Ģenētika  

 

.

 Pelēkais kollijs

Teksts © Kolliju portāls. Izmantošana bez rakstiskas atļaujas kategoriski aizliegta un aizsargāta ar likumu par autortiesībām un blakustiesībām.

0

Viena no krāsu variācijām, kas audzētājiem rada lielākās grūtības, ir „pelēkais kollijs”. Ir vairāki „pelēkā kollija” tipi, un katrs no tiem ir ģenētiski atšķirīgs. Ir būtiski spēt atpazīt atšķirības starp šiem „pelēkajiem kollijiem”.

 

Dominējošie pelēkā kollija fenotipi

 

Dominējošā pelēkā gēna izpausme vislabāk novērojama trīskrāsu kollijiem, taču tā var izpausties jebkurā krāsu variācijā. Trīskrāsu kollijiem šie īpatņi tikko pēc dzimšanas izskatās nedaudz dūmakaini, un krāsa turpina izplūst, līdz aptuveni 2 mēnešu vecumā dzīvnieks kļūst ļoti blāvi pelēks. Četru līdz sešu mēnešu vecumā kažoks sāk kļūt tumšāks un pieaugušam dzīvniekam kažoks ir normālā trīskrāsu variantā, ieskaitot tumši melno krāsu. Šie dominējošie pelēkie kucēni dažkārt tiek dēvēti par „pūderslotiņām”, un tie nekādā veidā nav saistīti ar suņu cikliskās asins slimības gēnu. Neskaitot pārejoši krāsas izplūšanu, visādi citādi tie ir pilnīgi normāli dzīvnieki. Tos var viegli atšķirt no suņu ciklisko asins slimības gēnu nēsājošiem kucēniem divos veidos: (1) dominējošam pelēkam kucēnam ir melns deguns un rūsgani punkti visu laiku, un (2) dominējošā pelēkā kucēna galva parasti paliek tumši melna, sākot no dzimšanas brīža visa dzīvnieka mūža garumā, pat ja ķermeņa apmatojuma krāsa ir kļuvusi pelēka. Sabuļkrāsas kollijam dominējošais pelēkais gēns izpaužas, radot sabuļkrāsas kucēnu, kas ir dubļaini rūsgans pēc krāsas līdz aptuveni viena gada vecuma sasniegšanai, kad iegūst normālu apmatojumu, kāds sagaidāms saskaņā ar tā sabuļkrāsas genotipu.

Dominējošais pelēkais gēns ir pētīts dažādās variācijās kontrolētos apstākļos, un ir pierādīts kā patiesi dominējošs gēns.

Dominējošais pelēkais kollijs rodas, krustojot vismaz vienu vecāku ar G gēnu, kas nosaka progresīvo pelēkās krāsas iegūšanu kopš dzimšanas. Šie suņi ir veselīgi īpatņi un G gēns netiek saistīts ne ar vienu slimību. Šiem dzīvniekiem ir normāla dzirde un redze, un tie nebūtu jājauc kļūdaini ar suņiem, kas ir homozigoti attiecībā pret no suņu ciklisko asins slimību. 

 

Recesīvie pelēkā kollija fenotipi

 

Recesīvais pelēkais gēns ir krāsas izplūdinošs gēns (d), kas var izpausties jebkurā krāsu variācijā, radot krāsas, kas pazīstamas ar nosaukumu „Maltas pelēkais” un „sudrabotais”, pārstāvot homozigoto formu (dd). „Maltas pelēkā” krāsa variējas no parastas, neizteiksmīgi pelēkas līdz tumšai, sūnaini pelēkai krāsai un rodas labi iedibinātu gēnu pāru mijiedarbības rezultātā. Homozigotajā formā (dd) šie gēni izsauc krāsas izplūšanu, mazinot dziļo melno krāsu, kas novērojama trīskrāsu fenotipā līdz parastai, neizteiksmīgas kvalitātes apmatojuma krāsai. Sabuļkrāsas kollijiem blāvais krāsojums tāpat kā pelēcīgais tonis rodas, ja izplūdināta ir bijusi „sarkankoka” krāsa. Sudrabotajā variantā tikai pati mata virspuse ir izplūdināta. Pigments mata pamatnē paliek intensīvāk izteikts. Pastāv dažādas gēna izpausmes pakāpes, taču kopējais izskats veidojas kā sudrabotam apmatojumam, kas virspusē šķiet spīdīgs. Mata pamatnē esošais pigments var tikt novērots, ja matus atglauž pret spalvas augšanas virzienu. Mata tumšākais pigments atrodas tuvāk ādai. Šāds krāsojums var būt uz visa dzīvnieka ķermeņa apmatojuma, vai arī sudrabainais tonis var izpausties tikai noteiktās ķermeņa zonās, kā piemēram, krūškurvis, sāni, mugura un dažkārt galva.

