Intervijas  

 

.

Jānis Streičs: Suņi un kaķi ir īpaši

.

Jūs esat uzņēmis daudz filmas. Vai jums ir gadījies uzņemt tādas, kurās ir piedalījušies suņi?

Ir, jā. Viena no pazīstamākajām filmām ir “Cilvēka bērns”, kur viens no varoņiem ir suns. Suns rada šo dramatisko kolīziju Boņuka mājās, ka puika ir spiests atstāt mājās un savus vecākus suņa dēļ.

Suni bez puikas ziņas atdod vienam radiniekam, kuram ļoti iepatīkas gudrais Žiks. Kad filmējām šo filmu, biju izmisis. Likās, filma jau gatava, bet suņa dēļ filmas nebūs, jo patiesībā sunim ar puiku nebija nekāda kontakta. Pareizāk būtu teikt, ka kontakts tika iznīcināts. Sākumā, kad viņi viens otru ieraudzīja, abi no laimes kusa - Boņuks metās Žikam klāt, sunītis laizīja viņam seju, mēs visi starojām priekā un laimē, ka esam atraduši galveno varoni, jo līdz tam jau bijām vienu suni nomainījuši. Kaut gan suns bija dresēts, tomēr ar to mēs nekādi netikām galā.

Otrā dienā sūtīju režisora asistenti Imbiju Strengu pakaļ sunim. Tā bija gan mana, gan viņas, gan arī kopēju vaina, jo tomēr vajadzēja zināt, ka jāsūta nevis asistente, bet gan pats Boņuks. Asistente, centīga būdama, paņem suni, iebaro kārumu... Pēc tam suns klausīja tikai un vienīgi viņu, neatgāja no viņas ne soli. Uz puiku Žiks pat rūca. Kāds gan tur vairs kontakts? Domāju, ka nekas neiznāks, rezultātā filmēšana ar suni sanāca viena vienīga mānīšanas. Visi suņa skaistie skrējieni ir tikai pretī Imbijai. Suni kāds aizveda tālāk, turēja, bet režisora asistente stāvēja pie kameras un sauca. Tad sunītis skrēja viņai lustīgs klāt, lēkāja, skatījās viņai acīs. Dažās vietās mēs pat ģērbām viņai mugurā gan Boņuka drēbes, gan Jezupa (kas bija suņu zaglis) zābaku. Tagad varu atzīties, ka, manuprāt, tikšanās skats varēja būt daudz mīļāks. Toreiz man likās, ka filma netiks līdz galam uzņemta. Ja tagad gadās redzēt “Cilvēka bērnu” vēlreiz, varat pasekot, ka tikšanās reizē rāda tikai, ka puika priekā virs zāles tirina kājas, dzirdama smilkstēšana – tā visa ir montāža.

Pamatā jau vienmēr filmās tiek veikta montāža, jo dzīvnieka rīcība gandrīz nekad nav tāda, kādu no viņa grib sagaidīt cilvēks. Šī rīcība, ko mēs gaidām, ir cilvēka loģikas diktēta. Suņi ir gudri, suņiem ir sava loģika, sava psiholoģija, sava pasaules uztvere un sava domāšana, bet filmās suņus pielāgo cilvēku līdzībai un cilvēka loģikai.

Mums jau nav Latvijā tādas talantu aģentūras, kur speciāli dresē dzīvniekus un piedāvā filmēšanai...

Latvijā jau laikam nav gan, ja nu vienīgi cirkā. Kaut gan ļoti gudra bija filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” baltā sunīte. Viņas vārds bija Belka, bet filmā sunīti sauca par Čipiņu. Sunītes saimniece bija Staļina (vārds par godu “tautu tētiņam” Staļinam), pieredzējusi suņu dresētāja, kas saprata suņu psiholoģiju.

Dendijs ir ļoti mīlīgs

Viņa iestāstīja sunītei, ka jātek pakaļ Lilitai Bērziņai un jāklausa viņa kā saimniece. Tā kā tādi dresētāji ir, un parasti jau cenšas tādus pieaicināt. Pat tādos gadījumos, kad vajag vienkārši kranci piesiet pie ķēdes, lai viņš rej, tas var neizdoties. Kamēr uzstāda kadru, gaismas, kamēr samēģina, - tas ir ilgi. Tikmēr tas suns jau ir pieradis un vairs nerej. Viņš jau ir aprējis visus, apradis, ierāvies būdā un guļ. Tādi gadījumi arī ir bijuši. Vienā filmā, kad vajadzēja tādu kranci, gribējām ņemt dresētu suni, bet mūs atrunāja, ka tas neesot vajadzīgs. Atvedīšot jebkuru lauku suni turpat no apkārtnes, kur filmējām. Rezultātā mēs nomainījām trīs suņus, neko nevarējām nofilmēt, kamēr atveda dresētu dzīvnieku no Rīgas. Ar vietējiem suņiem bija tā: atved suni, tas apošņā būdu, apčurā, atzīmē, ka tā ir viņa vieta, nodzen veco smaku, aprej visus, tad nomierinās un guļ. Un var viņu rīdīt, kaitināt, pat nūju rādīt - nekas, viņš tikai rūc, saraujas, skumji un reizē mežonīgi, neizpratnē uz visiem skatās, un nekas no iecerētā neizdodas. Tā ka pēc pieredzes saku, ka vajag izmantot dresētu suni.

