1901 - 1910: Edvarda laikmeta 

 ausma

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Britu pilsoņiem 20. gadsimta sākums atnesa dziļas skumjas, sērojot par Karalieni Viktoriju un kopā ar viņu aizejošās ēras spožumu, jaunā Karaļa Edvarda ērai vēl bija neskaidra nākotne. Edvards VII un viņa skaistā dāņu izcelsmes sieva Karaliene Aleksandra jau bija labi iesvētīti suņu audzēšanas lietās, pirms vēl kāpa tronī, lai vēstītu par nacionālām izmaiņām, liekot lielāku uzsvaru uz labu attiecību izveidošanu ar robežām tuvākajām valstīm, nevis Impērijas paplašināšanu

Karaliene Aleksandra, karaliskās ģimenes mazbērni un suņi

nezināmās tālēs. Jaunā monarha dedzība un aktīvā iesaistīšanās draudzīgu attiecību nostiprināšanā ar Eiropu veicināja interešu izplatīšanos suņu pasaulē, un, tāpat kā Amerikā, Eiropas suņu audzētāji pievērsa skatus Lielbritānijas izcelsmes izstāžu ringu uzvarētājiem. Pat Austrālija un Jaunzēlande sāka lūkoties uz šo valsti, lai iegādātos jaunu vaislas materiālu, un kolliji ieņēma arvien populārākas šķirnes statusu. Kennelklubs, kuram nācās pielāgoties jauniem apstākļiem pēc tā dibinātāja Sevalisa Evelīna Šērlija negaidītās un pēkšņās nāves, gadsimta pirmos gadus pavadīja, saliedējot iepriekšējā dekādē notikušās izmaiņas. 

Plašākā suņkopības frontē karantīnas ieviešana ar mērķi valstī izskaust trakumsērgas postu efektīvi izjauca visas Kennelkluba perspektīvās ambīcijas uz suņkopības lietu kontrolēšanu pasaules mērogā. Šo pasākumu veiksme bija nenoliedzama, par

R.S. Pigins ar savu slaveno garspalvaino kolliju Ormskirk Charlie – abi regulāri piedalījās agrīnā perioda aitu suņu pārbaudēs

spīti tam, ka tie izolēja Apvienotās Karalistes suņu pasauli uz veselu gadsimtu. Pašmājās britu entuziasti atrada konkurentu „Our Dogs” izdevumam, sākot laist klajā jaunu iknedēļas avīzi, kas veltīta visām ar suņiem saistītajām lietām. „Illustrated Kennel News”  ātri ieguva lasītāju atbalstu, pateicoties skaistajām R. H. Mūra ilustrācijām un kolliju atbalstītāja Džordža R. Krēla iekļaušanai vadības komandā. 

Starptautiskā mērogā audzētavu īpašniekiem, kas turpināja cīnīties pret infekciju slimībām, varētu piedot eiforiju par paziņojumu, ka ir atklāts iedarbīgs līdzeklis pret suņu trakumsērgu, kas spētu imunizēt arī veselos dzīvniekus. Diemžēl, šī sajūsma izrādījās pāragra, jo līdzeklis bieži vien izrādījās tikpat nāvējošs kā slimība pati, it īpaši, ja tika dots kucēniem, kas rosināja īpašniekus turpināt

Ch Wishaw Leader – Krafta „Challenge Bowl for Best Champion” uzvarētājs

pastāvošo praksi turēt vaislas kuces krietni tālu no pārējiem audzētavas suņiem vai ievestajām kucēm, un daudzi turpināja specializēties vai nu tikai audzēšanā vai tikai izstāžu darbā, turklāt pēdējā pulka pārstāvji iepirka suņus ar jau zināmu izcelsmi. 

