Suni bez puikas ziņas atdod vienam radiniekam,
kuram ļoti iepatīkas gudrais Žiks. Kad filmējām
šo filmu, biju izmisis. Likās, filma jau gatava, bet
suņa dēļ filmas nebūs, jo patiesībā sunim ar
puiku nebija nekāda kontakta. Pareizāk būtu teikt,
ka kontakts tika iznīcināts. Sākumā, kad viņi
viens otru ieraudzīja, abi no laimes kusa - Boņuks
metās Žikam klāt, sunītis laizīja viņam seju, mēs
visi starojām priekā un laimē, ka esam atraduši
galveno varoni, jo līdz tam jau bijām vienu suni nomainījuši.
Kaut gan suns bija dresēts, tomēr ar to mēs nekādi netikām
galā.
Otrā
dienā sūtīju režisora asistenti Imbiju Strengu pakaļ sunim.
Tā bija gan mana, gan viņas, gan arī kopēju vaina, jo tomēr
vajadzēja zināt, ka jāsūta nevis asistente, bet gan pats Boņuks.
Asistente, centīga būdama, paņem suni, iebaro kārumu... Pēc
tam suns klausīja tikai un vienīgi viņu, neatgāja no viņas
ne soli. Uz puiku Žiks pat rūca. Kāds gan tur vairs kontakts?
Domāju, ka nekas neiznāks, rezultātā filmēšana ar suni sanāca
viena vienīga mānīšanas. Visi suņa skaistie skrējieni ir
tikai pretī Imbijai. Suni kāds aizveda tālāk, turēja, bet
režisora asistente stāvēja pie kameras un sauca. Tad sunītis
skrēja viņai lustīgs klāt, lēkāja, skatījās viņai acīs.
Dažās vietās mēs pat ģērbām viņai mugurā gan Boņuka drēbes,
gan Jezupa (kas bija suņu zaglis) zābaku. Tagad varu atzīties,
ka, manuprāt, tikšanās skats varēja būt daudz mīļāks.
Toreiz man likās, ka filma netiks līdz galam uzņemta. Ja
tagad gadās redzēt Cilvēka bērnu vēlreiz, varat
pasekot, ka tikšanās reizē rāda tikai, ka puika priekā virs
zāles tirina kājas, dzirdama smilkstēšana tā visa ir
montāža.
Pamatā
jau vienmēr filmās tiek veikta montāža, jo dzīvnieka rīcība
gandrīz nekad nav tāda, kādu no viņa grib sagaidīt cilvēks.
Šī rīcība, ko mēs gaidām, ir cilvēka loģikas diktēta.
Suņi ir gudri, suņiem ir sava loģika, sava psiholoģija, sava
pasaules uztvere un sava domāšana, bet filmās suņus pielāgo
cilvēku līdzībai un cilvēka loģikai.
|
Mums
jau nav Latvijā tādas talantu aģentūras, kur speciāli
dresē dzīvniekus un piedāvā filmēšanai...
Latvijā
jau laikam nav gan, ja nu vienīgi cirkā. Kaut gan ļoti
gudra bija filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā
baltā sunīte. Viņas vārds bija Belka, bet filmā sunīti
sauca par Čipiņu. Sunītes saimniece bija Staļina (vārds
par godu tautu tētiņam Staļinam), pieredzējusi
suņu dresētāja, kas saprata suņu psiholoģiju. |
Dendijs
ir ļoti mīlīgs |
Viņa
iestāstīja sunītei, ka jātek pakaļ Lilitai Bērziņai
un jāklausa viņa kā saimniece. Tā
kā tādi dresētāji ir, un parasti jau cenšas tādus
pieaicināt. Pat tādos gadījumos, kad vajag vienkārši
kranci piesiet pie ķēdes, lai viņš rej, tas
var neizdoties. Kamēr uzstāda kadru, gaismas, kamēr samēģina,
- tas ir ilgi. Tikmēr tas suns jau ir pieradis un vairs nerej.
