1891 - 1900: Ēras beigas  

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Desmitgade sākās ar Čārlza Krafta ielūgumu piedalīties pirmajā ikgadējā „Lielajā Starptautiskajā Suņu izstādē”, kas notika Lauksaimniecības zālē, Islingtonā, Ziemeļlondonā trīs dienas, sākot no 1891. gada 11. februāra. Uz šo ielūgumu tolaik atsaucās 2437 dalībnieki, desmitā daļa no mūsdienu dalībnieku skaita; rekordu sasniedza gan dalībnieku, gan skatītāju skaits, kurā iekļāvās arī karalisko namu pārstāvji no visas Eiropas, un klašu uzvarētājus apbalvoja ar skaisti izstrādātām balvu kartēm, kuru autors bija slavenais suņu mākslinieks Artūrs Vardls.

Sākotnējos suņu izstāžu pasākumus atspoguļoja vai nu sporta žurnālos kā „The Field” vai vispārējos fotohronikas izdevumos kā „London Gazette”, bet jau 1890-to gadu sākumā izstāžu pasaule bija tiktāl nostiprinājusies, lai izveidotu specializētu

„Ladies Kennel Journal”, 1. izdevuma vāka attēls

publikāciju formu. Iespējams, pirmais iknedēļas izdevums, kas atbilda šai kategorijai, bija „The British Fancier”, kas bija vērsts uz mājputnu un baložu audzētājiem, papildus aptverot arī suņaudzētāju pasaules notikumus, tā kā direktorātā ietilpa tādi kolliju šķirnes entuziasti kā T.H. Strečs, I.N. Vudiviss un Dr. Geo. Makgils.

Līdz 1890-to gadu vidum  “The British Fancier” redaktors Teo Mārpls pārliecināja pāris savus suņkopības biedrus-entuziastus, tai skaitā seru Hamfriju F. de Trefordu no Bārtas, kas pats bija kolliju šķirnes piekritējs, izveidot jaunu izdevniecību, kas spētu ražot suņu pasaules notikumiem veltītu iknedēļas avīzi. Pirmo reizi „Our Dogs”, kuras redaktors bija Mārpls, parādījās avīžu stendos 1896. gada 5. janvārī, un turpina kalpot par suņu pasaules vēstnesi vēl līdz šim, tā kā joprojām pieder atlasītai suņkopības entuziastu komandai.

Ja sākotnēji izstāžu ringos dominēja vīrieši, 1890-tajos gados tajā iesaistījās arvien vairāk sieviešu atbalstītāju, daudzas arī no aristokrātijas aprindām. Nav pārsteigums, ka šīs neatkarīgi noskaņotās, izglītotās dāmas nolēma apvienoties Lēdiju Kennelasociācijā, izveidojot arī kluba mītni un iekšējo

Heatherfield Tip – pirmais kollijs-čempions, kas titulu ieguvis saskaņā ar 1890’tajos gados ieviestajiem noteikumiem

žurnālu „The Ladies Kennel Journal”, vienā brīdī pat mēģinot izveidot arī savu Ciltsgrāmatu un Reģistrācijas sistēmu. Šāda apņēmība acīmredzot satrauca Kennelklubu, kas līdz desmitgades beigām izveidoja savu Kennelkluba lēdiju atzaru Ņūkastlas Hercogienes vadībā, ar atsevišķām telpām Kennekluba ēkā.

Viktorijas ērai tuvojoties beigām, radikālas reformas izstāžu struktūrā un čempionu titulu piešķiršanas procedūrās nokļuva Kennelkluba aktuālo darbu saraksta augšgalā, un konkrētās reformas tika formāti izsludinātas sekojošā veidā: 

„Kennelkluba komiteja izvēlēsies un publicēs „Kennel Gazette” to izstāžu sarakstu, kas tiks nosauktas par Čempionāta izstādēm. Izvēlēto izstāžu komitejām jānodrošina tādas šķirnes vai šķirņu paveidu klasēs, kādus noteiks Kennelklubs, čempionāta balvas, kuras balvas tiks piešķirtas bez papildus dalības maksas, labākajam šķirnes vai paveida sunim izstādes ietvaros, papildus jebkādai citai balvai vai balvām, kuras suns varētu būt ieguvis,

Ch Rufford Ormonde (vēlāk: Ormskirk Ormonde)

sacenšoties sev atbilstošajā klasē. Suns, kas ieguvis trīs augstāk minētās čempionāta balvas, iegūst Čempiona titulu”.

