Suņa  kustības un mīmika

Abija aicina Līzīti uz rotaļu.

Vilka uzvedība ir izpētīta pietiekami labi. Gandrīz viss, kas pētījumu laikā kļuva zināms par tiem vai citiem tā refleksiem, to nozīmi un iedzimtajām reakcijām uz kairinātājiem, attiecas tāpat uz suņiem, kuru uzbūve ļauj izdarīt kustības, kas līdzīgas vilku kustībām. Ir lieki runāt, ka suns, kuram nav astes, nevar ar tādu vēcināties, bet suns ar noļukušām ausīm tās nepaceļ un nemāk ar tām izdarīt to, ko suns, kuram ausis stāv. Vieniem suņiem āda uz purna ir tik blīva, ka mīmika tiem nav pārāk izteiksmīga, citiem garš spalvu segums vai ādas krokas traucē skaidri izteikt garastāvokli, kas apgrūtina mūsu saprašanos ar dzīvnieku.
Pie tam vienas šķirnes suņi stipri atšķiras pēc izteiksmes spējām, visādā gadījumā no cilvēka redzesloka. No iepriekš sacītā skaidrs, ka katrs suns, ja vērtē pēc mīmikas un sejas izteiksmes, ir individuāls. Tomēr visiem suņu cilts pārstāvjiem daudz kopēja, un to pareizai saprašanai nav vajadzīga īpaša pieredze.
.
Mīmika
.
Suns ir spējīgs izrādīt pašas dažādākās sava garastāvokļa nianses. To viņš panāk ar lūpu, ausu un acu palīdzību. Šie orgāni papildina viens otru, lai izrādītu instinktīvo stāvokli un darbību. Nav tik viegli uzskaitīt visas mīmikas kombinācijas, kuras suns var izrādīt. Tāpēc aprobežosimies ar galveno grimašu uzskaiti. Tās zinot, var viegli noteikt sava suņa un šķirnes pārstāvja, kas labi zināmas suņa īpašniekam, garastāvokli. Bet, satiekoties ar nezināmu šķirni, izprast dažādās mīmikas nianses var būt grūtības.
.
Agresīva stāvokļa izpaušana
.
No praktiskā redzesloka mums svarīgāk zināt, kad suns ir gatavs izdarīt uzbrukumu un kad noskaņots naidīgi pret dzīvnieku vai cilvēku. Tādu noskaņojumu pamanīt ir ļoti vienkārši. Visspilgtāk to var redzēt - suns veido grimases, kad parādās priekšējie zobi un ilkņi. Taisnība, agresivitāti raksturo arī daudzas citas uzvedības īpatnības, pēc kurām var spriest par agresivitātes pakāpi un par kairinājuma intensitāti. Apskatīsim piemēru, kad suns demonstrē agresivitāti, bet neizjūt bailes. Līdzīgam stāvoklim vienmēr raksturīgas ir saslietas ausis, novirzītas viena pret otru un pastieptas nedaudz uz priekšu. Sunim ar nokarenām ausīm aizmugurējās ausu pamatnes šajā gadījumā ir izplestas, bet ausu gliemežnīcas maksimāli izstieptas uz priekšu. Jo spēcīgāka agresivitāte, jo vairāk atsegti zobi, dažkārt redzami ilkņi, īpaši no malas, kas pavērsti pret “ienaidnieku”. Vienlaicīgi uz purna veidojas krokas. Ļoti nokaitinātam sunim deguna spogulis pacelts uz augšu. Starp citu, parādās krokas ap acīm un uz pieres (gareniskā virzienā). Pēdējais raksturīgs arī sunim tādā stāvoklī, kad tas izjūt bailes un ir gatavs aizsargāties, bet ne uzbrukt. Tīri agresīvā stāvoklī suns mutes stūrus atvelk atpakaļ, tā, ka no sāniem mute izskatās īsa.
Agresīvam stāvoklim vienmēr raksturīga pazīme arī ir tāda, ka spalva uz skausta, muguras un krustiem paceļas stāvus. Ja agresivitātes pakāpe ir ļoti liela, spalva paceļas jau pēc divām – piecām sekundēm pēc tam, kad suns ieraudzījis vai sajutis pēc smaržas pretinieku, vai briesmu cēloni. Spalvas sasliešanu, kuru veic smalkie muskuļi, notiek hormonu iedarbības rezultātā. Situācija, kas izraisa agresivitāti, momentā rada adrenalīna izdalīšanos asinīs. Ja agresivitāte nav stipri izteikta, spalva uz muguras sāk pacelties tikai pēc pusminūtes un paliek saslieta vēl kādu laiku pēc agresivitātes kairinātāja pazušanas. Visu šo laiku, kamēr spalva ir gaisā, suns turpina izrādīt agresivitāti pat tajos gadījumos, kuros tas parastos apstākļos nav dusmīgs.
