Troksnis vai runa?

Abija cenšas runāt saprotami.

Iespējams, labākais veids, kā saprast suņu valodu, ir aplūkot suņu runas manieri. Cilvēkiem runa, ja to definējam kā jēgpilnu skaņu veidošanu, ir tik dabisks sazināšanās paņēmiens, ka daudzi runu uzskata par valodu. Es jau rakstīju, ka suņi fizisko ierobežojumu dēļ nekad nebūs spējīgi izteikt komplicētu skaņu kopumu, kā to prot cilvēki, tomēr suņi spēj veidot skaņas un izmantot šīs skaņas komunicēšanās nolūkos.
Valodai skaniskā formā piemīt zināmas priekšrocības, salīdzinot ar vairākumu citu komunikācijas veidu. Salīdzināsim skaņas ar vizuālajām zīmēm.
Redzamā ķermeņa valoda suņiem ir nozīmīgs sazināšanās veids, turklāt tai ir vairāki svarīgi plusi. Ziņojums vizuālas zīmes formā ir kluss, tomēr to var uztvert no lielāka attāluma. Tāpat viegli ir atšifrēt norādīto vietu un objektu. Signālu var “ieslēgt” un “izslēgt” vienā mirklī, turklāt pastāv iespēja variēt tā intensitāti, izpildot vajadzīgās kustības dzīvīgāk, ātrāk vai plašākā amplitūdā. Komplicētu informāciju var iekļaut vienkāršās vizuālās zīmēs, piemēram, astes vēzienos vai galvas pagriezienā, ja suns jau iemācījies tās iztulkot. Tas nozīmē, ka vizuālo signālu valoda ir samērā elastīga, tās iespējām nav robežu. Kādēļ gan vispār izveidojās skaniskā sistēma?
Runājot par dzīvniekiem, vizuālās valodas problēma ir tā, ka tās priekšrocības var pavērsties pret tiem, kas to izmanto. Tā kā signāli ir jāredz, lai tos saņemtu, ne vienmēr ir iespējams izvairīties no tā, ka ziņas raidītāju novēro arī plēsīgie zvēri vai potenciālais medījums. Ķermeņa valoda un vizuālo zīmju izmantojums prasa labi attīstītu redzi ar ļoti labu izšķirtspēju, lai uztvertu vissīkākās detaļas. Pat, ja ziņas saņēmējam ir laba redze, vizuālā informācija zaudēs daļu satura, ja sūtītājs atradīsies pārāk tālu. Ziņojuma skaidrību bojā arī migla, dūmi un citi nepietiekamas redzamības apstākļi. Turklāt jebkuri fiziskas dabas traucēkļi, piemēram, koki, klintis vai sienas, bloķēs vizuālo komunikāciju, jo šāda veida ziņojumi nevar apmest šķēršļiem līkumu vai tos pārkāpt. Vizuālajai saziņai vajadzīgs arī pietiekami daudz gaismas, lai signālus vispār varētu saskatīt. Liekas, tas būtu neprāts, ja evolūcija liktu dzīvniekam paļauties tikai uz tādu komunikācijas kanālu, kas naktīs atslēdzas un nav iedarbināms līdz pat rīta gaismai.
Skaņas signāli pārvar daudzus no kavēkļiem, ko nevar pieveikt redze. Lai arī skaniskai saziņai nepieciešams jutīgs dzirdes aparāts, skaņas spēj pārvarēt lielu attālumu un tajā pašā laikā ir uztveramas. Skaņas neaptur migla vai pilnīga tumsa, tās var nogriezties ap stūri un šķērsot vai apiet daudzus traucēkļus, piemēram, mežus, kalnus un sienas. Tieši šā iemesla dēļ ir grūti uziet kādu savvaļas radību, pat ja tā guļ vai snauduļo. Skaņa būs sasniegusi dzīvnieku, pirms būsiet to ieraudzījis, medaļas otra puse ir tāda, ka skaņas signālu var noraidīt no slēptas vietas, ļaujot sūtītājam palikt neatklātam. Skaņas avotu var precīzi noteikt vērīgs ausu pāris, taču var arī likties, ka skaņa nāk no nepareizas vai neizprotamas vietas (kā to spēj nodemonstrēt jebkurš labs vēderrunātājs). Ir grūti noteikt, kur cēlušās augstas, īsas skaņas, piemēram, spiedzienā. Savukārt, ja to dzirdējis cits dzīvnieks, teiksim, spiedzēja māmiņa, kas jau zina, kur atrodas skaņas radītājs, var iztulkot šo ziņu un tūdaļ doties turp.
