1951 - 1960: Jaunais Elizabetes  

laiks 

» Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 

0

Ja Britu Festivāls, kas tika atklāts 1851. gada Lielās Izstādes simtajā gadadienā un kuru iezīmēja gan organizētāju, gan apmeklētāju veiksme, tomēr nespēja piepildīt savu mērķi un pacelt nacionālo morāli, tad jaunās Elizabetes II kāpšana tronī, kas simbolizēja jaunatnes kultūras ausmu šajā valstī, apdraudēja visu pilsoņu nacionālā lepnuma jūtas, kad tie sapulcējās ap savu draugu 

Ch Lochinvar of Ladypark 10 gadu vecumā

vai saviem pašu mazo televizoru mirgojošiem ekrāniem.

Kari, it īpaši tie, kas iesaista sevī civiliedzīvotājus kā brīvprātīgos palīgus, iesauktos kareivjus vai upurus, vienmēr izjauc iedibināto sociālo kārtību, un pēdējais karš tikai paātrināja to procesu, ko iesāka un turpināja karadarbība divdesmitā gada sākumā. Vienalga, kāda iemesla pēc, sociālās barjeras arvien saruka, kad vidusmēra britu pilsoņa sociālā alga radīja uzlabojumus veselības, labklājības, pensiju, izglītības un dzīves līmeņa nodrošināšanā. Tas pārvērtās par arvien lielāku sabiedrības daļas aizraušanos un iesaistīšanos suņu audzēšanā, tādējādi visu līmeņu izstādes vairs netika uztverts kā uzņēmēju vai aristokrātu, komerciālu izstāžu dalībnieku vai audzētāju privilēģija, bet arvien vairāk tās kļuva par iespēju visai ģimenei labi pavadīt brīvdienas.

Ceļošana joprojām bija problemātiska, it īpaši tiem, kas dzīvoja attālinātos rajonos, un, tā kā vairums audzētavu paļāvās uz ģimenes locekļu palīdzību, nevis algoja darbiniekus, reti kurš īpašnieks varēja atļauties aizbraukt prom uz ilgāku laiku. Ņemot vērā skotu audzētāju nelabvēlīgo stāvokli, Kennelklubs izmantoja savu pastāvīgo pārstāvniecību Kennelkluba Ģenerālkomitejā, lai panāktu to, ka Kennelklubs apstiprina nekavējošu pēckara atļauju Skotu Kenelklubam organizēt divas čempionāta izstādes gadā  - tā bija unikāla privilēģija, kas joprojām piemīt šim klubam.

Suņu audzētāju aprindās desmitgades laikā Krafta izstādes reti kad negozējās ziņu slejās. Krafta izstāžu televīzijas reportāžas, kas aizsākās 1950. gadā, kopš tā laika kļuva par populāru BBC kanāla programmas sastāvdaļu un palīdzēja piesaistīt izstādei arvien  pieaugošu apmeklētāju skaitu.

Iedzīvojoties Olimpijā Kennelkluba vadībā, elektriķu streiks 1954. gadā izraisīja vēlīnu izstādes atcelšanu ar tādu efektu, kādu

Odrija Četfīlda ar četriem sākotnējiem Dunsinane čempioniem

pirms diviem gadiem neizdevās panākt pat monarha nāvei divas dienas pirms izstādes atvēršanas. 1955. gadā, meklējot jaunus izklaides veidus, Kennelkluba Krafta komiteja ieviesa Čempionāta paklausības izrādes kā katras dienas galveno ringu izklaides pasākumu. Dalība šajos konkursos bija uz ielūgumu pamata, pieejama tiem suņiem un kucēm, kas saņēmuši Paklausības Challenge sertifikātu iepriekšējā gadā. Uzvara šajā konkursā bija pielīdzināma diviem Challenge sertifikātiem, un uzvarētājs atstāja izstādi ar Paklausības čempiona titulu. Galu galā 1957. gada izstādē, pateicoties izstādes dalībnieku spiedienam, tika ievērota normālā secība, tika noskaidroti labāki suņi grupā, kurus atlasīja no katras dienas labākajiem šķirnes suņiem, un no grupu uzvarētājiem tālāk izvēlējās Izstādes labāko suni.

