Gudro kolliju laboratorija |
|
.




|
Kā
filmē dzīvniekus?
.

.
Lociņš studijā.
.
..
Ievads
.
Man ir ļoti paveicies, jo "Laimīgo
kolliju zemē
®" varu dzīvot kopā ar
saviem kollijiem un citiem dzīvniekiem, no
kuriem daļa reiz tika iegādāta, lai kollijiem būtu pašiem sava īsta
ferma un
nodarbošanās.
Bez savas nodarbošanās dzīve ir tukša,
garlaicīga un neinteresanta ne vien kollijiem, bet arī cilvēkiem. Arī man ir
sava iemīļotā nodarbošanās -
filmēšana un īsfilmu veidošana. Tā nebūt nav tikai videokameras
turēšana rokās, bez kuras daudzi mani (un es arī pats sevi!) vairs nespēj
iedomāties. Filmēšana
ir pārvērtusies par manu dzīvesveidu, kas ietver sevī ļoti daudz dažādu
nodarbju - dzīvnieku vērošanu un trenēšanu,
rekvizītu noliktavas veidošanu,
filmēšanai nepieciešamā
inventāra izgatavošanu, scenāriju rakstīšanu, kameru vadīšanu un
video montāžu. Taču šoreiz vēlos pievērsties tieši dzīvnieku
filmēšanai. Es esmu
radījis savu "Kolliju kino
®"
studiju.
Dzīvnieki filmai
piešķir noskaņu un krāsu, kuru nekad un nekādi nevarēs aizstāt ar visur
esošo datoranimāciju. Virtuāli radītie dzīvnieki ekrānā izskatās falši,
tādēļ paredzu, ka dzīvnieku izmantošana kino radīšanā netiks pārtraukta
nekad. Par dzīvniekiem - aktieriem presē un elektroniskajos medijos parasti
var atrast tikai dzeltenas ziņas un nekad netiek atklāts kino dzīvnieku
sagatavošanas process, jo tas ir ļoti specifisks un ekskluzīvs bizness. Ja
arī kādreiz "deķītis tiek mazliet pacelts", tad tikai intriģēšanai visai
komerciālos nolūkos.
Arī es šajā rakstā neatklāšu īpašus amata noslēpumus, bet pacentīšos izstāstīt
galvenās lietas, lai lasītāji gūtu priekšstatu par dzīvnieku
filmēšanas procesu.
.
Ar ko sākt un vai vispār to vajag?
.
Vispirms labi apdomājiet un izvērtējiet, vai jūs varēsiet veltīt pietiekami
daudz laika, lai nodarbotos ar saviem dzīvniekiem, mācot viņus, bet pēc tam
noslīpēt un nostiprināt dažādas apgūtās iemaņas. Pat es, kurš ikdienu pavada
kopā
ar saviem dzīvniekiem, nereti pats sev pārmetu, ka par maz laika veltu
katram no viņiem. Tiesa gan, mums patlaban
"Kolliju kino
®"
studijā ir 10 "štata" aktieru -
trīs kolliji,
divi āži, kaza, divas aitas
un divi ziemeļu gulbji. Un nākotnē būs vēl.
Otrkārt, kā jūs paši vērtējat savu pacietību? Ja tās ir nepietiekami,
atmetiet domu par kino uzreiz!
Treškārt, novērtējiet 10 ballu sistēmā jūsu zināšanas par dzīvnieku uzvedību
un izturēšanos. Ja sanāk 5 vai mazāk, nemociet sevi un, galvenais, savus
dzīvniekus!
Ceturtkārt, izvērtējiet, kādas ir jūsu paša novērošanas un macīšanās spējas.
Pat tad, kad būsiet ticis ar saviem dzīvniekiem līdz
filmēšanas laukumam, jūs turpināsiet
mācīties, un darba gaitā uzzināsiet tādas nianses, par kurām
nebūsiet pat iedomājies. Tādā veidā jūs turpināsiet uzkrāt vajadzīgo
pieredzi.
Ja jums piemīt pacietība un novērošanas spējas, ir pietiekamas zināšanas par
dzīvnieku uzvedību un izturēšanos, jūsu rīcībā ir pietiekami daudz laika,
lasiet tālāk. Ja uzskaitīto lietu nav, labāk noskatieties kādu no mūsu
veidotā interneta seriāla "Fermas
kolliju piedzīvojumi" sērijām. Vai visas.
.

.
Lociņš ir
"Kolliju kino
®"
studijas pieredzējušākais aktieris
un studijas "seja".
.
.
Kādi dzīvnieki nav piemēroti kino?
.
Kad būsiet tikuši galā ar savu spēju izvērtēšanu, izanalizējiet sava
dzīvnieka rakstura īpašības un iemaņas.
Filmēšanas laukumā noteikti neiederēsies
bailīgs, tramīgs vai agresīvs dzīvnieks. Šādu dzīvnieka izturēšanos kadrā
nepamanīs tikai retais.
Pat, ja jūsu audzēknis ir pietiekami labi socializēts, jāņem vērā, ka
dzīvniekam nepieciešams laiks, lai adaptētos svešā vidē un apstākļos. Kino
uzņemšanas laukums nav jūsu ierastā istaba vai mājas pagalms. Tur notiek
nemitīga
rosība, visapkārt ir dekorācijas un rekvizīti, sveši cilvēki (un varbūt
dzīvnieki), speciālie efekti, grims un daudz kas cits. Bez tam jāņem vērā,
ka dažādi uzdevumi jūsu dzīvniekam no režisora puses var tik izvirzīti jau
darba gaitā.