Viņš jau ir aprējis visus, apradis, ierāvies būdā un guļ.
Tādi gadījumi arī ir bijuši. Vienā filmā, kad vajadzēja tādu
kranci, gribējām ņemt dresētu suni, bet mūs atrunāja, ka
tas neesot vajadzīgs. Atvedīšot jebkuru lauku suni turpat no
apkārtnes, kur filmējām. Rezultātā mēs nomainījām trīs
suņus, neko nevarējām nofilmēt, kamēr atveda dresētu dzīvnieku
no Rīgas. Ar vietējiem suņiem bija tā: atved suni, tas apošņā
būdu, apčurā, atzīmē, ka tā ir viņa vieta, nodzen veco
smaku, aprej visus, tad nomierinās un guļ. Un var viņu rīdīt,
kaitināt, pat nūju rādīt - nekas, viņš tikai rūc,
saraujas, skumji un reizē mežonīgi, neizpratnē uz visiem
skatās, un nekas no iecerētā neizdodas. Tā ka pēc pieredzes
saku, ka vajag izmantot dresētu suni.
Kā
jūs izvēlējāties šos sunīšus?
Meklējām.
Viss atkarīgs no labiem palīgiem. Tas, kāda ir filmēšanas
grupa, kādi ir palīgi, ir ļoti svarīgi.
Bija
brīnišķīga krievu filma, kuru uzņēma man pazīstams, ļoti
jauks režisors Staņislavs Rostockis Baltais Bims, melnā
auss.
Skarba
filma. Bērnībā pēc šīs filmas noskatīšanos ieslēdzos
vannasistabā un raudāju...
Jā.
Režisors pats brīnījās, kā tas ir paveikts. Viņš teica,
ka kaut ko līdzīgu vairs nekad neuzfilmēs, nekad neuzņemsies
darīt ko tādu.
Arī mans operators
|
Harijs
Kukels, kurš ir liels suņu draugs,
reiz filmēja
televīzijas filmiņu, kurā piedalījās suns. Arī viņš
teica, ka nekad labprātīgi neuzņemsies tās mokas -
filmēt dzīvniekus. Zinu arī, ka kolēģis Grauba
veidoja televīzijas filmu Inspektors Grauds. Viņi
cerēja, ka ļoti filmēšana noritēs ļoti raiti, viss
tika veiksmīgi izplānots. Tomēr nebija pieredzes filmēt
dzīvniekus. Pat govi ir sarežģīti filmēt. |
Dendijs
lauku īpašumā |
Kad filmēju
Cilvēka bērnu, tur arī bija govs. Mēs nomainījām
kādas trīs,
četras govis. Tā
nav viena, kas filmā redzama, visām tikai viena krāsa -
brūna. Tāpat arī ir ar
zirgiem. Tos filmēt ir ārkārtīgi
grūti.
Cilvēki
bieži vien grib dzīvniekiem pielāgot savu,
cilvēka, loģiku. Domā, ka suns labāk ēdīs, ja uzliks
trauciņu uz krēsla. Bet tā nav viņa dabiskā poza. Dabiskā
poza ir ēst ar noliektu galviņu, no zemes. Un, ja viņš kādreiz
ēd pie galda, tad tas ir tāpēc, lai izpatiktu saimniekam, ne
tāpēc, ka viņam tā garšotu labāk. Ja saimnieks gribēs,
suns viņam izpatiks, ēdīs pat, sēžot uz pakaļkājām.
Suņi
ir ļoti īpaši, citādi. To, kā atšķiras dzīvnieka ciešanas
no cilvēka ciešanām, ir atzīmējis Ļevs Tolstojs: Cilvēks
cieš laikā, dzīvnieks laika nepazīst. Vai tā ir taisnība?
Dzīvnieki nesaprot sakarību, kas bija vakar, šodien. Sunim ir
tikai šis laiks, šodiena.
Bieži
redzu, ka saimnieki nepareizi rīkojas. Es arī tā esmu darījis.