Pieaugošā suņu mīļotāju aktivitāte nozīmēja, ka Kennelklubam sāka aptrūkties piemērotas biroja telpas. Pagaidu telpas tika noīrētas Bromptonroudā, bet tās nekad netika uzskatītas par ideāli piemērotām vai pastāvīgām telpām. 1956. gadā Kennlklubs pieņēma drosmīgu lēmumu iegādāties blakus esošus īpašumus Klārdža ielā 1 līdz 3, kas pēc pilnīgas nolīdzināšanas ar zemi pēdējā Londonas gaisa uzlidojuma laikā bija atdzimuši par moderniem birojiem, un tā 

Ch Westcarrs Blue Minoru – 10 gadu vecumā

nu reiz atkal visas Kennelkluba aktivitātes norisēja zem viena jumta.

Lai arī bārdainiem kollijiem bija neliels piekritēju pulciņš, tie nekad neieguva vispārējo atzinību, kāda pienācās citiem kolliju tipiem; to reģistrācija drīzāk iekļāvās vispārējā kategorijā „Jebkāds tips, kas nav atsevišķi klasificējams”. Karš un tā radītie ierobežojumi situāciju neuzlaboja, un 1950-tajos gados šķirne bija teju izzudusi. Tomēr desmitgades laikā situācija uzlabojās, lielā mērā pateicoties Vilisonas kundzes BOTHKENNA audzētavai un nelielai entuziastu kopienai, kas bija apņēmušies iecelt bārdainos kollijus saulainākā vietiņā.

Līdz 1957. gadam reģistrācijas apjomi bija sasnieguši nepieciešamo līmeni, lai tiem piešķirtu atsevišķu pilnas šķirnes reģistru, un līdz desmitgades beigām atbalsts bija kļuvis pietiekams, lai saņemtu arī čempionāta statusu. Mūsdienās bārdainie kolliji piesaista arvien lojālākus sekotājus ikvienā Britu Čempionāta izstādē, un bieži vien pārstāv Lauku grupu augstākajā līmenī, pat saņemot „Best In Show” godpilno balvu Krafta izstādē 1989. gadā. 

Ch Eden Enchanting – Eden Ellena mazmeita, s līnija

1950-tajos gados no pastāvošajām kolliju audzētavām veiksmīgu darbu turpināja BEULAH, ALPHINGTON, WESTCARRS, LADYPARK, DANVIS, MYWICKS un  EDEN, bet ikgadējie garspalvaino kolliju reģistrācijas apjomi pieauga no 1445 dzīvniekiem 1951. gadā līdz 2371 dzīvniekiem 1960. gadā. Šāds pacēlums iedvesmoja tik daudzus jaunus entuziastus, to vārdus vairs pat nebija iespējams uzskaitīt visus, bet ietekmīgāko jauno audzētavu vidū bija MakLarena NARRAGANSETTE un Henneja SHEILDON, kas pievienojās skotu kontingentam. Aiz robežas Merijas Tvīdlas ARCOT audzētava tikai vēl pastiprināja jau tā spēcīgos ziemeļaustrumus, kamēr dienvidos Jorkšīrā radās Odrijas Četfīldas DUNSINANE un Rodfordu pāra SKELLVALE, kā arī Džima Broderika SHEARCLIFFE, kas uzturēja Lankašīras karogu plīvojam lepni. Vidienē, kur kolliji vienmēr bijuši cieņā, jaunpienācēji bija Harija Andervuda DANETHORPE, Džefriju pāra JEFSFIRE un Margaretas Frenklinas PATTINGHAM. Ailīnas Spedingas ANTOC un Frenka Mičela GLENMIST abas bāzējās Londonā, kamēr Margaretas Osbornas  SHIEL audzētava pastiprināja dienvidaustrumu ietekmi.  Dienvidrietumos Miss Jongas UGONY  audzētava bagātināja reģionu, un šim piemēram sekoja Grīnu pāra  COVERDALE audzētava Dienvidvelsā. 

