Gudro kolliju laboratorija  

.

 

Kā filmē dzīvniekus?

.

.

Lociņš studijā.

.

 ..

Ievads
.
Man ir ļoti paveicies, jo "Laimīgo kolliju zemē
®" varu dzīvot kopā ar saviem kollijiem un citiem dzīvniekiem, no kuriem daļa reiz tika iegādāta, lai kollijiem būtu pašiem sava īsta ferma un nodarbošanās.

Bez savas nodarbošanās dzīve ir tukša, garlaicīga un neinteresanta ne vien kollijiem, bet arī cilvēkiem. Arī man ir sava iemīļotā nodarbošanās - filmēšana un īsfilmu veidošana. Tā nebūt nav tikai videokameras turēšana rokās, bez kuras daudzi mani (un es arī pats sevi!) vairs nespēj iedomāties. Filmēšana ir pārvērtusies par manu dzīvesveidu, kas ietver sevī ļoti daudz dažādu nodarbju - dzīvnieku vērošanu un trenēšanu, rekvizītu noliktavas veidošanu, filmēšanai nepieciešamā inventāra izgatavošanu, scenāriju rakstīšanu, kameru vadīšanu un video montāžu. Taču šoreiz vēlos pievērsties tieši dzīvnieku filmēšanai. Es esmu radījis savu "Kolliju kino ®" studiju.
Dzīvnieki filmai piešķir noskaņu un krāsu, kuru nekad un nekādi nevarēs aizstāt ar visur esošo datoranimāciju. Virtuāli radītie dzīvnieki ekrānā izskatās falši, tādēļ paredzu, ka dzīvnieku izmantošana kino radīšanā netiks pārtraukta nekad. Par dzīvniekiem - aktieriem presē un elektroniskajos medijos parasti var atrast tikai dzeltenas ziņas un nekad netiek atklāts kino dzīvnieku sagatavošanas process, jo tas ir ļoti specifisks un ekskluzīvs bizness. Ja arī kādreiz "deķītis tiek mazliet pacelts", tad tikai intriģēšanai visai komerciālos nolūkos.
Arī es šajā rakstā neatklāšu īpašus amata noslēpumus, bet pacentīšos izstāstīt galvenās lietas, lai lasītāji gūtu priekšstatu par dzīvnieku filmēšanas procesu.
.
Ar ko sākt un vai vispār to vajag?
.
Vispirms labi apdomājiet un izvērtējiet, vai jūs varēsiet veltīt pietiekami daudz laika, lai nodarbotos ar saviem dzīvniekiem, mācot viņus, bet pēc tam noslīpēt un nostiprināt dažādas apgūtās iemaņas. Pat es, kurš ikdienu pavada kopā
ar saviem dzīvniekiem, nereti pats sev pārmetu, ka par maz laika veltu katram no viņiem. Tiesa gan, mums patlaban "Kolliju kino
®" studijā ir 10 "štata" aktieru - trīs kolliji, divi āži, kaza, divas aitas un divi ziemeļu gulbji. Un nākotnē būs vēl.
Otrkārt, kā jūs paši vērtējat savu pacietību? Ja tās ir nepietiekami, atmetiet domu par kino uzreiz!
Treškārt, novērtējiet 10 ballu sistēmā jūsu zināšanas par dzīvnieku uzvedību un izturēšanos. Ja sanāk 5 vai mazāk, nemociet sevi un, galvenais, savus dzīvniekus!
Ceturtkārt, izvērtējiet, kādas ir jūsu paša novērošanas un macīšanās spējas. Pat tad, kad būsiet ticis ar saviem dzīvniekiem līdz filmēšanas laukumam, jūs turpināsiet mācīties, un darba gaitā uzzināsiet tādas nianses, par kurām
nebūsiet pat iedomājies. Tādā veidā jūs turpināsiet uzkrāt vajadzīgo pieredzi.
Ja jums piemīt pacietība un novērošanas spējas, ir pietiekamas zināšanas par dzīvnieku uzvedību un izturēšanos, jūsu rīcībā ir pietiekami daudz laika, lasiet tālāk. Ja uzskaitīto lietu nav, labāk noskatieties kādu no mūsu veidotā interneta seriāla "Fermas kolliju piedzīvojumi" sērijām. Vai visas.

.

.

Lociņš ir "Kolliju kino ®" studijas pieredzējušākais aktieris un studijas "seja".

