Ch Beulah Golden Futureson – pirmā pēckara gludspalvaino kolliju CC ieguvējs

nemazināja uzticamo izstāžu dalībnieku entuziasmu, kas savācās ik pa laikam uz „tikai dalībniekiem” domātām izstādēm, kurās dalība bija pieejama tikai tiem, kas dzīvoja netālā rādiusā ap norises vietu. Čempionātos, kas bieži vien tika organizēti ar mērķi savākt līdzekļus kara nolūkiem, dalība tika atļauta, kad Kennelklubs beidzot veica grozījumus noteikumos.

Čārlzs Krafts mira 1938. gada septembrī; viņa atraitne ar jau ierastās Krafta komandas atbalstu veiksmīgi noorganizēja izstādi 1939. gadā, bet līdz 1942. gadam, neparedzot karadarbības pārtraukšanu, vidutāji piedāvāja Kennelklubam uzņemties atbildību par Krafta suņu izstāžu rīkošanu nākotnē. Pārnesot norises vietu uz Olimpiju, pirmā pēckara Krafta izstāde, kas notika tradicionālajos Kennelkluba izstāžu datumos, piesaistīta rekordlielu apmeklētāju skaitu – gandrīz 50 000. 1949. gadā Krafta izstāde netika rīkota, bet 1950. gadā tā atgriezās tradicionālajos februāra datumos, kas tika saglabāti, kamēr izstādes izmēri spieda to pārvietot uz NEC Birmingemā un vismaz sākumā pārnest uz janvāri.

reģistrēt šo piedēkli, kā arī visus metienus ar zināmu pārliecību, ka to izcelsmi vairs nevarēs nomaskēt ar vienkāršu vārda nomaiņu.

Bija saprotama izstāžu dalībnieku kvēlā vēlme atsākt savas aktivitātes pēc kara, bet piemērotu vietu trūkums un nepārtrauktie ceļošanas ierobežojumi Kennelklubam nelika steigties; tomēr līdz 1946. gadam spiediens jau vairs nebija izturams, tādējādi tika izdotas licences 176 Šķirņu klubu čempionāta izstādēm. Pirmās notika trešdienā, 1. maijā, kad Takšu klubs noorganizēja izstādi gludspalvainajam šķirnes paveidam Londonas Skotu Drilla aālē, Bekingemas Geitā, SW1, trīs dienas pēc tam Kolliju Asociācija atklāja pirmo jaunās ēras Garspalvaino kolliju čempionātu, dalot norises vietu ar Nacionālo Vipetu klubu. 

Cenšoties atbalstīt un veicināt Vispārējās Čempionātu Izstāžu sabiedrības, Kennelklubs dramatiski ierobežoja vienas šķirnes izstāžu skaitu gan 1948., gan 1949. gados, bet 1950. gadā jau tika pieņemta mazāk radikāla attieksme, licences tika atgrieztas Šķirņu klubu izstādēm, lai gan parasti tās rīkot varēja tikai Nacionālās sabiedrības.

Patriotisma uzplūdā Kennelklubs ar entuziasmu  atbalstīja  pirmās miera laika pēckara valdības eksporta tendences, ne tikai nodibinot specializētu departamentu pieprasījumu izskatīšanai, bet arī ieviešot ārzemju viesiem veltītu zonu Krafta izstādē. „Ārzemju ložā” tika piedāvāti atspirdzinājumi, tulka pakalpojumi un pārvadāšanas konsultācijas, kļūstot tādējādi par Krafta izstādes neatņemamu sastāvdaļu līdz pat mūsdienām. 

oriģinālais stāsts „Lesija atgriežas mājās”, kuru ilustrējis Artūrs D. Fullers, ātri vien ieguva kulta statusu, un tā autors Ēriks Mobrejs Naits aši piekrita paplašināt stāstu par garāku romānu, kuru ilustrētu Margarita Kirmse.  Diemžēl, kara iejaukšanās aizkavēja Lesijas slavas gājienu Apvienotajā Karalistē, līdz MGM kinostudija laida klajā stāsta filmēto versiju ar Elizabeti Teilori un Rodiju Makdauelu galvenajās lomās, pēc kā bērni sāka dīkt saviem vecākiem, lai nopērk tiem „kollija Lesijas”  iemiesojumu, un šādi šķirne atkal nokļuva Kennelkluba popularitātes sarakstā. Lesijas kults saglabā savu ietekmi, it īpaši ASV, kur oriģinālā stāsta kopijas pašlaik tiek tirgotas par vairākiem simtiem dolāru. 