Piemēram, ja suns aizskrien prom un atgriežas, viņu par to rāj.
Par ko? Par to, ka viņš ir atgriezies? Vajag uzslavēt! Es arī
tagad tā daru. Es priecājos, kaut gan līdz tam biju ļoti
dusmīgs. Mans suns, kā es tikai vēlāk uzzināju, bija veicis
apgaitu no hipodroma līdz Matīsa tirgum. Atgriežoties viņš
priecājās, ka atkal mani ir ieraudzījis. Es agrāk to
nesapratu. Piemēram, kad filmējām Svešās kaislības,
man bija vācu aitu šķirnes kuce Mērija. Mājās, kurās
notika filmēšana, Mērija visu laiku vēra vaļā trušu būdas.
Viņa nebija asinskāra, vienkārši gribēja padraudzēties.
Mērija bija ļoti mīlīga. Pievedu viņu pie trušu būdas,
parādīju, iekaustīju un sarāju. Un ko jūs domājat? Pēc
laika viņa atnāk, novārtījusies mēslos, smirdīga. Es atkal
viņu rāju. Vēlāk tikai sapratu, ka tas nebija, lai man
ieriebtu. Pēc viņas loģikas, viņa iesmaržojās kā medībās
ejot! Viņa nomaskēja savu veco smaku: Es esmu cita! Es esmu
labāka! Es esmu iesmaržojusies! Es nāku! Es esmu pārdomājusi
savu uzvedību un mainījusies! Bet ko es? Saodu mēslu smaku
un nabaga sunīti sarāju atkal!
Pagāja
laiks, man jau bija otrs suns, un tikai tad es sapratu, kā suns
domā. Ka vajag rēķināties ar viņa loģiku, ar viņa
pasaules uztveri. Lai mēs saprastu suni, mums jānometas pat četrrāpus
un jāskatās uz pasauli no viņa skatu punkta.
|
Vai
jums kādreiz ir nācies pārtraukt filmēšanu tāpēc,
ka kāds dzīvnieks ir apskādējis dekorācijas, tehniku,
radošo grupu?
Jā,
bija tāds ellīgs gadījums filmā Pēdējais blēdis.
Tur pārsvarā visi bija maskavieši. Maskavas režisori.
Visockis sacerēja filmai dziesmu tekstus. Es tur skaitījos,
kā tagad teiktu, rīkošanas menedžera palīgs. Filmēja
cirkā. Un tur lauva, |
Dendijs
saullēktā |
kam jābūt kadrā,
pacēla
kāju un tiešā trāpījumā uzčurāja režisoram virsū.
Malacis, zināja, kam pienākas! klusu noteica
filmas direktors Marks Cirelsons, kuru tas Maskavas režisors
iesācējs bija izvedis no pacietības. Nu abi jau
viņsaulē. Lai Dievs mielo viņu dvēselītes!
Lauva arī tur, jo tas notika pirms četrdesmit gadiem...
Ar
suņiem tā nav noticis. Daudz tika filmēti
zirgi. Pirmais
likums ir tāds, ka zirgus vajag pieradināt. Piemēram, ja filmē
kara zirgus, ja filmā ir šaušana.
Bija
arī traģisks gadījums. Es strādāju kā režisora asistents,
filmējot Cielaviņas armiju. Filmas inscenētājs
Aleksandrs Leimanis aizbrauca uz Rīgu un atstāja mani piefilmēt
dažus kadrus. To varēja uzticēt puisim, kas tikko sācis strādāt,
un es centīgi strādāju. Viens no kadriem bija tāds, kurā
pirotehniķis šauj no droškas ar ložmetēju. Tad vēl kā
starpkadriņš bija jāuzfilmē
zirga galva mirklī, kad viņš
satrūkstas no šāviena. Nu, lūk!
