.

Odzes sadzeltais Hosento ar pietūkušu purnu.

Ievads

0

Dzīvojot lauku vidē, fermas kolliji reizēm var nokļūt bīstamās situācijās, saskaroties ar kaitīgiem augiem, kuru sula vai skābe var radīt ādas apdegumus, vai nonākt aci pret aci ar indīgu čūsku, piedzīvot bišu, lapseņu un iršu uzbrukumu.

.

Nātres

.

.

Ja kazas, piemēram, ēd nātres ar neapskaužamu apetīti un tām nekas nekait - pat netiek apdedzināta mutes gļotāda un mēle, tad sunim šie augi var radīt nopietnus apdegumus. Visvairāk ievainojami ir tieši kucēni, kuriem vēders vēl ir bez apmatojuma un ķepu spilventiņu āda ļoti maiga. Mūsu kucēns Dana, dažās sekundēs izskriedams cauri nātru pudurim pie kūts, guva gan pakaļkāju ķepu spilventiņu, gan vēdera ādas apdegumus, taču, par laimi, tie nebija plaši. Nopietnu apdegumu rezultātā var rasties arī elpceļu tūskas un alerģisks šoks, sevišķi, ja suns ieelpojis auga mikroskopiskos dzeļmatiņus caur degunu vai sācis laizīt skartās vietas, piemēram, ķepas. Tad nātru dzeļmatiņi nonāk gremošanas sistēmā un tas var radīt vispārēju organisma saindēšanos.

Skartās vietas noteikti jānomazgā ar vēsu, tīru ūdeni, vai tādu, kam mazliet piejaukts kāds antiseptisks līdzeklis. Ja dzīvniekam manāma alerģiska reakcija, nepieciešams iedot tam pretalerģisku preparātu, piemēram, suprastīnu. Vēlams, lai cietušais daudz dzertu. Ja tiek pamanītas alerģiska šoka pazīmes, vai arī, ja suns cieš stipras sāpes, nekavējoties meklējiet veterinārārsta palīdzību.

.

Latvāņi

.

.

"Laimīgo kolliju zemē ®" gan latvāņu nav, taču mūsu kaimiņiem visapkārt to ir ka biezs. Tālajās pļavās, kuras īrējam no kaimiņa zirgu ganīšanai, dažās vietās tie ir sastopami. Zirgi tos mazus izmīda, arī kazas, ja tiek aizvestas turp un latvāņi vēl ir mazi, tos ar gardu muti notiesā, tādējādi daļēji iznīcinot šos bīstamos augus, bet suņu un cilvēku saskare ar latvāņiem var beigties ar ļoti nopietniem ādas apegumiem, kuri nedzīst ļoti ilgi.

Par laimi, mūsu kolliji nekad nav cietuši no latvāņiem, taču reiz, tos lielus cērtot, Ieva pati guva nelielu ādas apdegumu.

Pēc saskarsmes ar indīgā auga sulu, cilvēka vai dzīvnieka ievainotā ķermeņa daļa nekavējoties jāizolē no saules gaismas! Pēc tam nepieciešams ievainojumu nomazgāt ar tīru, vēsu ūdeni, kam piejaukts kāds antiseptisks līdzeklis. Iekšķīgi ieteicams lietot kādu antihistamīna preparātu, piemēram, suprastīnu. Svarīgi atcerēties, ka cietusī vieta no saules jāsargā vismaz nedēļu. Ja tiek pamanītas alerģiska šoka pazīmes, vai arī, ja suns cieš stipras sāpes, nekavējoties meklējiet veterinārārsta palīdzību.

Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowsky) ir latvāņu ģints suga, kas Latvijā ieviesta mākslīgi (introducēta). Latvijā Sosnovska latvānis ieviests jau 1948. gadā, to no Kaukāza republikām atvedot kā lopbarības augu. Tas sāka ieviesties arī savvaļā, un tagad tā ir bīstamākā no Latvijas sastopamajām invazīvajām sugām. Tas izplatās nekoptās lauku zemēs, kurās agrāk tika veikta lauksaimnieciskā darbība, vietām pāriet mežos, upju ielejās, krūmājos. Auglīgā augsnē tas var sasniegt līdz 4 m lielu augstumu. Latvānim ir ļoti attīstīta sakņu sistēma. Uz viena auga var attīstīties 3-15 tūkstoši sēklu. Sosnovska latvāņi ir gaismasprasīgi augi un attīstības sākumā grūti pacieš noēnojumu. Latvāņi, bet it īpaši Sosnovska latvānis, ir bagāti ar fotodinamiski aktīvām vielām - furokumarīniem (psoralēniem). Šīs vielas organismā nonāk caur ādu, gļotādu, kā arī caur kuņģa un zarnu traktu. Fotokumarīni, nonākuši uz ādas, saules ultravioleto staru ietekmē izraisa smagus apdegumus. Ādas bojājumi parādās vairāku stundu laikā pēc saskares ar latvāņa daļām. Tie izpaužas kā ādas iekaisumi, kas atgādina I - III pakāpes apdegumus: tā ir nieze, plankumaini vai svītraini apsārtumi, ādas pietūkums, čūlas. To pavada vispārējs organisma nespēks, galvas sāpes, reiboņi, slikta dūša, sāpes vēderā.
Augsta fotokumarīnu koncentrācija organismā izraisa pastiprinātu acu jutību pret gaismu, acu iekaisumu, redzes traucējumus. Acu bojājumu gadījumos iesaka nēsāt polaroidās saulesbrilles, kas aiztur ultravioletos starus, taču suņiem tādas neuzliksi...