Vilkam spalva uz muguras un astes augšējās puses ir tumša. Sacelta spalva padara dzīvnieku lielāku un iespaidīgāku. Īsspalvainam gaišam sunim spalva uz muguras arī saslienas, vieta kur tā paceļas, visbiežāk ir tumšāka salīdzinot ar apkārtējo. Tikai pilnīgi baltam sunim izmēru palielināšanās efekts nav liels. Garspalvainiem suņiem spalvas sasliešanos ir grūti ievērot, taču arī viņiem šis reflekss tomēr eksistē.
“Stingrs” vai pat “smalks” acu skatiens ir diezgan raksturīgs agresīvam stāvoklim. Ne tikai agresīvā, bet arī citā stāvoklī dzīvnieka skats var būt stingrs. Nemaz nav grūti suņa skatienā izlasīt, kas viņam “prātā”: agresija, pieķeršanās vai mīļuma izrādīšana, kad tas cieši skatās uz saimnieku. Bet bailēm pārņemts suns nekad nepametīs skatienu uz pretinieku, kurš atrodas līdzās.
.
Bailes
.
Ikdienas dzīvē sunim bailes izpaužas dažādi. Tomēr, runājot par bailēm, visbiežāk domā par stāvokli, piemēram, kad suns ir nomākts. Vai arī nedrošību, ko dzīvnieks izjūt, kad dzird nepazīstamas skaņas vai redz kaut ko sev nesaprotamu un ne pārāk patīkamu. Brīžiem sunim novēro tādu stāvokli, kas ir tuvu panikai, lai gan stipras bailes ir diezgan reta parādība gan kā sunim, gan arī vilkam. Var pat teikt, ka dzīvnieka bēgšana paniskās bailēs, kā likums, neattaisnojas. Ātrs skrējiens var izraisīt pretinieka pakaļdzīšanos – tas ir reakciju, kas attiecas uz medījuma vajāšanu un bēdzējam var izrādīties liktenīga.
Baiļu stāvokli un šo jūtu dziļumu var noteikt arī pēc suņa uzvedības. Sunim, kurš izjūt bailes, ausis nav pieceltas un neatrodas citos tipiskajos stāvokļos, bet ja briesmas vēl nedraud, suns ir ļoti piesardzīgs. Tomēr arī šajā gadījumā ausis ieņem nedaudz savādāku stāvokli, kā tiešām nokaitinātam sunim, - tās nav izvirzītas tālu uz priekšu. Jo bailīgāks suns, jo lielākas bailes tas izjūt, un ausis vairāk piespiež galvai. Pie tam mutes stūrīši ir it kā pavilkti ieslīpi uz leju. Purns šķiet izstiepts, bet dusmīgam sunim tas ir vairāk strups. Reti gadās, ka baiļu stāvoklī sunim pilnībā trūktu agresivitātes. Visādā gadījumā, zināmu aizsardzības gatavību gandrīz var novērot pat stipri baiļu pārņemtam sunim. Tas vispirms izpaužas ar to, ka tā ausis nav stingri piespiestas galvai, zobi atņirgti. Lūpas nav pieceltas tik augstu, kā agresijas stāvolī, un deguna spogulis arī nav stipri pacelts. Jo spēcīgākas bailes, jo suns ir spēcīgāks un lielāks pretinieks. Pastiprinoties bailēm, piere kļūst daudz līdzenāka. Saniknots dzīvnieks bieži izdara sākuma kustības, raksturīgas uzbrukumam: galva atrodas muguras augstumā, purns nedaudz uz leju, priekškājas platāk kā parasti. Tāda “augstprātība” viegli pāriet uzbrukumā. Nobiedēts suns parasti cenšas pacelt galvu, izliekt muguru jostasvietā un iežmiegt asti. Tā ir raksturīga poza pašaizsardzībai. Tādā stāvoklī suns no bailēm var sākt smilkstēt, īpaši, ja bailes pieaug. Kucēni no bailēm sāk pīkstēt, bet ja situācija kļūst vēl draudīgāka, tad pīksties pāriet smilkstēšanā.