Zirgus mēs atvedām no Ilgaša
saimniecības. Zirgu saimnieks rekvizītorei vaicāja, vai tajā
dienā būs paredzēta šaušana, bet viņa nezināja un atbildēja,
ka nebūs. Tā nu mēs iejūdzam to
zirgu. Pirotehniķis, saģērbts
karavīru tērpā, nosēžas pie ložmetēja droškas aizmugurē.
Viena kamera ir priekšā, kas filmēs viņu, ar otru kameru
bija jāfiksē zirga galva, un operatora asistents Harijs Kukels
aizgāja priekšā. Pēc komandas Motors! Šāviens! viss
notika zibenīgi - zirgs salēcās, pārbīlī metās uz priekšu,
apgāza ratus, no tiem izkrita ložmetējs, gandrīz samina
operatoru, kas bija pie otras kameras. Tad aizauļoja gar Tukuma
dzelzceļa malu, salauza kāju, un viņu pat vajadzēja nošaut.
Arī droška bija sadriskāta. Tik traģiski beidzās šis gadījums.
Piemēram,
PSRS laikā kinostudijā Mosfiļm bija izveidota vesela
kavalēristu komanda, kuru vadīja pulkvedis Varpahovskis (starp
citu, latvietis), kura apkalpoja savienības kinostudijas. Šie
zirgi tika izmantoti arī pie mums, filmējot Vella kalpus
vella dzirnavās. Ar tādu komandu ir raita strādāšana, jo
tie ir karavīri. Viņi vienmēr laikā būs saģērbti, pilnā
ekipējumā, stāvēs un gaidīs filmēšanu. Ja tie ir masu
skatu cilvēki, tad vienmēr ir jākomandē, jāizlīdzina, bet
strādāt kadrā ar armiju ir brīnišķīgi. Viss tiek izpildīts
tieši tā, kā liek! Piemēram, kaskadieris sēž uz
zirga,
zirga priekšējai kājai ir piesieta siksniņa un vajadzīgajā
brīdī, kad notiek sprādziens, viņš to siksniņu parauj,
zirgs klūp un jātnieks skaisti pārmet kūleni pāri
zirga
galvai. Tad atkal piemontē nākamo kadru.
|
Kādi
jums ir dzīvnieki bijuši bērnībā?
Bērnībā
bija sunītis, kurš ļoti mīlēja tēvu. Tēvs gāja karā,
bet sunītis ilgi vaimanāja un gaudoja. Pēc tam suns kļuva
tik skumjš un nikns, nevienu nelaida klāt. Neatceros,
kas ar to sunīti notika, šķiet, ka viņš izmisis, tēvu
meklējot, kaut kur paklīda. Tas bija tēva suns. Vēlāk,
kad māte jau bija mirusi, es vasarā no Preiļiem uz
Madonu aizbraucu pie
mātes māsas. Kādās
mājās ieraudzīju tikko dzimušus |
Dendijs
lauku īpašumā |
kucēnus un man sirds
iesmeldzās milzīgā mīlestībā. Vienu kucēnu man
atdeva. Tajā laikā vajadzēja braukt ar trīs vilcieniem: no Madonas līdz Pļaviņām, no Pļaviņām līdz
Daugavpilij, no
Daugavpils līdz Aglonai, un suņus vilcienā nedrīkstēja
vest. Ar apģērbu bija trūcīgi, bija pēckara laiks. Man bija
onkuļa lielā žakete, kura izskatījās kā ganiņam - ar
uzlocītām piedurknēm, krietni par lielu. Es paslēpu sunīti
azotē un vedu kā tādu kontrabandu. Daugavpilī viens puika
man piesēdās blakus, tā kā izteica vēlmi draudzēties,
aicināja kopā paklejot. Sapratu, ka labi nav, un izmuku caur
otrām durvīm, tālāk pa vagona apakšu. Vēlāk turpināju ceļu.
Kad nokļuvu mājās, visi bija pārsteigti, jo mājās jau
viens sunītis bija. Protams, ka tas nu tagad bija mans suns!
