1931 - 1940: Tuvojas vētra 

 

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Kamēr Rietumu pasaule vēl pārdzīvoja Volstrītas 1929. gada krīzes atskaņas, Eiropā arvien vairāk pievērsās labējā spārna totalitārai valdībai, cenšoties mazināt bezdarba un depresijas sekas. Pašmājās Džordža V nāve iezīmēja konstitucionālo krīzi, kas solījās sašķelt Apvienoto Karalisti, bet to tik tikko novērsa Edvarda VIII atteikšanās no troņa par labu savam kautrīgajam

Ch & Am Ch Eden Diadem of Bellhaven

un sevī noslēgtajam brālim princim Albertam, kas mainīja vārdu un 1936. gada decembrī kļuva par karali Džordžu VI. Par laimi viņam, viņa skaistā, apburošā un sabiedriskā sieva karaliene Elizabete, kuru vēlāk sāka dēvēt par “Karalieni Elizabeti – Karalieni Māti”,  visā pasaulē centās pievērst uzmanību Lielbritānijā sasāpējušiem jautājumiem, un Džordža VI klusā izturība sarežģītās valdīšanas laikā iekaroja paliekošu vietu pateicīgās nācijas prātos un sirdīs. 

„The Crystal Palace” jau sen bija kļuvusi par populāru vietu dažādu izstāžu rīkošanai, ieskaitot suņu izstādes, taču 1936. gada novembrī katastrofāls ugunsgrēks izpostīja Sera Džozefa Pakstona izveidoto mākslas darbu, kas sākotnēji tika celts, lai tajā norisētu 1851. gada Lielā izstāde, tādējādi daudzas suņu audzētāju sabiedrības, tai skaitā Kennelklubs, palika bez mājvietas. 

Suņu mīļotāju frontē dzīve rādījās tikpat drūmos toņos, reģistrācija un dalībnieku skaits izstādēs arvien saruka, Kennelklubs atņēma Čempionāta statusu, pārvērtējot Challenge sertifikātu piešķiršanu četrām izstādēm, ieskaitot Dārlingtonu un Bornemutu, papildus paziņojot, ka līdzīgs statuss Šķirņu Klubu izstādēm nākotnē tiks piešķirts tikai tām šķirnēm, kurās ik gadu tiks reģistrēti 750 jauni pārstāvji.

Cenšoties apturēt tālāko atbalsta sairšanu, Kennelklubs ieviesa pāris jaunas aktivitātes ar mērķi veicināt gan reģistrēšanos, gan izstāžu 

Ch Delwood Irene

dalībnieku pieteikšanos, ieskaitot metienu reģistrāciju par pazeminātu maksu. Sekoja arī diplomu piešķiršana titulu ieguvušo suņu audzētājiem, ja tie nebija reģistrēti īpašnieki, kas ieviesa jaunu dimensiju, oficiāli atzīstot šķirnes entuziastu pulciņus, kuri nodrošināja lielākās audzētavas ar saviem labākajiem izstāžu eksemplāriem. Galu galā 1938. gadā ieviesa Junior Warrant titulu, kas veicināja audzētājus un īpašniekus popularizēt savus jaunos šķirnes pārstāvjus. Trīskrāsu garspalvainais kollijs Eden Diadem, kas ātri vien ieguva šo titulu, bija pirmais kollijs, kuram to piešķīra, pirms viņš devās pāri Atlantijas okeānam kara sākumā.  

