Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Fredijs & Šagijs


 

0

Laura Karnīte: Stāsts par Frediju un Šagiju

Fredijs ir laimīgs. Viņam atkal ir mājas. Vēl nesen viņu varējām redzēt fotogrāfijā, kas bija publicēta patversmes “Dzīvnieku draugs” mājaslapā un Kolliju portālā ar lūgumu palīdzēt sešus gadus vecajam kollijam bez mājām. Tās viņam devusi Laura Karnīte,

Iekšlietu ministrijas Preses centra vadītāja. Kopā ar Lauru, Frediju, Šagiju un Abiju devāmies uz jūru Garciemā. Laura bija mazliet nobažījusies, kā Fredijs uzvedīsies, jo šī būs viņa pirmā pastaiga jaunajās mājās, taču Fredijs turējās pie sava “bara”, visu laiku priecīgi rēja un centās kaut ko mums pastāstīt.

Pirms nedēļas tavās mājās ieradās Fredijs. Kas tevi pamudināja dot pajumti bez īpašnieka palikušam sunim?

Par Frediju uzzināju, apmeklējot “Dzīvnieka drauga” mājaslapu. Regulāri aplūkoju patversmēs esošo dzīvnieku fotogrāfijas, turklāt suņi un kolliji jo īpaši ir mana lielā mīlestība. Neesmu no tiem cilvēkiem, kam ir svarīgi audzēt tieši šķirnes suņus vaislai un izstādēm, tādēļ arī izvēlos dot jaunas mājas patversmē esošam dzīvniekam – tas ir tas, ko es reāli varu darīt šo cilvēka pievilto būtņu labā. Papildus stimuls bija tas, ka Fredijs ir kā ūdens pile līdzīgs mūsu vecajam suņukam, kurš šopavasar nomira – neviens no mūsu ģimenes nebūtu varējis šo suni atstāt savam liktenim.

Man šķiet, neviens suns nebūs savam saimniekam tik uzticīgs, kā šāds patversmes atradenis – viņi saprot, ka cilvēks ir viņam darījis labu, un ir gatavs par to atdot sevi visu.

Šis nav pirmais patversmes suns, kuram tu esi devusi pajumti savās mājās.

Fredijs ir jau otrais. Arī pirmais ir kollijs, pareizāk sakot, kollija jauktenis – Šagijs. Par viņa nonākšanu mūsu mājās stāsts ir šāds - pirms trim gadiem mums apzaga māju. Kad to uzzināju, pamatīgi saskaitos un nolēmu, ka mums nepieciešams liels, dusmīgs sargsuns. Piezvanīju uz “Dzīvnieku drauga” patversmi un apjautājos, vai viņiem gadījumā nav kāds suns šādam “amatam” un saņēmu atbildi, ka esot gan – ļoti mīlīga Kaukāza aitu suņa šķirnes kucīte. Aizbraucu uz patversmi, lai klātienē iepazītos ar potenciālo mājas sargu, notupos un vēlējos iepazīties tuvāk. Sune pienāca, apostīja mani un pēc neilga pārdomu mirkļa ar saviem milzu žokļiem tieši man sejā teica: “Am!” Uzreiz sapratu -  ja pieņemšu šo kucīti, tās būs beigas manam bērnam, manam kaķim, vistām un visiem pārējiem dzīvniekiem. Tāpēc palūdzu patversmi, lai man parāda citus suņus. Izstaigājām visus voljērus, taču vienā suni nemanīju. Painteresējos, vai tajā neviens nedzīvo. Dzīvojot gan, bet tas man galīgi nederēšot, atteica patversmes darbiniece, pēc tam ilgi labināja un sauca tukšā voljēra iemītnieku, līdz parādījās bailīga un nelaimīga kollija galva. Tai pašā brīdi sapratu, ka man šis suns jāņem.

Sākumā ar Šagiju gāja grūti. Viņš bija ļoti bailīgs, nobadināts, šitik tievs (rāda), viņam pat nebija sava vārda! Neklausīja nemaz, plēsās ar mūsu veco kolliju, kuram tajā laikā bija jau 11 gadi. Brīžam šķita, ka nekas nesanāks – būs jāved Šagijs atpakaļ, taču pamazām viņš pierada pie jaunajiem apstākļiem, saprata, ka šeit viņam būs mājas.

Vai tev bija zināms Šagija dzīvesstāsts?

