1911 - 1920: Juku laiki 

 

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Kamēr vairākums britu pilsoņu gaidīja jaunā karaļa kronēšanu 1911. gadā, kolliju pasaule turpināja sērot Edvarda VII dēļ, kura nāve pēc deviņiem tronī pavadītiem gadiem atņēma karaliskā nama patronāžu, ko kolliji baudīja jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Starptautiskajā frontē šī 20. gadsimta otrā desmitgade visvairāk iezīmējās ar Eiropas konfliktiem, kas aptvēra visu kontinentu, tai skaitā 

Dienesta suņu ierakumu apmācība

Lielbritāniju, galu galā skarot arī Britu Impērijas un Ziemeļamerikas pilsoņus. Miljoniem cilvēku nekad neatgriezās vairs pie savām ģimenēm, un neskaitāmi jauni vīrieši bija tik smagi fiziski un / vai garīgi ietekmēti, ka tiem vairs nebija iespējas turpināt normālu dzīvi.

Ja neskaita kolliju plūsmu, kas devās pāri Atlantijas okeānam, audzētavām samazinot vaislas dzīvnieku skaitu, suņu pasaule nepiedzīvoja īpašus satricinājumus, līdz grūtības piesaistīt audzētavām darbiniekus, nodrošināt  pārtikas krājumus un ceļošana uz un no izstādēm sāka apgrūtināt audzētavu īpašnieku dzīvi. 

Karaklausības ieviešana vientuļiem vīriešiem, kas izraisīja patriotisma jūtu uzplūdus, lika Kennelklubam atcelt visas ar suņiem saistītās aktivitātes, ieskaitot reģistrēšanu, izņemot gadījumus, ja kucēni dzimuši pēc licences laika posmā no 1917. gada sākuma līdz 1920. gada pavasarim. Šo pasākumu pilnās sekas britu suņu pasaule sajuta tikai nākamajā desmitgadē. Karalaika ierobežojumu upuris bija arī žurnāls „Collie Folio”, kas nespēja izturēt īpašnieku Meisona un Stensfīlda

Kollijs sardzes postenī

izvirzītos augstos standartus, līdz ar Kennelkluba aktivitāšu pārtraukšanu, žurnāla slēgšana 1917. gadā bija neizbēgama, tā kā kolliji palika bez sava visietekmīgākā rupora.

Dzīvnieki vienmēr ir spēlējuši nozīmīgu lomu kara laikos, un suņi, ieskaitot kollijus, šajā jomā ieņēma īpašu statusu. Tikai Pirmā pasaules kara laikā  Britu armija sāka aktīvi izmantot suņus; sākoties šim konfliktam, Edvīns H. Ričardsons, kas pats bija atvaļināts majors un „dižciltīga fermera” dēls ar

 interesi par suņu apmācību un zināšanām par vācu armijā izmantotajām metodēm, galu galā pārliecināja Britu Kara biroju sponsorēt izvēlēto suņu apmācību. Ričardsonam piešķīra pulkvežleitnanta  pakāpi, un viņš nodibināja Kara suņu apmācības skolu Šūberīnesā, Kentā, lai apmācītu suņus, lielākoties klaidoņus no dažādām Britu salās izmētātām patversmēm, pārnēsāt ziņojumus un 

Ch Poplar Perfection

provīziju vai pildīt sarga pienākumus, brīdinot personālu par ienaidnieka tuvošanos. Šā darba pildīšanai sunim bija jābūt labā fiziskā formā, modram, vidēja auguma, ar labu dzirdi, asu ožu, kā arī spēcīgi izteiktiem mājās atgriešanās instinktiem, un šā iemesla pēc kolliji tika uzskatīti par īpaši piemērotiem, ja ņem vērā to laika apstākļiem piemēroto kažoku, kas palīdz izdzīvot mitros, aukstos laika apstākļos, kādi nereti sastopami kara ierakumos.

Visi kolliju klubi pieņēma jaunos, papildinātos un vienotos Punktu standartus, ar ko kolliju pasaulē desmitgade iesākās uz augsta viļņa, jo pēc Kennelkluba „Pārstāvju palātas” paziņojuma saņemšanas visa administrācija bija divus gadus cītīgi strādājusi pie tā, lai šīs valdošās institūcijas vēlmi īstenotu dzīvē. Kolliju kluba pārstāvju un galveno audzētavu īpašnieku komitejas izstrādāto punktu skalu aizstāja ar jaunu punktu, kas detalizēti aprakstīja šķirnes vispārējo raksturu un izskatu. 