Filmu
veidotāji nereti nesaprot vai nevēlas samierināties ar faktu, ka katrs jauns
uzdevums pirms tā veikšanas kameru priekšā ir jāapgūst un jānoslīpē. Jebkura
aizķeršanās pagarina
filmēšanai atvēlēto laiku, bet to var konvertēt naudā.
Jāpiebilst, ka arī ar drošiem, bet pārāk ziņkārīgiem dzīvniekiem
filmēšanas laukumā
var rasties nevajadzīgas problēmas.
.
Pozitīvas apmācības metodes
.
Man ir ļoti skumji, kad maz zinoši cilvēki cenšas apgalvot, ka dzīvniekus
pirms filmēšanas
badina vairākas dienas, sit un pazemo, lai viņi izpildītu prasīto. Kad
tādiem, visu zinošiem, pajautā, kāpēc viņiem ir radies tieši šāds ačgārns
priekšstats, šo personu galvenais arguments ir dzelžains: "Es taču zinu! Jūs
te man nestāstiet!"
Mēs "Laimīgo
kolliju zemē
®" vienmēr izmantojam tikai un vienīgi
pozitīvas apmācības metodes. Es ne tikai neesmu sitis savus dzīvniekus, - es
nekad neesmu uz viņiem pat bļāvis! Bailes, stress un badināsana ne pavisam
nav
efektīvas metodes, lai kaut ko iemācītu. Tieši pretēji, ar šādu izturēšanos
pret dzīvniekiem visu var tikai sabojāt un iedzīt apmācāmajiem uz mūžu
riebumu pret dažādu uzdevumu izpildi. Visbiežāk tas nebūs vairs labojams.
Kāds paziņa, noskatoties video, kā mūsu
āzis Olimps lec pāri barjerām, man jautāja,
kā tad es esmu viņu piespiedis to izdarīt?
Āzis un lec pāri šķēršļiem kā suns!
Neticami! Ne vienu vien reizi man ir nācies skaidrot cilvēkiem, ka mēs "Laimīgo
kolliju zemē
®" nevienam neko nepiespiežam darīt. Tieši
pretēji - mūsu uzdevums nav piespiest
āzi lēkt, bet panākt, lai viņš, ierodoties
filmēšanas laukumā,
pats vēlētos pārlēkt pāri barjerām, jo zina, ka galā viņu gaida nopelnītie
kārumi. Viņš grib pats! Nereti ir bijušas situācijas, kad
filmējam citus
skatus ar citiem dzīvniekiem, un
āži to pamana. Viņi tūlīt pat ir klāt un ir
gatavi "strādāt"! Vai arī pēc skata
nofilmēšanas
āžus nevar dabūt prom no laukuma - viņi
grib darīt (un ēst kārumus) vēl!
Atcerieties - ja dzīvnieks kaut ko nevar izpildīt, vainīgs esat vienīgi jūs
pats, jo neesat spējis prasīto iemācīt un nostiprināt. Tas noticis laika,
jūsu pieredzes un zināšanu vai pacietības trūkuma dēļ. Vai atceraties, ko
augstāk par šo visu rakstīju?
.

.
Ja vajag, kolliji paši var
filmēt
āžus. Pie
kameras Lociņš,
blakus sēž viņa asistente
Keisija.
.
.
Minimālās prasības, lai dotos uz
filmēšanu
.
Jābūt apgūtai un noslīpētai elementārai paklausībai. Sunim, piemēram, pēc jūsu prasības jāsēž, jāguļ, jāpaliek uz vietas, jāpienāk pēc aicinājuma,
jārej pēc komandas. Tāpat jābūt apgūtām dažādu šķēršļu pārvarēšanas un
aportēšanas
(priekšmetu pienešanas un mutē turēšanas) iemaņām. Tālāk jau seko dažādi
vienkārši un sarežģītāk veicami triki, piemēram, iemaņa ar purnu vai ķepu
aizskart dažādus priekšmetus (imitēt televizora ieslēgšanu vai kādas
sviras nospiešanu). Minimums (tas nemaz nav tik maz!) ir uzskaitīts, bet, jo
vairāk dažādu triku jūsu dzīvnieks apguvis, jo tiek uzskatīts par
"vērtīgāku" aktieri.
Un vēl - filmēšanas
laukumā dzīvnieks visbiežāk tiek vadīts no attāluma, tādēļ viņam
nepieciešama noturība un savaldība (piemēram, paliekot kādā vietā noteiktu
laiku). Reizēm suņi sāk savu kino karjeru ar prasmi vienkārši "pasēdēt
kadra".
Dzīvniekam - aktierim jāprot "pārslēgties" no saimnieka uz savu
filmas
partneri ("saimnieku") un jāizpilda viņa prasības. Lai tas varēti noritēt
sekmīgi, abi tiek ne vien iepazīstnāti, bet pat saradināti. Visbiežāk gan
aizkadrā atrodas dzīvnieka treneris un viņa asistents, ar kuru palīdzību
var, piemēram, vadīt dzīvnieka skatienu vajadzīgajā virzienā - uz kameru vai
uz kādu citu personu vai objektu.