.
.
Kādi dzīvnieki nav piemēroti kino?
.
Kad būsiet tikuši galā ar savu spēju izvērtēšanu, izanalizējiet sava dzīvnieka rakstura īpašības un iemaņas. Filmēšanas laukumā noteikti neiederēsies bailīgs, tramīgs vai agresīvs dzīvnieks. Šādu dzīvnieka izturēšanos kadrā nepamanīs tikai retais.
Pat, ja jūsu audzēknis ir pietiekami labi socializēts, jāņem vērā, ka dzīvniekam nepieciešams laiks, lai adaptētos svešā vidē un apstākļos. Kino uzņemšanas laukums nav jūsu ierastā istaba vai mājas pagalms. Tur notiek nemitīga
rosība, visapkārt ir dekorācijas un rekvizīti, sveši cilvēki (un varbūt dzīvnieki), speciālie efekti, grims un daudz kas cits. Bez tam jāņem vērā, ka dažādi uzdevumi jūsu dzīvniekam no režisora puses var tik izvirzīti jau darba gaitā.
Filmu veidotāji nereti nesaprot vai nevēlas samierināties ar faktu, ka katrs jauns uzdevums pirms tā veikšanas kameru priekšā ir jāapgūst un jānoslīpē. Jebkura aizķeršanās pagarina filmēšanai atvēlēto laiku, bet to var konvertēt naudā.
Jāpiebilst, ka arī ar drošiem, bet pārāk ziņkārīgiem dzīvniekiem filmēšanas laukumā var rasties nevajadzīgas problēmas.
.
Pozitīvas apmācības metodes
.
Man ir ļoti skumji, kad maz zinoši cilvēki cenšas apgalvot, ka dzīvniekus pirms filmēšanas badina vairākas dienas, sit un pazemo, lai viņi izpildītu prasīto. Kad tādiem, visu zinošiem, pajautā, kāpēc viņiem ir radies tieši šāds ačgārns priekšstats, šo personu galvenais arguments ir dzelžains: "Es taču zinu! Jūs te man nestāstiet!"
Mēs "Laimīgo kolliju zemē
®" vienmēr izmantojam tikai un vienīgi pozitīvas apmācības metodes. Es ne tikai neesmu sitis savus dzīvniekus, - es nekad neesmu uz viņiem pat bļāvis! Bailes, stress un badināsana ne pavisam nav
efektīvas metodes, lai kaut ko iemācītu. Tieši pretēji, ar šādu izturēšanos pret dzīvniekiem visu var tikai sabojāt un iedzīt apmācāmajiem uz mūžu riebumu pret dažādu uzdevumu izpildi. Visbiežāk tas nebūs vairs labojams.
Kāds paziņa, noskatoties video, kā mūsu āzis Olimps lec pāri barjerām, man jautāja, kā tad es esmu viņu piespiedis to izdarīt? Āzis un lec pāri šķēršļiem kā suns! Neticami! Ne vienu vien reizi man ir nācies skaidrot cilvēkiem, ka mēs "Laimīgo kolliju zemē
®" nevienam neko nepiespiežam darīt. Tieši pretēji - mūsu uzdevums nav piespiest āzi lēkt, bet panākt, lai viņš, ierodoties filmēšanas laukumā, pats vēlētos pārlēkt pāri barjerām, jo zina, ka galā viņu gaida nopelnītie kārumi. Viņš grib pats! Nereti ir bijušas situācijas, kad filmējam citus
skatus ar citiem dzīvniekiem, un āži to pamana. Viņi tūlīt pat ir klāt un ir gatavi "strādāt"! Vai arī pēc skata nofilmēšanas āžus nevar dabūt prom no laukuma - viņi grib darīt (un ēst kārumus) vēl!
Atcerieties - ja dzīvnieks kaut ko nevar izpildīt, vainīgs esat vienīgi jūs pats, jo neesat spējis prasīto iemācīt un nostiprināt. Tas noticis laika, jūsu pieredzes un zināšanu vai pacietības trūkuma dēļ. Vai atceraties, ko augstāk par šo visu rakstīju?

.

.

Ja vajag, kolliji paši var filmēt āžus. Pie kameras Lociņš, blakus sēž viņa asistente Keisija.

.
.
Minimālās prasības, lai dotos uz filmēšanu
.
Jābūt apgūtai un noslīpētai elementārai paklausībai. Sunim, piemēram, pēc jūsu prasības jāsēž, jāguļ, jāpaliek uz vietas, jāpienāk pēc aicinājuma, jārej pēc komandas. Tāpat jābūt apgūtām dažādu šķēršļu pārvarēšanas un aportēšanas
(priekšmetu pienešanas un mutē turēšanas) iemaņām. Tālāk jau seko dažādi vienkārši un sarežģītāk veicami triki, piemēram, iemaņa ar purnu vai ķepu aizskart dažādus priekšmetus (imitēt televizora ieslēgšanu vai kādas
sviras nospiešanu). Minimums (tas nemaz nav tik maz!) ir uzskaitīts, bet, jo vairāk dažādu triku jūsu dzīvnieks apguvis, jo tiek uzskatīts par "vērtīgāku" aktieri.
Un vēl - filmēšanas laukumā dzīvnieks visbiežāk tiek vadīts no attāluma, tādēļ viņam nepieciešama noturība un savaldība (piemēram, paliekot kādā vietā noteiktu laiku). Reizēm suņi sāk savu kino karjeru ar prasmi vienkārši "pasēdēt kadra".
Dzīvniekam - aktierim jāprot "pārslēgties" no saimnieka uz savu filmas partneri ("saimnieku") un jāizpilda viņa prasības. Lai tas varēti noritēt sekmīgi, abi tiek ne vien iepazīstnāti, bet pat saradināti. Visbiežāk gan aizkadrā atrodas dzīvnieka treneris un viņa asistents, ar kuru palīdzību var, piemēram, vadīt dzīvnieka skatienu vajadzīgajā virzienā - uz kameru vai uz kādu citu personu vai objektu. Lesijas lomas atveidotājs vajadzīgajā brīdī "skatījās kamerā", kad trenera Ruda Vēdervoksa asistents kollijam rādīja uz rādāmkociņa uzspraustu gaļas gabaliņu.
Ņemiet vērā pašu galveno - dzīvniekam ir jābūt vadāmam un viegli apmācāmam! Bet par manis paša izvēlētajām prasībām pret saviem kollijiem varēsiet izlasīt šī raksta turpinājumā Fermas kinosuņa pamatiemaņas.