panākumiem pēc karadarbības beigām, bet vairākums tā arī neatgriezās izstāžu ringos. Tie, kas neatlaidīgi turējās pie pāris atlikušajiem savu sākotnējo audzētavu eksemplāriem, laiku pa laikam sapārojot ar kādu no vērtīgajām ciltslīnijām, atradās labākās pozīcijās, lai atjaunotu savas audzētavas pēc kara. No pirmskara pazīstamākajām audzētavām garspalvaino kolliju jomā tikai BEULAH un ALPHINGTON spēja atgūt kaut zināmu līdzību vaislas uzņēmumam, kas viņiem deva iespēju ātri nodibināt dominanci pēckara izstāžu ringos. Labvēlīgs liktenis gaidīja arī REDEVALLEY un HEWBURN audzētavas, kas atradās labās pozīcijās, lai atbilstu standartiem 1946. gadā. Šīm audzētavām var pieskaitīt arī tādus nosaukumus kā DANVIS – HELENGOWAN – LADYPARK – LYNCLIFFE — WYCHELMS – WYTHENSHAWE  un M.I. Raisa kunga jauniegūtais HUGHLEY, visi no kuriem saglabāja savas pirmskara intereses, pēdējie trīs savukārt pievērsās gludspalvainajiem kollijiem. Jaunpienācēji garspalvaino audzētāju rindās bija MYWICKS – RIFFLESEE un WEARMOUTH. 

diviem papildus Challenge sertikātiem, kas iegūti Kolliju Asociācijas izstādēs, ieguva Čempiona godu 1947. gada martā, atbilstoši pieminot sava tēva Ch Beulah’s Golden Future, pēdējā pirmskara garspalvaino kolliju čempiona, godu.  Pirmā kuce, kas ieguva Challenge sertifikātu, bija Beulah’s Nightglamorous; viņai vairs nekad neizdevās iegūt uzvaras kroni, bet tā palīdzēja atjaunot Klēras Molonijas WESTCARRS audzētavu, kas kara laikā bija likvidēta.  Kopumā 33 garspalvainie kollijie (17 suņi un 16 kuces) ieguva titulus vēl pirms 1950-to gadu beigām, to vidū bija tik populāri vārdi kā Chapelburn Ivor, Alphington Nigger King, Gunner of Mariemeau, Eden Enchanting, Elation, Estrella, un  Lyncliffe Blue Lady, kas bija pirmā pēckara perioda zilā marmora kuce – čempione.  Visiespaidīgākā uzvara pienācās Miss Grejas unikālajam dubultniekam Dienvidu grāfistu izstādē 1949. gadā, kad Klēras Molonijas jaunkundze pasniedza tik sen kāroto trešo apbalvojumu gan  Lochinvar of Ladypark, gan viņa mātei Beulah’s Golden Flora. 

vienmēr nācās rēķināties, ātri atjaunoja savas pozīcijas Anglijas un Skotijas pierobežas reģionos.  Dienvidrietumos ALPHINGTON savāca visus laurus, kamēr  BEULAH suņi dominēja Dienvidos, atstājot Ziemeļus un vidieni Eden Examine, Lyncliffe Lancer un Landseer pārvaldīšanā. Bet tas viss vēl bija, pirms audzētāji pievērsās koši zeltainās sabuļkrāsas ar baltu kollijam  Lochinvar of Ladypark, kurš jau pirmajā metienā deva trīs jaunus čempionus.

