1871 - 1880: Šērlija faktors  

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

1870-to gadu sākumā visās britu salās plauka un zēla suņu izstādes, bet nebija vienas kontrolējošas institūcijas, un noteikumus, kādi nu tie bija, izdeva

1876. gads, dalībnieki Kennelkluba aitu suņu pārbaudē

katras izstādes organizētāji. Suņu šķirņu izkopšana, šādi turpinot, būtu aizgājusi nebūtībā, ja vien  cilvēki nebūtu tik tālredzīgi. Viktorijas laikmetā bija daudzi tālredzīgi vīrieši un sievietes, kuri savā darbības laukā kļuva par leģendāriem vadoņiem, un suņu pasaulē šāds spēks bija Sevalis Evelīns Šērlija kungs no Etingtonparkas, Varvikšīras un Lofejas, Īrijā. Viņa ietekme bija būtiska, nodibinot 1873. gadā Kennelklubu, kas suņu šķirņu izkopšanai piešķīra

cienīgu statusu tādā mērā, kāds pārsniedza divpadsmit dibinātāju locekļu cerības, kuri nebija plānojuši neko lielāku kā vien izstāžu organizēšanas sabiedrību. Acumirklī tika pacelta standartu latiņa, ieviešot prasību visiem

Daļa no Ričarda Ansela gleznas „Aitu savākšana cirpšanai”, kurā atainoti 1870-to gadu darba kolliji

izstāžu dalībniekiem pieņemt pāris noteikumus, kuri veidoti ar mērķi veicināt sportisku uzvedību. Tā paša gada jūnijā Kennekluba pirmajā organizētajā izstādē Crystal Palace ēkā. Lūdz desmitgades beigām arvien vairāk jauno izstāžu organizāciju sabiedrību centās pieņemt tādas pašas vadlīnijas, un pakāpeniski izstādes tika reklamētas kā “Noritošas saskaņā ar Kennelkluba noteikumiem”. 

Kennelklubs spēra tālāku soli pretim suņkopības administrēšanai 1874. gadā, ieviešot “Ciltsgrāmatu”. Pirmais sējums tika iespiests retrospektīvi, ietverot ziņas par visām izstādēm, kas organizētas laika posmā no 1859-1873. gadam ieskaitot, ar uzvarējušo suņu aprakstiem, un pielikumā bija paplašinātā suņu izstāžu un izstāžu dalībnieku vadlīniju kopija. Pēc trim gadiem 1877. gadā Kennelklubs 

Artura Vardla ilustrācija – Charlemagne ar savu vectēvu no mātes puses – Cockie

mēģināja noformulēt Čempiona titulu, kuru bieži vien īpašnieki piesavinājās tāpat, kad to suņi ieņēma kaut vienu godalgoto vietu izstādē.

Improvizētas sacensības vai derības starp konkurējošiem sportistiem vienmēr ir bijuši Lielbritānijas lauku sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Pakāpeniski zemes īpašnieki sāka tās pārvērst par daudz formālākām sacensībām, iesaistot sporta suņus vai ieročus; daži īpaši „apgaismotie”  iekļāva arī aitu suņu darba paraugdemonstrācijas, tādējādi kliedējot mājas viesu garlaicību un veicinot darba šķiras izklaides dienās, kad negāja medībās. 

1873. gada nogalē Šērlija kungs aktīvi darbojās, pārliecinot savu draugu un Kennelkluba dibinātājbiedru  Ričardu J. Loidu-Praisu pievienot Aitu suņu pārbaudes ikgadējai Medību suņu pārbaužu norisei, kas  katru oktobri notika viņa Rveilas muižā, Balā, Ziemeļvelsā. Lai arī laika apstākļi bija tālu no ideāliem, pasākums piesaistīja lielu skatītāju pūli, nodrošinot popularitāti šai jaunajai 

Vero un Fan – abi tā laika uzvarētāji, lai gan Fan bija nenoliedzami krietni veiksmīgāks

izstāžu formai, un kopš 1873. gada Bala kļuva par pirmo oficiālo Aitu suņu pārbaužu vietu.

Nostiprinājuši savu slavu kā Medību suņu pārbaužu organizētāji, kā arī kā izstāžu organizētāju sabiedrība, Kenneklubs eksperimenta kārtā mēģināja pievienot Aitu suņu pārbaudes savam sasniegumu sarakstam 1876. gadā. Izreklamētais pasākums notika Aleksandra pilī Londonas centrā 30. jūnijā, un, lai arī ir informācija, ka tika pieteikti daudzi izstāžu kolliji, visas balvas, ieskaitot arī par eksterjeru, tika piešķirtas darba kollijiem no Velsas. Lielā mērā pateicoties zaudējumiem, kurus radīja slikti pieskatītās un pils teritorijā izmukušās Velsas kalnu aitas, šis pasākums nekad netika atkārtots, un kopš tās dienas aitu suņu pārbaužu organizācija ir atstāta lauksaimniecības kopienas rokās, padarot kollijus par pirmajiem upuriem izstāžu/darba dalījuma principam.

Kolliju popularitātes stabilais pieaugums 1870-to gadu laikā iedvesmoja arvien augošās izstāžu sabiedrības izdalīt dažādas klases. Izstāžu skaits bija vairāk nekā trīskāršojies no 5 līdz 17 izstādēm gada laikā, rosinot vairākus ievērojamus cilvēkus pievērsties šai šķirnei. Rezultāti bija skaidri redzami šķirnes tipa uzlabojumos līdz desmitgades beigām.