.

.
Visādas prasības
.
Nereti suņiem jāpiedalās tā dēvētajās spriedzes filmās, kur jāizpilda sarežģīti triki, piemēram, lēciens no augstuma, lēciens cauri loga rūtij (kas izgatavota no cukura maisījuma), taču arī tā dēvētajās "ģimenes" filmās sarežģītu triku netrūkst. Piemēram, pieet pie kādas personas un uzlikt savu galvu tai uz ceļiem. Vai jātēlo, ka ir klibs, ļoti pārguris, smagi ievainots, guļ narkozē nekustīgi uz operāciju galda vai pat miris un absolūti nekustīgs pat, ja viņu pārvieto.
Režisors var izdomāt jebkādu uzdevumu, kas viņam ienāk prātā, bet jūsu uzdevums ir panākt, lai dzīvnieks to izpildītu, piemēram, lai suns pačurā uz vajadzīgā priekšmeta. Taču ne vienmēr tas izdodas. Atceros, ka man, uzņemot īsfilmu "Sistēmu administratori", tā arī neizdevās piedabūt Lociņu, lai viņš pieet pie kazas Ievas zemē nomestā portatīvā datora un apčurā to. Šādos un citos gadījumos nākas izlīdzēties ar montāžu, izvēloties vajadzīgos rakursus un
plānus. Tika izmantots klizmas baloniņš ar iekrāsotu tēju.
Vēl par "standarta triku komadām" var uzskatīt "Kauns!", kad suns ar ķepu vai abām aizsedz sev purnu, bet režisors var vienkārši pieprasīt "lai suns izskatās slims!"
Pirmajam Lesijas lomas atveidotājam Palam viņa saimnieks un trenereis Ruds Vēdervokss, par provi, bija iemācījis vairāk nekā 100 dažādi komandu un pat izstrādājis īpašu apmācību metodi, kuru daļēji izmanto arī Kolliju portāls.

..

.

Uz filmēšanos studijā gatavojas Keisija.

.
.
Aktieru atlase jeb kastings
.
Ar vārdu "kastings" mēs "Laimīgo kolliju zemē
®" saprotam pavisam ko citu, proti, mūsu izgudrotu aportēšanas spēli, taču kino pasaulē ar šo vārdu saprot aktieru atlasi konkrētam mērķim. Ja gribat nokļūt ar savu dzīvnieku uz
lielajiem ekrāniem, šis etaps ir neizbēgams. Esmu vairākas reizes vērojis dzīvnieku atlasi un mans šis "tirgus" nepatīk. Es lieliski zinu, ka dažādām lomām ir nepieciešami dažādi aktieri jeb dažādi tipāži. Piemēram, "Kolliju
kino
®" studijas āžiem katram ir sava loma. Olimps ir gudrais un sportiskais superāzis, kas visu spēj. Žigulītis ir nīgrais un slinkais āzis, bet Plampčs ir komiķis - viņš ir mazais un smieklīgais. Taču filmu kastingos
dzīvniekus bieži vien izvēlas režisors, kuram nav ne mazākās sajēgas ne par dzīvnieku uzvedību, ne izturēšanos svešā, neierastā vidē, ne arī izpratne par to, ka, pirms likt izpildīt specifiskus uzdevumus, dzīvniekam tas
vispirms jāiemāca. Līdz ar to dzīvnieku īpašniekiem bieži vien jāpiedzīvo nepelnīts sarūgtinājums, jo nav pienācīgi novērtēti un tiek aizsūtīti mājās.

Jāpiebilst, ka pat pirmais Lesijas lomas atveidotājs - leģendārais kollijs Pals - tika aktieru atlasē izbrāķēts. Suņa apskates laikā "eksperti" Rudam Vēdervoksam paziņoja: “Tavam sunim ir pārāk lielas acis, viņa baltā krāga nav pareizajā formā un galva arī ir pārāk liela. Un tas kropli baltais plankums sunim priekšā neizskatās pēc tāda, kas piedienētu laureātam. Viņš var būt lielisks, viņš var mācēt vairāk nekā 50 dažādus trikus, bet ar to nepietiek. Kurš gan varēs noticēt, ka slavenā Lesija izskatās tieši tāda?” 

Kad komisija bija aizbraukusi, Ruds iekšēji juta, ja viņš parādīs Palu darbībā, un redzot, ko suns prot, viņi savas domas varētu mainīt. Neskatoties ne uz ko, viņš paņēma Palu un izdomāja viņam speciālu diētu, katru dienu viņš kolliju rūpīgi trenēja, lai tas iegūtu pareizo formu. Regulārajos ikdienas treniņos Ruds sunim mācīja jaunus trikus. Viņš bija pārliecināts, ka suns ir spējīgs dabūt šo lomu, un tad, kad viņam likās, ka Pals ir pilnībā sagatavots, viņš to paņēma līdzi uz studiju, lai komisija varētu vēlreiz kolliju aplūkot. 