Mēs skaidri zinām, ka dzīvnieki darina daudz un dažādu skaņu. Ir saprātīgs intuitīvais apgalvojums, ka šīs skaņas nebūtu attīstījušās par normālas dzīvnieku uzvedības daļu, ja tām nebūtu specifisku funkciju. Vairāki zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka daudzas dzīvnieku veidotās skaņas šķiet līdzīgas tam, ko mēs dēvējam par “vārdiem”, un ka tām piemīt īpaša nozīme, ko spēj saprast pārējie sugas pārstāvji. Vislabāko piemēru šajā jautājumā sniedz pērtiķi, varbūt tas tādēļ, ka cilvēkus vairāk aizkustina pērtiķi nevis kāda četrkājainā dzīvnieka izdarības. Viens no šādiem pērtiķiem ir Āfrikas vervets. Slaidais, graciozais pērtiķis ar garajām rokām un kājām un gandrīz plakano seju dažkārt tiek dēvēts par savannas pērtiķi, jo lielāko daļu laika tas pavada savannā vai tās tuvumā. Lielākoties tas uzturas uz zemes, meklējot augļus un lapas. Vervets savu nosaukumu ieguvis no franču vārda "vert", kas nozīmē “zaļš”, jo mīkstā, blīvi noaugusī vilna uz muguras ir zaļganā krāsā, kas kontrastē ar bāli dzelteno vai balto lejasdaļu un melno seju, plaukstām un pēdām. Mums vairāk interesē fakts, ka šiem pērtiķiem ir arī ievērojams vārdu krājums, lai brīdinātu pārējos, ja tuvumā ir varbūtējs plēsoņa. Tie ne tikai saceļ trauksmi, atklājot plēsīgu zvēru, bet arī izmanto īpašus “vārdus”, lai citiem bara locekļiem pavēstītu, no kāda plēsoņa jāuzmanās.
Doroteja Čenija un Roberts Sīfārts, Pensilvānijas universitātes psihologi, vadīja lielāko daļu valodas pētījumu, kuros bija iesaistīti arī vervēti. Psihologi atklāja, ka pamatā pastāv trīs plēsoņas, kas medī šos pievilcīgos, mazos pērtiķus: leopardi, ērgļi un čūskas. Atklājot leopardu, vervets veido strauju, skaļu, rejošu skaņu virkni. Ja tas ieraudzījis ērgli, rējiens ir citāds un izklausās pēc mākslotiem smiekliem. Uzejot čūsku, pērtiķis veido augstu, čivināšanai līdzīgu skaņu. Uz citiem vervetiem katra no šīm skaņām iedarbojas kā specifisks vārds vai trauksmes signāls, un katra no tām izraisa citādu rīcību. Izdzirdējuši rējienu, kas nozīmē “leopardu”, visi pērtiķi pārtrauc iesākto un meklē patvērumu kokos. Kad vervetu sasniedz klukstošā skaņa, kas nozīmē “ērglis”, tas asī paskatās augšup, lai pārbaudītu debess klaju, pirms traukties uz zemu krūmu aizsega. Kad kāds no pērtiķiem izdvesis čivinošo skaņu, kas signalizē par čūsku, pārējie paceļas pakaļkājās, lai pārbaudītu, vai uz zemes nav zaglīgās ienaidnieces.