.

Odzes

.

.

Man pašam ir ļoti bail no čūskām un to pie mums netrūkst. Tuvā apkārtnē mīt gan pelēkās, gan brūnganās, gan melnās odzes. Šajā pavasarī biju pat šokēts, jo pie ieejas malkas šķūnītī agrā rīta saulītē sildījās milzīga pelēkas krāsas odze. Mani pamanījusi tuvojamies, tā ielīda zem šķūnīša pamatiem, bet es kādu nedēļu jutos neomulīgi, staigādams garām šai vietai. Čūskas jau nāk mājās! Un nav taisnība tautā izplatītajam mītam, ka tur, kur mitinās zalkši, odzes nedzīvo! Mums ir gan tie, gan odzes.

Visbīstamākā situācija mēdz būt pļavā, kad nopļauta zāles. Tad zem siena vāliem sildās arī odzes. Ar grābekli apgrozot vālu vai stumjot pa diviem kopā, tās tiek iztraucētas, tinas ar grābekļa kātu, bet var kādai zem siena uzkāpt arī virsū. Hosento, atšķirībā no manis, no čūskām nebaidās un arī mācību no pirmās saskarsmes ar tām nav guvis. Divas vasaras pēc kārtas tālajās pļavās viņš tika sakosts purnā, kas ir pati bīstamākā vieta, jo var sākties elpceļu tūska un suns var vienkārši nosmakt. Sakostais jau pēc dažām minūtēm kļūst lēnīgs, var sākties vemšana, siekalošanās, paplašinās acu zīlītes, paātrinās pulss. Pirmajā reizē biju uztraucies līdz panikai. Ieva man piezvanīja uz mājām no pļavas, es skrēju pie viņiem un centos puskilometru stiept smago Hosento (30 kg) uz mājām. Svarīgi ir panākt, lai sakostais dzīvnieks mazāk kustētos, jo kustības veicina indes izplatīšanos pa visu ķermeni. Par cik veterinārārsts laukos ir diezgan grūti sadabūjams vajadzīgajā mirklī ārkārtas gadījumā, sazinājāmies ar dakteri pa telefonu. Hosento tika iedotas suprastīns un nodrošināts miers. Līdz vakaram jau viņš bija atgājis no indes iedarbības, taču te jāpiebilst, ka mūsu gadījumā glāba arī lielais suņa svars - 30 kg. Ja odze būtu sadzēlusi daudz vieglāku dzīvnieku, tas varētu beigties arī ar suņa bojāeju. Tā ka, ja jūsu suni sakodusi odze, nekavējoties meklējiet veterinārārsta palīdzību!