Lesijas lomas atveidotājs vajadzīgajā brīdī
"skatījās kamerā", kad trenera Ruda Vēdervoksa asistents kollijam rādīja uz
rādāmkociņa uzspraustu gaļas gabaliņu.
Ņemiet vērā pašu galveno - dzīvniekam ir jābūt vadāmam un viegli apmācāmam!
Bet par manis paša izvēlētajām prasībām pret saviem kollijiem varēsiet
izlasīt šī raksta turpinājumā
Fermas kinosuņa pamatiemaņas.
.

.
Visādas prasības
.
Nereti suņiem jāpiedalās tā dēvētajās spriedzes filmās, kur jāizpilda
sarežģīti triki, piemēram, lēciens no augstuma, lēciens cauri loga rūtij
(kas izgatavota no cukura maisījuma), taču arī tā dēvētajās "ģimenes" filmās
sarežģītu triku netrūkst. Piemēram, pieet pie kādas personas un uzlikt savu
galvu tai uz ceļiem. Vai jātēlo, ka ir klibs, ļoti pārguris, smagi
ievainots, guļ narkozē nekustīgi uz operāciju galda vai pat miris un
absolūti nekustīgs pat, ja viņu pārvieto.
Režisors var izdomāt jebkādu uzdevumu, kas viņam ienāk prātā, bet jūsu
uzdevums ir panākt, lai dzīvnieks to izpildītu, piemēram, lai suns pačurā uz
vajadzīgā priekšmeta. Taču ne vienmēr tas izdodas. Atceros, ka man, uzņemot
īsfilmu
"Sistēmu administratori", tā arī neizdevās piedabūt
Lociņu, lai viņš
pieet pie kazas Ievas zemē
nomestā portatīvā datora un apčurā to. Šādos un citos gadījumos nākas
izlīdzēties ar montāžu, izvēloties vajadzīgos rakursus un
plānus. Tika izmantots klizmas baloniņš ar iekrāsotu tēju.
Vēl par "standarta triku komadām" var uzskatīt "Kauns!", kad suns ar ķepu
vai abām aizsedz sev purnu, bet režisors var vienkārši pieprasīt "lai suns
izskatās slims!"
Pirmajam Lesijas
lomas atveidotājam Palam viņa saimnieks un trenereis Ruds Vēdervokss, par
provi, bija iemācījis vairāk nekā 100 dažādi komandu un pat izstrādājis
īpašu apmācību metodi, kuru daļēji izmanto arī
Kolliju portāls.
..

.
Uz
filmēšanos studijā gatavojas
Keisija.
.
.
Aktieru atlase jeb
kastings
.
Ar vārdu "kastings"
mēs "Laimīgo
kolliju zemē
®" saprotam pavisam ko citu, proti, mūsu
izgudrotu aportēšanas spēli,
taču kino pasaulē ar šo vārdu saprot aktieru atlasi konkrētam mērķim. Ja
gribat nokļūt ar savu dzīvnieku uz
lielajiem ekrāniem, šis etaps ir neizbēgams. Esmu vairākas reizes vērojis
dzīvnieku atlasi un mans šis "tirgus" nepatīk. Es lieliski zinu, ka dažādām
lomām ir nepieciešami dažādi aktieri jeb dažādi tipāži. Piemēram,
"Kolliju
kino
®"
studijas āžiem katram ir sava loma.
Olimps ir
gudrais un sportiskais superāzis, kas visu spēj.
Žigulītis ir nīgrais un slinkais
āzis, bet
Plampčs ir
komiķis - viņš ir mazais un smieklīgais. Taču
filmu
kastingos
dzīvniekus bieži vien izvēlas režisors, kuram nav ne mazākās sajēgas ne par
dzīvnieku uzvedību, ne izturēšanos svešā, neierastā vidē, ne arī izpratne
par to, ka, pirms likt izpildīt specifiskus uzdevumus, dzīvniekam tas
vispirms jāiemāca. Līdz ar to dzīvnieku īpašniekiem bieži vien jāpiedzīvo
nepelnīts sarūgtinājums, jo nav pienācīgi novērtēti un tiek aizsūtīti mājās.
Jāpiebilst, ka pat pirmais
Lesijas lomas
atveidotājs - leģendārais kollijs Pals - tika aktieru atlasē izbrāķēts.
Suņa apskates laikā "eksperti"
Rudam Vēdervoksam paziņoja: Tavam sunim ir pārāk lielas acis, viņa baltā
krāga nav pareizajā formā un galva arī ir pārāk liela. Un tas kropli baltais
plankums sunim priekšā neizskatās pēc tāda, kas piedienētu laureātam. Viņš
var būt lielisks, viņš var mācēt vairāk nekā 50 dažādus trikus, bet ar to
nepietiek. Kurš gan varēs noticēt, ka slavenā
Lesija
izskatās tieši tāda?
Kad komisija bija aizbraukusi, Ruds iekšēji juta, ja viņš parādīs Palu darbībā, un redzot, ko suns prot, viņi savas domas varētu mainīt. Neskatoties ne uz ko, viņš paņēma Palu un izdomāja viņam speciālu diētu, katru dienu viņš
kolliju rūpīgi trenēja, lai tas iegūtu pareizo formu. Regulārajos ikdienas treniņos Ruds sunim mācīja jaunus trikus. Viņš bija pārliecināts, ka suns ir spējīgs dabūt šo lomu, un tad, kad viņam likās, ka Pals ir pilnībā sagatavots, viņš to paņēma līdzi uz
studiju, lai komisija varētu vēlreiz kolliju aplūkot.