Kad biju skolā, par viņu vien domāju. Kad pārnācu mājās,
atkal devos pie viņa. Bet, ak Dievs, vienreiz notika traģēdija:
es atnācu mājās, un mans sunītis bija nošauts... Bija uzklīdis
kāds traks suns un tika dota komanda visus apkārtnes suņus apšaut.
Tā bija lielākā traģēdija pēc mātes nāves. Es savu Lācīti
apglabāju, kopu kapiņu, ilgus gadus katru dienu turp gāju. Pēc
tam visu mūžu man gribējies, lai būtu suns. Tagad mājās ir
jau trešais.
Kādi
suņi jums ir bijuši?
Bija
vilku kuce Mērija. Tad bija kollijs Dolāriņš, kurš gan
jauns mira ar suņu mēri, kaut gan bija pret to potēts. Pēc
tam saimnieki, redzēdami, kā mēs mīlam un pārdzīvojam par
Dolāriņu, mums uzdāvināja Dolāriņa brāli. Dolāriņa māmiņai
bija notikusi misēšanās. Kollenīte bija aizvesta uz Tukumu
atvaļinājumā un saprecējās ar vienu kaimiņu. Tā nu
manam sunim, kā es smejos - papa traktorist. Bet Dendijs
ir gudrs, atgādina kolliju - kollija daba, bezgala inteliģents,
smalku dvēseli, ar taktu, smalkjūtību. Es brīžiem brīnos
par viņu. Nu jau viņam ir 14 gadi.
|
Kā
jūs izvēlējāties kolliju? Tā bija nejaušība?
Grūti
pateikt. Sākumā ar tiem kollijiem bija dīvaini. Man viņi
likās tādi dikti jocīgi, tādi ne pēc suņiem - gariem
purniem. Pirmo reizi kolliju redzēju, kad filmējām
Kapteiņa Enriko pulksteni. Zviedru jūrnieki bija
iebraukuši ar savu jahtu Ventspils ostā un tur pa klāju
skraidīja kollijs - zīdainu spalvu, tā vējā plandījās.
Bet maz pamazām viņi ārkārtīgi
iepatikās.
Man kolliji liekas
|
Dendijs
atpūšas |
visskaistākie suņi, visgudrākie,
viselegantākie.
Vai
jūs skatījāties arī filmu Lesiju?
Jā,
jā. Bet ir jau aizmirsies. Daudzi cilvēki domā, ka
Lesija ir nevis vārds, bet suņu šķirne.
Kā
jūs uzskatāt, vai šajā pokemonu un zirnekļcilvēku laikmetā
būtu lietderīgi televīzijā vai internetā demonstrēt
Lesijas filmas?
Noteikti
vajadzētu, jo dzīvnieks - tas jau ir pasaules uzskats,
filozofija. Galvenais, lai filma māca kam krietnam, labam. Dzīvnieks
mājās - tā ir sava veida filozofija. Saskare ar vecākajiem
brāļiem. Daudzi saka - jaunākajiem brāļiem. Es gribu minētu
Ļeņingradas rakstnieku Vladimiru Koņecki, kuram ir stāsts
par jaunākajiem brāļiem. Kāds kuģa kapteinis formē sev
komandu. Atnāk jauns cilvēks pieteikties, bet kapteinis prasa,
kāda ir viņa attieksme pret Jeseņinu. Ja atbilde ir pozitīva,
viņš šo cilvēku nepieņem. Kāpēc? Tas taču krievu
izcilais dzejnieks! Kapteinis atbild: Tāpēc, ka Jeseņins
nepareizi runā par mūsu vecākajiem brāļiem! Viņš viņus
nosauc par jaunākajiem. Visa dzīvā radība ir mūsu vecākie
brāļi, mēs esam visjaunākie, mēs uzradāmies pēc tam!
Saskare
ar vecākajiem brāļiem cilvēku padara labāku. Pēc suņa
dabas var daudz pateikt par viņa saimnieku. Liela aplamība, ja
pajautā: Vai tavs suns ir nikns? Manuprāt, tāds cilvēks,
absolūti neko nesaprot, ja domā, ka sunim jābūt niknam.
