Zilā marmora kollija fenotipi un genotipi

Teksts © Kolliju portāls. Izmantošana bez rakstiskas atļaujas kategoriski aizliegta un aizsargāta ar likumu par autortiesībām un blakustiesībām.

0

Zilā marmora kollija fenotipi

Šādu kolliju fenotipu nosaka marmora gēna (Mm) heterozigotā forma plus trīskrāsu faktora (a^ta^t) homozigotā forma. Saskaņā ar Amerikas Kennelkluba standartu, vēlamā krāsa ir „lāsumaina vai marmora krāsa, lielākoties zilganpelēka un melna, ar baltām pazīmēm, līdzīgi sabuļkrāsas un baltajiem kollijiem, parasti ar rūsganu nokrāsu, līdzīgi kā trīskrāsu kollijiem”. Anglijas Kennelkluba standarts  apraksta zilā marmora kollijus kā „lielākoties skaidri sudrabaini zilā krāsā, ar melniem marmora punktiņiem vai lāsumiem. Ieteicami izteikti rūsganas pazīmes, taču to trūkums netiek uzskatīts par defektu. Lielas melnas pazīmes, „šīfera” pelēka krāsa, vai rūsas tonis kažoka virspusē vai pavilnā ir ļoti nevēlams”. Interesanti ir piezīmēt, ka rūsgano pazīmju (punktu) trūkums ir pieļaujams. Kā jau iepriekš minēts, nepārtraukta audzētāju izvēle par labu dziļas, bagātīgas rūsganas krāsas punktiem, iespējams, izslēgusi no gēnu areāla kollijus ar bāliem vai iztrūkstošiem rūsganiem punktiem.

1908. gada aprakstā par zilā marmora kolliju ir teikts sekojošais: “…kažoks zils kā Dienvidāfrikas debesis, izraibots ar melniem punktiem, bieži vien bagātīgi rotāts un pareizi apzīmēts ar baltu. Sarkanīgi un rūsgani toņi uz purna un ap kājām ir liels ieguvums. Acis gaiši zilā vai zilā ar baltiem plankumiem krāsā kopā veido jauku aitu suni, ar diezgan unikālu, senlaicīgu gleznainības iespaidu”.

Šie trīs zilā marmora kollija apraksti norāda uz krāsu variāciju no zilganpelēkas līdz skaidrai, sudrabaini zilai. Lai gan pagaidām identificēts tikai viens gēns, kas kontrolē zilā marmora krāsu, nav izslēgts, ka zilās krāsas un toņu regulēšanā ir iesaistīti vairāki gēni, kas viens ar otru  mijiedarbojas, patiecoties dominancei, daļējai izpausmei, recesivitātei un tieksmei izveidot dažādās kollijiem novērotās zilā marmora krāsas variācijas.

Patreizējā tendence zilā marmora kolliju audzēšanā ir tiekšanās pēc tumšas krāsas acīm. Amerikas Kennelkluba standartā rakstīts: „Zilās marmora krāsas kollijiem vēlamas ir tumši brūnas acis, taču, ja viena vai abas acis ir vai nu marmora vai gaišzilā krāsā, tas netiek uzskatīts par defektu”. Šāda interpretācija gan pieļauj iespēju defektu noteikšanai, kas nav saistīti ar acu krāsu, kā piemēram, „izteiksme”, kas ir dziļi subjektīva. Ir interesanti salīdzināt Anglijas Kennelkluba standartu attiecībā uz kolliju acu krāsu: „...tumši brūnā krāsā, izņemot zilā marmora krāsas kollijus, kuriem acis (viena vai abas, vai daļa no vienas vai abām) bieži ir zilas vai zili lāsumotas”. Papildinājumā Amerikas Kennelkluba standarts nosaka, ka „…acs neuzrāda pietiekami izteiktu varavīksneni, lai ieteikmētu suņa izteiksmi”, turpretī Anglijas Kennelklubs nesniedz nekādas norādes par acs varavīksneni vai tās krāsu.

Ar šo lasītāja uzmanība tiek pievērsta, lai ilustrētu tendences audzēšanā un to ietekmi uz izstādāmo dzīvnieku fenotipiem. Tomēr audzētājam nebūtu jācer sagaidīt fenotips, kas atšķirtos no atbilstošā genotipa. Citiem vārdiem sakot, ir neprātīgi necerēt, ka dzīvniekam ar marmora gēnu, iespējams, būs zilas krāsas acs vai varavīksnenes krāsojums, tā kā marmora krāsas dzīvnieka genotips izraisa marmora mustura parādīšanos, kas sekojoši ietekmē šo audu un šķiedru krāsojumu. Ģenētiski noteiktam marmora dzīvniekam ir ļoti lielas iespējas, ka marmora gēns izpaudīsies fenotipiski jebkurā vietā uz ķermeņa.