Šoreiz tā atzina, ka Pals izskatās daudz labāk, un daži
kinokompānijas "MGM" pārstāvji pat nespēja noticēt, ka skatās uz to pašu suni, kuru redzēja iepriekš, taču joprojām viņš nebija gana labs, lai kļūtu par galvenās lomas atveidotāju. Jebkurā gadījumā viņi bija apmierināti ar Ruda paveikto, tādēļ pieņēma viņu par jaunās zvaigznes treneri. Pals, kurš tagad bija vairāk kā gadu vecs, arī tika pieņemts kā dažādu triku atveidotājs.
Bija pagājušas dažas
filmēšanas nedēļas, kad Centrālkalifornijas upe Sendžoakvīna bija pārplūdusi, un tā filmētājiem bija lieliska iespēja uzņemt desmitiem metru filmas bez speciāliem efektiem un neiztērējot ne centa.
Filmējot vienīgo krāsaino lentu, kas tajā dienā bija pieejama, radošā grupa kopā ar suņiem devās ziemeļu virzienā no
filmēšanas vietas. Pagāja vairākas stundas, līdz viss atkal tika sakārtots. Kad kameras tika izvietotas, visi varēja noraudzīties uz uztrauktajiem suņiem, kas uzņemšanas laukumā kļuva slapji un to kažoki izskatījās briesmīgi. Filmas scenārists norādīja, kad
Lesijai ir jālec mutuļojošajā ūdenī, jāpārpeld upei pāri un pēc tam pašai jāizlec laukā no ūdens. Taču suņu meitene neklausīja pat pēc atkārtotiem īpašnieka lūgumiem.
Filmēšanas laukumā iestājās panika un tika sasaukta ārkārtas konference. Pēc vairākām karstām diskusijām starp režisoru un
filmēšanas grupu Ruds Vēdervokss paziņoja, ka visi izmirkušie suņi izskatās pārāk briesmīgi un tos tagad
filmēt nevar. Par laimi viņam bija līdz savs suns un Ruds uzstājīgi lūdza, lai šo epizodi ļauj izpildīt Palam. Neskatoties uz to, ka daži no
filmēšanas grupas pret to iebilda, viņi sekoja Rudam. Apmēram pēc stundas, kad Ruds bija runājies ar savu suni, Pals ielēca palojošajā Sendžoakvīnā.
Kad Vēdervokss ar Palu devās uzņemšanas laukumā,
filmēšanas grupa bija ļoti sanervozējusies. Neviens nebija gaidījis, ka suns brīnumainā kārtā paveiks visu iecerēto. Darba
diena pagāja ļoti ātri, neskatoties uz to, ka visas ieceres netika
izpildītas, jo tam vienkārši neatlika laika. Viss, ko viņiem vajadzēja, bija
vienkārši brīnums. Scenārija autors nolasīja: "Lesija ielec ūdenī, pārpeld straumi un no ūdens iznāk nogurusi".
Vēdervokss ilgi domāja, ko darīt, lai Pals, pārpeldot upi, no tās iznāk un
nenopurinoties noguļas uz zemes (noguris suns, izejot no ūdens,
nenopurinās). Tad viņš mēģināja, lai suns ļoti lēni pakustas un izskatās
ļoti nomocījies, un tad paliek nekustīgi guļot. Filmas režisors Freds
Vilkokss noskatījās, kā Pals ieleca ūdenī un neprotestēdams peldēja cauri
virpuļojošajām krācēm. Tiklīdz viņš izrāpās no ūdens, pat nenopurinājis
ūdeni, Pals apgūlās zemē un no pārciestajām mokām izskatījās gandrīz miris.
Tādā pozā suns gulēja vairākas minūtes un gaidīja sava trenera nākamo
komandu. Guļot pat viņa astes galiņš nekustējās. Kadrs tika uzņemts
nevainojami, un tas tika izdarīts ar pirmo mēģinājumu. "Nofilmēts!" operators sauca, un visa
filmēšanas grupa sāka skaļi applaudēt, taču Pals bez jebkādām kustībām turpināja gulēt tajā pašā pozā. Tikai tad, kad Ruds viņam uzsauca
"Labs puika!", suns uzreiz piecēlās un nopurinājās. Pienākot pie Ruda, Vilkokss izpļāpājās:
"Tas suns, kurš sākumā ieleca upē, varbūt bija Pals, bet no upes izrāpās
Lesija. Tavs suns ir mana zvaigzne un mani neinteresē, ko citi par to saka!" Vilkokss runāja patiesību. Pirmais pieņemtais
Lesijas
lomas atveidotājs tika atlaists un tagad galvenās lomas atveidotājs bija
Pals. Zvaigzne bija piedzimusi!
Visu stāstu par pirmo
Lesijas lomas
atveidotāju jūs varat izlasīt rakstā
Palam - 75.
.
Kino aktiera sertifikāts un pienākumu
reglamentēšana
.