Lai pilnīgi pārliecinātos par faktu, ka šīs skaņas darbojas kā vārdi, abiem zinātniekiem vispirms bija jāizskata citas iespējas. Pati svarīgākā no tām bija tāda, ka gan skaņas, gan īpatnējā aizsargājošā uzvedība, ko izrādīja pērtiķi, nebija domātas, lai sazinātos, bet bija it kā emocionāla atbildes reakcija, ko izraisīja plēsoņas parādīšanās. Lai to pārbaudītu, Čenija un Sīfārts ierakstīja dažādos trauksmes saucienus. Pēc tam ierakstus atskaņoja jau tad, kad plēsoņas tuvumā nebija. Rezultātā visi pērtiķi, kas dzirdēja šo ierakstu, tomēr atbilstoši reaģēja. Tas nozīmē, ka pērtiķi izlobīja nozīmi no skaņām kā tādām un uztvēra tās kā vārdus.
Ir vēl kāds apstāklis, kas liek domāt, ka vervetu vārdi līdzinās cilvēku valodas vārdiem. Kad mazi bērni mācās runāt, viņi bieži kļūdās, vienu un to pašu vārdu lietojot vairāku līdzīgu lietu apzīmēšanai. Arī jaunie verveti pieļauj tādu pašu kļūdu. Mazs pērtiķēns var izmantot ērgļa trauksmes saucienu, ieraugot krītam lapu, vai leoparda trauksmes signālu, kad garām dodas antilope, vai čūskas trauksmes signālu, kad ievēro nokārušos vīteņaugu. Kļūstot vecākiem, verveti kļūdās daudz retāk, kas liek domāt, ka tie valodu mācās un papildina. Tie cenšas vērot savas mātes reakciju brīdī, kad kāds pērtiķis signalizējis par briesmām; pērtiķēni it kā mācās no vecākajiem, pieredzējušākajiem, skatoties, kā tie reaģēs. Tāpat liekas, ka jaunuļi pēta, vai citi pērtiķi rīkojas saskaņā ar viņu izraudzīto trauksmes signālu, kad tāds patiešām atskan. Ar laiku šie jaunie verveti kļūst par labākajiem “vervetu valodas” lietotājiem; tas tiek panākts, klausoties un novērojot citus pērtiķus.
Ja vervetu radītās skaņas bija sava veida primitīva valoda, tad, tāpat kā jebkurai dzīvai valodai, tai jābūt spējīgai radīt jaunus vārdus, lai aprakstītu vēl nepazīstamas lietas vai, apkārtējās vides notikumus. Modernajām cilvēku valodām jāveido tādi vārdi kā “telefons”, “dators”, jo visas šīs lietas mūsdienās ir kļuvušas aktuālas. Varētu jautāt, vai, gadījumā, ja vervetiem uzrastos jauns uzbrucējs, tie veidotu jaunu trauksmes saucienu. Hārvardas universitātes psihologam un antropologam Markam Hauzenam bija iespēja novērot šādu notikumu. Pētot pērtiķu uzvedību dabiskos apstākļos tādā pašā veidā, kā to bija darījuši Čenija ar Sīfārtu, viņš izdzirdēja trauksmes brēcienu kori, kas liecināja par leoparda tuvošanos. Ieklausoties uzmanīgāk, viņš secināja, ka šie saucieni mazliet atšķīrās. Viņš rakstīja, ka, “salīdzinot ar intensīvajiem, ložmetēja šāvieniem līdzīgajiem kliedzieniem, kas parasti vēsta par leoparda parādīšanos, šo saucienu temps bija lēnāks, līdzīgs tam skanējumam, kādu iegūtu, ja atskaņotu ierakstu magnetofonā, kam nosēdušās baterijas”. Ierodoties “notikuma vietā”, zinātnieks ieraudzīja vervetus sēžam kokā, un bija skaidrs, ka tie bija signalizējuši par lauvas klātbūtni.