Šoreiz tā atzina, ka Pals izskatās daudz labāk, un daži kinokompānijas "MGM" pārstāvji pat nespēja noticēt, ka skatās uz to pašu suni, kuru redzēja iepriekš, taču joprojām viņš nebija gana labs, lai kļūtu par galvenās lomas atveidotāju. Jebkurā gadījumā viņi bija apmierināti ar Ruda paveikto, tādēļ pieņēma viņu par jaunās zvaigznes treneri. Pals, kurš tagad bija vairāk kā gadu vecs, arī tika pieņemts kā dažādu triku atveidotājs.
Bija pagājušas dažas filmēšanas nedēļas, kad Centrālkalifornijas upe Sendžoakvīna bija pārplūdusi, un tā filmētājiem bija lieliska iespēja uzņemt desmitiem metru filmas bez speciāliem efektiem un neiztērējot ne centa. Filmējot vienīgo krāsaino lentu, kas tajā dienā bija pieejama, radošā grupa kopā ar suņiem devās ziemeļu virzienā no filmēšanas vietas. Pagāja vairākas stundas, līdz viss atkal tika sakārtots. Kad kameras tika izvietotas, visi varēja noraudzīties uz uztrauktajiem suņiem, kas uzņemšanas laukumā kļuva slapji un to kažoki izskatījās briesmīgi. Filmas scenārists norādīja, kad Lesijai ir jālec mutuļojošajā ūdenī, jāpārpeld upei pāri un pēc tam pašai jāizlec laukā no ūdens. Taču suņu meitene neklausīja pat pēc atkārtotiem īpašnieka lūgumiem. Filmēšanas laukumā iestājās panika un tika sasaukta ārkārtas konference. Pēc vairākām karstām diskusijām starp režisoru un filmēšanas grupu Ruds Vēdervokss paziņoja, ka visi izmirkušie suņi izskatās pārāk briesmīgi un tos tagad filmēt nevar. Par laimi viņam bija līdz savs suns un Ruds uzstājīgi lūdza, lai šo epizodi ļauj izpildīt Palam. Neskatoties uz to, ka daži no filmēšanas grupas pret to iebilda, viņi sekoja Rudam. Apmēram pēc stundas, kad Ruds bija runājies ar savu suni, Pals ielēca palojošajā Sendžoakvīnā.

Kad Vēdervokss ar Palu devās uzņemšanas laukumā, filmēšanas grupa bija ļoti sanervozējusies. Neviens nebija gaidījis, ka suns brīnumainā kārtā paveiks visu iecerēto. Darba diena pagāja ļoti ātri, neskatoties uz to, ka visas ieceres netika izpildītas, jo tam vienkārši neatlika laika. Viss, ko viņiem vajadzēja, bija vienkārši brīnums. Scenārija autors nolasīja: "Lesija ielec ūdenī, pārpeld straumi un no ūdens iznāk nogurusi". Vēdervokss ilgi domāja, ko darīt, lai Pals, pārpeldot upi, no tās iznāk un nenopurinoties noguļas uz zemes (noguris suns, izejot no ūdens, nenopurinās). Tad viņš mēģināja, lai suns ļoti lēni pakustas un izskatās ļoti nomocījies, un tad paliek nekustīgi guļot. Filmas režisors Freds Vilkokss noskatījās, kā Pals ieleca ūdenī un neprotestēdams peldēja cauri virpuļojošajām krācēm. Tiklīdz viņš izrāpās no ūdens, pat nenopurinājis ūdeni, Pals apgūlās zemē un no pārciestajām mokām izskatījās gandrīz miris. Tādā pozā suns gulēja vairākas minūtes un gaidīja sava trenera nākamo komandu. Guļot pat viņa astes galiņš nekustējās. Kadrs tika uzņemts nevainojami, un tas tika izdarīts ar pirmo mēģinājumu. "Nofilmēts!" operators sauca, un visa filmēšanas grupa sāka skaļi applaudēt, taču Pals bez jebkādām kustībām turpināja gulēt tajā pašā pozā. Tikai tad, kad Ruds viņam uzsauca "Labs puika!", suns uzreiz piecēlās un nopurinājās. Pienākot pie Ruda, Vilkokss izpļāpājās: "Tas suns, kurš sākumā ieleca upē, varbūt bija Pals, bet no upes izrāpās Lesija. Tavs suns ir mana zvaigzne un mani neinteresē, ko citi par to saka!" Vilkokss runāja patiesību. Pirmais pieņemtais Lesijas lomas atveidotājs tika atlaists un tagad galvenās lomas atveidotājs bija Pals. Zvaigzne bija piedzimusi!

Visu stāstu par pirmo Lesijas lomas atveidotāju jūs varat izlasīt rakstā Palam - 75.

.

Kino aktiera sertifikāts un pienākumu reglamentēšana

.