Nobijušies suņi nereti izdara sākuma kustības, imitē košanu pretiniekam: izdara satverošas kustības ar zobiem, kuras pāriet klabināšanā.
Dažādu šķirņu suņiem purns un ausis, kas ir īstie garastāvokļa paudēji, atšķiras ar ievērojamām daudzveidībām. Pat starp vienas šķirnes pārstāvjiem ir vērojama atšķirība. Tas apgrūtina aprakstīt visas raksturīgās kombinācijas. Atšķirības dažbrīd ir tik lielas, ka pat pieredzējušam suņu mīļotājam grūti saprast visos sīkumos suņa mīmiku. Tas, kas vienam sunim var būt tikai vājš uzbudinājums, citam nozīmē izteiktu uzbrukumu. Tad tāpēc izanalizējot dažādus suņa psihiskos stāvokļus, jāņem vērā arī suņa raksturs, pretējā gadījumā var nepareizi saprast tā stāvokli dotajā situācijā. Iemācīties saprast sava suņa garastāvokli nav grūti, ko nevar teikt par tās pašas šķirnes, bet svešu suni. Saskarsmē ar svešas šķirnes suni grūtības ir neizbēgamas, īpaši pašā sākumā.
.
Aste – suņa psihiskā stāvokļa paudēja
.
Kopā ar mīmiku un dažādiem skaņu signāliem ļoti daudz par suņa psihisko un fizisko stāvokli var uzzināt no to astes stāvokļa un kustībām. Man var iebilst, ka ir suņi, kuri tik tikko vicina asti, kā arī tādi, kuriem vispār nav astes. Protams, runa neiet par tiem. Runājot par astes nozīmi kā suņa garastāvokļa paudēju, pamatā galvenokārt ir vilku novērojumi. Izprast suņa astes kustības nav sarežģīti, un to spēj katrs suņu cienītājs.
Galvenā atšķirība starp vilku un suni ir tā, ka vilks, ticamāk, ne bez pamata parasti paceļ asti augstāk par muguras līniju un ne tik bieži to vicina. Noteiktos gadījumos vilks diezgan aktīvi luncina asti, bet, kad noskaņojies attiecīgi, tur asti tik pat augstu, kā piemēram, vācu aitu suns. Pēc formas vilka aste atšķiras no suņa astes: vilkam aste ir gandrīz taisna, bet daudzu šķirņu suņiem aste pat miera stāvoklī ir nedaudz izliekta uz augšu. Kad suns paceļ asti, tā viņam visbiežāk ir izliekta. Suņa astes pamatne parasti ir platāka nekā vilkam. Pilnīgi iespējams, ka suņa aktīvā astes vicināšana saistīta ar pietiekoši labi attīstīto muskulatūru un astes pamatnes cīpslu. Ticamākais, ka mākslīgā atlase lielā mērā ir ietekmēja suņa rakstura izpausmi ar astes nekā ar mīmikas starpniecību.
Pieņemts uzskatīt, ka vācu aitu suns tur asti augstu un izliektu, bet vilks – nolaistu un taisnu. Šis novērojums izdarīts pārāk pavirši un nepārliecinoši. Tajos gadījumos, kad cilvēkam ir iespējas vilku novērot dabā, pēdējais parasti ir nobiedēts un nomākts. Aste, atspoguļojot dzīvnieka stāvokli, zemu nolaista. Kad dabā mēs novērojam vācu aitu šķirnes suni, tam ir pavisam citāds garastāvoklis, nekā cilvēka izsekotam vilkam. Plašos zoodārza sprostos vilki, pieraduši pie cilvēka, ir kā novērošanas objekts, kas var dot vairāk priekšstatu par to uzvedību. Amerikāņu zinātnieki, izpētījuši vilku dzīvi savvaļas baros, ieguva diezgan interesantus rezultātus.
Pieradinot suni, tas kļuva mazāk agresīvs nekā vilks. Pie tam suns, pat pieaudzis, vairāk grib spēlēties. Astes stāvoklis un kustības pietiekoši labi atspoguļo suņa garastāvokli. Atrodoties cilvēku sabiedrībā, viņš lielāko laika daļu pavada jautrībā un draudzībā, ja nav audzināts baidīties no cilvēkiem. Pazīstami suņi ir draudzīgi. Cilvēka klātbūtnē suns daudz biežāk luncina asti, nekā radinieku klātbūtnē, un kā jau minēts, darbojas ar to daudz aktīvāk nekā vilks savā vidē. Taisnība, teiktais attiecas uz suņiem, kuriem ir brīvi iespējams vicināt asti: suņiem, kuriem aste saliekta gredzenā, nav spējīgi luncināt to tā, kā to dara suņi, kuriem tā ir gara, lokana - tiešām “lieliska” aste.