Kā jūs izvēlējāties šos sunīšus?

Meklējām. Viss atkarīgs no labiem palīgiem. Tas, kāda ir filmēšanas grupa, kādi ir palīgi, ir ļoti svarīgi.

Bija brīnišķīga krievu filma, kuru uzņēma man pazīstams, ļoti jauks režisors Staņislavs Rostockis – “Baltais Bims, melnā auss”.

Skarba filma. Bērnībā pēc šīs filmas noskatīšanos ieslēdzos vannasistabā un raudāju...

Jā. Režisors pats brīnījās, kā tas ir paveikts. Viņš teica, ka kaut ko līdzīgu vairs nekad neuzfilmēs, nekad neuzņemsies darīt ko tādu. Arī mans operators 

Harijs Kukels, kurš ir liels suņu draugs, reiz filmēja televīzijas filmiņu, kurā piedalījās suns. Arī viņš teica, ka nekad labprātīgi neuzņemsies tās mokas - filmēt dzīvniekus. Zinu arī, ka kolēģis Grauba veidoja televīzijas filmu “Inspektors Grauds”. Viņi cerēja, ka ļoti filmēšana noritēs ļoti raiti, viss tika veiksmīgi izplānots. Tomēr nebija pieredzes filmēt dzīvniekus. Pat govi ir sarežģīti filmēt. 

Dendijs lauku īpašumā

Kad filmēju “Cilvēka bērnu”, tur arī bija govs. Mēs nomainījām kādas trīs, četras govis. Tā nav viena, kas filmā redzama, visām tikai viena krāsa - brūna. Tāpat arī ir ar zirgiem. Tos filmēt ir ārkārtīgi grūti.

Cilvēki bieži vien grib dzīvniekiem pielāgot savu, cilvēka, loģiku. Domā, ka suns labāk ēdīs, ja uzliks trauciņu uz krēsla. Bet tā nav viņa dabiskā poza. Dabiskā poza ir ēst ar noliektu galviņu, no zemes. Un, ja viņš kādreiz ēd pie galda, tad tas ir tāpēc, lai izpatiktu saimniekam, ne tāpēc, ka viņam tā garšotu labāk. Ja saimnieks gribēs, suns viņam izpatiks, ēdīs pat, sēžot uz pakaļkājām.

Suņi ir ļoti īpaši, citādi. To, kā atšķiras dzīvnieka ciešanas no cilvēka ciešanām, ir atzīmējis Ļevs Tolstojs: “Cilvēks cieš laikā, dzīvnieks laika nepazīst”. Vai tā ir taisnība? Dzīvnieki nesaprot sakarību, kas bija vakar, šodien. Sunim ir tikai šis laiks, šodiena.

Bieži redzu, ka saimnieki nepareizi rīkojas. Es arī tā esmu darījis. Piemēram, ja suns aizskrien prom un atgriežas, viņu par to rāj. Par ko? Par to, ka viņš ir atgriezies? Vajag uzslavēt! Es arī tagad tā daru. Es priecājos, kaut gan līdz tam biju ļoti dusmīgs. Mans suns, kā es tikai vēlāk uzzināju, bija veicis apgaitu no hipodroma līdz Matīsa tirgum. Atgriežoties viņš priecājās, ka atkal mani ir ieraudzījis. Es agrāk to nesapratu. Piemēram, kad filmējām “Svešās kaislības”, man bija vācu aitu šķirnes kuce Mērija. Mājās, kurās notika filmēšana, Mērija visu laiku vēra vaļā trušu būdas. Viņa nebija asinskāra, vienkārši gribēja “padraudzēties”. Mērija bija ļoti mīlīga. Pievedu viņu pie trušu būdas, parādīju, iekaustīju un sarāju. Un ko jūs domājat? Pēc laika viņa atnāk, novārtījusies mēslos, smirdīga. Es atkal viņu rāju. Vēlāk tikai sapratu, ka tas nebija, lai man ieriebtu. Pēc viņas loģikas, viņa iesmaržojās kā medībās ejot! Viņa nomaskēja savu veco smaku: ”Es esmu cita! Es esmu labāka! Es esmu iesmaržojusies! Es nāku! Es esmu pārdomājusi savu uzvedību un mainījusies!” Bet ko es? Saodu mēslu smaku un nabaga sunīti sarāju atkal!