Kolliju aprindās Aitu suņu pārbaudes jau sen bija lauku dzīves neatņemama sastāvdaļa kā veids, kādā demonstrēt aitu gana un viņa suņa darba spējas, taču nu tā tīri vietējais statuss sāka mainīties pēc tam, kad angļu un skotu sāncenšu grupa satikās, lai pārrunātu šī sporta nākotni. 1906. gadā tika nodibināta Starptautiskā Aitu suņu sabiedrība, kuras mērķis bija uzlabot Darba kolliju apmācības metodes un darba spējas, kontrolējot,

Ch Babette of Moreton – pirmais gludspalvainais kollijs, kas ieguvis Challenge Trophy balvu

organizējot un standartizējot pasākumus visās Britu salās, tādējādi arvien paplašinot plaisu starp darba un izstāžu kollijiem, pēdējie no kuriem vairs netika pielaisti pie dalības oficiālās pārbaudēs.

Uz citādi skaidrajām debesīm sāka pulcēties negaisa mākoņi, kad skotu audzētāju grupa sāka popularizēt maza izmēra fermas suņus, kuri, pēc šīs grupas apgalvojumiem, bija cēlušies no Šetlandes salām. Jau esošajiem kolliju izstāžu dalībniekiem ne īpaši iepatikās piedāvātais šķirnes nosaukums – Šetlandes kollijs, un suņu, kā arī lauku prese pārplūda ar sarkasmu, kad katra no iesaistītajām pusēm apvainoja otru visādos grēkos. Raksturīgais britu kompromiss galu galā atrisināja šo strīdu draudzīgā veidā, bet tikai tad, kad jaunās šķirnes atbalstītāji piekrita mainīt tās nosaukumu uz „Šetlandes aitu suns”. 

Par spīti tam visam kolliju popularitāte globālā mērogā turpināja piesaistīt jaunus piekritējus. To starpā bija tādas personas un audzētavas kā V.T. Horijs, BOSTON/TYTTON., - Dž. Roksburgs, ANNADALE, - R.H. Lords, SEEDLEY, - P.M. Devesona-Džonsa, MORETON un R. Dž. Hausons, EASTWOOD, visi no kuriem guva ievērojamu ietekmi 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, nosakot kolliju šķirnes attīstību tālākajos gados. Kolliju uzvarētāju vidū bija tādi 

Yardley Blue Devils

slaveni garspalvainie suņi kā Barwell Masterpiece, Scalp Hero, Wishaw Clinker, Southport Sample, Squire of Tytton, un kuču aprindās - Seedleys Constance, Sylvia un Sapphire. Tomēr 1906. gada Ch Wishaw Leader uzvara Krafta izstādē bija visspožākā, jo suns saņēma ne tikai CC ar “Best of Breed” (Šķirnes labākais suns) no specializētā tiesneša Dž. S. Daleiša ELLWYN, bet arī titulus “Labākais suns ne-sporta grupā” un “Challenge”  kausu par Labāko Čempionu, kas ir priekštecis “Best in Show” balvai; pirmo reizi šādas balvas tika pasniegtas, tiesnešu žūrijā esot F. Grešamam un L.P.S. Astlejam, kuri savos sākotnējos suņu audzēšanas karjeras gados aizrāvās tieši ar kollijiem.

Gludspalvaino kolliju ringos laurus plūca Canute Perfection,
Sunnybrae Perfection, Eastwood Eminent & Extra, Quality of Dunkirk, Stockport Connie, kā arī Eleanor & Julien no Monforth
audzētavas, taču īstā zvaigzne izrādījās Babette of Moreton, kuras vārds kolliju vēsturē iezīmējas ar to, ka tas bija pirmais gludspalvainais kollijs, kas ieguva Challenge Trophy balvu Kolliju kluba izstādē 1902. gadā, pirms tam 1901. gadā iegūstot 10 no 22 Čempionāta / Challenge balvām, kas piešķirtas gludspalvainajiem kollijiem.

Tā kā ārzemju, it īpaši amerikāņu audzētavu īpašnieki sacentās, lai iegādātos labāko britu līniju pārstāvjus, vienam vaislas sunim bija grūti nodibināt dominējošu līniju; tie, kam izdevās atstāt  jebkādu iespaidu, bija čempioni Parbold Piccolo, Anfield Model un Squire of Tytton, visi no kuriem veica ceļojumu pāri Atlantijas okeānam pēc īsas vaislas karjeras, Parbold Piccolo pazuda īsi pēc ierašanās un nekad netika atrasts. Tā kā daudzas no senākajām kuču līnijām sāka izjukt, jaunas stājās to vietā, „d” un „7” līnijas ieguva arvien lielāku popularitāti, kamēr Roberta Old Lassie (1. līnija) un Bella Stanhope Village Belle (13. līnija) sāka parādīties būtiskākā līmenī.