Nekad agrāk, pētot vervetu uzvedību, nebija manīts, ka tos grasītos medīt lauvas. Tas ir loģiski, jo lauva ir gausāks par leopardu un tādēļ ir maz ticams, ka tam paveiktos. Turklāt mazais vervets ir niecīga trofeja lauvam, kam nepieciešams lielāks medījums, lai sagādātu pienācīgu uzturu sev un savam baram. Šķiet, ka šajā gadījumā lauva bija pievērsies šim netradicionālajam pārtikas avotam, tādēļ, ka pārējie avoti bija izsīkuši. Verveti atbildēja, ierindojot lauvu parastajā medījošo kaķu kategorijā, izveidojot jaunu “vārdu”, pārveidojot parastā leoparda sauciena skanējumu.
Šī valodas uzlabošanas stadija šķiet ļoti sarežģīta, tomēr nevajadzētu domāt, ka šādas lingvistiskas spējas piemīt tikai to dzīvnieku sugām, kuru smadzeņu uzbūve ir tikpat komplicēta kā pērtiķiem. Līdzīgi specifiski vārdi trauksmes saucienu veidā raksturīgi daudziem citiem dzīvniekiem. Viens no piemēriem ir Beldinga susliks, sabiedrisks dzīvnieks, kas rok alas.
Suņi uz evolūcijas skalas atrodas kaut kur starp suslikiem un vervetiem, tāpēc loģiski būtu domāt, ka arī suņiem raksturīga jēgpilna skaniskā pasaule. Skaņa, ko visbiežāk piedēvē mājas sunim, ir rējiens, tādēļ būtu interesanti uz tā riešanās evolucionāro ceļu.
Iespējams, mums nekad nebūs neapgāžamu pierādījumu, kas liecinātu par to, kā suņu un cilvēku starpā pirmo reizi izveidojās personiskas un darba attiecības, tomēr ticamākā versija ir tāda, ka sākotnēji nevis cilvēks izraudzījās suni, bet gan suns cilvēku. Varētu būt, ka suņus cilvēku apmetnes pievilka tāpēc, ka cilvēki tāpat kā suņi bija mednieki un apmetņu tuvumā droši vien mētājās dzīvnieku atliekas – kauli, ādas skrandas un iekšu gabali no pēdējo medību upuriem. Mūsdienu suņu senči saprata, ka, uzturoties cilvēku mitekļu tuvumā, tiem šad un tad izdosies nogrābt kādu kumosu bez tām pūlēm, ko prasa īstas medības.
Lai arī primitīvajam cilvēkam īpaši nav rūpējusi tīrība, veselība un sanitārie apstākļi, tomēr pūstoša gaļa nenoliedzami izdala smaku un pievelk insektus, un tas cilvēkiem rada neērtības. Tātad sākotnēji nometnes apkārtnē viņi suņus pacietuši tikai tādēļ, ka tie viņus atbrīvoja no atkritumiem. Šī atkritumu vākšanas funkcija suņiem piemita neskaitāmus gadsimtus, un daudzos mazāk attīstītos pasaules nostūros to suņi pilda joprojām.
Kolīdz savvaļas suņi, kas galu galā kļūs par mājas suņiem, bija saistīti ar cilvēku apmetnēm, mūsu senči pamanīja, ka ir vēl kāds labums. Atcerēsimies, ka senie cilvēki dzīvoja bīstamā laikā. Apkārtnē mita lieli dzīvnieki, kas cilvēku uzskatīja par potenciālo svaigas gaļas avotu. Pastāvēja arī citi cilvēku grupējumi ar naidīgiem nolūkiem. Tā kā suņi ciemata apkaimi sāka uzlūkot kā savu teritoriju, tie sacēla trauksmi ikreiz, kad tuvojās svešinieks vai kāds savvaļas zvērs. Tas sacēla kājās apmetnes iemītniekus tieši laikā, lai nepieciešamības gadījumā sapulcinātu aizsargspēkus. Kamēr vien klāt bija suņi, cilvēkiem sargposteņos nevajadzēja būt tik modriem, tādējādi atlika vairāk laika atpūtai un dzīves līmenis uzlabojās.