Tikai tas, ka ticis atrasts Ulbrokā pie kapiem. Uz patversmi bija piezvanījuši cilvēki un pavēstījuši, ka tur ilgu laiku guļot pavisam nobadināts kollijs. Tajā laikā viņam bija apmēram 1,5-2 gadi. Pēc suņa izturēšanās mēs sapratām, ka viņa mūžs ir bijis ļoti traģisks – Šagijs ļoti baidījās no cilvēkiem, īpaši vīriešiem, ķermenis bija rētās. Varēja redzēt, ka viņš ticis smagi sists. No sākuma bija jāizvairās no straujām kustībām, jo tas viņu biedēja un lika mukt projām. Pagāja ilgs laiks, līdz mēs viņu atkopām un pieradinājām, tagad viņš ir pašapzinīgs mājas sargs, bet vēl joprojām piesardzīgs saskarsmē ar svešiniekiem.

Vai par Fredija likteni ir zināms kas vairāk?

Ditirgeits Blessfains [2003]

Patversmes darbinieki stāstīja, ka atņēmuši suni čigānu bērniem. Fredijs arī bija ļoti nobadināts, varēja saskaitīt visas viņa ribas. Tomēr, spriežot pēc Fredija ārējā izskata un tā, cik viņš ir komunikabls un draudzīgs, var secināt, ka viņš ir bijis mājas suns – kādreiz audzis ģimenē, kurā ticis mīlēts un kopts.

Fredijs nedēļas laikā ir iejuties jaunajos apstākļos?

Fredijs ir iejuties labi, bet Šagijs gan ir greizsirdīgs. Pirmajā dienā viņš Frediju uztvēra kā ciemiņu, kas ieradies uz laiku paviesoties. Otrajā jau varēja manīt, ka Šagijs droši vien pie sevis domā: “Vai tad nu tu vienreiz iesi prom vai nē?” Trešajā, kad “ciemiņš” vēl bija tepat, sākās dažādi kašķi un pat kautiņi. Mēs Šagijam stāstām un skaidrojam, ka Fredijs ir tāds pats, kāds viņš savā laikā bija, un aicinām atcerēties, ka viņu šeit neviens nesagaidīja ar atņirgtiem zobiem. Cerams, ka pamazām abi saradīs. Šobrīd abi suņi izturas ļoti neitrāli viens pret otru. Jāņem vērā, ka Fredijam, kā jau sunim gados, ir izveidojušies savi paradumi. Piemēram, vakarā ap 22.00 viņam pienāk guļamlaiks, un tad viņš kļūst ļoti nīgrs, ja 

Laura un Ditirgeits [1992]

kāds traucē viņa mieru. Šagijam arī ir savi paradumi, vietiņas, kur gulēt...

Kā abi suņi sadala teritoriju?

Pagaidām naktī mēs viņus nošķiram vienu no otra - Šagijs nakšņo mūsu guļamistabā, bet Fredijs – uz dīvāna lielajā istabā. Galvenais teritorijas dalīšanas objekts ir bļodas ar ēdamo. Ja kāds no suņiem pieiet tuvāk otra bļodai, tad otrs ar aizdomām vēro, vai tikai kaimiņam nav ļaunprātīga nolūka attiecībā uz viņa ēdamo, un ja nu visam pa vidu vēl jaucas kaķis… Visproblemātiskākā vieta ir šaurais priekšnams, kur nākas samainīties. Tur gadās, ka suņi demonstrē viens otram zobus. Problēma ir arī bumba, jo abiem gribas ar to spēlēties, un, protams, apsveicināšanās procedūra, kad vakarā pārbraucam mājās, jo abiem gribas būt pirmajam uz samīļošanu.

Vai Šagijs un Fredijs ir kādu pieņēmis par savu saimnieku?

Šagijs sākumā, kad viņu pārvedām uz šejieni, neatkāpās no manis ne soli un uzskatīja mani par saimnieci. Laikam tāpēc, ka zināja, kas viņu ir paglābis no ciešanām. Taču mūsu ģimenē galvenais gaļas griezējs ir vīrs, un tādēļ ar laiku viņš Šagijam ir kļuvis “svarīgāks”, īpaši vakariņu laikā. Kad atvedu Frediju, pirmajās dienās Šagijs 

Laura un Ditirgeits [1991]

bija ļoti apvainojies uz mani, pat nenāca apsveicināties, kad ierados mājās pēc darba. Tagad Fredijs man staigā ik uz soļa pakaļ, kā savulaik Šagijs.