Sunim jābūt gudram un mīļam. To, kas ir suņa dabā un asinīs,
viņš darīs bez niknuma. Viņš aizstāvēs saimnieku, intuitīvi
jutīs, kurš ir ienaidnieks, kurš draugs. Nikns suns
saimniekam sagādās tikai nepatikšanas. Niknums notrulina.
Gudrs suns, ja ar viņu runāsies kā ar līdzīgu, parādīs brīnumainas
spējas. Suņiem taču piemīt, es pat teiktu, garīgums, takta
izjūta, humors. Kā viņi prot iznest tevi cauri!
Man
ar paša kolliju bija piedzīvojumi. Viņš taču tik maiga būtne,
tik smalks! Smējāmies, ka varbūt iepriekšējā dzīvē bijis
dzejnieks. Krietni sen bija gadījums: vācām laukos kartupeļus,
tad gājām pusdienās, saucām suni līdzi. Viņš atnāca, bet
pēc tam ātri vien pazuda atpakaļ uz kartupeļu lauka. Sēž
un nenāk. Mums pašiem zirga nebija. Kaimiņš piebrauc ar
zirgu, iet klāt kartupeļu maisiem, palīdzēt sakraut, bet
suns kož kājās! Mūsu maigais suns, kas nekad nevienam nebija
kodis, kas smilkst un rej tikai, lai viņu glāsta! Pēc šī
gadījuma kaimiņš, protams, bija dikti aizvainots. Viņš nāk
tīru sirdi, ar savu zirgu palīdzēt, bet suns viņam sakož kāju!
Dendijs
vispār vienmēr uzmana, kur mēs paliekam. Kad esam
Lietuvā un jāatstāj viņu vienu mājās, parasti mēs viņu
ieslēdzām. Šogad izdarījām citādi. Durvis neaizslēdzām,
bet atstāju, lai suns sargā. Un Dendijs saprot, ka saimnieki
būs
atpakaļ, ka īpašums jāsargā. Viņam tika dots uzdevums, ko
viņš arī lieliski pildīja.
|
Vai
jums ir iespiedusies atmiņā kāda filma, kurā lomu ir
spēlējis suns?
Ir
daudz tādu filmu. Tā pati Baltais Bims, melnā
auss. Kopš bērnības esmu daudz tādas redzējis.
Ja
jums kāds piedāvātu, vai jūs būtu gatavs uzņemties
režisēt filmu ar suni galvenajā lomā?
Nē,
nevarētu. Tas ir ļoti smags darbs. Daudz kas ir atkarīgs
arī no tā, cik labs ir dresētājs, kāds ir
sižets. Svarīgi, lai sižets būtu ļoti humāns,
aizkustinošs.
|
Dendijs |
Jums
ir arī kaķis?
Jā.
Manuprāt, kaķi tā īsti var iepazīt tikai tad, ja
dzīvo ar to zem viena jumta, kopā dala maizīti.
Bērnība
man arī pagāja kopā ar kaķiem. Tie gan bija pagalma
kaķi. Varu teikt, ka es tos nepazinu,
līdz pirms astoņiem gadiem
man mājās ienāca kaķenīte. Esmu pārsteigts, ka manam mīļākajam
rakstniekam, kas mani daudz iespaidojis, Karelam Čapekam, ir
maldīgs priekšstats par kaķiem. Čapeks uzskata, ka kaķis ir
liels egoists, kas rotaļājas tikai sev par prieku, ka viņam
nav emociju. Kaķis, manuprāt, ir neizpētīts, mīklains,
bezgala gudrs, viens no gudrākajiem radījumiem. Viņam piemīt
intuīcija, intelekts un milzīga pašcieņa. Tie, kas kaķus
labi pazīst, pareizi saka - kaķus nevar dresēt, bet gan tikai
mēģināt izprast. Kaķis ļoti pieķeras vietai, viņš ir
saimnieks. Ja vispār ir tāds mājas gars, tad tas ir kaķis.