Ceļš no suņa, kas sargā ciematu līdz mājas sunim ir pavisam īss. Cilvēki zināja, ka suņi sacels trauksmi, ka kāds iebruks teritorijā. Iedomāsimies, ka šī ideja attīstījās. Suns, kas par savu teritoriju uzskatītu māju, brīdinātu tieši ģimeni. Tātad suns ziņotu mājiniekiem par apmeklētāju tuvošanos (kalpotu kā sava veida durvju zvans) vai pavēstītu, ka kāds nāk ļaunos nolūkos (darbotos kā zagļu trauksme). Skaidrs, ka tas bija viens no motīviem, kādēļ savvaļas suņu kucēnus veda mājās un pieradināja būt par mājas suņiem.
Sakot, ka seno cilvēku suņi rēja, mēs nerunājam par tāda veida rejām, kādas tie demonstrē mūsdienās. Skaņas, ko radīja šie aizvēsturiskie suņi, droši vien drīzāk līdzinājās tagadējo savvaļas suņu dzimtas pārstāvju rejām. Vilki, šakāļi, lapsas un koijoti rej neparasti, un to saceltais troksnis nebūt nav iespaidīgs. Stāsta Stenlijs Korens: "Atceros, kā pirmoreiz dzirdēju rejam vilku baru, kad tuvojāmies to midzenim. Es skaņā viegli atpazinu rējienu, tomēr biju pārsteigts par tā atturību. Mājas suņi izplūst ilgstošās ložmetēja kārtai līdzīgās rejās, kas virknējas cita aiz citas. Vilku rējieni bija daudz maigāki, tie izskanēja kā neskanīgi “vau”. Tie nekad neveidoja virkni, bet izskanēja atsevišķi pa vienzilbīgam rējienam, kam sekoja divu līdz piecu sekunžu pauze, tikai tad varēja sagaidīt vēl vienu. Pusminūtē es saskaitīju četrus atturīgus rējienus, kamēr mājas suns, brīdinot par svešinieka tuvošanos, šajā laika posmā norietos trīsdesmit reižu vai pat vairāk, turklāt daudz skaļāk."
Agrīnie “suņkopji” kādā brīdī noteikti tika ievērojuši, kā atšķīrās balss skanīgums tik dažādajiem apmetnēs turētajiem suņiem. Šķiet pats par sevi saprotams, ka personiskai un kolektīvai drošībai noderīgākie ir tie suņi, kura rejas ir skaļas un neatlaidīgas. Acīmredzot cilvēki uzsāka sava veida primitīvu selektīvās audzēšanas programmu, lai izaudzētu šādus suņus. Suni, kas rēja, turēja un audzēja kopā ar citiem rējējiem. No tā, kurš nerēja, atbrīvojās. Tas izskaidro vokālo noslieču atšķirību mājas un savvaļas suņiem.
Šādai “kontrolētas evolūcijas teorijai” par labu runā vēsturiski fakti, kas liecina, ka mūsdienu suņi tikuši audzēti tā, lai tie rietu. Tas saistās ar terjeru attīstību. Terjers ir specifisks medību suns. Vārda “terjers” pamatā ir latīņu valodas sakne "terra", kas nozīmē “zeme” jeb “augsne” un simbolizē šo suņu īpašās spējas sekot medījumam alā vai kādā dabiskā plaisā, medījumu vai nu izdzenot vai nogalinot. Agrīnie terjeri rēja, taču ne vairāk kā cita veida mājas suņi. Tie rēja, kad cilvēks tuvojās to mājvietai vai teritorijai, kā arī lai saceltu vispārēju trauksmi. Tomēr suņi, tāpat kā viņu senči, nevarēja riet medījot. Tas tikai dotu pretēju efektu. Rējiens pavēstītu upurim par plēsoņas klātbūtni un norādītu tā precīzu atrašanās vietu, tādējādi ļaujot aizbēgt. Tādēļ suns lielākoties medī un uzbrūk pilnīgā klusumā.