Vispārējās Čempionāta izstādes turpināja cīnīties par popularitātes atgūšanu un nepieciešamību paturēt visus izstādāmos dzīvniekus publiskais apskatei izstādes laikā, kas izstāžu dalībnieku vidū nekad nebija ieredzēt prakse, tādēļ arī īpaši interesi neatdzīvināja. Izstāžu rīkotājsabiedrības nopūlējās, lai atrastu piemērotas rīkošanas vietas, kad salīdzinoši nesen nodibinātā Blekpūlas Suņu sabiedrība ierosināja jaunu ideju – izstādīt dažādus suņus katrā dienā, tādējādi atvieglojot sabiedrību no dārgā pienākuma nodrošināt barošanu, kā arī 

apsardzi nakts laikā. Saskaroties ar zināmu pretestību, Kennelklubs tomēr izlēma piekrist šādam eksperimentam, un pirmā izstāde, kurā dažādas šķirnes tika rādītas dažādās dienās, notika Blekpūlā 1939. gada 21. un 22. jūnijā.

Lai arī sākotnēji tie bija populāri, nu čempionātu nākotne kļuva mazsvarīga, jo valsts gaidīja Čemberlena ultimāta izdošanu. Kara pasludināšana sakrita ar Harrogate audzētavas asociācijas galīgās čempionāta izstādes beigām, kur universālais 

Freds Balls ar 3 jaunajām Backwood audzētavas zvaigznēm

tiesnesis Dž. V. H. Bensons piešķīra pēdējo pirmskara kolliju Challenge sertifikātu sunim Eden Ellena, kura tajā dienā ieguva savu otro CC titulu. Iepriekšējā čempionāta izstādē, kuru organizēja Kensingtonas Suņu sabiedrība Aleksandra pilī,  savu trešo CC ieguva Beulah’s Golden Future un  Delwood Irene, tādējādi kļūdamas par pēdējiem suņiem un sieviešu dzimtes kollijiem, kas ieguvušas titulus, pirms visas izstādes tika pārtrauktas II Pasaules kara laikā.

Garspalvainie kolliji savulaik bija viena no vispopulārākajām šķirnēm Kennelkluba sarakstā, taču šīs desmitgades sākumā reģistrācija saruka līdz tādam līmenim, kad šķirne vairs nevarēja pretendēt uz Šķirnes Klubu čempionāta izstāžu rīkošanu. Gludspalvainie kolliji bija tikpat nabadzīgā skaitā, reģistrācijas nepārsniedza 25% no gadsimta sākumā sasniegtā skaita, un abas šķirnes nākotnē gaidīja vēl zemāki rādītāji, pirms tām bija lemts piedzīvot popularitāti vēlreiz. Līdz 1932. gadam gludspalvainie kolliji nonāca tādā pagrimumā, ka desmitgades laikā šķirne vidēji piešķīra tikai 5 titulu komplektus, Gludspalvaino Kolliju kluba komiteja sazinājās ar Britu kolliju klubu cerībā panākt apvienošanos, un, lai arī šis priekšlikums nebaudīja vispārējo gludspalvaino kolliju šķirnes entuziastu atbalstu, abi klubi apvienoja savus spēkus. 

Reģionālo šķirnes klubu panākumi palika nestabili, klubi izveidojās, pastāvēja pāris gadus un tad pazuda bez pēdām. Skotu Kolliju klubs bija vienīgais, kas nesekoja šai tendencei, un par pārsteigumu visiem saņēma Kennekluba atzinību pirmo reizi 1939. gadā, pēc vairāk kā 50 „trimdā” pavadītiem gadiem. Vēl viens jauns pasākums, kas izdzīvoja par spīti pastāvošajam klimatam, apveltīja kolliju entuziastus ar jaunu 

Ch Laund Lanry – desmitgades labākais gludspalvainais kollijs – uzvarētājs

Nacionālo šķirnes klubu, kurš bija orientēts uz dienvidiem. Kolliju Asociācija, kuru nodibināja Zoja Raisa, Nadīne Džordža no BEULAH un Klēra Molonija no WESTCARRS, savu pirmo izstādi – Atvērto pasākumu –  sarīkoja Tattersalā, Naitsbridžā, Londonā 1934. gada 19. aprīlī, četrus mēnešus pēc sava nosaukuma iegūšanas.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā valdošais bargais ekonomiskais klimats neveicināja lielu izstāžu audzētavu rašanos, un, lai arī Eden un Laund turpināja zināmā mērā dominēt kolliju izstāžu arēnā, varēja novērot klusu pārveidošanos, kas iezīmējās ar jaunu bagātu hobija audzētāju / izstāžu dalībnieku vilni. Bieži vien tās bija sievietes, kas pēc I Pasaules kara beigām baudīja krietni lielāku