Bez tam viņam piemīt ekstrasensa spējas, viņš var noņemt sāpes,
viņš jūt, kad tiešām ir slikti, pienāk klāt un uzguļas
tieši tai vietai, kur sāp. Tās ir muļķības, ja saka, ka kaķus
nevar laist pie bērniem, ka var iedzīvoties tārpos utt. Jāseko
gan suņa, gan kaķa veselībai. Ja mājās ir dzīvnieks, tad
tas ir tavs ģimenes loceklis. Uz kaķi nav iespējams
dusmoties. Mums bija skaista vāze. Saplīsa. Sieva nikna,
prasa, kas sadauzīja smuko vāzi? Es saku: Džūna! -
Ak, Džūnīte? Mana Džūnīte? Pasmaidīja un aizmirsa.
Ir
kāds angļu zinātnieks, kurš uzskata, ka kaķi prot pārraidīt
domas. Pateikt mums, ko viņi grib. Tāda kā telepātija - viņš
skatās, un tu jūti, ko viņš grib. Kaķiem ir izteiksmīgas
acis. To var pamanīt tikai tad, kad tu dzīvo ar viņu kopā.
Ja satiec kaķi uz ielas, tad liekas, ka acis neko neizsaka -
tukšs skatiens, pat baigs. Kaķi ir ļoti piesardzīgi. Savu
teritoriju tie palielina pakāpeniski.
|
Vai
viens no Čapeka darbiem nebija Stāsti par sunīti un
kaķīti?
Jā.
Viņam ir arī pasaka par to, kā Dievs radīja cilvēku.
Kādreiz suņu bijis daudz, un katram gribējās Dievu apošņāt,
būt tā tuvumā. Suņi sacentās, ļoti Dievu mīlēja.
Tad viņi lūdza Dievam: Dieviņ, iztaisi mums katram
kaut ko sev līdzīgu, lai mēs viņu varētu sargāt, mīlēt
un kalpot viņam, staigāt pa pēdām, skatīties acīs.
Dievs atbildēja: Labi, atnesiet man kaulu! Sunīši
aizskrēja, sanesa visādus kaulus. No visiem sanestajiem |
Dendijs |
dzīvnieku kauliem Dievs uztaisīja cilvēku. Par cik tika
atnesti dažādi kauli, cilvēks mantoja no šiem dzīvniekiem
dažādus tikumus: no
zirga darba mīlestību, izturību,
no lapsas viltību, no zaķa bailīgumu, un tā no katra
zvēra pa kādai īpašībai. Izņemot vienu
- suņa uzticību. Tāpēc, ka suņa kaulu neviens suns
neatnesa...
Jums
droši vien ir bijusi arī tā izdevība vērot savu suņu un kaķu
savstarpējās attiecības.
Tie
arī ir maldi, kad saka, ka dzīvo kā suns ar kaķi. Mūsu suņi
ar kaķiem dzīvojuši ļoti brālīgi, ļoti saticīgi. Mērija
izauga kopā ar runci, ēda no viena trauka. Kad pārvācāmies
uz dzīvi šeit, gājām staigāt, un pie mājas arī bija kaķi.
Mērija, liela kaķu draudzene, uzreiz gāja klāt kaķiem
draudzēties. Viens runcis iecirta viņai purnā, un kopš
tās reizes viņa kļuva par kaķu naidnieci. Tagad Dendijs ar
kaķeni ļoti labi sadzīvo. Viņa nāk pie manis un ņaud. Izrādās,
Dendiju vajag izlaist otrā istabā! Kaķene, kas mīl kārtību,
no rīta staigā, ņaud, pieprasa, ka suns jāved laukā, jo viņa
ir tā rīkotāja. Kaķe izlaiza sunim ausis, Dendijs arī kaķeni
apmazgā. Savstarpēja saskaņa!
Paldies
par interesanto stāstījumu!
.
|