Astes pavēcināšana ir svarīgs sasveicināšanās žests un draudzības apliecinājums. Uzbudināts suns, ostot dzīvnieka pēdas, ātri un strauji luncina piepacelto asti. Šī aina ir labi pazīstama medniekiem. Pie medījuma izsekošanas un notveršanas tāda veida pavicināšana raksturīga tikai terjeram un taksim. Tas parasti izsaka suņa stipro uzbudinājumu, izsekojot medījumu, ja nav iespējams to iegūt. Domājams, līdzīgā situācijā runa ir par jaukto reakciju. Īpaši spēcīgi suns asti vicina tajos gadījumos, kad gaida kaut ko ļoti patīkamu no saimnieka vai no citiem suņiem. Līdzīgās situācijās astes luncināšana arī kalpo, lai izrādītu draudzību. Dusmīgs dzīvnieks, gatavs izplūkties vai jau plūcoties, asti vicina ļoti ātri, pie tam aste ir pacelta gandrīz vertikālā stāvoklī; kustības ar to ir drebošas. Drebošas kustības izdara tikai suns, kurš visticamāk stiprāks par pretinieku, un labi to zina.
Cita astes kustība, kas novērota kautiņā, atgādina kaķa kustības, kurš gatavs kauties: suns ātri rausta asti, vicina to no vienas malas uz otru. Līdzīga aina novērota lapsām, kad viņas lielās par savu spēku vai plūcas. Suns un vilks šādos gadījumos izmet astes galiņu atpakaļ, izdarot ātras kaitinošas kustības no vienas malas uz otru.
Jo pārliecinošāks un spēcīgāks jūtas suns cita klātbūtnē, jo augstāk tas tur asti. Aste daudz izsaka par noskaņojumu arī tad, kad neviena cita suņa tuvumā nav. No astes kustībām un stāvokļa var spriest par dzīvnieka attieksmi pret saimnieku un citiem cilvēkiem. Astes stāvoklis atspoguļo dzīvnieka fizisko stāvokli. Tā suns, kurš asti tur zemāk kā parasti, jūtas noguris vai slims, vai izjūt kaut kādu “vilšanos”. Ja aste iespiesta starp pakaļkājām, suns izjūt bailes. Redzama gatavība bēgšanai vai pakļaušanās citam, daudz lielākam un spēcīgākam sunim. Līdzīgā veidā dzīvnieki izturas attiecībā pret cilvēkiem, no kuriem baidās.
Pamāšana ar asti, tiek veikta neatkarīgi no tā, vai tuvumā ir kāds, kas spējīgs pēc šīm kustībām saņemt informāciju par suņa garastāvokli. Cita lieta, ka garastāvoklis galvenokārt atkarīgs no tā, kādi dzīvnieki (tanī skaitā arī cilvēki) atrodas tuvumā.
Tajos gadījumos, kad suni pārņēmušas bailes, tas ieņem attiecīgu pozu ar nolaidenu vidukļa aizmugurējo daļu, tā aste strādā ātri, bieži kustas tikai astes galiņš, kādreiz aste tikai drebinās. Vidukļa aizmugurējā daļa var pašūpoties astes vicināšanas taktī. Bieži šādos gadījumos suns tur galvu noliektu un izdara sākuma kustības, imitējot nokrišanu uz muguras. Pilnīgu suņa padevību tādā situācijā izsaka nedrošs skatiens, pie galvas piespiestas ausis un atvilkti mutes kaktiņi. Jauni suņi šādā veidā cenšas nodemonstrēt vēlēšanos paspēlēties, bet tas dara vēl spēcīgāku pakļaušanās izpausmi. Spēle ir kā pretstats augstprātībai un saistīta, lai mazinātu pretinieka agresivitāti.