Recesīvais pelēkais gēns tika ieviests amerikāņu ciltslīnijās ar importa palīdzību. Parasti amerikāņu kolliju ciltslīnijās recesīvais pelēkais gēns nav sastopams.

Recesīvais pelēkais gēns nav saistīts ar suņu cikliskās asins slimības gēnu un var tikt viegli nošķirts no suņu ciklisko asins slimības gēnu nēsājoša kollija pēc melna degungala, rūsganu punktu un veselīgu īpatņu kritērijiem.

Tā kā recesīvais gēns ir autosomāli recesīvs, abiem vecākiem jābūt tā nēsātājiem (lai gan nav obligāti pašiem jāpauž dotais fenotips), lai tas fenotipiski izpaustos pēcnācējos.

Recesīvais pelēkais kollijs rodas, krustojot divus vecākus, kam piemīt recesīvais pelēkais gēns. Šo gēnu var novērot jebkurā kolliju apmatojuma krāsā, un tas dod t.s. „Maltas pelēko” un „sudrabaino” krāsu. Recesīvais gēns nav saistīts ar kādu slimību, un to nevajadzētu jaukt ar suņu ciklisko asins slimību.

 

Letālais recesīvais pelēkā kollija gēns

 

Pārliecinoši ir pierādīts, ka kollijiem var piemist letālais gēns, kas rada to apmatojumā pelēcīgu vai blāvāku nokrāsu. Kādreiz ar šo gēnu apveltītie kolliji tika dēvēti par sudrabpelēkajiem vai pelēkajiem kollijiem. Ņemot vērā pelēkās krāsas variācijas, kas sastopamas kollijiem un kuras nav letālas, ir ieteicams vairāk nelietot šo neviennozīmīgo terminoloģiju. Šis letālais gēns vienādi bieži ir atrodams visās kolliju kažoka krāsā, un tas būtu jāatšķir no dominējošā pelēkā un normālā recesīvā pelēkā gēna kollijiem, kas ir veselīgi indivīdi. Letālais recesīvais pelēkais gēns pašlaik tiek dēvēts par CCH gēnu, jo šis letālais gēns un tā raksturīgais krāsojums vienmēr ir saistīts ar slimību, kas pazīstama kā suņu cikliskā asins slimība (kādreiz dēvēta par „pelēkā kollija sindromu” vai „ciklisko neitropeniju”).

CCH gēnu nēsājošie kolliji cieš no suņu cikliskās asins slimības, un tie var parādīties arī normāla krāsojuma, veselīgu vecāku metienos. Noteiktās kolliju ciltslīnijās tie parādās ar zināmu regularitāti. Pētījums par 39 metieniem no fenotipiski normāliem vecākiem, kuriem bijuši kucēni ar suņu ciklisko asins slimību, uzrādīja, ka aptuveni 32 % no ASV vaislā izmantotajiem kollijiem var būt CCH gēna nēsātāji.

Sabuļkrāsas kollijiem CCH gēns izpaužas kā sudrabota vai bēša nokrāsa ar brūnu degunu. Brūns deguns ir patogēns simptoms kollijiem sastopamajā suņu cikliskajā asins slimībā. Trīskrāsu kollijiem vietās, kur varētu būt melns kažoks, parādās gaiši pelēks līdz grafītpelēks krāsojums. CHH kollijiem nav rūsas krāsas plankumu, to vietā ir bēšs līdz balts krāsojums. Zilā marmora kolliji liekas gandrīz baltā krāsā un būtu jāatšķir no normālajiem baltajiem vai baltā marmora kollijiem (parasti tas nav grūti, ja zināms abu vecāku fenotips). Būtiski ir atzīmēt, ka CCH gēns nekādi nav saistīts ar marmora gēnu, nedz ar kolliju acu anomāliju, kā kādreiz kļūdaini tika uzskatīts, un, ka CCH gēns var ietekmēt visas kolliju krāsu variācijas, bez īpašas vienas krāsas pārsvara pār citu. CCH gēns ir ģenētiska vienība, kas pilnībā atšķiras no jebkura krāsu genotipa.

Vājinātā pigmentācija, novērota CCH gēnu nēsājošajiem kollijiem, rodas no mazinātās melanīna veidošanās no tā priekšteča – tirozīna, kā rezultātā katrā matā ir mazāk pigmenta granulu. CCH gēnu nēsājošajiem kollijiem krāsas blāvumu var novērot gan ādas, gan apmatojuma līmenī.

Pierādījumi liecina, ka šīs pelēkās apmatojuma krāsas, kas sastopamas kollijiem (dominējošais pelēkais, recesīvais pelēkais un letālā pelēkā suņu cikliskā asins slimība (CCH), rodas no trim dažādiem alēļu pāriem.

 

 

0

 

 

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0