Ņemot vērā, ka filmēšanas process ir ļoti dārgs (un ar katru gadu tas mākslīgi tiek sadārdzināts arvien vairāk!), pavisam nesen ir nodibināta starptautiska kino dzīvnieku akadēmija, kuras eksperti sertificē filmētiesgribošo cilvēku dzīvniekus, tiesa gan, tikai suņus. Aktiera kandidāts demonstrē dažādus trikus, to izpilde tiek novērtēta un aktierim par maksu izsniedz sertifikātu par dažāda līmeņa triku apgūšanu. Aģentūras, kas vervē dzīvniekus filmēšanai, tagad priekšroku dod tieši šādiem kino suņiem, lai velti nebūtu jātērē laiks un neapmācītais aktieris jāskolo filmēšanas gaitā, tādējādi ietaupot filmēšanai izmantojamo laiku (lasi - naudu). Vēl vairāk - Kino dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija (ir arī tāda!) no ASV pat pieprasa, lai filmēšanā tiktu izmantoti tikai socializēti, iepriekš apmācīti un sertificēti dzīvnieki. Tas, organizācijasprāt, samazina dzīvnieku stresu filmēšanas laukumā. Ir definēts, ka dzīvnieks aktieris ir tas, kas piedalās filmu un reklāmu uzņemšanā, dažādās fotosesijās, kā arī piedalās priekšnesumos publikas priekšā. Protams, ka pieredzējuši triku meistari mazāk uztrauksies, taču, vēlos uzsvērt, ka šī setifikācija ir par maksu un tas ir pieminētās kino dzīvnieku akadēmijas peļņas gūšanas veids, papildus dažādu klātienes un tiešaistes kursu organizēšanai, rekvizītu un suvenīru tirdzniecībai. Jo vairāk kino dzīvnieku - aktieru, jo labāk. Tas jau nekas, ka lielais vairums tā arī pie filmēšanas netiks... Akadēmija eksaminējamos un sertificēkamos suņus iedala sešos prasmju līmeņos no iesācēja līdz pat triku čempionam un lielmeistaram. Tikai pēdējo divu sertifikātu īpašnieks turpmāk varēs cerēt uz pašu galveno lomu kādā "suņu filmā".

Ir visai sīki aprakstīti tituli, prasības un noteikumi, kas to visu reglamentē, taču nevēlos ar to visu garlaikot un apgrūtināt lasītājus. Piebildīšu, ka Latvijā, kur "dzīvnieku" vai "suņu" filmas neviens neuzņem un nemaz netaisās to darīt, lai stātos kameras priekšā vai izietu uz skatuves, publikas aplausiesm skanot, šāds sertifikāts nav un nebūs nepieciešams.


.
"Raideris" jeb kādas prasības izvirzīt?
.
Filmēšana, neskaitāmas reizes uzņemot vajadzīgo skatu, līdz režisoru tas apmierina, un vēl jo vairāk - ilgā nīkšana un sava skata filmēšanas gaidīšana ir ļoti nogfurdinoša lieta. ASV, par provi, ir pat vesela organizācija, kura seko līdzi kino dzīvnieku ekspluatēšanai un dažādiem viņu tiesību pārkāpumiem filmēšanas laukumā. Ir sastādīti noteikumi, kuros strikti nosacīts, ko drīkst, un ko ne. Pārkāpuma gadījumā Holivudas advokātiem darbs ir nodrošināts. Noteikumos ir aprakstītas pat tarakānu tiesības! Visu jau, protams, var pārspīlēt, taču pastāv nerakstīts likums, kas paredz, ka dzīvnieku filmēšanas laukumā nedrīkst nodarbināt ilgāk par četrām stundām. Taču tas nereti tiek pārkāpts, lai iedzītu jau tā iekavēto filmas uzņemšanas grafiku. Es vienmēr vēroju savu dzīvnieku izturēšanos un, ja saskatu kaut vismazākās pazīmes, ka viņam uzdotais uzdevums sāk apnikt, filmēšanu pārtraucu, jo uzspiežot darbību, tās izpildījums būs arvien sliktāks. Citu dienu nākas filmēt atkārtoti.
Ir divi varianti, kā parūpēies par savu dzīvnieku filmēšanas laukumā. Pirmais, jūs visu nepieciešamo sagādājat un ņemat līdzi pats, kā arī nekurnat par neparedzētām situācijām. Otrs - par filmēšanas ilgumu, atpūtas pauzēm, ēšanu utt. vienojaties iepriekš ar administratīvo grupu. Varat iesniegt arī "raideri", kurā aprakstīts, kas vajadzīgs, lai filmēšana sekmīgi norisinātos. Piemēram, kad mūsu āzis Žigulītis filmējās "Baltu ciltīs", viņam bija filmēšanas grupas sagādāti kāposti un burkāni. Jo "vērtīgāks aktieris", jo vairāk prasību varat izvirzīt.

Taču var gadīties arī tā, kā Krievijā, kad suņa īpašniecei, kurai dienām ilgi nācās nīkt uzņemšanas laukumā un gaidīt, kad beidzot tiks filmēts paredzētais skats ar viņas suni, kāds no administratīvās grupas var strupi paziņot: "Jūsu suns ir tikai rekvizīts, ar viņu neviens rēķināties te netaisās!"