Astes stāvoklis atkarīgs arī dažām citām situācijām. Turpmāk aprakstītie piemēri attiecas uz suņiem, kuriem aste nav saliekta gredzenā. Ēšanas laikā tā ir izstiepta un nolaista uz leju. Suns, kurš nes kaulu, asti tur taisnu, biežāk drusciņ augstāk, nekā ēšanas laikā. Iespējams, mēs šeit saskaramies ar to pašu dzīvnieka stāvokli, kā sunim, saņemot ēdienu, bet pie tā jaucas arī iespējas aizsargāt atradumu. Es nosauktu tās par īpašuma jūtām. Suņa poza gandrīz nav atkarīga no tā, vai kāds ir tuvumā. Kucei, kura mierīgi nes kucēnu zobos, aste izstiepta paralēli zemei, bet galva pacelta pēc iespējas augstāk gaisā. Tādā situācijā pat pie mazākām briesmu aizdomām, izraisot niknumu, kuce paceļ asti vēl augstāk, bet kucēnu piesardzīgi noliek zemē. Suns, kurš ošņā priekšmetu, bieži asti paceļ augšā. Pārošanās laikā kuce tēviņam pagriež savu dibenu un pavirza nolaistu asti malā.
Demonstrējot pakļaušanās stāvokli, suns aizsedz ar nolaisto asti anālo atveri un tās apkārtni - “spoguli”. Agresīvā stāvoklī viņš asti tur augstu gaisā un skaidri parāda “spoguli” citiem suņiem. Astes pavicināšana ir visvairāk ievērojamais suņa kustības signāls. Izpildot to, vienlaicīgi var izplatīt dažādas svarīgas smaržas. Iespējams, tieši tāpēc suns māj ar asti dažādās savstarpējās attīstības stadijās.
.
Citi stāvokļi un to izpausme
.
Suņa purnā arī atspoguļojas tā garastāvoklis, kas nav tieši saistīts ar niknuma vai bailēm. Dažas no tām ir maz pazīstamas cilvēkam un bieži paliek nepamanītas, ja par novērošanas objektu kalpo svešs suns. Ārēji tāds noskaņojums izpaužas, piemēram, draudzības un piesardzības kombinācijā vai piesardzībā, kas nav saistīta ar nemieru, un parasti ir raksturīga sunim, kurš tālumā novēro nepazīstamu objektu. Skatiens, ausu stāvoklis, mīmika (vispirms ap acīm un muti), astes kustības, elpošana un pati poza mainās nepārtraukti. Cilvēkam mierīgos mājas apstākļos, novērojot kādu no faktoriem, ir grūti izsekot visām suņa garastāvokļa izmaiņām. Divus stāvokļus, kuri visbiežāk izpaužas mājas apstākļos, ir viegli atšķirt: viens no tiem ir samierināšanās, otrs – spēlēšanās noskaņojums, kad suns aicina partneri piedalīties spēlē.
Daudzu suņu samierināšanās mīmiku var pilnībā nosaukt par smaidu. Tad sunim mutes stūrīšos skaidri redzama kroka ap muti vai nedaudz sānis. Piesardzības momentā smaids uzreiz pazūd. Ja sunim patīk glāsti, tad to glaudot, smaids kļūst vēl ievērojamāks. Vēl spilgtāk tas izpaužas tajos gadījumos, ja vienlaicīgi pakasa vēderu. Pat pie mazākās nedrošības sajūtas vai vēlēšanās kaut ko panākt, smaids pazūd. Ja pie suņa pienāk saimnieks, tad pietiek tikai ar skatienu un dažām astes kustībām, lai labsajūtas izteiksme pastiprinātos, ja suns negaida no šī nāciena kaut ko īpašu. Ja saimnieka nāciens tam nozīmē kopējo pastaigu, tad dzīvnieks izjūt priecīgu gaidīšanu, kuru pavada attiecīgas darbības.
Smaidoša mīmika nozīmē, ka suns ir apmierināts, pat laimīgs.
Poza un veids kā izpilda vienas vai otras kustības arī diezgan skaidri norāda uz suņa noskaņojumu. Tā demonstrējot “augstprātību”, suns izdara parastās kustības lēnāk un nedaudz pārspīlējot. Īpaši tas pamanāms, kad tuvojas divi tēviņi. Kaut kas līdzīgs notiek arī tad, kad tēviņš tuvojas interesējošajai kucei meklēšanās laikā. Situācijās, kas tuvas kautiņam, aktīva kustību demonstrēšana var nomainīt pilnīgu nekustību. Muskuļi tādā stāvoklī saspringti, suns kļūst īgns, un, ja viņš pārliecināts savā pārspēkā, tad nenolaidīs acis no sava pretinieka. Pretējā situācijā suns stāv uz vietas pozā, demonstrējot vājumu.