Garspalvainie kolliji šajā periodā īpaši neizcēlās; izstāžu zvaigznes bija tikai dažas, Leonertes of Ladypark un Mywicks Meadowlancer bija divi izņēmumi, kas saņēma vairākus Challenge sertifikātus, lai gan abiem konkurenci radīja Lochinvar of  Ladypark, kas kopš savas karjeras sākuma jau bija nopietns sāncensis. Kādā neaizmirstamā pasākumā – Krafta izstādē 1957. gadā – viņš saņēma savu sesto un pēdējo CC no Ņūberija kundzes (ALPHINGTON) rokām, savu apbrīnotāju smaidu un prieka 

Sceptre of Glenmist

asaru pavadījumā, tādējādi kļūdams par vecāko garspalvaino kolliju (viņam nupat apritēja 10 gadi), kas saņēmis Krafta CC. Vairāk nekā 65 gadi bija pagājuši, kopš Arkraita zilā marmora krāsas kuce vārdā Blue Ruin bija ieguvusi Kolliju Kluba Challenge Trophy balvu, kad Miss Molonijas jaunais  Westcarrs Blue Minoru, kas tiko bija ieguvis savu otro CC, parādījās ringā, lai sacenstos par un saņemtu „Best In Show” titulu Britu Kolliju kluba izstādē 1955. gadā, kļūdams par  otro zilā marmora kolliju un pirmo tēviņu, kura vārds ticis iegravēts uz šīs vēsturiskās trofeju balvas. 

Lūkojoties uz vadošajām ciltslīnijām, izcilākie no dominējošajiem ciltstēviem ir leģendārais Ch Lochinvar of Ladypark un viņa mazdēli Chs Legend un Liberty , abi ar piedēkli of Ladypark. Tai pat laikā  Ch Gunner of Glenturret, no Gunner of Mariemeau turpināja attīstīt Laund Lindrum līniju kā ziemeļos, tā dienvidos no skotu robežām. Pirms desmitgades beigām intereses novirzījās, kad audzētājus aizrāva redzamie uzlabojumi galvas formās un izteiksmēs, ko ienesa Ch Mywicks Meadowlancer, kļūstot par perioda mīluli. Zilā 

Redevalley Rosita of Ladypark

marmora kolliju vidū Ch Westcarrs Blue Minoru, kura senčos atrodams Lad of Ladypark, Lochinvar brālis, kļuva par noteicošo faktoru. Kad uzsvars tika likts vairāk no īpašnieka uz audzētāju, kuču līnijas kļuva vēl dažādākas. Margareta Osborna savā sākotnējā pētījumā par kolliju izcelsmi uzskaita četrpadsmit dažādas garspalvaino kolliju cilts ģimenes un trīs gludspalvaino kolliju cilts ģimenes, kuras šajā periodā spēlējušas nozīmīgu lomu šķirnes attīstībā. Papildus tām, kas parādījās 1940-to gadu beigās, mēs nu varam pievienot arī Redevalley Dinkie līnija 3, Seagull, Cedilla un Old Mill Duchess - visas no līnijas 5, Eden Ellena līnija 8,  Alphington Carnation līnija 14, kā arī  Hewburn Patricia no gludspalvainajiem, līnija 1s, kas ietekmēja abas šķirnes. 

Kolliju Asociācija vienmēr bija uzskatījusi izglītību par svarīgu savas lomas sastāvdaļu, tādēļ nekavējās atzīt nepieciešamību veicināt jaunus šķirnes piekritējus, 1952. gadā publicējot savu slaveno Rokasgrāmatu, kuru rediģējusi Margareta Osborna; tam sekoja ceturkšņa avīze, kas locekļiem pienācās par brīvu un kuru turpināja izdot arī vēl nākamajā desmitgadē. Kara laika ierobežojumiem zaudējot savu spēku, izdevniecības sāka ieinteresēties par to, lai sniegtu atbalstu augošajai suņu mīļotāju saimei, izdodot jauna tipa specializētas šķirnes grāmatas, visi rediģējumi tika veikti pēc vienas formas, neatkarīgi no šķirnes. Hatčinsona „Popular Dog Publishing Co” bija pioniere šajā lauciņā, un Margaretas Osobornas  grāmata “The Popular Collie” bija veltīta pirmajai apskatītajai šķirnei – kollijiem. “The Collie” tika izdota desmit redakcijās un neskaitāmos izdevumos un ātri vien iemantoja šķirnes mīļotāja „Bībeles” statusu, atainojot vaislas darbu, izstādes un šķirnes vēsturi; Hatčinsons nebūtu varējis izvēlēties vēl zinošāku autoru.