Visbiežāk komunicēt ar filmas režisoru jums pat neizdosies, jo to, lai tā nekādā gadījumā nenotiktu, rūpīgi uzrauga tās aģentūras pārstāvji jeb starpnieki, kas jūs nolīga filmēšanai. Savādāk vēl var izrādīties, ka starpnieki ir lieki, un nauda aizies garām "administratoru" kabatām!

.

.

Lociņam ļoti patīk filmēties un fotografēties. Tiklīdz tiek ieslēgtas studijas gaismas vai arī rokās paņemta videokamera vai fotoaparāts, viņš tūdaļ ir klāt.

.

Svarīgs sīkums - temperatūra

.

Jāpievērš uzmanība apkārtējās vides temperatūrai filmēšanas laukumā. Mazā telpā, kurā atrodas vairāki cilvēki un aparatūra, sevišķi gaismas, sunim var kļūt karsti un viņš elsos. Dinamisku ainu filmēšanā tas varbūt netraucēs, bet statiskus kadrus tas var padarīt pavisam savādākus, nekā bija plānots iepriekš. Kino cilvēku grupa, kam nav bijis sakars ar dzīvnieku filmēšanu, pieredzes trūkuma dēļ par to nekad neiedomājas. Uzņemot kino studijā, no tā var izvairīties, regulējot temperatūru telpās, bet mēs laukos parasti filmējam savu seriālu visos gadalaikos un apstākļos, tādēļ karstā laikā no elsošanas izvairīties ir grūti. Ja iespējams, cenšos šādus kadrus neizmantot. Vēl gribu piebilst, ka suņi mēdz elsot arī tad, kad uztraucas, tāpat žāvāties un aplaizīties, tādēļ filmēšanas vietā ļoti svarīgi ir mierīgi un nemainīgi apstākļi.
.
Dublieri
.
Arī tik ievērojamiem un apdāvinātiem kino suņiem kā Lesijas lomas atveidotājiem bija un ir dublieri. Un tam nav ne kāda sakara ar to, ka galvenās lomas atveidotājs nespētu veikt savus pamatuzdevumus. Visbiežāk dublieri tiek izmatoti drošībai. Piemēram, galvenās lomas atveidotājs var vienkārši saslimt. Tad var uzņemt skatus, izmantojot dublierus. Lai gan Lesijas lomas atveidotāji un citi izcilie suņi - aktieri spēj izpildīt sarežģītus trikus paši, nereti drošības dēļ tos izpilda dublieri. Nevar riskēt ar galveno aktieri. Ja nu viņš gūst traumu? Tas var nopietni sarežģīt tālāko filmēšanu un pat apdraudēt filmas pabeigšanu. Vēl dublieri tiek izmantoti, ja jāfilmē skati, kuros jāizmanto savādākas rakstura īpašības, nekā galvenajam aktierim piemīt, piemēram, jākļūst agresīvam. Tad
"ļaunajiem skatiem" tiek izmantots vizuāls dublieris, bet ar pavisam citu raksturu un iemaņām. Agresīvo skatu dublieri parasti ir suņi, kas speciāli mācīti personu aizturēšanai vai sardzes dienestam. Ir zināmi gadījumi, kad vienu aktieri filmā attēlo pat seši suņi.

Vismaz reizi desmit sērijās Lesijai ir jācīnās ar kādu savu sugas pārstāvi. Visbiežāk tas bija vilks. Šie skati parasti bija ļoti patiesi un likās, ka suņi nudien cīnās. Dīvaini, ka Lesija ne reizes cīniņu laikā netika savainota.

Lai cīņas skati izskatītos īsti, Ruds Vēdervokss uz uzņemšanas laukumu atveda vācu aitu suni, ar kuru Lesija ļoti bieži spēlējās atpūtas brīžos. Reizēm Lesijai nedēļām neļāva satikties ar aitu suni, jo, kad abi kādu laiciņu ir neredzējušies, viņu satikšanās noritēja sirsnīgāk. Rudam bija jāizvēlas tāds suns, kura izskats no malas būtu diezgan nikns un draudīgs. Abiem suņiem pie purna tika piestiprināta speciāla gumija, lai cīņu skatos tiktu atsegti zobi un suņi izskatītos nikni. Šis gumijas tika nokrāsotas atbilstošā krāsā tā, ka no malas nemaz nevarēja nojaust to eksistenci.

Ruda asistents Sems Viljamsons turēja aitu suni, bet Ruds Lesiju. Kad suņiem tika dota speciāla komanda, tie priecājās, viens otru ieraugot. Viņi varēja priecīgi skraidīt un lēkāt pa zāli, velties, kūleņot, pieskarties viens otram. To visu filmēja kameras. Kad sižets bija nofilmēts, skaņu režisors to papildināja ar dažādām briesmīgām skaņām, kurās bija dzirdami rējieni, rūcieni, smilkstēšana, gaudošana un suņu rejas. TV ekrānos viss izskatījās pēc īstas cīņas, taču, ja skatītājs izslēgtu skaņu, viņi redzētu divu laimīgu suņu satikšanos un kopīgu spēlēšanos.

Kollijs Leds bieži tika izmantots kā Lesijas dublieris.