Vēl viens jauninājums bija krāsu punkta ieviešana, detalizēti nosakot, kas tiek uzskatīts par nepieņemamu. Šis standarts tika uzņemts ar nenoliedzamu labvēlību, jo palika spēkā līdz pat 1950. gadam, kad Kennelklubs, uzņemoties atbildību par visu šķirņu standartiem un autortiesības uz tiem, ieviesa savu jauno versiju. Populārā Kolliju kluba prezidenta mācītāja Hansa F. Hamiltona (WOODMANSTERNE), viena no pirmajiem kolliju 

Ch Eastwood Extra, gludspalvaino kolliju CC rekorda īpašnieks vairāk nekā 70 gadu garumā

speciālistiem,  nāve 1912. gadā pārrāva pēdējo saikni ar šķirnes pirmlicējiem, apbēdinot kolliju entuziastus, kas aktīvi atsaucās uz Džona H. Žaka, Kolliju kluba sekretāra, aicinājumam veikt ziedojumus, kas nepārsniedz 1 gineju (£1.05) pastāvīgas memoriālās balvas izveidošanai. Mācītāja Hansa F. Hamiltona memoriālā balva (The Rev Hans F. Hamilton Memorial Challenge Trophy) ir izcils sudraba kauss ar trim rokturiem uz 14.5 collas (37cm) augsta cokola, sver 49.5 unces (1403 g), un mūsdienās to ik gadu martā pasniedz Rezerves „Best in Show” uzvarētājam Britu Kollija kluba čempionāta izstādē. 

Pāris jauni vārdi pievienojās kolliju atbalstītāju sarakstiem, ieskaitot mācītāju Sleiteru, kas bija pazīstams ar saviem MOUNTSHANNON zilā marmora kollijiem, I. Džonsas jaunkundzi, TREFFYNNON un Dž. Vūseja kungu, St. HELENS, bet divi vārdi, kas acumirklī ienāca prātā ikvienam, bija V.V. Stensfīlds un viņa LAUND audzētava, kas pazīstama pasaulē ar garspalvainajiem un gludspalvainajiem kollijiem, un Freda Robsona EDEN kolliju audzētava. Abas audzētavas nostiprinājās pēdējās desmitgades nogalē, dominēja arī šajā un nākamajās desmitgadēs.

Tā laika pazīstamākie kolliji bija Chs Seedley Stirling, Laund Limit, Magnet, Eden Extra, Porchester Blue Sol un Calder Bank Special, bet īpaši ievērojami bija garspalvainā kollija Poplar Perfection panākumi, kas pārspēja visus mūsdienu kollijus abās Atlantijas okeāna pusēs, noslēdzot 1920. gadu ar tituliem Vale of Conwoy  Blackpool izstādi, saņemot pirmo Challenge sertifikātu no Hjū Ainskova (PARBOLD) rokām Krafta izstādē 1917. gadā, tādējādi kļūstot par pirmo kolliju, kas saņēmis titulu, ieguvis Challenge sertifikātus abās Pirmā pasaules kara pāršķeltajās suņu pasaules pusēs.  Laund Logic sasniegumi bija vēl ievērojamāki, jo suns saņēma 8  no 17 Challenge Sertifikātiem, kas piešķirti vīriešu dzimuma garspalvainajiem kollijiem 1920. gadā, ieskaitot pirmo pēckara Challenge sertifikātu, kuru F. Noriss piešķira Kensingtonas Suņu sabiedrībai. LAUND audzētava īpaši veiksmīgi darbojās tajā gadā, kas sekoja tieši izstāžu atsākšanas gadam pēc Pirmā pasaules kara, savācot 13 Challenge sertifikātus ar trīs dažādiem garspalvainajiem kollijiem, kā arī 5 Challenge sertifikātus ar kuci Laund Likeness, kas kļuva par pirmo pēckara garspalvaino kolliju, kas savākusi nepieciešamās balvas titula iegūšanai.

Tomēr šie sasniegumi nobāl, salīdzinot ar Stensfīlda izstāžu zvaigzni Laund Lynne, gludspalvaino kolliju kuci, kas pārspēja visus savus priekšgājējus, saņemot visas septiņas balvas kucēm, kas tika piešķirtas gludspalvainajiem kollijiem 1920. gadā. Taču pat viņas cēlos sasniegumus pārmāca Hausona trīskrāsu gludspalvainais kollijs  Eastwood Extra, kas, ieguvis titulu ar 5 Challenge sertifikātiem 1910. gadā, pievienoja tam vēl 22 sertifikātus pirms aiziešanas „pensijā”  Birkenhedas Čempionāta izstādē 1914. gada jūnijā, kur tiesnesis Pekvuds (BILLESLEY) uzskatīja šo suni par pietiekami labu, lai piešķirtu tam vienīgo Challenge sertikātu  kā Labākajam kollijam kā garspalvaino, tā gludspalvaino konkurencē, tādējādi uzstādot gludspalvaino kolliju rekordu – 27 Challenge sertifikāti, kas noturējās līdz par 1991. gadam, kad Ch Newarp Silver Moonbeam uzstādīja jaunu rekordu ar 33 Challenge sertifikātiem.

 

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0