Vai var nojaust, kurš no abiem suņiem būs barvedis?

Domāju, ka tas būs Šagijs. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš šeit dzīvo ilgāk, otrkārt, tā ir viņa māja, teritorija. Treškārt, Fredijs ir pārāk mierīgs pēc rakstura, lai viņam izdotos izcīnīt sev dominējošo lomu, man šķiet, viņš pēc tās nemaz nealkst. Šagijs turpretī vienmēr vēlas būt pats svarīgākais un, ja tā nenotiek, tad viņš kļūst ļoti apvainojies - to var redzēt pat pēc purna izteiksmes.

Kā abi suņi satiek ar citiem dzīvnieciņiem?

Mūsu mājās laikam ir tāda aura, kad visi saprot, ka otru aiztikt nedrīkst. Bez abiem suņiem mums vēl ir kaķis, divas jūrascūciņas, divas šinšillas un vistas, kas brīvi staigā pa dārzu. Mēs dažkārt smejamies paši par sevi – citiem vistas un suņi dzīvo iežogojumos, lai neizbradā dārzu, bet mums otrādi – gurķi aug aplokā, lai netraucētu vistām. Šagijs 

Abija un Fredijs

pirmajās dienās gan gribēja “apēst” kaķi, bet kaķis ļoti ātri parādīja, ka nekādas “kaķu ēšanas” šajās mājās nenotiek, ka kaķi prot aizstāvēties. Fredijs ar citiem grib draudzēties, arī ar kaķi, taču kaķis pagaidām met kūkumu.

Kāds bija Fredija vispārējais stāvoklis, kad viņš nonāca pie tevis?

Suns acīmredzami nebija kopts ļoti ilgu laiku, bet, spriežot pēc viņa attieksmes pret kopšanu, var redzēt, ka kādreiz viņš ir gan ķemmēts, gan mazgāts. Bažījos, ka būs problēmas ar mazgāšanu un iecelšanu vannā, bet Fredijs visu procedūru uztvēra ļoti mierīgi.

Viņš bija ļoti sapinkojies, pie kakla vilnas savēlumi bija cieti, pat sakaltuši – pagāja visa nedēļa, kamēr kažoku puslīdz savedām kārtībā, bet arī tagad tur vēl ir ko ķemmēt un ķemmēt. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, sunim bija ļoti iekaisušas ausis, aizpūžņojušas un iekaisušas acis. Fredijam ir bojāta viena acs, domājams, ka suns ar to neredz vai arī redz ļoti vāji. Skatoties viņš pagriežas ar vienu pusi.

Problēmas radās arī ar kastrāciju. 

Fredijs

Lai gan pēc operācijas viņam visu laiku bija apkakle, viņš kaut kādā veidā pamanījās brūces sakošļāt un sakašāt. Radās strutojošs iekaisums.

Liels paldies jāsaka saprotošajiem patversmes „Dzīvnieku draugs” darbiniekiem, kas pēc mana lūguma ārstēja suni un ļāva viņam uzturēties patversmē līdz izveseļošanās  brīdim. Iepazīstināšanas un saradināšanas process ar citiem mājas iemītniekiem ir pietiekami sarežģīts, un ja nu vēl suns ir slims un slikti jūtas...

Tagad Fredijs ir sprigans un vesels, ļoti rotaļīgs. Viņam patīk spēlēties.

Vai abi kolliji nerotaļājas savā starpā?

Pagaidām nē. Fredijs jau droši vien gribētu, bet otrs ir ļoti atturīgs. Šagijs pēc savas būtības tāds ir. Vienīgā rotaļa, kura viņam patīk, ir jau pieminētā bumba. Fredijam savukārt ļoti patīk ķert kociņu, purināt lupatu. Telpās viņš spēlējas ar kaķa rotaļlietu – peli. Fredijs ir ļoti sabiedrisks, viņam patīk cilvēki.

Vai esi atklājusi kādu īpašu kārumiņu, kas patīk Fredijam?