Pagāja laiks, man jau bija otrs suns, un tikai tad es sapratu, kā suns domā. Ka vajag rēķināties ar viņa loģiku, ar viņa pasaules uztveri. Lai mēs saprastu suni, mums jānometas pat četrrāpus un jāskatās uz pasauli no viņa skatu punkta.

Vai jums kādreiz ir nācies pārtraukt filmēšanu tāpēc, ka kāds dzīvnieks ir apskādējis dekorācijas, tehniku, radošo grupu?

Jā, bija tāds ellīgs gadījums filmā “Pēdējais blēdis”. Tur pārsvarā visi bija maskavieši. Maskavas režisori. Visockis sacerēja filmai dziesmu tekstus. Es tur skaitījos, kā tagad teiktu, – rīkošanas menedžera palīgs. Filmēja cirkā. Un tur lauva, 

Dendijs saullēktā

kam jābūt kadrā, pacēla kāju un tiešā trāpījumā uzčurāja režisoram virsū. “Malacis, zināja, kam pienākas!” klusu noteica filmas direktors Marks Cirelsons, kuru tas Maskavas režisors – iesācējs – bija izvedis no pacietības. Nu abi jau viņsaulē. Lai Dievs mielo viņu dvēselītes! Lauva arī tur, jo tas notika pirms četrdesmit gadiem...

Ar suņiem tā nav noticis. Daudz tika filmēti zirgi. Pirmais likums ir tāds, ka zirgus vajag pieradināt. Piemēram, ja filmē kara zirgus, ja filmā ir šaušana.

Bija arī traģisks gadījums. Es strādāju kā režisora asistents, filmējot “Cielaviņas armiju”. Filmas inscenētājs Aleksandrs Leimanis aizbrauca uz Rīgu un atstāja mani piefilmēt dažus kadrus. To varēja uzticēt puisim, kas tikko sācis strādāt, un es centīgi strādāju. Viens no kadriem bija tāds, kurā pirotehniķis šauj no droškas ar ložmetēju. Tad vēl kā starpkadriņš bija jāuzfilmē zirga galva mirklī, kad viņš satrūkstas no šāviena. Nu, lūk! Zirgus mēs atvedām no Ilgaša saimniecības. Zirgu saimnieks rekvizītorei vaicāja, vai tajā dienā būs paredzēta šaušana, bet viņa nezināja un atbildēja, ka nebūs. Tā nu mēs iejūdzam to zirgu. Pirotehniķis, saģērbts karavīru tērpā, nosēžas pie ložmetēja droškas aizmugurē. Viena kamera ir priekšā, kas filmēs viņu, ar otru kameru bija jāfiksē zirga galva, un operatora asistents Harijs Kukels aizgāja priekšā. Pēc komandas “ Motors! Šāviens!” viss notika zibenīgi - zirgs salēcās, pārbīlī metās uz priekšu, apgāza ratus, no tiem izkrita ložmetējs, gandrīz samina operatoru, kas bija pie otras kameras. Tad aizauļoja gar Tukuma dzelzceļa malu, salauza kāju, un viņu pat vajadzēja nošaut. Arī droška bija sadriskāta. Tik traģiski beidzās šis gadījums.

Piemēram, PSRS laikā kinostudijā “Mosfiļm” bija izveidota vesela kavalēristu komanda, kuru vadīja pulkvedis Varpahovskis (starp citu, latvietis), kura apkalpoja savienības kinostudijas. Šie zirgi tika izmantoti arī pie mums, filmējot “Vella kalpus vella dzirnavās”. Ar tādu komandu ir raita strādāšana, jo tie ir karavīri. Viņi vienmēr laikā būs saģērbti, pilnā ekipējumā, stāvēs un gaidīs filmēšanu. Ja tie ir masu skatu cilvēki, tad vienmēr ir jākomandē, jāizlīdzina, bet strādāt kadrā ar armiju ir brīnišķīgi. Viss tiek izpildīts tieši tā, kā liek! Piemēram, kaskadieris sēž uz zirga, zirga priekšējai kājai ir piesieta siksniņa un vajadzīgajā brīdī, kad notiek sprādziens, viņš to siksniņu parauj, zirgs klūp un jātnieks skaisti pārmet kūleni pāri zirga galvai. Tad atkal piemontē nākamo kadru.

