Kennelkluba sākotnējie centieni izveidot suņu pārvaldes sistēmu nesastapās ar vispārēju atbalstu. 1880. gadā kluba ieviestā Reģistrācijas shēma nostiprinājās tikai ar laiku, un, lai gan vēlāk suņu audzētāji sāka novērtēt iespējas rezervēt vārdus ekskluzīvai 

Mūra ilustrācija: izstāžu dalībnieki Kolliju kluba 2. izstādē 1886. gada oktobrī

lietošanai tikai konkrētam dzīvniekam, vecākās paaudzes izstāžu dalībnieki šādas prasības uzskatīja par drakoniskām. Arī jau pieredzējušās izstāžu organizētājas biedrības aizdomīgi raudzījās uz institūciju, kas vēlējās ierobežot tikai to izstāžu iekļaušanu savā Ciltsgrāmatā, kas akceptēja viņu noteikumus. Īpaši Birmingemas Suņu izstāžu sabiedrība tik spēcīgi oponēja šādai dominēšanai, ka sāka apcerēt paši savas Ciltsgrāmatas izdošanu, taču, tā kā vairums lielāko sabiedrību akceptēja pastāvošo kārtību,  1885. gadā starp Kennelklubu un Birmingemas sabiedrību tika panākts tradicionāls britu kompromiss, kā rezultātā Birmingemai tika piešķirtas īpašas privilēģijas, garantējot 2 pastāvīgu Sabiedrības pārstāvju iekļaušanu Kennelkluba Vispārējā komitejā, kā arī īpašu statusa piešķiršanu Birmingemas Suņu izstāžu sabiedrības rīkotajām „Nacionālajām suņu izstādēm”, kas līdzinājās Kennelkluba pašu izstādēm.

kungs un mācītājs Hans F. Hamiltons; diezgan ātri tika ieviesti punktu standarti, pie kuriem jāpieturas topošajiem tiesnešiem. Sākotnēji kluba aktivitātes aprobežojās ar klašu izveidošanu izstādēs, izmantojot sabiedrības popularizētos specializētos tiesnešus, un ikgadējā „Kolliju kluba derbija” organizēšanu, kas, savienībā ar kādu lielāku izstādi, bija domāta tikai kucēniem. Līdz desmitgades vidum Kolliju kluba aktivitātes bija jau pietiekami labi iedibinātas, lai noorganizētu savu pirmo izstādu – nu jau pasaules slaveno „Challenge Trophy”, kurā tolaik balva tika vērtēta ar 60 ginejām, un pirmo reizi to saņēma V.P. Arkraits savu lielo, trīskrāsu uzvarētāju suni Rutland Kluba otrajā izstādē, kas notika laikā no 1886. gada 13.-15. oktobrim.

tādēļ arī audzētāji sāka vairāk pievērsties tieši izstāžu mērķiem audzētiem suņiem. Interese no Amerikas, kur bagātie īpašnieki kāroja sacensties ar labākajiem britu izstāžu dalībniekiem, tikai veicināja daudzu nopietnu uzņēmēju pievēršanos kolliju piekritēju pulkam, tai skaitā bija tādas slavenības kā Toms Strečs, ORMSKIR, un Hugo Ainskovs, PARBOLD, kuri galvenās kolliju aktivitātes novirzīja uz ziemeļrietumiem. Citi entuziasti, kas pievienojās kolliju brālībai, bija Sems Bodingtons, METVHLEY, kas iegādājās visu Čārlza Vīlera kolliju vaislas bāzi, un V. L. Čānss, GREAT ALNE, abi divi nāca no Birmingemas rajona, kamēr skotu frontes līnijas pārstāvēja Roberts Taits, WISHAW. Desmitgades visbūtiskākais kolliju piekritēju pulka ieguvums bija A.H. Megsons, kura vēlme būt labāko kolliju īpašniekam un spējas maksāt lielu cenu par to, kas viņam iepatikās, nopelnīja šim kungam unikālu vietu kolliju šķirnes vēsturē.