Piemērotu vaislas kuču trūkums veicināja lielāku vaislas līniju nodalīšanos, vairākām cilts ģimenēm piešķirot lielāku ietekmi, nekā tām agrāk bijis. To vidū jāmin Silver Emblem (līnija2), kas atstāja vērā ņemamu ietekmi uz pēckara vaislas līnijām, kā arī Biddy of Daddystown( līnija 4),  Crossfox Colleen (līnija 6), Beulah’s Golden Fantasy (līnija 10) un Jeannie of Mariemeau (līnija 13). No visām šīm visietekmīgākā kuce tomēr bija Roberts’ Old Lassie – līnija 1, kas deva ne mazāk kā piecas citas ietekmīgas vaislas kuces, to starpā  Proud Lassie un izcilo trīskrāsu Beulah’s Nightblack and Beautiful, metiena māsu Lyncliffe Lancer un Blue Lady, visas no kurām spēlēja izšķirošas lomas garspalvaino kolliju atdzimšanā. Gludspalvainajiem kollijiem nācās gaidīt līdz 1947. gadam, kad tiem piešķīra pirmo pēckara Challenge Sertifikātu komplektu Blekpūlā 25.-27. jūnijā, kur A. Vats no NETHERKEIR tiesāja abus kolliju tipus, gludspalvaino ringā piešķirot titulu Hewburn Perfection, kas tajā gadā ieguva visus trīs pieejamos CC gludspalvaino kolliju suņu ringā, un  Wychelms Silver Maid, abi no kuriem bija sešus gadus veci zilā marmora kolliji. Perfection
atgriezās ringā 1948. gadā, iegūstot divus no trim iespējamiem Challenge sertifikātiem, kamēr Wychelms Silver Maid pievienoja trešo titulu jau esošajiem, tādējādi kļūstot par vienīgajiem desmitgades gludspalvaino kolliju čempioniem.  1949. gadā Kennelkubs nolēma, ka gludspalvaino kolliju skaits bija nepietiekams, lai tiem paturētu čempionāta statusu, un tituli tika atņemti, tos atkārtoti piešķīra tikai nākamajā gadā, kad šķirne ieguva trīs CC komplektus.

Reti kad baudot tādu popularitāti kā garspalvainajiem sugas brāļiem un nespējot piesaistīt tik daudz sekotāju, cik tiem pienāktos pēckara periodā, gludspalvainie kolliji, kuriem nebija iespaidīga etalona, tikai lēnām piedzīvoja reģistrācijas pieaugumu līdz pirmskara līmenim. Hewburn Perfection tika plaši izmantots, tādējādi nodibinot dominējošu gludspalvaino kolliju līniju, un, pirms desmitgades beigām, Perfection dēls - Ch Grangetown Blue Prince – sāka nostiprināt pats savu slavu. Lai gan Raisa kundze uzstāja, lai viņas vaislas programmā tiktu izmantoti tikai gludspalvainie kolliji, daudzi  audzētāji ķērās pie garspalvaino suņu izmantošanu, no iegūtajiem kucēniem tālāk atlasot gludspalvaino tipu.

Tāpat arī gludspalvaino kuču līnija neizbēga garspalvaino kolliju ietekmei, lai gan

Hewburn Perfection un Wychelms Silver Maid izcelsmē varēja atrast pašus labākos agrīnos gludspalvaino kolliju pārstāvjus. Fosteru brāļu REDEVALLEY audzētavai arī piederēja gludspalvaino kolliju ģimene, kas ietvēra sevī gandrīz nemaz vai nedaudz garspalvaino kolliju asiņu tiešo kuču pēcnācējos, lai gan ir jāatzīst, ka šī līnija caur Brenda’s Girl sadalījās tālāk nereģistrētos un nenosakāmos senčos.

Esošie audzētāji bija apņēmības pilni piesaistīt un sajūsmināt jaunus audzētājus un izstāžu dalībniekus, un, pateicoties viņu pašu lojalitātei, tika izveidoti vairāki specializētie reģionālie klubi ar mērķi veicināt tālāko interesi par kollijiem ar izstāžu, sociālo pasākumu un izglītojošu sarīkojumu palīdzību. Kara beigās kolliji, kā garspalvainie, tā gludspalvainie, apvienojās divos nacionālos un piecos reģionālos klubos, līdz desmitgades beigām divi jauni reģioni ieguva paši savu sabiedrību, un Londonā arī tika izveidota viena, tādējādi kopumā jau 10 sabiedrības nodarbojās ar kolliju popularizēšanu. Katru no šiem klubiem atbalstīja kolliju šķirnes entuziasti, dalība klubos balstījās uz, bet nebija ierobežota tikai kolliju īpašniekiem no dažādiem sava ģeogrāfiskā areāla līmeņiem.