Ņemot vērā, ka
filmēšanas process ir ļoti dārgs (un ar
katru gadu tas mākslīgi tiek sadārdzināts arvien vairāk!), pavisam nesen ir
nodibināta starptautiska kino dzīvnieku akadēmija, kuras eksperti sertificē
filmētiesgribošo cilvēku dzīvniekus, tiesa gan, tikai suņus. Aktiera
kandidāts demonstrē dažādus trikus, to izpilde tiek novērtēta un aktierim
par maksu izsniedz sertifikātu par dažāda līmeņa triku apgūšanu. Aģentūras,
kas vervē dzīvniekus
filmēšanai, tagad priekšroku dod tieši šādiem kino suņiem, lai
velti nebūtu jātērē laiks un neapmācītais aktieris jāskolo
filmēšanas gaitā,
tādējādi ietaupot filmēšanai
izmantojamo laiku (lasi - naudu). Vēl vairāk - Kino dzīvnieku tiesību
aizsardzības organizācija (ir arī tāda!) no ASV pat pieprasa, lai
filmēšanā tiktu
izmantoti tikai socializēti, iepriekš apmācīti un sertificēti dzīvnieki.
Tas, organizācijasprāt, samazina dzīvnieku stresu
filmēšanas laukumā. Ir definēts, ka
dzīvnieks aktieris ir tas, kas piedalās
filmu un reklāmu uzņemšanā, dažādās
fotosesijās, kā arī piedalās priekšnesumos publikas priekšā. Protams, ka
pieredzējuši triku meistari mazāk uztrauksies, taču, vēlos uzsvērt, ka šī
setifikācija ir par maksu un tas ir pieminētās kino dzīvnieku akadēmijas
peļņas gūšanas veids, papildus dažādu klātienes un tiešaistes kursu
organizēšanai, rekvizītu un suvenīru tirdzniecībai. Jo vairāk kino dzīvnieku
- aktieru, jo labāk. Tas jau nekas, ka lielais vairums tā arī pie
filmēšanas
netiks... Akadēmija eksaminējamos un sertificēkamos suņus iedala sešos
prasmju līmeņos no iesācēja līdz pat triku čempionam un lielmeistaram. Tikai
pēdējo divu sertifikātu īpašnieks turpmāk varēs cerēt uz pašu galveno lomu
kādā "suņu filmā".
Ir visai sīki aprakstīti tituli, prasības un
noteikumi, kas to visu reglamentē, taču nevēlos ar to visu garlaikot un
apgrūtināt lasītājus. Piebildīšu, ka Latvijā, kur "dzīvnieku" vai "suņu"
filmas neviens neuzņem un nemaz netaisās to darīt, lai stātos kameras
priekšā vai izietu uz skatuves, publikas aplausiesm skanot, šāds sertifikāts
nav un nebūs nepieciešams.
.
"Raideris" jeb kādas prasības izvirzīt?
.
Filmēšana,
neskaitāmas reizes uzņemot vajadzīgo skatu, līdz režisoru tas apmierina, un
vēl jo vairāk - ilgā nīkšana un sava skata
filmēšanas gaidīšana ir ļoti nogfurdinoša
lieta. ASV, par provi, ir pat vesela organizācija, kura seko līdzi kino
dzīvnieku ekspluatēšanai un dažādiem viņu tiesību pārkāpumiem
filmēšanas
laukumā. Ir sastādīti noteikumi, kuros strikti nosacīts, ko drīkst, un ko
ne. Pārkāpuma gadījumā Holivudas advokātiem darbs ir nodrošināts. Noteikumos
ir aprakstītas pat tarakānu tiesības! Visu jau, protams, var pārspīlēt, taču
pastāv nerakstīts likums, kas paredz, ka dzīvnieku
filmēšanas laukumā nedrīkst nodarbināt
ilgāk par četrām stundām. Taču tas nereti tiek pārkāpts, lai iedzītu jau tā
iekavēto filmas uzņemšanas
grafiku. Es vienmēr vēroju savu dzīvnieku izturēšanos un, ja saskatu kaut
vismazākās pazīmes, ka viņam uzdotais uzdevums sāk apnikt,
filmēšanu
pārtraucu, jo uzspiežot darbību, tās izpildījums būs arvien sliktāks. Citu
dienu nākas filmēt
atkārtoti.
Ir divi varianti, kā parūpēies par savu dzīvnieku
filmēšanas laukumā. Pirmais, jūs visu
nepieciešamo sagādājat un ņemat līdzi pats, kā arī nekurnat par neparedzētām
situācijām. Otrs - par
filmēšanas ilgumu, atpūtas pauzēm, ēšanu utt. vienojaties
iepriekš ar administratīvo grupu. Varat iesniegt arī "raideri", kurā
aprakstīts, kas vajadzīgs, lai
filmēšana sekmīgi norisinātos. Piemēram,
kad mūsu āzis Žigulītis
filmējās "Baltu ciltīs", viņam bija
filmēšanas grupas sagādāti kāposti un
burkāni. Jo "vērtīgāks aktieris", jo vairāk prasību varat izvirzīt.
Taču var gadīties arī tā, kā Krievijā, kad
suņa īpašniecei, kurai dienām ilgi nācās nīkt uzņemšanas laukumā un gaidīt,
kad beidzot tiks filmēts
paredzētais skats ar viņas suni, kāds no administratīvās grupas var strupi
paziņot: "Jūsu suns ir tikai rekvizīts, ar viņu neviens rēķināties te
netaisās!"
Visbiežāk komunicēt ar filmas režisoru jums
pat neizdosies, jo to, lai tā nekādā gadījumā nenotiktu, rūpīgi uzrauga tās
aģentūras pārstāvji jeb starpnieki, kas jūs
nolīga
filmēšanai. Savādāk vēl var izrādīties, ka
starpnieki ir lieki, un nauda aizies garām "administratoru" kabatām!