Izstāžu kolliji joprojām tika iegādāti ar nezināmu izcelsmi, šāds tipiskais ģeniālais piemērs bija desmitgades populārākais izstāžu kollijs Henshall’s Mec, vienīgais kollijs, kam vienā izdevumā tika piešķirtas divas atsevišķas ciltsgrāmatas vienības. Viņa garā, uzvaru pilnā, karjera sākās ar pirmo godalgu Birmingemas Suņu izstāžu sabiedrības organizētajā, prestižajā „Nacionālajā Izstādē” 1871. gadā, un kulmināciju sasniedza ar Čempiona klasi tajā pašā izstādē 1878. gadā. Meka pārējās uzvaras ietvēra arī pirmās trīs šķirnes Čempionu klases, pirmā no kurām notika pēc Kennelkluba ierosinājuma kluba paša „Nacionālajā Suņu izstādē” 1873. gadā, kur aitu suņus vērtēja Loida-Praisa un Lorta kungi.

Kennelkluba dibinātājs Šērlija kungs tāpat darbojās Garspalvaino kolliju biedrībā; viņa Trefoils, kura īsā, bet panākumiem bagātā izstāžu karjera ilga tikai vienu sezonu, ir droši vien pirmais kollijs, kuram ir atpazīstami ciltsraksti, ar ko arī var izskaidrot, kāpēc viņš parādījās teju visās nākotnes vaislas programmās. Mūsdienās jebkura kollija – garspalvainā vai gludspalvainā – izcelsmi var izsekot līdz pat Trefoilam pa tēva līniju.  Charlemagne, kura audzētājs ir Mr. J. Bissels, vēl viens kolliju šķirnes piekritējs, pirmo reizi parādījās izstāžu ringā Aleksandra pilī 1880. gada janvārī, ieņemot pirmo vietu Atvērtajā suņu klasē, īpašnieks bija S.E. Šērlijs. Debiju izstāžu ringā desmitgades nogalē piedzīvoja arī Šērlijam piederošā kuce vārdā Madge I, kas uzsāka savu spožo karjeru ar pirmo vietu Kucēnu klasē kucēm Kennelkluba izstādē 1880. gada jūnijā.

Gludspalvainie kolliji vienmēr bijuši tādi kā pelnrušķītes tips, bet „Lielajā Nacionālajā Suņu izstādē” Notinghemā 1872. gadā to skaits likās pietiekams, lai piešķirtu tiem atsevišķu klasi. Saskaņā ar tiesnešu Reja G. Hodžsona un Hedlija un Fišera kungu lēmumu, balvas tika piešķirtas suņiem Daybell’s Nett un Harrison’s Jim. Nozīmīgāks bija Volkera kunga kuce Waite, kas bija ierasta Gludspalvaino kolliju klases uzvarētāja; viņa arī bija ciltsmāte dinastijai, kas būtiski ietekmēja gan garspalvaino, gan gludspalvaino kolliju sākotnējo attīstību. Tomēr atsevišķas klasifikācijas trūkums netraucēja patiesajiem entuziastiem izrādīt savus gludspalvainos kollijus, kuces Yarrow un Fan spēja uzvarēt pat garspalvainos kollijus; īpaši Fan izrādījās par apskaužamo šķirnes pārstāvi, lai arī nav ziņu, ka viņa būtu tikusi izmantota vaislā.

Līdz ar izstāžu pārvēršanos par atzīstamu nodarbi, un, sabiedrībai sākot uztver suni kā sabiedroto un modes aksesuāru, suņkopība kļuva par jaunās elites pieņemamu laika pavadīšanas veidu; lielākā daļa audzētavu ietvēra dažādas šķirnes no visplašākajām suņu dzimtas ārēm. Attiecībā uz kollijiem pirmais iespējami nopietnākais audzētājs bija Henrijs Leisijs, kuru galvenokārt interesēja Black and Tan (Mančestras) terjeri, kuri tolaik tika izstādīti trīs izmēru grupās. Lai arī ar kollijiem viņš darbojās ne vairāk kā 5-6 gadus, viņš paspēja nodrošināt pamata ciltsmateriālu ar tādiem suņiem kā Bissell, Aswhin un Wheeler dotās desmitgades laikā. Viņa kuces Scott, kas pati bija ievērojama, uzvarām bagāta izstāžu kolliju pārstāve, un viņas māsa Clyde bija „d” līnijas dibinātājas, kas vēl šodien ietekmē kolliju šķirni abās Atlantijas okeāna pusēs. Šērlijs bija vēl viens entuziasts, kas veica ievērojamu ieguldījumu, īpaši tēvu līnijās, ar savu rūpīgi audzēto darba kolliju īru atzaru. Citi, kas padevās kolliju šarmam, bija V.V. Tomsons, Čārlzu brāļi, V. P. Arkraits, kura veikums bija zilā marmora krāsas akceptēšanas panākšana.

Viens no visbūtiskākajiem ieguldītājiem kolliju šķirnes attīstībā bija mācītājs Hans F. Hamiltons, kas iegādājās Hon. Everard Digby’s  kolliju audzētavu aptuveni 1878. gadā, nostiprinājās kā pirmais šķirnes specializētais audzētājs; viņa ciltsmātes Eva un Ruby III , abas Elsie mazmeitas, nodibināja ietekmīgo „a”  līniju, kurā iekļāvās arī tādas kuces kā jau pieminētā Madge I.

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0