Laura un Fredijs

Neesam gan atklājuši, jo pagaidām cenšamies abus suņus barot ar kaut ko tādu, ko var ātri apēst, lai abi suņi žigli paēd un nerodas strīdi barības dēļ. Kā jau sunim, kurš ir piedzīvojis badu, viņam ir tieksme visu aprīt pēc iespējas ātrāk un skatīties, vai kaut kur vēl nav kas ēdams. Šagijs turpretim nekad neko neaiztiek, kas nav viņa. Protams, kaķa bļodas izlaupīšana ir svēta lieta, taču ēdienu uz galda varam atstāt droši, viņš to neaiztiks. Fredijs, savukārt, jau pamanījās nočiept siera gabalu, tad sapratām, ka būs jāmaina ēdamlietu glabāšanas ieradumi.

Pirms šiem abiem suņiem tev arī bija kollijs. Pastāsti par viņu.

Suņi mūsu mājās vienmēr ir bijuši, taču kollijs bija mans pirmais apzinātais suns, kuru es gribēju. Vecākiem bija iebildumi, jo mums tajā laikā jau bija viens suns privātmājā. Taču es pati sakrāju tiem laikiem ļoti milzīgu summu – 800 rubļus, izgāju toreizējos DOSAAF kursus, kas bija obligāti, lai varētu turēt suni, un vecākiem vairs nebija 

Fredijs ar kociņu

argumentu, lai es otru suni neiegādātos. Kad es atvedu kucēnu, mans tēvs gan pateica, ka viņa istabā suns savu kāju nespers. Taču tēva istaba bija tā, caur kuru bija jāiet, lai tiktu ārā (smejas). Tad es kucēnu ņēmu klēpī un 

nesu ārā, lai viņš tēva istabā nespertu savu kāju. Mūsu Dikirs jeb Dikirgreits Blessfains bija ļoti perspektīvs kollija kucēns no perspektīva metiena (kucēna tēvs – Jutans Mamive! – Kolliju portāla piezīme). Taču es tajā laikā biju pārāk jauna un arī toreizējais klubs gandrīz neko nedarīja, lai piesaistītu un veicinātu suņa eksponēšanu izstādēs un tas tiktu izmantots vaislas darbā, tā arī mēs no šīs izstāžu aprites izstājāmies. Tas gan nebūt nemazināja suņa kā drauga un ģimenes locekļa vērtību.

Viņš nodzīvoja 14 gadus un šī gada pavasarī nomira. Tas bija visai mūsu ģimenei ļoti liels pārdzīvojums. Gāja smagi, cīnījāmies par viņa dzīvību, un tad nācās pieņemt smagāko lēmumu – vai viņš dzīvos pie sistēmas vēl kādu laiciņu, vai arī atvieglot viņa mokas un eitanazēt. Tagad urna ar viņa pīšļiem tēva istabā stāv uz plauktiņa. Droši vien viņš skatās, kā mēs te runājam...

Dikirs prata smaidīt, šie abi neprot.

Vai Fredijs atšķiras ar saviem paradumiem?

Jā, viņam ir daži paradumi, kādi mūsu iepriekšējiem suņiem nav bijuši. Viņš, piemēram, savu bļodu grabina tik ilgi un skaļi, kamēr panāk savu. Vēl viņš prot atvērt durvis, kas pašreizējā trauslā sadzīvošanas līdzsvara apstākļos mums rada zināmas problēmas.

Fredijam viņa vārds nāca līdzi “pūrā”. Kā tu izvēlējies vārdu Šagijam?

Fredijs un Laura

Fredijam vārds tika dots jau patversmē. Mazliet žēl, jo tik cēlam sunim šis, mūsuprāt, nav īsti piemērots vārds. Savukārt Šagijam vārdu izdomāja mans dēls – kad grasījos vest Šagiju mājās, piezvanīju dēlam un teicu, lai izdomā, kāds varētu būt jaunā suņa vārds. Viņš bija izprātojis, ka varētu būt vai nu Reksis vai Šagijs, bet, kad ieraudzīja suni, atzina, ka “pēc Rekša šis nu galīgi neizskatās!” Tā nu mums ir Šagijs.

Vai taviem kollijiem patīk gulēt gultā?

Vecais kollijs negulēja gultā, viņam bija milzīgi biezs kažoks un gultā par karstu. Šagijam un Fredijam patīk. Šagijs pat kāpj klēpī gulēt.

Kad tu saprati, ka kolliji ir šķirne, kas tev vislabāk patīk?