Es nevaru atrast nekādas norādes par to, ka šai jaunajai pieejai čempiona statusa piešķiršanai bija jābūt spēkā vienlaikus ar iepriekšējo, taču liekas, ka atlasītās  izstādes sākotnēji varēja izvēlēties, vai īstenot šo jauno prasību, un tās izstādes, kurām netika piešķirt šāds paaugstināts statuss, turpināja iekļaut Challenge klases, ļaujot tai izstāžu struktūrai un apbalvošanas sistēmai, kas līdz šai dienai veido lielāko daļu no Apvienotās karalistes izstāžu struktūras, laika gaitā pastāvēt ar panākumiem. Līdz desmitgades beigām Čempionātu izstāžu skaits pieauga no sākotnējām 6 izstādēm (kurās piedāvāja Čempionāta balvas, lai gan tās zināmā mērā aprobežojās ar vienu pašu balvu par Labāko kolliju vai pat Labāko Aitu suni, kad pievienoja Vecanglijas Aitu suņu klasi) līdz 22 izstādēm, kurās nu izsniedza Challenge apliecības vai nu garspalvainajiem vai gludspalvainajiem kollijiem, un, lai arī joprojām tika piešķirta viena balva par Labāko šķirnes suni vai Labāko kolliju neatkarīgi no apmatojuma tipa, arvien ierastāk kļuva pasniegt balvas pāriem, pa vienai balvai katram dzimumam, it īpaši garspalvaino kolliju klasē. 

Gludspalvainais sabuļkrāsas (ar baltu) suns Heatherfield Tip bija pirmais kollijs, kas, saskaņā ar jaunajiem noteikumiem,  tika pasludināts par Kolliju Čempionu neatkarīgi no apmatojuma tipa – vienīgais kollijs, kas ieguvis britu titulu pēc divām atšķirīgām sistēmām. 

Citas izmaiņas reģistrācijas un Ciltsgrāmatas iekļaušanas principos iekļāva apnicīgā ieraduma izskaušanu mainīt vārdus neskaitāmas reizes – līdz 

Ch Ormskirk Emerald

ar Ciltsgrāmatas numura piešķiršanu tas vairs nebija iespējams. Pirmo reizi Ciltsgrāmatas kvalificēšanās tika ierobežota uz suņiem, kuri saņēmuši balvas vai nu Atklātajā vai Ierobežotajā klasē, un kuru ciltsrakstos bija tikai reģistrēti vaislas suņi; iespējams, tas tika darīts, lai veicinātu izstādēs nepieteikto vaislas dzīvnieku reģistrēšanu. Vēl viens piemērs tam, kā izstāžu pasaule pietuvinājās mūsdienās pastāvošai, bija vairāku jaunu izstāžu sabiedrību izveidošanās, kas pašlaik redzamas izstāžu kalendāros, un vairāku revolucionāru procedūru ieviešana.To skaitā bija arī pazīstamu šķirnes speciālistu norīkošana tiesāt tādas populāras šķirnes kā kollijus; Mančestras Suņu izstāžu sabiedrība spēra pat vēl drosmīgāku soli un iesaistīja dažādus specializētos tiesnešus garspalvainajiem un gludspalvainajiem kollijiem. 

Jau vairākus gadus audzētāji pievienoja savas audzētavas nosaukumu, kas bieži vien vēstīja par tās izcelsmi, arī savu suņu reģistrētajos vārdos, bet tikai 1890-to gadu vidū Kennelklubs oficiāli apstiprināja šo procedūru. 1894. gadā tika ieviests „Audzētavu nosaukumu reģistrs”, kas varēja tikt pielietots gan kā priedēklis vai piedēklis, un, samaksājot nelielu maksu, tā īpašniekam tika solīta nosaukuma aizsargāšana no trešo pušu vārda neatbilstošas izmantošanas.

Pirmais reģistrēto audzētavu nosaukumu saraksts, kas tika publicēts Ciltsgrāmatas XXII izdevumā, ietvēra tādu slavenu kolliju audzētavu nosaukumus kā BARWELL, CANUTE, EDGBASTON, GREAT ALNE, HERDWICK, METCHLEY, ORMSKIRK, SEFTON un SOUTHPORT.