Reģionālie šķirņu klubi kādu laiku bija zēluši un plaukuši, gan Kennelkluba kontrolē, gan ārpus tās; vairāki nupat nodibināti klubi kā Birmingemas pilsētas kolliju klubs aktīvi darbojās tikai īsu brīdi, bet 1906. gadā izveidotais Londonas un Provinces kolliju klubs, kas pašlaik ir vecākā Lielbritānijas Kenneklubā reģistrētā Kolliju savienība, turpina kalpot kolliju kopienas nolūkiem dienvidaustrumos. Tieši pasaules mēroga piekrišana apvienotajām Britu aitu suņu šķirnēm deva dzīvotspēju ideju par „Collie Folio”. Tas iznāca reizi mēnesī, pastāvēja par sludinājumu un reklāmu naudu, sākotnēji piederēja un to rediģēja slavenais suņu fotogrāfs Tomass Beikers, un pēc Beikera nāves izdevums pārgāja Sautportas V. E. Meisona rokās. Pilnībā ilustrēts, savam laikam ļoti progresīvs žurnāls bija viens no visuzticamākajiem un detalizētākajiem informācijas avotiem tajā laikā. 20. gadsimta sākumā „Our Dogs” laikraksta izdevniecība sponsorēja vairākas ievērojamas šķirnes monogrammas. Bagātīgi ilustrētā H.E. Pekvuda (BILLESLEY) „Show Collies – Rough and Smooth Coated – A Complete History” (Izstāžu kolliji – garspalvainie un gludspalvainie – pilna vēsture) ir zināma kā šķirnes klasikas gara darbs. Kolliju agrīnā vēsture un attīstība tajā aplūkota tik sīki, ka vēsturnieki nespēj beigt citēt no šīs grāmatas lapām.

Par spīti kolliju vispārējai popularitātei, zilā marmora īpatņu veiksme, īpaši garspalvaino kolliju vidū strauji kritās kopš laika, kad Blue Ruin saņēma Challenge Trophy balvu 1888, šīs skumīgās tendences iemesls bija saistīts ar Arkraita kunga lēmumu vairāk pievērsties saviem slavenajiem pointeriem un 1890. gadā likvidēt kolliju audzētavu. Par laimi, krāsas izzušanu lielā mērā novērsa līdz desmitgades beigām, kad zilā marmora krāsas kolliji atkal bija redzami ringos, sacenšoties ar citiem kollijiem. Krāsas ievērojamā atdzimšana lielākoties norakstāma uz Freda Bārlova (YARDLEY)  centieniem, kurš, meklējot Arkraita audzētavas paliekas, atklāja Blue Devils, pievienodams tā vārdam savas audzētavas priedēkli. Iespējams, šķiet jocīgi, ka ikreiz, runājot par doto krāsu, atsauces tiek dotas uz Brekenberija Scot, kuru Arkraits plaši izmantoja sākotnējos centienos uzlabot šķirni. Scot mazdēls – Blue Devil – reti tiek pieminēts, lai arī viņš viens pats praktiski atjaunoja zilā marmora faktora dzīvotspēju pēc tam, kad Bārlovs ar nelielu biedru grupu nolēma katru viņiem piederošu pieņemama līmeņa kuci pārot tieši ar šo suni, neatkarīgi no krāsas, bet paturot no metiena tikai zilā marmora kucēnus. Krāsa saņēma vēl vienu „uzmundrinājumu” no Garspalvaino Zilā marmora kolliju kluba, kurš izplatīt doto krāsu, atbalstos īpašu klašu izveidi, kas veltītais tikai zilā marmora kollijiem. Līdz desmitgades beigām šāds atbalsts bija pietiekami spēcīgs, lai veicinātu klubu pašam sponsorēt savu izstādi, kas notika sadarbībā ar Birmingemas Suņu izstāžu savienības rīkoto „Nacionālo izstādi”  1910. gada janvārī.

 

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0