Daži dzīvnieki ir izteikti marmorēti, to kažoka musturs sastāv no neskaitāmiem maziem melniem pleķiem uz zilganpelēka fona. Citi dzīvnieki ir ne tik izteikti marmorēti un drīzāk izskatās kā aptraipīti. To kažokā var būt viens vai vairāki lieli melni areāli uz zilganpelēka fona. To var izskaidrot melanocīta (pigmenta šūnu) migrācijas  ģenētisko determināciju un kontroli embrija attīstības laikā. Reti kollijs liekas esam trīskrāsains, izņemot pāris, gandrīz neuztveramas zila marmora pazīmes. Šādu parādību dēvē par „slēpto marmoru”, bet ģenētiski tas ir zilā marmora kollijs, un tā arī ir jāpiereģistrē.

Zilā marmora krāsojumā un vispār marmora musturos var būt iesaistīti arī citi gēni. To noteikšana visticamāk varētu izskaidrot variācijas zilā marmora kažokos, sākot no skaidri sudrabaini zila līdz blāvam, matētam pelēkam.

Šajā brīdī ir būtiski pieminēt divus kļūdainus pieņēmumus:

1.      Ka, pārojot marmora dzīvnieku ar otru marmora dzīvnieku, iespēja iegūt balta marmora kucēnus pieaug līdz ar marmorēto senču skaitu ģenealoģijā. No iepriekšējās informācijas par genotipiem, ir skaidrs, ka šis pieņēmums ir nepareizs. Zilā marmora un sabuļ-marmora genotips ir Mm, neatkarīgi no tā, vai vecvecāki visi ir Mm vai mm. Ja audzētājs sakrustotu divus marmora īpatņus, kuru ciltsrakstos vairākās paaudzēs visi priekšteči būtu marmora krāsas dzīvnieki, statistiskā varbūtība, ka metienā būtu balta marmora krāsas kucēni, nepārsniedz jau iepriekš paredzētos 25 procentus.

2.      Ka sabuļkrāsas īpatņu krustošana ar marmora krāsu rada vāji izteiktas krāsas zilo marmoru un sabuļkrāsu. Jāatceras, ka divi galvenie genotipi, kas ir iesaistīti šajā krustojumā, ir A sērijas alēles (a^ya^y, a^ya^t, a^ta^t) un M sērijas alēles (MM, Mm, mm). A sērijas un M sērijas alēles dažādos veidos iedarbojas uz kažoka krāsojumu. Paturot prātā, ka a^t ir recesīvs attiecībā pret a^y, un tādējādi tam jābūt homozigotam, lai izpaustos kā trīskrāsu vai zilā marmora, uzreiz var saprast, ka sabuļkrāsas gēni (a^ya^y vai a^ya^t) nemaz nav atrodami zilā marmora genotipā. M gēns iedarbojas tikai, izraisot marmora musturu zilā marmora krāsā un nenes sevī nekādu sabuļkrāsas genotipu.

Tomēr vājas krāsas dzīvnieki var rasties no „rūsas faktorētu” trīskrāsu, sabuļkrāsas, sabuļ-marmora krāsas un zilā marmora krāsas īpatņu krustošanas, kuri spēj nodot rūsas nokrāsu saviem trīskrāsu, zilā marmora, sabuļ– un sabuļ-marmora krāsas pēcnācējiem.

Zilā marmora kollija genotipi

Zilā marmora kollija krāsa var būt, sākot no pelēkas līdz sudrabaini zilai, ar melniem plankumiņiem (marmorēts), ar baltām pazīmēm (apkakle, kājas, krūtis, astes galiņš) un rūsganiem punktiem.

Zilā marmora kollijus iegūst, krustojot zilā marmora ar zilā marmora īpatņus, zilā marmora ar trīskrāsu, trīskrāsu faktorēto sabuļkrāsas marmora  ar trīskrāsu faktorēto sabuļkrāsu, trīskrāsu, zilo marmora vai citu trīskrāsu faktorēto sabuļ-marmora, vai trīskrāsu faktorēto baltā marmora dzīvnieku ar jebkuru no augstāk minētajiem.

Šis genotips ataino 90-99 % no visiem baltajiem kollijiem, kuriem ir zili marmorēta galva. Šim dzīvniekam uz ķermeņa var būt viens vai vairāki zili marmorēti plankumi. Acis var būt zilas vai ar ziliem plankumiem.