Ch Glenack Kingfisher

rīcības brīvību, un to vidū jāmin arī Džordžas kundze no BEULAH, Džeimsa kundze no MARIEMEAU, Klēra Molonija no WESTCARRS, un M.V. Tompsona kundze no WALDEMAR. Retāk gan laurus dalīja vienlīdzīgi starp sievām un vīriem, kā piemēram, Pulkveža Vilberforsa un viņa kundzes no DELWOOD gadījumā, un arī ALPHINGTON audzētavā darbojās vienota ģimene. Šīs tendences bija novērojamas arī gludspalvaino kolliju frontē, kur Laund audzētavai pievienojās Raisa kundze, kas savu kolliju vārdus papildināja ar iniciāļiem BD, un B.Dž. Hevisona HEWBURN, abas audzētavas baudīja ievērojamo ietekmi šajā un sekojošās desmitgadēs. 

Tādās šķirnēs kā garspalvainie kolliji vienmēr ir grūti nošķirt izstāžu pasaules zvaigznes, un tas īpaši attiecās uz 1930-tajiem gadiem, kad bija daudz vieglāk izcelt tās audzētavas, kas bija spējīgas atkārtoti dot uzvaras laurus plūcošus eksemplārus. Ja pieņem Challenge sertifikātu kā izejas punktu, F. V. Balla BACKWOODS audzētava noteikti bija visveiksmīgākā ar 18 dažādiem kollijiem, 8 no

Royal Dulton izgatavotie Ch Ashtead Applause modeļi

kuriem ieguva savus titulus, kopumā to skaitam sasniedzot 39 CC.

No jaunajām audzētavām īpaši veiksmīgi darbojās Džordžas kundzes BEULAH, kas ieguva 21 CC ar 8 dažādiem garspalvainajiem kollijiem, pieci no kuriem pievienoja sev arī čempiona prefiksu.

Kaut kāda iemesla pēc gludspalvaino kolliju audzētāji vienmēr bija vairāk gatavi reklamēt savus kollijus, iegūstot lielu piešķiramo titulu skaitu, un, lai arī 1930-tajos gados nekādi rekordi netika lauzti, tas arī nebūtu bijis vienkārši, jo desmitgades laikā tika piešķirti tikai 37 CC komplekti; Stensfīlda kungs gan pamanījās pareklamēt savu zilā marmora suni Laund Lanry, pirms nodot to Pleidellas Buverī kundzes rokās, pēc kā šis suns pievienoja savam titulu sarakstam vēl 11 CC, kopumā tam piederēja nu jau 14 tituli, kas pacēla Lanry gludspalvaino kolliju desmitgades uzvarētaju saraksta pašā augšgalā.

Karš, kas tuvojās noslēgumam šī perioda laikā, arī apgrūtināja vaislas līniju ietekmīguma novērtēšanu. Daudzi audzētāji pārveda savus vērtīgākos kollijus uz nosacīti drošāko Ameriku, līdz brīdim, kamēr ceļojumu briesmas traģiski un dramatiski pasvītroja „City of Benares”, evakuācijas kuģa torpedēšana, kas pārvadāja bērnus uz Kanādu par spīti tam, ka kuģis bija acīmredzami apzīmēts kā Sarkanā Krusta īpašums.  Pēc šī incidenta audzētāji vairs nevēlējās pakļaut savu vaislas materiālu kara laika briesmām.