.

.
Lociņam ļoti patīk
filmēties un fotografēties. Tiklīdz tiek
ieslēgtas studijas
gaismas vai arī rokās paņemta videokamera vai fotoaparāts, viņš tūdaļ ir
klāt.
.
Svarīgs sīkums - temperatūra
.
Jāpievērš uzmanība apkārtējās vides
temperatūrai filmēšanas
laukumā. Mazā telpā, kurā atrodas vairāki cilvēki un aparatūra, sevišķi
gaismas, sunim var kļūt karsti un viņš elsos. Dinamisku ainu
filmēšanā tas
varbūt netraucēs, bet statiskus kadrus tas var padarīt pavisam savādākus,
nekā bija plānots iepriekš. Kino cilvēku grupa, kam nav bijis sakars ar
dzīvnieku filmēšanu,
pieredzes trūkuma dēļ par to nekad neiedomājas. Uzņemot kino
studijā, no tā var
izvairīties, regulējot temperatūru telpās, bet mēs laukos parasti
filmējam
savu seriālu visos gadalaikos un apstākļos, tādēļ karstā laikā no
elsošanas izvairīties ir grūti. Ja iespējams, cenšos šādus kadrus
neizmantot. Vēl gribu piebilst, ka suņi mēdz elsot arī tad, kad uztraucas,
tāpat žāvāties un aplaizīties, tādēļ
filmēšanas vietā ļoti svarīgi ir mierīgi un
nemainīgi apstākļi.
.
Dublieri
.
Arī tik ievērojamiem un apdāvinātiem kino suņiem kā
Lesijas lomas atveidotājiem bija un ir
dublieri. Un tam nav ne kāda sakara ar to, ka galvenās lomas atveidotājs
nespētu veikt savus pamatuzdevumus. Visbiežāk dublieri tiek
izmatoti drošībai. Piemēram, galvenās lomas atveidotājs var vienkārši
saslimt. Tad var uzņemt skatus, izmantojot dublierus. Lai gan
Lesijas lomas
atveidotāji un citi izcilie suņi - aktieri spēj izpildīt sarežģītus trikus
paši, nereti drošības dēļ tos izpilda dublieri. Nevar riskēt ar galveno
aktieri. Ja nu viņš gūst traumu? Tas var nopietni sarežģīt tālāko
filmēšanu un pat
apdraudēt filmas
pabeigšanu. Vēl dublieri tiek izmantoti, ja
jāfilmē skati, kuros jāizmanto savādākas
rakstura īpašības, nekā galvenajam aktierim piemīt, piemēram, jākļūst agresīvam.
Tad
"ļaunajiem skatiem" tiek izmantots vizuāls dublieris, bet ar pavisam citu
raksturu un iemaņām. Agresīvo skatu dublieri parasti ir suņi, kas speciāli
mācīti personu aizturēšanai vai sardzes dienestam. Ir zināmi gadījumi, kad
vienu aktieri
filmā attēlo pat seši suņi.
Vismaz reizi desmit sērijās
Lesijai ir
jācīnās ar kādu savu sugas pārstāvi. Visbiežāk tas
bija vilks. Šie skati parasti bija ļoti patiesi un
likās, ka suņi nudien cīnās. Dīvaini, ka
Lesija ne
reizes cīniņu laikā netika savainota.
Lai cīņas skati izskatītos īsti, Ruds Vēdervokss uz
uzņemšanas laukumu atveda vācu aitu suni, ar kuru
Lesija ļoti
bieži spēlējās atpūtas brīžos. Reizēm
Lesijai nedēļām
neļāva satikties ar aitu suni, jo, kad abi kādu
laiciņu ir neredzējušies, viņu satikšanās noritēja
sirsnīgāk. Rudam bija jāizvēlas tāds suns, kura
izskats no malas būtu diezgan nikns un draudīgs.
Abiem suņiem pie purna tika piestiprināta speciāla
gumija, lai cīņu skatos tiktu atsegti zobi un suņi
izskatītos nikni. Šis gumijas tika nokrāsotas
atbilstošā krāsā tā, ka no malas nemaz nevarēja
nojaust to eksistenci.
Ruda asistents Sems Viljamsons turēja aitu suni, bet
Ruds
Lesiju. Kad
suņiem tika dota speciāla komanda, tie priecājās,
viens otru ieraugot. Viņi varēja priecīgi skraidīt
un lēkāt pa zāli, velties, kūleņot, pieskarties
viens otram. To visu
filmēja kameras.
Kad sižets bija
nofilmēts, skaņu
režisors to papildināja ar dažādām briesmīgām
skaņām, kurās bija dzirdami rējieni, rūcieni,
smilkstēšana, gaudošana un suņu rejas. TV ekrānos
viss izskatījās pēc īstas cīņas, taču, ja skatītājs
izslēgtu skaņu, viņi redzētu divu laimīgu suņu
satikšanos un kopīgu spēlēšanos.
Kollijs Leds bieži tika izmantots kā
Lesijas
dublieris.