Viktorijas laikmeta pēdējā desmitgadē kolliju pasaule sasniedza vēl nepieredzētu popularitāti. It īpaši šķirnes amerikāņu pielūdzēji bija gatavi maksāt nesamērojamas summas par jebko, kas spētu iegūt galveno britu balvu, tādējādi veicināja jaunu biedru pievienošanos kolliju piekritēju pulkam, ieskaitot arī H.E. Pekvudu, BILLESLEY, Polloka brāļus, DOON, A. H. Mūru, LEEK, Dž. Aņū, Old Hall, F.P. Brērliju, PORTINGTON, F. Bārlovu, YARDLEY, Dž. K. Daleišu, EKKWYN un A. Danmoru, IRTHLINGBORO.

Mazākas audzētavas, kas bieži vien bija to „skolotāju” atzarojumi, izplatījās pa visu valsti, nodrošinot pazīstamākās audzētavas ar piemērotiem izstāžu kandidātiem. Reģionālajos šķirnes klubos radās pēkšņs intereses pieaugums; bieži vien šie klubi funkcionēja ārpus Kennelkluba kontroles, un, lai arī tikai Īru kolliju klubs turpina pastāvēt mūsdienās, zināms skaits audzētavu tolaik noorganizēja labi apmeklētas izstādes, neliela daļa no kurām pat ieguva čempionāta statusu.

Nav nekāds pārsteigums, ka tik populārā šķirnē desmitgade noslēdzās ar ievērojamu uzvaru un rekordu skaitu. Garspalvaino kolliju vidū pirmā Krafta izstāde (1891. gadā) iezīmējās ar Christopher un Grace III (kas vēlāk bija pazīstama kā Ch Sefton Grace un joprojām ir šķirnes visveiksmīgākā izstāžu kuce), kas iekļauti gan Suņu, gan Kuču Challenge klasēs, būdami Challenge Sertifikāta priekšgājēji un vienīgie metiena radinieki, kas dalīja galvenās balvas vienas izstādes ietvaros.

Tāpat 1891. gadā brālis un māsa, lai gan no dažādiem metieniem, garspalvainie Ormskirk Dolly un Amazement katrs ieguva Kollija kluba „Challenge Trophy” balvu un bija pirmais pāris no vieniem vecākiem, kas ieguva šādus titulus; tad septiņu mēnešu laikā 1893. gadā viena metiena māsas Chorlton Phyllis un Precilla kļuva par pirmajiem viena metiena suņiem, kas ieguva šādu balvu.

Chorlton Precilla atkal nokļuva uzmanības lokā, kad ieguva pirmo Čempionāta balvu, kas jebkad piešķirta šķirnei paša Kennelkluba organizētā izstādē, kas notika trīs dienas no 1893. gada 24.-26. oktobrim. Citi ievērojami kolliji bija jau pieminētais gludspalvainais Heatherfield Tip, Gyp & Nip, Gold Nugget un Village Girl, bet desmitgades zvaigzne bija garspalvainais sabuļkrāsas ar baltu Ch Ormskirk Emerald, kura 22 Challenge sertifikāti kļuva par rekordu, kas noturējās gandrīz 100 gadus.

Spēja mainīt suņu vārdus apgrūtina izcilāko audzētavu novērtēšanu, bet Hugo Ainskova PARBOLD audzētava izcēlās desmitgades laikā, lai gan bieži viņa kollijiem tika piešķirti citi vārdu piedēkļi. Tolaik, tāpat kā mūsdienās, meklējot piemērotus vaislas ciltstēvus, audzētāji tiecās izvēlēties sevi pierādījušus dzīvniekus,  piemēram, kā Edgbaston Excelsior, Fox & Marvel, Portington Bar None, Stracathro Ralph, Finsbury Pilot, Heather Ralph, un Wellesbourne Councillor & Conqueror, kā arī Ormskirk Emerald, kas līdz desmitgades beigām ieguva īpašu popularitāti. Vienmēr ir daudz grūtāk atlasīt visizcilākās vaislas kuces, tomēr „a”, „c” un „7” līnijas turpināja būtiski ietekmēt šķirni, kamēr skotu audzētāji šajā katlā iemeta arī Panmūra-Gordona Hamish III („d” līnija).

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0