Parastā odze jeb vienkārši odze (Vipera berus) ir odžu dzimtas (Viperidae) vienīgā Latvijā dzīvojošā indīgo čūsku suga.
Odze ir vidēji liela čūska ar relatīvi masīvu ķermeni un īsu asti. Mātītēm aste ir īsāka nekā tēviņiem. Tās garums ar asti Latvijā var sasniegt 75—80 cm, bet parasti tas ir 40–60 cm.
Galva trīsstūraina, saplacināta, labi norobežota no kakla, purns īss un strups. Lielo acu zīlītes vertikālas. Acis parasti ir vienādā lielumā ar nāsīm vai lielākas par tām. Mugurpuses krāsa var būt ļoti dažāda: brūna, pelēka, zaļgana, dzeltenīga, vara sarkana un pat melna. Uz muguras, izņemot melnajām odzēm, ir vairāk vai mazāk saskatāma tumša zigzagveidīga josla. Tās abās pusēs parasti ir ieapaļu, tumšu plankumu virkne, kas sākas pie acīm kā tumša svītra. Zig—zag josla līdz ar tumšo X vai V veida zīmējumu uz pakauša ir odzes raksturīgākās pazīmes, kas nepiemīt nevienai citai Latvijas čūskai. Lai arī melnajai odzei zig—zag līnija nav saskatāma, to var viegli atšķirt no melna zalkša, jo zalktim galvas sānos ir gaiši pusmēnessveida plankumi - tā dēvētās "ausis". Retos gadījumos var novērot vara sarkanas odzes arī bez raksta. Netipiski čūskām, bet odzēm dzimumu var noteikt pēc krāsas. Mātītes parasti ir brūnas vai sarkanīgas ar tumši brūnu zig—zag joslu, bet tēviņi parasti ir pelēki, gaišā smilšu krāsā ar melnu zīmējumu. Ķermeņa pamatkrāsa, salīdzinot ar mātītēm, tēviņiem visbiežāk ir nedaudz gaišāka, līdz ar to melnā zig—zag josla koši izceļas. Melnās odzes visbiežāk ir mātītes.
Odzes parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, kur aug virši un meža ogulāji. Vasarā kā slēptuvi odzes izmanto citu dzīvnieku alas, satrūdējušu celmu tukšumus, mīl mitināties starp akmeņiem, sagulētā, pagājuša gada sausajā zālē, sienā. Odzi var sastapt arī pie ūdens krātuvēm, tā kā labi peld. Odzes var iemitināties arī pamestās celtnēs zem veciem celtniecības materiāliem. Pēc ziemošanas parādās agrāk par citām čūskām un citiem rāpuļiem, jau aprīļa sākumā. Odze ir aukstumizturīgākā no visām pasaules čūskām. Tēviņi parādās pusotru vai divas nedēļas pirms mātītēm. Pavasarī, kamēr naktis vēl samērā dzestras, odze ir aktīva tikai dienas laikā un galvenokārt uzturas saules apspīdētās vietās, taču, vasarai iesilstot, odze kļūst aktīva galvenokārt krēslā un tumsā. Tomēr odze visu vasaru mīl no rītiem vai pēcpusdienā izlīst no slēptuves un sildīties saulītē. Odzes ir poikilotermi dzīvnieki, kas atšķirībā no putniem un zīdītājiem paši savā ķermenī siltumu radīt nespēj un tā sasildīšanai izmanto apkārtējās vides siltumu. Sildīties saulītē vasaras nogalē īpaši nepieciešams mātītēm, kurām jo siltāks ir ķermenis, jo ātrāk tajā attīstās mazuļi.

.

Bites, lapsenes, irši

.

.

Laukos lapseņu un iršu ir daudz. Lapsenes parasti visvairāk novērojamas, kad gatavi nāk augļi - saldie āboli, bumbieri un plūmes. Tāpat tās ir ļoti kāras uz medu, ja tuvumā var tam piekļūt. Irši mājas bēniņos un kūtsaugšā parasti taisa savus pūžņus un mūs pārāk netraucē, bet pašu dārzā aiz mājas ir vairāki bišu stropi, kuriem es pats parasti eju ar līkumu, jo baidos no šiem visiem strīpainajiem kuķainiem tikpat ļoti, kā no čūskām.

Pats diemžēl esmu gan lapseņu, gan iršu, gan bišu sadzelts, taču reizēm mūsu kolliji mēģina kādu "nomedīt" un briesmīgie kukaiņi kož arī viņiem. Par laimi, mūsu kollijiem, pēc kukaiņu kodumiem nav novērotas nekādas alerģiskas reakcijas un tādas nav arī mums, cilvēkiem, te.

Bišu, lapseņu, iršu un skudru dzēlumi parasti izraisa samērā nekaitīgu lokālu kairinājumu kādā noteiktā ķermeņa vietā. Dažiem suņiem tas tomēr var izraisīt pat dzīvībai bīstamu alerģisku reakciju, sevišķi tas attiecināms uz maza auguma brahiocefāliķiem, tādiem, kā franču buldogi, mopši utt. Šādos gadījumos nekavējoties jādodas pie veterinārārsta. Nieze un kairinājums var rasties, nonākot saskarē ar dažādu veidu kāpuriem. Lokālas reakcijas pazīmes: sāpes, nieze, uztūkums tajā vietā, kur iedzelts. Nopietnākas reakcijas pazīmes: apgrūtināta elpošana, šoks, vemšana, caureja un koma.

Vispirms, ja iespējams, jāatbrīvo suns no dzeloņa, vislabāk izmantojot šim mērķim pinceti, lai nesaspiestu iestrēgušo dzeloni, jo tad tas var papildus izdalīt kairinošo vielu. Pēc dzeloņa izvilkšanas pielieciet pietūkušajai vietai kaut ko vēsu un iedodiet prethistamīna tableti, piemēram, suprastīnu. Nopietnu reakciju gadījumā nekavējoties dodieties pie veterinārārsta

.