Par nelaimi, šajā gadījumā, kad cenšamies izprast, cik tālu sniedzas suņa spējas iztulkot cilvēku valodu, šie skatieni kalpo kā alternatīva komunikācijas forma. Viss, ko sunim vajag izdarīt, ir uztvert norādīto virzienu un ieklausīties balss tonī, kas liek kaut ko iesākt ar šajā virzienā esošo priekšmetu. Domāju, ka zināmā mērā Eizenmans varēja apzināties, ka viņa skatienam bija kāda nozīme, tāpat arī situācijai, jo vēlāk viņš rakstīja: "Lai arī laiku pa laikam es izsaku komandas, uzgriezis suņiem muguru, tomēr pret šādiem paņēmieniem man ir iebildes."
Cik smalkas tad ir šīs orientējošās norādes, ko dodam suņiem, sakot tiem, kurp iet un ko darīt. Varētu būt, ka suņi atbild tikai skaidri izteiktām galvas un ķermeņa kustībām, un varētu būt, ka patiesībā tie seko mūsu acu skatienam. Tā varētu būt ticama iespēja, jo paši cilvēki diezgan labi uztver virzienu, kurp raugās citi. Profesors Vordens veica šādu izmēģinājumu ar Draugu, aizsienot viņa saimniekam acis. Kad bija norunāts, ka Herberts pagriezīsies tajā virzienā, uz kuru bija vērsta komanda, Drauga priekšnesums bija labs, pat ja saimnieka acis vairs nebija redzamas. Tas nozīmē, ka drīzāk jau suns izmantojis plašākas orientācijas kustības, ko izdarām ar galvu un ķermeni; vadošs acu skats nebija tik nepieciešams.
Visa minētā rezultātā varam izdarīt svarīgu secinājumu - dažkārt, kad mums šķiet, ka suns atbild mūsu runātajiem vārdiem, viņš, iespējams, to nebūt nedara. Ir taisnība, ka viņi spēj saprast daudzus vārdus un skaņas, bet par zinošākiem viņus padara nemanāmā māka uztvert mūsu orientējošās norādes. Vārdu kopumā, ko izsakām sunim, ietvertas skaņas, ko tas saprot, piemēram, "Ņem!", "Atnes!", "Meklē!", "Lec!", "Ej uz...". Tomēr citiem runātās valodas aspektiem var nebūt nekādas nozīmes. Tātad, ja saku savam sunim: "Atnes sarkano mantiņu," manis izrunātais vārds "atnes" norāda darbību, kā rezultātā suns sāk kustību, lai kaut ko man atgādātu, taču ar sarkano bumbu, ko vēlos no suņa saņemt, viņu savieno manas galvas un ķermeņa pagrieziens. Mūsu pārcilvēciskotie aizspriedumi liek mums domāt, ka svarīga ir tikai runātā valoda. Sunim nav ne jausmas, kas ir "sarkanā mantiņa", taču jebkas, kas atrodas mana skatiena virzienā, vienalga, sarkans, balts vai zaļš, tiks man atnests. Lai arī parasti uzskatām, ka suns saprot valodu klausoties, precīzāk viņš izpildīs to, ko liek mūsu ķermenis. Suņi ir profesionāli ķermeņa valodas lasītāji, pat ja mēs neapzināmies, ka komunicējamies šādā veidā."

.