Izstāžu ringā čempioni Charlemagne un Madge I turpināja plūkt laurus desmitgades sākumposmā, abi suņi pierādīja sevī arī vaislas ziņā. Charlemagne dēls Eclipse, kas bija tuvradniecīgās krustošanas rezultāts, savu godu aizstāvēja, ne tikai uzvarot 16 čempionu klasēs, bet arī kļūstot par vienīgo kolliju suni, pie kura kuces tika vestas pat no Atlantijas okeāna otras puses, lai izmantotu viņa vaislas pakalpojumus.  Par spīti tam visam, Eclipse ietekme uz nākamajām paaudzēm neilga vairāk kā vienu vai divas paaudzes. Charlemagne mazdēls  Metchley Wonder ne tikai pārspēja Eclipse izstāžu rekordu ar 19 uzvarētām čempionu klasēm, bet arī deva ievērojamu ieguldījumu Trefoil līnijas dominējošās ietekmes nostiprināšanā. Pretstatā tam Ch Madge I un „a” līnija, no kuras šī kuce nākusi, bija dominējošā sieviešu dzimuma līnija visa 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa laikā un 20. gadsimta sākumā; šķirnes attīstību ievērojami ietekmēja tādas Madge I meitas kā Peggy II un Amy, kā arī metiena māsa Zulu Princess un pusmāsa Lady Clare. Citi ievērojami kolliji bija Arkraita kunga Blue Ruin, pirmais zilā marmora kollijs, kas ierindojās uzvarētāju rindās un aizēnoja citu krāsu pārstāvjus, 1888. gada 3.-6. jūlija Kennelkluba 31. Suņu izstādē savam uzvaru sarakstam pievienodams arī Kollija Kluba Challenge Trophy. Tomēr šīs desmitgades īstā garspalvainā kolliju zvaigzne bija trīskrāsu Rutland, pirmais Kolliju kluba Challenge Trophy ieguvējs, kura rekordu – 21 Challenge plus 6 čempionu klases – pārspēja tikai Ch Phreelancer Phrosty Moon Koridonā 2001. gadā.

Arī gludspalvainie kolliji piedzīvoja popularitātes uzplaukumu, regulāri tika organizētas atsevišķas klases, un vairāki garspalvaino kolliju īpašnieki savām komandām pievienoja gludspalvainos eksemplārus. Kamēr kuces dominēja uzvarētāju sarakstos,  Tomsona Ch Yarrow un Svinbērna Lassie turpināja veiksmīgo karjeru desmitgades sākumā, 1880; to gadu vidū to pārņēma Megsona Melody. Līdz desmitgades beigām Megsons parādīja trīskrāsu Pickmere – pirmo gludspalvaino suni, kas būtiski ietekmēja izstāžu rezultātus, uzvarot 17 Challenge klasēs, bieži vien arī konkurēdams ar garspalvainajiem kollijiem. Gludspalvaino kolliju entuziastiem vēl nozīmīgāks solis bija Hestija kunga iesaistīšana, kura slavenā suņu audzētava HERDWICK pirmo reizi publikai tika prezentēta 1889. gadā.

Desmitgadei tuvojoties noslēgumam, kolliju popularitāte nonāca divu šķirņu miermīlīgo publikāciju paēnā. 1888. gadā iznāca pirmā publikācija  L. Upcott Gill Londonas izdevniecības paspārnē  - Hjū Dalziela „The Collie - its History Points and Breeding” (Kollijs – vēstures punkti un audzēšana), vēlāk to izdeva vēl 4 reizes, divas no kurām atjaunoja J. Makstē. Vēl būtiskāks izdevums bija Raudona Lī „A History and Description of the Collie or Sheep Dog in his British Varieties” (Kolliju vēsture un apraksts jeb aitu suns tā britu paveidos), kuru daiļi ilustrēja Artūrs Vardls un izdeva Horass Kokss 1890. gadā. Visi sekojošie šķirnes vēsturnieki bieži vien citēja katru no šīm grāmatām, abas no kurām pašlaik ir reti sastopamas.