Ne tikai kucēni un jauni suņi, bet arī pieauguši dzīvnieki izdara darbības, kuras pilnīgi var uzskatīt par spēli. Uzaicinot vienam otru uz spēli, suņi izpilda viegli atpazīstamas kustības un diezgan īpašas skaņas. Kustības un to pavadošie rējieni parāda, ka aicinājumam uz spēli ir daudz darbību, kas raksturīgas agresivitātei vai pakļāvībai. Suns, kurš uzaicina citu daudz mazāku un vājāku spēlēties, parasti paceļ ausis un tur tās tuvāk vienu otrai, nekā agresijas stāvoklī, turpretī vājāks vai nelielāks suns izrādot vēlēšanos paspēlēties ar lielāku un spēcīgāku ausis atstiepj atpakaļ. Abas situācijas raksturīgas ar bezbailīgu skatienu, bet astes stāvoklis nenorāda uz tiešu pakļaušanos.
.
Vai suņi var saprast cits citu nepareizi?
.
Suņiem ārkārtīgi spēcīgi ir attīstītas spējas savas jūtas izpaust ar mīmikas un ausu stāvokļa palīdzību, kā arī skaņu signāliem, kustībām un pozu. Suņu kopdzīve ir veidota uz iedzimto reakciju un asām novērošanas spējām, tanī pašā laikā cilvēku sazināšanās veids ir – valoda, lietojot simboliskus vārdus.
Jau pieminēts, ka mēs ne vienmēr spējam uztvert un saprast vienas vai otras suņa darbības. Vai bieži gadās, ka pats dzīvnieks nav spējīgs precīzi novērtēt cita darbības? Nav šaubu, ka arī suņi, kuru purni klāti ar garu pūkainu spalvu, bet ausis lielāko tiesu paslēpušās spalvās, ir spējīgi nodot savas jūtas citiem un tie savukārt reaģē uz savu “spalvaino” radinieku adekvātumu. Tātad, nav nozīmes pievērst tik lielu uzmanību purna izteiksmei vai otra darbībai, tā kā pēc uzvedības var saņemt pietiekošu informāciju par “draudzenes” noskaņojumu.
Par visizteiktāko sadusmota suņa vizītkarti norāda, visticamāk, atņirgti zobi. Starp citu, viens suns otra dusmu stāvokli ievēro pēc kopējās kustības, pat ja nedzird tā balsi un neredz mīmiku. Trūkstot balss signāliem, tas apgrūtina pareizu darbību izprašanu. Parasti atšifrējuma pareizība balstās uz daudzkārtēju draudošu darbību atkārtošanu, kas novērš draudu stāvokli, neskatoties uz to, ja kāda kustība pretiniekam palika nesaprotama vai parādījās pretrunīga. Lai apstiprinātu savu noskaņojumu, suns var atņirgt zobus, skatoties uz otru suni, pret kuru parastos apstākļos izturas draudzīgi. Atbildot tas pāris reizes var novaukšķēt, it kā nosodot negaidīto demaršu, bet nekāda gadījumā neuzskatīs atņirgtus zobus par dusmu izrādīšanu. Suņi dažbrīd demonstrē agresivitātes elementus attiecībā pret savām “draudzenēm”, bet neiesaistās kautiņā.
Suņu savstarpējās attiecības veidojas no to iepazīšanās un “stādīšanās priekšā”. Vispirms jāsaka, ka nepazīstami suņi, izprot pretinieka noskaņojumu diezgan pareizi. Pastāv, protams, iespējas kļūdīties, un tad tas beidzas ar nepatīkamām sekām. Tas ir gadījumos, ja viens suns saņēmis noteiktu priekšstatu par otru - ne to labāko, spriežot pēc savas pieredzes, jo suns jau piedzīvoto neaizmist. Tāpēc tas arī turpmāk noraidoši izturas pret dotās sugas vai šķirnes īpatņiem, kā pāridarītājiem, kas sagādājuši nepatikšanas. Protams, ir iespējama arī pretēja aina. Tā jau suns bieži vien uzskata visus kādas sugas pārstāvjus par pieņemamiem spēļu partneriem tikai tādēļ, ka kāds konkrētās šķirnes suns ir labs draugs. Līdzīga kļūda parasti nav liktenīga. Draudzīgam aicinājumam uz spēli nepazīstams suns nepievērsīs uzmanību, bet uz negaidītu uzbrukumu atbildēs ar uzbrukumu.