|
valsts ieguva jaunu sociālo šķiru industriālos uzņēmējus, kas
lielākoties izvietojās ziemeļos un vidienē. To bagātība deva iespēju ģimenes locekļiem baudīt brīvo laiku, taču izglītības un sociālo kontaktu trūkums neļāva pievienoties jau esošajai vidusšķirai. Daudziem bija pieredze dzīvnieku audzēšanā, ko veiksmīgi varētu pielietot suņkopībā, kur dziļi iesakņotas sociālās vērtības nebija būtiskas. Lēta darbaspēka pieejamība un ērtas ceļošanas iespējas, ko nodrošināja jau tā visaptverošais dzelzceļa tīkls, tikai veicināja šādas jaunas intereses rašanos.
Nekad agrāk privātā uzņēmējdarbība netika tik augstu vērtēta kā Viktorijas laikā, un suņu izstādes šajā ziņā nebija izņēmums. Visas sākotnējās izstādes organizēja vai nu privātpersonas vai sabiedrības, kurām bija saistība ar suņiem; galvenais motīvs bija peļņas gūšana, lai arī reti kuram tas patiešām izdevās.
Vienas dienas izstādes bija retums, lielākā daļa ilga divas līdz sešas dienas, izstāžu dalībniekiem bija jābūt apskatāmiem visu šo laiku, bieži vien suņi tika sūtīti bez pavadoņiem un tos izstādīja organizētājas kompānijas darbinieki. Katrai šķirnei tika nozīmēti 2-3 tiesneši, taču, tā kā tiesnešu nebija daudz un vieni un tie paši tiesneši parādījās visās izstādēs, grūti nācās tiem suņiem, kas neiepatikās konkrētam tiesnesim.
Par spīti tam, ka modē bija viss, kas saistīts ar skotiem, un karaliene Viktorija bija pieķērusies kollijiem, aitu suņu klases dalībnieki, kas ietvēra sevī garspalvainos, gludspalvainos kollijus kā arī Vecanglijas aitu suņus
(bobteilus), nebija plaši pārstāvēti.
Pirmajā suņu izstāžu desmitgadē radās tikai 26 reģistrētas iespējas veicināt šķirni, lai arī var būt bijuši pasākumi, par kuriem pieraksti nav saglabājušies. 1861. gadā notika trīs izstādes Līdsā, Birmingemā un Mančestrā. Līdz desmitgades beigām situācija nemainījās, Aitu suņu klases notika tikai
"Crystal Palace"; pirmās izstādes, kurās tika nošķirtas klases garspalvainajiem un gludspalvainajiem aitu suņiem, notika Birmingemā un Mančestrā 1870. gadā.
Ņemot vērā infekciju slimību izplatību suņu populācijas ietvaros un jau pieejamo izejas materiālu kopumu par nelielu naudas atlīdzību vietējos lauku tirgos, audzētāji šā termina mūsdienu izpratnē nepastāvēja kolliju pasaulē.
Reti kurš no izstādes dalībniekiem izturēja vairāk kā vienu izstāžu sezonu; tikai J.W. Paletorpa kungs, par kuru nekas nav zināms, pierādīja sevi kā konsekventu uzvarētāju agrīno
izstāžu kolliju attīstības laikā, bet vai nu viņam zuda interese pēc
1870-tajiem gadiem, vai arī viņa suņi vairs nespēja konkurēt, un no šī laikmeta tikai divi izstāžu dalībnieki ir interesanti mūsdienu šķirnes mīļotājam.
Lielu interesi izraisīja Vaita kunga parādīšanās Islingtonā 1869. gada jūnijā, kad viņa bezvārda kollijs ieņēma trešo vietu pēc Volkera un Saiksa kungiem. Vienīgais zināmais kollijs, kas viņam piederējis, ir pasaulē slavenais Kokijs (Cockie), kuru viņš izstādīja nākamajā gadā Birmingemā. Otrais būtiskais vārds ir Panmura Gordona kungs, viens no Skotijas Kennelkluba dibinātājiem un tā pirmajiem prezidentiem, kas izstādīja savu Hamišu (Hamish)
"Crystal Palace" Pirmajā Lielajā Izstrādē 1870. gada jūnijā, iegūstot otro vietu Garspalvaino aitu suņu klasē. Vai šis kollijs varētu būt pazīstams ar dīvaino vārdu Hamish III, kas, būdama bagātīgās d līnijas ciltsmāte, ietekmē kolliju šķirni vairāk nekā 40 gadu garumā?
|