Medības bez trokšņa var izdoties savvaļā, taču neder, ķerot dzīvniekus to migās vai alās. Kad suns atrodas zem zemes, tā radītās skaņas medniekiem pasaka, kur rakt, lai atrastu lapsu vai āpsi, un kā atgūt savu suni. Tā kā terjeri, dzenot pēdas vai uzbrūkot, nerēja, mednieki izveidoja tiem īpašas kaklasiksnas ar zvaniņiem vai tarkšķiem. Nu viņi varēja vadīties pēc trokšņa gan medījot, gan rokot. Tomēr tas, par nelaimi, nebija veiksmīgs risinājums. Daudzi suņi nosmaka, kaklasiksnai aizķeroties aiz kāda šķēršļa zem zemes, citi mira, jo mednieki nedzirdēja zvaniņu šķindas pēc tam, kad lapsa un terjers bija pazuduši zem zemes savā beidzamajā sadursmē. Ja suņa rejas būtu saklausāmas, tas būtu atrodams, nepakļaujot dzīvnieku briesmām.
Tā rezultātā sākās sistemātiska rejošu terjeru audzēšana. Suņus, kuri labprāt rēja, ja gadījās kas satraucošs, nošķīra no pārējiem īpašai kopšanai. Deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī aizrautīgs rējējs bija ikkatrs suns, ko vien varēja saukt par terjeru. Lielums nebija noteicošais. Niecīgs Jorkšīras terjers, kas sver tikai 1,8 kg un kura augums skaustā ir 23 cm, ries daudz sparīgāk un būs vieglāk uz to pamudināms nekā 55 kg smags dogs, kura augums skaustā sasniedz 76 cm. Tas nenotiek vis tādēļ, ka mazais terjers ir vai nu brašāks vai vairāk nobijies, bet drīzāk tāpēc, ka terjers ir audzēts, lai rietu.
Iespējams, ka vislabāk sistematizētos zinātniskos darbus par riešanas spēju pārmantojamību ir savākuši divi psihologi, proti, Džons Pols Skots un Džons L. Fullers, kuri aptuveni piecpadsmit gadus ļoti veiksmīgi studēja suņu ģenētiku un uzvedību. Viena no šķirnēm, ko viņi pētīja, ir basendži. Basendži ir pievilcīgs Āfrikas suns ar smailu purnu, smailām ausīm un pāri mugurai saritinājušos asti. Tas ir vidēji liels, sver aptuveni 10 kg, un augstums skaustā tam ir aptuveni 40 cm. Viena no raksturīgākajām suņa īpašībām ir tā, ka tas reti rej. Daudz biežāk reju vietā tas veidos tādu kā pieklusinātu gaudojošu skaņu, kas atgādina Alpu jodelētājus, bet citubrīd suns izdveš maigu smiekliem līdzīgu skaņu. Tas prot riet, tomēr, ja vien suns nav ļoti satraukts, šo spēju izmanto ļoti reti. Ir vairāki viedokļi, kāpēc basendži reti rej. Vispazīstamākā teorija ir tāda, ka rejas, lai saceltu trauksmi par svešu cilvēku vai dzīvnieku tuvošanos, Āfrikas mežos varētu būt nelietderīga vai pat bīstama uzvedība. Daži dabaszinātnieki ir ievērojuši, ka leopardiem suņu gaļa ļoti labi iet pie sirds, un var gadīties, ka rejošs suns šādos apstākļos vienkārši piesaista uzmanību.