Tie bija gan dažādi skati no ainām dubļos vai arī
tie, kuros
Lesijai bija
jāpeld. Palam
bija jāpiedalās katrā sērijā un jābūt gandrīz katrā
kadrā, tādēļ
filmēšanas komanda
bieži bija spiesta gaidīt, kamēr
Lesijas
slapjais kažoks būs izžuvis, un suns būs gatavs
nākamo kadru filmēšanai. Tādejādi Leda izmantošana
filmēšanai ļāva komandai stingri
iekļauties paredzētajos
filmēšanas
termiņos.
.
Cilvēcīgas problēmas
.
Ja ar suni viss ir kārtībā, problēmas var sagādāt aktieri - cilvēki, kuri,
piemēram, baidās no konkrētā dzīvnieka vai suņiem vispār. Suns to lieliski
jūt un savu "saimnieku" kadrā neklausa. Tāpat var gadīties, ka starp
dzīvnieku un
cilvēku vienkārši neveidojas vajadzīgais kontakts un viņi nespēj
sastrādāties. Reizēm šādos gadījumos tiek rīkotas speciālas nodarbības
aktieriem - cilvēkiem, lai palīdzētu viņiem saprast dzīvnieku uzvedību un
izturēšanos, kā arī
iemācītu komunicēt vienam ar otru. Gadās arī nelabojamas situācijas,
piemēram, tāda bija filmas "Suns Barboss un neparastais kross" uzņemšanas
laikā, kad Barbosa lomas atveidotājs tik ļoti nevarēja paciest aktieri
Morgunovu, ka nācās skatus ar suni un šo vīru
filmēt atsevišķi. Viņi abi
filmai
bija ļoti vajadzīgi, bet viņus samierināt nespēja neviens. Iespējams, tas
notika Morgunova nejaukā rakstura un izturēšanās dēļ, viņu necieta arī divi
citi no leģendārā trio - Ņikuļins ar Vicinu, kā arī
filmēšanas grupas ļaudis. Taču filmā viss
izskatās nevainojami.
.

.
Hosento pusotra ir kļuvis par
lielisku aktieri. Viņš pēc rakstura un izturēšanās ir visīstākā
Lesija!
.
Vecums, slodze un dzīvesveids
.
Svarīgi atcerēties,ka dzīvnieku uzvedība un fiziskās spējas, tāpat kā
cilvēkiem, var mainīties līdz ar novecošanos. Suns, kuram ir desmit gadi,
visticamāk, nespēs un arī nevēlēsies strādāt tikpat azartiski, kā to darīja
jaunībā, tādēļ tiklīdz ir pamanāms, ka viņam
filmēšanai nepieciešamo izpildīti ir
grūtāk, prasības pret aktieri ir jāsamazina un no viņa "repertuāra"
jāizslēdz visas tās darbības vai triki, kas prasa ne tikai lielu fizisku
piepūli, bet var radīt arī veselības apdraudējumus.
Kā piemērus varu minēt "Laimīgo
kolliju zemes
®"
aktierus: kolliju Lociņu,
kazu Ievu un
āzi Olimpu.
Lociņš, kuram šobrīd ir 10, vienmēr ir
bijis ļoti centīgs, tāds, kurš nolasa no saimnieka sejas prasīto, taču,
kļūstot vecākam, viņš paliek stīvāks un var pamanīt arī locītavu problēmas,
līdz ar to, lai kā man gribētos redzēt
Lociņu lecam pāri dažādiem šķēršļiem vai
skrienot pa siena ruļļiem, tāpat kā jaunībā, es no viņa to vairs neprasu.
Viņa kājas man ir svarīgākas!
Āzis Olimps nav vecs, viņam ir 6 gadi, taču
viņš ir izaudzis ļoti liels un viņa svars ir aptuveni 120 kg. Arī viņa kāju
locītavas tiek saudzētas un es vairs neprasu no viņa, lai
Olimps kopā ar
mūsu kollijiem
sportojot pārvarētu šķēršļu joslas vai lēktu pāri 120 cm augstam žogam, kā
tas reiz tika darīts.
Kaza Ieva ir šobrīd sasniegusi ļoti
cienījamu vecumu - 12 gadus. Viņa pati ikdienā ir kļuvusi lēnāka un stīvāka,
kā arī daudz piesardzīgāka - saudzē sevi un nevēlas vairs darīt kaut ko
tādu, kas prasa lielāku piepūli.
Ir jāpieņem, ka dzīvnieki būs aktieri tikai zināmu laiku, taču ikviena dzīvē
- cilvēka vai suņa - ļoti svarīga ir viņa iemīļotā nodarbe, kurai tas
veltījis daudzus gadus. Atņemot to, pazūd dzīvesprieks un pat dzīves jēga.
Iemīļotā dzīvesveida maiņu pārdzīvo arī dzīvnieki, tādēļ ir ļoti svarīgi
neļaut viņiem justies liekiem, vairs nevajadzīgiem.
Lesijas treneris Ruds Vēdervokss savu veco
kolliju Palu ņema līdzi uz
filmēšanas laukumu pat tad, kad viņš jau bija kļuvis pavisam akls
un kurls.
.
Neredzamā,
tumšā puse
.
Ļoti daudz no notikumiem uzņemšanas laukumā tā
arī paliek skatītājiem neatklāti. Nav noslēpums, ka reizēm dzīvnieku
filmēšanā tiek
izmantoti arī nepatīkami un nežēlīgi paņēmieni, apdraudot aktiera
("Dzīvnieks jau ir tikai rekvizīts!") veselību un dzīvību. Daudzas no tā
dēvētajām "suņu filmām" ir balstītas uz sirdi plosošiem sižetiem un skatiem,
bet, lai ticami uzfilmētu
"ļoti nelaimīgu suni", tas tāds arī jāpadara
filmēšanas laukumā, citādi neizskatīsies
ticami un, izsakoties dramaturģijas "tēva" Konstantīna Staņislavska vārdiem,
skatītājam būs jāsaka "Ne verju!" ("Neticu!").