Tie bija gan dažādi skati no ainām dubļos vai arī tie, kuros Lesijai bija jāpeld. Palam bija jāpiedalās katrā sērijā un jābūt gandrīz katrā kadrā, tādēļ filmēšanas komanda bieži bija spiesta gaidīt, kamēr Lesijas slapjais kažoks būs izžuvis, un suns būs gatavs nākamo kadru filmēšanai. Tādejādi Leda izmantošana filmēšanai ļāva komandai stingri iekļauties paredzētajos filmēšanas termiņos.


.
Cilvēcīgas problēmas
.
Ja ar suni viss ir kārtībā, problēmas var sagādāt aktieri - cilvēki, kuri, piemēram, baidās no konkrētā dzīvnieka vai suņiem vispār. Suns to lieliski jūt un savu "saimnieku" kadrā neklausa. Tāpat var gadīties, ka starp dzīvnieku un
cilvēku vienkārši neveidojas vajadzīgais kontakts un viņi nespēj sastrādāties. Reizēm šādos gadījumos tiek rīkotas speciālas nodarbības aktieriem - cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem saprast dzīvnieku uzvedību un izturēšanos, kā arī
iemācītu komunicēt vienam ar otru. Gadās arī nelabojamas situācijas, piemēram, tāda bija filmas "Suns Barboss un neparastais kross" uzņemšanas laikā, kad Barbosa lomas atveidotājs tik ļoti nevarēja paciest aktieri Morgunovu, ka nācās skatus ar suni un šo vīru filmēt atsevišķi. Viņi abi filmai bija ļoti vajadzīgi, bet viņus samierināt nespēja neviens. Iespējams, tas notika Morgunova nejaukā rakstura un izturēšanās dēļ, viņu necieta arī divi citi no leģendārā trio - Ņikuļins ar Vicinu, kā arī filmēšanas grupas ļaudis. Taču filmā viss izskatās nevainojami.

.

.

Hosento pusotra ir kļuvis par lielisku aktieri. Viņš pēc rakstura un izturēšanās ir visīstākā Lesija!
.

Vecums, slodze un dzīvesveids
.
Svarīgi atcerēties,ka dzīvnieku uzvedība un fiziskās spējas, tāpat kā cilvēkiem, var mainīties līdz ar novecošanos. Suns, kuram ir desmit gadi, visticamāk, nespēs un arī nevēlēsies strādāt tikpat azartiski, kā to darīja jaunībā, tādēļ tiklīdz ir pamanāms, ka viņam filmēšanai nepieciešamo izpildīti ir grūtāk, prasības pret aktieri ir jāsamazina un no viņa "repertuāra" jāizslēdz visas tās darbības vai triki, kas prasa ne tikai lielu fizisku piepūli, bet var radīt arī veselības apdraudējumus.
Kā piemērus varu minēt "Laimīgo kolliju zemes
®" aktierus: kolliju Lociņu, kazu Ievu un āzi Olimpu.

Lociņš, kuram šobrīd ir 10, vienmēr ir bijis ļoti centīgs, tāds, kurš nolasa no saimnieka sejas prasīto, taču, kļūstot vecākam, viņš paliek stīvāks un var pamanīt arī locītavu problēmas, līdz ar to, lai kā man gribētos redzēt Lociņu lecam pāri dažādiem šķēršļiem vai skrienot pa siena ruļļiem, tāpat kā jaunībā, es no viņa to vairs neprasu. Viņa kājas man ir svarīgākas!

Āzis Olimps nav vecs, viņam ir 6 gadi, taču viņš ir izaudzis ļoti liels un viņa svars ir aptuveni 120 kg. Arī viņa kāju locītavas tiek saudzētas un es vairs neprasu no viņa, lai Olimps kopā ar mūsu kollijiem sportojot pārvarētu šķēršļu joslas vai lēktu pāri 120 cm augstam žogam, kā tas reiz tika darīts.

Kaza Ieva ir šobrīd sasniegusi ļoti cienījamu vecumu - 12 gadus. Viņa pati ikdienā ir kļuvusi lēnāka un stīvāka, kā arī daudz piesardzīgāka - saudzē sevi un nevēlas vairs darīt kaut ko tādu, kas prasa lielāku piepūli.
Ir jāpieņem, ka dzīvnieki būs aktieri tikai zināmu laiku, taču ikviena dzīvē - cilvēka vai suņa - ļoti svarīga ir viņa iemīļotā nodarbe, kurai tas veltījis daudzus gadus. Atņemot to, pazūd dzīvesprieks un pat dzīves jēga. Iemīļotā dzīvesveida maiņu pārdzīvo arī dzīvnieki, tādēļ ir ļoti svarīgi neļaut viņiem justies liekiem, vairs nevajadzīgiem. Lesijas treneris Ruds Vēdervokss savu veco kolliju Palu ņema līdzi uz filmēšanas laukumu pat tad, kad viņš jau bija kļuvis pavisam akls un kurls.

.

Neredzamā, tumšā puse

.

Ļoti daudz no notikumiem uzņemšanas laukumā tā arī paliek skatītājiem neatklāti. Nav noslēpums, ka reizēm dzīvnieku filmēšanā tiek izmantoti arī nepatīkami un nežēlīgi paņēmieni, apdraudot aktiera ("Dzīvnieks jau ir tikai rekvizīts!") veselību un dzīvību. Daudzas no tā dēvētajām "suņu filmām" ir balstītas uz sirdi plosošiem sižetiem un skatiem, bet, lai ticami uzfilmētu "ļoti nelaimīgu suni", tas tāds arī jāpadara filmēšanas laukumā, citādi neizskatīsies ticami un, izsakoties dramaturģijas "tēva" Konstantīna Staņislavska vārdiem, skatītājam būs jāsaka "Ne verju!" ("Neticu!").