Skots un Fullers veica virkni sociālās dominances testu, lai redzētu, kā izturas dažādu šķirņu pārstāvji. Viens no uzvedības pētījumu aspektiem bija rējienu skaits. Dominances testa ietvaros divus suņus ielaida krātiņā, kurā ielikts ļoti kārdinošs kauls. Suņi šādā situācijā ries, vai nu lai draudētu otram sunim, vai arī, lai aizvilinātu to projām no kaula. Šādā situācijā tikai 20% basendži jelkad ierējās, bet, pārbaudot kokerspanielus, rēja 68% suņu. Lielākā daļa basendži, kas vispār rēja, vienu vai divas reizes vilkiem līdzīgā zemā balsī nodudināja “vau”; trokšņainākie pārstāvji desmit minūtes ilgajā pārbaudē norējās divdesmit reižu. Salīdzinājumam minēšu, ka 82% kokerspanielu rēja vairāk nekā trokšņainākie basendži. Kokerspaniels desmit minūšu laikā norējās 907 reizes, kas ir vairāk par 90 rējieniem minūtē! Tātad basendži rej nelabprāt, un, to darot, ieriesies tikai dažas reizes.
Nākamais solis bija sakrustot kluso basendži ar trokšņaino kokerspanielu. Rezultātā iegūto suņu metiens rēja gandrīz tik pat aizrautīgi kā oriģinālie kokerspanieli (60% salīdzinot ar 68%). Tas liecina, ka tendence riet mājas suņiem ir ne vien iedzimta, bet, iespējams, to nosaka dominējošs gēns. Tas nozīmē, ka suns, kam ir gan “rejošie”, gan “nerejošie” gēni, rezultātā būs rējējs; varētu būt, ka tieši šā iemesla dēļ agrīnajiem suņkopjiem bija viegli radīt mājas suni, kas rietu. Līdzko nepieciešamā īpašība bija konstatēta, to kultivēt un saglabāt bija vienkārši, jo tā pārmāca citas tendences.
Dominējošā nosliece riet tomēr vēl nav viss. Lai arī basendži un kokerspaniela krustojums rej gandrīz tikpat daudz, cik tīršķirnes kokerspaniels, rējienu skaits konkrēta laika periodā ir mazāks. Tas parāda, ka mantotas ir divas dažādas tendences. Pirmā ir tā, ka suns rej, otrā – reju skaits vai veids, kā suns rej, ja reiz to uzsācis.
Esam iztirzājuši teoriju par to, kā evolūcijas ceļā mūsdienu suns apguvis riešanu, taču vēl neesam apsprieduši, vai dažādas rejošas skaņas var interpretēt kā dažādu nozīmi saturošas (kā tas bija vervetu un susliku kliedzienu gadījumā). Lai to noskaidrotu, vispirms jāiemācās ieklausīties suņu veidotajās skaņās un atšķirt, kā variējas dažādi rējieni un citi skaniskie elementi. Lietas būtība ir tā, ka vairākums cilvēku nepievērš lielu uzmanību suņu daudzveidīgo reju atšķirīgajām nokrāsām. Tādēļ arī mēs zaudējam lielu daļu satura no ziņojuma, ko suns mums cenšas nosūtīt. Mēs esam nespējīgi uztvert suņa balss nianses, jo cilvēka ausij pat nav vienprātības pat par suņu valodas pamatskaņu. Angļu vai amerikāņu valodas runātājam suns saka bow – wow, woof – woof, vai arf – arf; spānim: jau – jau, nīderlandietim: waf – waf, francūzim: woa – woa, krievam: gav – gav, ivritā runājošam: hav – hav, vācietim: wau – wau, čeham: haff – haff, korejietim: mung – mung un ķīnietim: wung – wung. Vai gan varētu būt, ka suņi runā dažādās valodās? Ticamāk liekas, ka mēs vienkārši neesam īpaši labi klausītāji.

.