Kad iegādājos Dikiru, par kollijiem daudz neko nezināju, izņemot, protams, ka ir Lesija. Lai tolaik (1990. gadā) iegādātos kucēnu, vajadzēja pierakstīties rindā. Kad 

Fredijs un Laura

pienāca mūsu kārta, mums piedāvāja izvēli starp Maskavas sargsuni un kolliju. Man patika abi divi, taču izvēlējos pēdējo – tagad pat vairs nezinu, kāpēc. Kad bija jāiziet dresūras kurss, jāatzīst, brīžiem nožēloju, ka man ir kollijs. Es ar sajūsmu skatījos, kā strādā, piemēram, vācu aitu suņi vai rotveileri un cīnījos ar savējo, kurš negribēja ne kāpt pa kāpnītēm, ne lēkt pāri barjerai, jo viņam, redz, ir pašam savs „funktieris” par to, ko darīt un ko ne.

Visiem kollijiem, kas man ir bijuši, ir “kaķa raksturs”. Es saku, ka kollijs ir “kaķu suns” – viņam ir sava domāšana, darīšana, viņš vispirms padomās, vai viņam ir izdevīgi darīt to vai ko citu, un tad rīkosies. Taču, no otras puses, tieši šī kollija rakstura īpašība, viņa patstāvība un neatkarība ir viņa vērtība. Kollijs nav kalps, viņš ir tavs draugs, tavs partneris.

Tu bērnībā skatījies Lesiju?

Šagijs

Kurš tad to neskatījās? Kad Šagijs stāv pie pagalma vārtiem un iet garām cilvēki, bieži vien izskan komentāri: “Skaties, kāda Lesija!” Tad no krūmiem izlumpačo otrs suns, un dzirdu: “Ai! Vēl viena Lesija

Vai tu esi domās vilkusi kādas paralēles starp saviem kollijiem un Lesiju? Vai ir kāda līdzība?

Manuprāt, tēls, kas sabiedrībā valda par kollijiem, neatbilst īstenībai. Kollijs it nemaz nav vienkāršs suns, kas piemērots katram cilvēkam. Tas ir maldīgs uzskats, ka kollijs pēc dabas ir šausmīgi mīlīgs un draudzīgs, ka viņam ļoti patīk bērni – drīzāk viņš pacieš cilvēka sabiedrību un izturas ar rūpēm un pašcieņu pret cilvēka bērniem, jo zina, ka tā vajag, ka tā ir pareizi.

Kollijs ir gudrs, izcils un ārkārtīgi inteliģents suns, bet visas šīs īpašības viņš izmanto pēc sava, nevis cilvēka prāta, tāpēc arī apmācīt viņu nemaz nav viegli – kollijam ir jāsaprot, KĀPĒC viņam jāizpilda komanda, viņš nekad to nedarīs mehāniski. Kollijs ir personība! Man ļoti patīk citāts no kolliju šķirnes vēstures Kolliju portālā: "Kollijs - suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes 

Šagijs

manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas, stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā veidā." Tas perfekti izsaka vismaz manu kolliju būtību.

Kādas ir tavas domas par suņu patversmēm?

Patversme, manuprāt, ir tāda kā stacija – pieturvieta dzīvniekam starp viņa nelaimīgo pagātni un brīdi, kad viņš nonāk mājās. Par maz mums ir šādu

patversmju, taču tas darbs ko viņi dara, ir apbrīnas cienīgs. Diemžēl mūsu sabiedrība vēl īsti neprot to novērtēt, cilvēkiem šķiet, ka patversmei ir pienākums dot mājas dzīvniekiem, kas cilvēkam kļuvuši lieki. Nē, tas nav pienākums, tā ir mūsu, pārējo cilvēku, ļauno darbu nasta, ko patversmes ir uzņēmušās nest. Līdzīgi kā dieva dēls Jēzus patversmes izpērk visas cilvēces grēkus dzīvnieku 

Fredijs ar kociņu

priekšā. Izklausās patētiski, taču tieši tā es to uztveru un nožēloju, ka man ir tik maz iespēju kaut ko palīdzēt – reizēm iemest kādu santīmu ziedojumu urnā…

Paldies par interesanto stāstījumu! Tava rīcība, glābjot pamestus suņus, ir sajūsmas vērta. Lai tā kalpo par piemēru arī citiem!

P.S. Pēc kāda laika Laura nodibināja organizāciju, kas palīdz nelaimē nokļuvušiem dzīvniekiem - "Dzīvnieku SOS", kuru tautā dēvē par "ātrās reaģēšanas rotu".

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Fredijs & Šagijs


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0