Nav pārsteidzoši, ka lielais jauno entuziastu skaits veicināja jaunu reģionālo šķirnes klubu izveidošanos, un līdz desmitgades beigām to skaits pieauga līdz 14 klubiem visās Britu salās. Kennelklubs atalgoja labākos klubus, piešķirot to izstādēm čempionāta statusu, ko nebija darījis līdz šim kopš Pirmā pasaules kara. Garspalvaino kolliju frontē Londonas Kolliju klubs bija pirmais, kas ieguva šādu statusu 1955. gadā, kad Nadīnes Džordžas BEULAH audzētava izpelnījās tiesneša Džimija Garova labvēlību. Nākamajā gadā Rietumanglijas Kolliju sabiedrība sarīkoja pirmo Čempionātu, kurā Frenka Mičela GLENMIST ieguva pirmo balvu no S. A. Martina (SYLVESTRAL) ar trīs dažādām kucēm, titulus saņēma gan Sceptre of Glenmist, gan rezervē arī tās māte Riffelsee Reward of Glenmist.

Gludspalvaino kolliju likteņi turpināja iet drūmas takas pirmajā desmitgades pusē, un ar ikgadējo reģistrācijas skaitu no 14 dzīvniekiem 1951. gadā nevienu nepārsteidza, ka Kennelklubam šāds intereses līmenis likās nepietiekams, lai uzturētu čempionāta statusu, tādēļ 1953. gadā CC balvas tika atceltas, atkal atjaunotas savukārt 1954. gadā, kad reģistrācijas apjoms sasniedza 30 un vairāk dzīvnieku gadā.

Kamēr esošie audzētāji un izstāžu dalībnieki kritizēja iespēju trūkumu, lai popularizētu šķirnes gludspalvaino tipu, divi savstarpēji nesaistīti pasākumi ieguldīja tālākajā šķirnes dzīvotspējā vairāk nekā jebkuri citi, un tādējādi arī nodrošināja gludspalvaino kolliju izdzīvošanu un čempionāta statusa saglabāšanu.

Tikai nejaušības pēc iepazinās Kajs Aleksandrs un Elizabete Dundasa-Mouata (PETERBLUE), kuri sākotnēji nodarbojās ar pūdeļiem, tad pārgāja pie gludspalvainajiem kollijiem, iegūdami savu galveno ciltsmāti, izglābjot to no iemidzināšanas, kad Miss Grejai likās, ka šī kuce neiederas viņas lielākoties sabuļkrāsas ar balto garspalvaino kolliju vidū. 

Redevalley Rosita of Ladypark deva dzīvību sešiem gludspalvainiem kolliju čempioniem no trīs dažādiem metieniem, pārojot ar garspalvaino kolliju tēviņiem, papildus tam, ka nodrošināja pamatmateriālu tādām audzētavām kā Džoanas Hilas SELSKARS, kas arī deva ievērojamu ieguldījumu gludspalvaino kolliju šķirnes stiprināšanā. Pašlaik var apgalvot, ka ar šo vienu kuci gludspalvaino kolliju brālība ne tikai ieguva vienu no ietekmīgākajām pēckara laika audzētavām, bet arī patiešām nozīmīgu ciltsmāti, kas atstāja iespaidu uz tālākajām šķirnes paaudzēm.

Otrs nozīmīgākais notikums koncentrējās ap faktu, ka gludspalvainajiem kollijiem nebija uzticama šķirnes kluba kopš laika, kas sākotnējais klubs apvienojās ar Britu Kolliju klubu pirms vairāk nekā 20 gadiem; 1955. gadā Birmingemas Suņu sabiedrības „Nacionālajā” izstādē sastapās grupa gludspalvaino kolliju entuziastu, kas noveda pie Lielbritānijas Gludspalvaino Kollliju kluba izveidošanās nākošajā gadā. Katra no šīm epizodēm spēlēja būtisku lomu, lai nodrošinātu gludspalvaino kolliju izdzīvošanu, veicinot intereses rašanos dažādos līmeņos, kā rezultātā ikgadējā reģistrācija pieauga līdz pat 53 jauniem dzīvniekiem desmitgades beigās.

 

 

 


  » Kolliji  » Šķirnes vēsture » Latvijas kolliju vēsture » Kolliji Lielbritānijā


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0