Vēl šobrīd ar nepatīkamām emocijām atceros
bērnībā skatīto padomju mākslas filmu "Baltais Bims, melnā auss". Kad to
noskatījos, ieslēdzos vannasistabā un raudāju. Jau vairāk nekā divdesmit
gadus veidoju suņu filmu kolekciju un arī pieminētais kino darbs tajā ir
atrodams, bet zinu pavisam skaidri, ka nekad vairs nespēšu to noskatīties
vēlreiz. Psiholoģiski smagāku darbu neesmu redzējis. Lai gan angļu seters
Stīvs, kas spēlēja Bimu, toreiz uz brīdi kļuva par slavenāko padomju kino
suni, zinot filmēšanas
aizkulises, šo filmu varu minēt kā vienu no piemēriem
filmēšanas "tumšās
puses" ilustrēšanai. Emocionāli nežēlīgā izturēšanās pret dzīvnieku noveda
pie viņa pāragras bojāejas. Skats, kurā Bima ekrāna saimnieks Vjačeslavs
Tihonovs (visiem zināmais Štirlics no sāgas "Septiņpadsmit pavasar mirkļi")
tēloja gultā mirtsošu personu, bet nelaimīgais Bims kā sajucis smilkstēdams
pārdzīvoja mirkļa traģismu un lēkāja apkārt, no suņa puses bija nebija
tēlojums, bet gan īsts pārdzīvojums. Kad vajadzīgais tika
uzfilmēts, aktieris
mierīgi piecēlās no gultas, bet Bims, redzot, ka ir tik nežēlīgi apmānīts,
apvainojās un apgūlās maliņā. Viņu nežēlīgi bija apmānījis cilvēks, kuru
viņš tik ļoti mīlēja! Filmā sunim pa īstam nācās pārdzīvot ne reizi vien un
angļu seters Stīvs pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem nodzīvoja pavisam maz.
Tik ļoti viņš emocionāli tika sagrauts
filmēšanas gaitā. Jāpiebilst, ka ainā, kurā
setera kāja tiek iespiesta dzelzceļa sliežu pārmijā, tuvojas vilciens un
suns izmisīgi cenšas atbrīvoties, tika izmantots dublieris.
Kā otru piemēru vēlos pieminēt fizisku
vardarbību pret bezšķirnes suni Karaju, kurš nospēlēja galveno lomu filmā
pēc Mihaila Bulgakova romāna "Suņa sirds" motīviem. Lai tas izskatītos
"nelaimīgāks", salā tam lika sēdēt uz ielas, ar ventilatoru pūta virsū
sniegu, imitējot puteni, vairākas reizes
pārfilmēja skatu, kurā kāds vīrs sunim
uzgāž virsū spaini ūdens, bet,
filmējot ainu, kurā profesors operē suni,
Šariks no narkozes gandrīz gāja bojā.
Par vardarbību var uzskatīt jebkuru darbību,
kas vērsta pret dzīvnieka gribu, radot viņā nepatiku un bailes, piemēram,
suņa grūšanu ūdenī vai nomešanu no tilta, imitējot viņa brīvprātīgu lēcienu.
Mēs, uzņemot "Fermas
kolliju piedzīvojumus" nekad neizmantojam situācijas, kad
dzīvniekiem ir jāpārdzīvo un jācieš, taču pasaules kino praksē šādu gadījumu
netrūkst vēl šobaltdien.
.
Formula
.
Darbs ar dzīvniekiem prasa ļoti labas novērošanas spējas un milzīgu
pacietību. Ne velti daudzi režisori nevēlas strādāt ar dzīvniekiem un
bērniem. Ja ar pēdējiem vēl var kaut ko sarunāt, tad ar dzīvniekiem
vajadzīgajā
brīdī tas var arī neizdoties. Visā pasaulē profesionāli kino dzīvnieku
treneri, tāpat kā mēs, gandrīz visu laiku velta darbam ar saviem
dzīvniekiem, tas ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu.
Man ir zvanījuši cilvēki, kas ir vēlējušies iegādāties kolliju kucēnu. "Mēs
gribam nopirkt Lesiju,"
sacīja viņi, "gudru un paklausīgu. Vai jums tādi kucēni ir?" Vēlme,
protams, ir visai cilvēcīga, taču jāsaprot, ka neviens kucēns nepiedzimst
par Lesiju, kurai
komplektā vēl turklāt nāk līdzi distances vadības pults ar pogām "Sēdēt!",
"Gulēt!", "Nedrīkst!", "Pie manis!" utt. Vai jūsu iegādātais kucēns kaut
mazliet līdzināsies Lesijai,
būs tieši atkarīgs no jūsu zināšanām, pacietības un ieguldītā darba. Formulu
varētu izteikt šādi: "Vairāk darba = vairāk
Lesijas".
.

.
Ja jūs šī tēma ir ieinteresējusi, iesaku
izlasīt tās turpinājumu
Fermas kinosuņa pamatiemaņas.
.

.
 |
|
|
|
.



.
|
|