Vēl šobrīd ar nepatīkamām emocijām atceros bērnībā skatīto padomju mākslas filmu "Baltais Bims, melnā auss". Kad to noskatījos, ieslēdzos vannasistabā un raudāju. Jau vairāk nekā divdesmit gadus veidoju suņu filmu kolekciju un arī pieminētais kino darbs tajā ir atrodams, bet zinu pavisam skaidri, ka nekad vairs nespēšu to noskatīties vēlreiz. Psiholoģiski smagāku darbu neesmu redzējis. Lai gan angļu seters Stīvs, kas spēlēja Bimu, toreiz uz brīdi kļuva par slavenāko padomju kino suni, zinot filmēšanas aizkulises, šo filmu varu minēt kā vienu no piemēriem filmēšanas "tumšās puses" ilustrēšanai. Emocionāli nežēlīgā izturēšanās pret dzīvnieku noveda pie viņa pāragras bojāejas. Skats, kurā Bima ekrāna saimnieks Vjačeslavs Tihonovs (visiem zināmais Štirlics no sāgas "Septiņpadsmit pavasar mirkļi") tēloja gultā mirtsošu personu, bet nelaimīgais Bims kā sajucis smilkstēdams pārdzīvoja mirkļa traģismu un lēkāja apkārt, no suņa puses bija nebija tēlojums, bet gan īsts pārdzīvojums. Kad vajadzīgais tika uzfilmēts, aktieris mierīgi piecēlās no gultas, bet Bims, redzot, ka ir tik nežēlīgi apmānīts, apvainojās un apgūlās maliņā. Viņu nežēlīgi bija apmānījis cilvēks, kuru viņš tik ļoti mīlēja! Filmā sunim pa īstam nācās pārdzīvot ne reizi vien un angļu seters Stīvs pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem nodzīvoja pavisam maz. Tik ļoti viņš emocionāli tika sagrauts filmēšanas gaitā. Jāpiebilst, ka ainā, kurā setera kāja tiek iespiesta dzelzceļa sliežu pārmijā, tuvojas vilciens un suns izmisīgi cenšas atbrīvoties, tika izmantots dublieris.

Kā otru piemēru vēlos pieminēt fizisku vardarbību pret bezšķirnes suni Karaju, kurš nospēlēja galveno lomu filmā pēc Mihaila Bulgakova romāna "Suņa sirds" motīviem. Lai tas izskatītos "nelaimīgāks", salā tam lika sēdēt uz ielas, ar ventilatoru pūta virsū sniegu, imitējot puteni, vairākas reizes pārfilmēja skatu, kurā kāds vīrs sunim uzgāž virsū spaini ūdens, bet, filmējot ainu, kurā profesors operē suni, Šariks no narkozes gandrīz gāja bojā.

Par vardarbību var uzskatīt jebkuru darbību, kas vērsta pret dzīvnieka gribu, radot viņā nepatiku un bailes, piemēram, suņa grūšanu ūdenī vai nomešanu no tilta, imitējot viņa brīvprātīgu lēcienu. Mēs, uzņemot "Fermas kolliju piedzīvojumus" nekad neizmantojam situācijas, kad dzīvniekiem ir jāpārdzīvo un jācieš, taču pasaules kino praksē šādu gadījumu netrūkst vēl šobaltdien.

.
Formula
.
Darbs ar dzīvniekiem prasa ļoti labas novērošanas spējas un milzīgu pacietību. Ne velti daudzi režisori nevēlas strādāt ar dzīvniekiem un bērniem. Ja ar pēdējiem vēl var kaut ko sarunāt, tad ar dzīvniekiem vajadzīgajā
brīdī tas var arī neizdoties. Visā pasaulē profesionāli kino dzīvnieku treneri, tāpat kā mēs, gandrīz visu laiku velta darbam ar saviem dzīvniekiem, tas ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu.
Man ir zvanījuši cilvēki, kas ir vēlējušies iegādāties kolliju kucēnu. "Mēs gribam nopirkt Lesiju," sacīja viņi, "gudru un paklausīgu. Vai jums tādi kucēni ir?" Vēlme, protams, ir visai cilvēcīga, taču jāsaprot, ka neviens kucēns nepiedzimst par Lesiju, kurai komplektā vēl turklāt nāk līdzi distances vadības pults ar pogām "Sēdēt!", "Gulēt!", "Nedrīkst!", "Pie manis!" utt. Vai jūsu iegādātais kucēns kaut mazliet līdzināsies Lesijai, būs tieši atkarīgs no jūsu zināšanām, pacietības un ieguldītā darba. Formulu varētu izteikt šādi: "Vairāk darba = vairāk Lesijas".

.

.

Ja jūs šī tēma ir ieinteresējusi, iesaku izlasīt tās turpinājumu Fermas kinosuņa pamatiemaņas.

.


.

 

.

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0