Garspalvainie kolliji, kas deva ieguldījumu šķirnes atjaunošanā pēc kara, bija tai skaitā arī  Chs Alphington Achievement, Corella Starboy, Walford of Waldemar,
The Laird of Killartry un bez titula palikušais Waldo of Waldemar, taču visbūtiskākais un ietekmīgākais ciltstēvs bija Balla kunga Backwoods Fellow
, kas nodibināja Beulah sabuļkrāsas līniju. Tikmēr zilā marmora kolliju liktenis lielā mērā bija atkarīgs no Ch Glenack Kingfisher un viņa trīskrāsu dēla Beulah’s Nightshadowing, kas bija tēvs diviem brāļiem Beulah’s Nightvictorious un  Silver Don Mario, abi no kuriem atstāja ievērojamu mantojumu 1940-tajos gados, par spīti faktam, ka Silver Don Mario bija viens no pēdējiem kollijiem, kas tika nosūtīts uz Ameriku 1940. gadā. Gludspalvaino kolliju vidū plaši un veiksmīgi vaislā izmantoti tika Ch Laund Lawson, Rockcliffe Regent un  Stanley Footprint. 

Veiksmīgās garspalvaino kolliju dzimtas līnijas bija plaši izmētātas starp galvenajām audzētavām, daudzas no senākajām vaislas līnijām zaudēja savu ietekmi, to vietā nāca Miss Muffet of Faux līnija 1, Blue Poppy līnija 2, Chs Beulah’s Golden Feather & Backwoods Florodora līnija 10, un 13. līnijas  Old Mill Duchess. Redevalley Dinkie, līnija 3, bija unikāla ar to, ka būtiski ietekmēja gan garspalvaino, gan gludspalvaino kolliju līnijas; viņas audzētāji  Dž. un Dž. Fosteru brāļi, kas nākuši no gludspalvaino kolliju dabiskās dzimtenes Ziemeļaustrumos, kā arī Raisa kundze un Hevisona kunga HEWBURN pierādīja sevi kā vispastāvīgākie gludspalvaino kolliju audzētāji. 

Lai cik drūma arī šī desmitgade nebija, kolliji tomēr piedzīvoja arī spožus mirkļus. Pirmais šāds mirklis bija, kad porcelāna un keramikas trauku ražotājs Royal Doulton izlaida figūriņu kolekciju ar populārākajām suņu šķirnēm, nosaucot to par „Čempionu Suņiem”. Tās modelēja populārais suņu mākslinieks un skulptors Frederiks Tomass Dauss, suņu anatomijas lielisks pazinējs, kas labāk pazīstams bija ar saviem slavenu izstāžu suņu portretiem, kuros izteiktais drošo otas triepienu stils labi iederējās garspalvaino šķirņu atveidošanā. Garspalvaino kolliju figūriņas,  laistas klajā trīs izmēros,  izrādījās par vienu no agrīnākajām un ilgāk ražotajām, jo vidējā izmēra modeļus turpināja izlaist vēl 1985. gadā, par piemēru ņemot R. H. Robertsa Ch Ashtead Applause.

Lai gan kolliji vienmēr bija piesaistījuši pāris sieviešu dzimuma izstāžu dalībnieces, šķirnes tiesāšana gan palika vīriešu rokās, līdz Bornemutā H. Vilberforsa kundze no DELWOOD audzētavas tika uzaicināta  tiesāt garspalvaino kolliju ringu 1935. gada Čempionāta izstādē, kas izrādījās sabiedrības pēdējais čempionāta līmeņa pasākums, pirms Kennelklubs atcēla šo privilēģiju. Sekojošos gados garspalvaino kolliju ringos bija sastopamas Molonija jaunkundze no WESTCARRS, Džordža kundze no BELAH un Džeimsa kundze no MARIEMEAU, kamēr Vilberforsa kundze turpināja pievienot tālākus laurus savam kronim, tiesājot gan garspalvaino, gan gludspalvaino kolliju ringus Kennelkluba izstādē 1936. gada oktobrī.

 

 

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0