Kādi jums ir dzīvnieki bijuši bērnībā?

Bērnībā bija sunītis, kurš ļoti mīlēja tēvu. Tēvs gāja karā, bet sunītis ilgi vaimanāja un gaudoja. Pēc tam suns kļuva tik skumjš un nikns, nevienu nelaida klāt. Neatceros, kas ar to sunīti notika, šķiet, ka viņš izmisis, tēvu meklējot, kaut kur paklīda. Tas bija tēva suns. Vēlāk, kad māte jau bija mirusi, es vasarā no Preiļiem uz Madonu aizbraucu pie mātes māsas. Kādās mājās ieraudzīju tikko dzimušus 

Dendijs lauku īpašumā

kucēnus un man sirds iesmeldzās milzīgā mīlestībā. Vienu kucēnu man atdeva. Tajā laikā vajadzēja braukt ar trīs vilcieniem: no Madonas līdz Pļaviņām, no Pļaviņām līdz Daugavpilij, no Daugavpils līdz Aglonai, un suņus vilcienā nedrīkstēja vest. Ar apģērbu bija trūcīgi, bija pēckara laiks. Man bija onkuļa lielā žakete, kura izskatījās kā ganiņam - ar uzlocītām piedurknēm, krietni par lielu. Es paslēpu sunīti azotē un vedu kā tādu kontrabandu. Daugavpilī viens puika man piesēdās blakus, tā kā izteica vēlmi draudzēties, aicināja kopā paklejot. Sapratu, ka labi nav, un izmuku caur otrām durvīm, tālāk pa vagona apakšu. Vēlāk turpināju ceļu. Kad nokļuvu mājās, visi bija pārsteigti, jo mājās jau viens sunītis bija. Protams, ka tas nu tagad bija mans suns! Kad biju skolā, par viņu vien domāju. Kad pārnācu mājās, atkal devos pie viņa. Bet, ak Dievs, vienreiz notika traģēdija: es atnācu mājās, un mans sunītis bija nošauts... Bija uzklīdis kāds traks suns un tika dota komanda visus apkārtnes suņus apšaut. Tā bija lielākā traģēdija pēc mātes nāves. Es savu Lācīti apglabāju, kopu kapiņu, ilgus gadus katru dienu turp gāju. Pēc tam visu mūžu man gribējies, lai būtu suns. Tagad mājās ir jau trešais.

Kādi suņi jums ir bijuši?

Bija vilku kuce Mērija. Tad bija kollijs Dolāriņš, kurš gan jauns mira ar suņu mēri, kaut gan bija pret to potēts. Pēc tam saimnieki, redzēdami, kā mēs mīlam un pārdzīvojam par Dolāriņu, mums uzdāvināja Dolāriņa brāli. Dolāriņa māmiņai bija notikusi misēšanās. Kollenīte bija aizvesta uz Tukumu atvaļinājumā un “saprecējās” ar vienu kaimiņu. Tā nu manam sunim, kā es smejos - “papa traktorist”. Bet Dendijs ir gudrs, atgādina kolliju - kollija daba, bezgala inteliģents, smalku dvēseli, ar taktu, smalkjūtību. Es brīžiem brīnos par viņu. Nu jau viņam ir 14 gadi.

Kā jūs izvēlējāties kolliju? Tā bija nejaušība?

Grūti pateikt. Sākumā ar tiem kollijiem bija dīvaini. Man viņi likās tādi dikti jocīgi, tādi ne pēc suņiem - gariem purniem. Pirmo reizi kolliju redzēju, kad filmējām “Kapteiņa Enriko pulksteni”. Zviedru jūrnieki bija iebraukuši ar savu jahtu Ventspils ostā un tur pa klāju skraidīja kollijs - zīdainu spalvu, tā vējā plandījās. Bet maz pamazām viņi ārkārtīgi

iepatikās. Man kolliji liekas 

Dendijs atpūšas

visskaistākie suņi, visgudrākie, viselegantākie.

Vai jūs skatījāties arī filmu Lesiju?

Jā, jā. Bet ir jau aizmirsies. Daudzi cilvēki domā, ka Lesija ir nevis vārds, bet suņu šķirne.

Kā jūs uzskatāt, vai šajā pokemonu un zirnekļcilvēku laikmetā būtu lietderīgi televīzijā vai internetā demonstrēt Lesijas filmas?

Noteikti vajadzētu, jo dzīvnieks - tas jau ir pasaules uzskats, filozofija. Galvenais, lai filma māca kam krietnam, labam. Dzīvnieks mājās - tā ir sava veida filozofija. Saskare ar vecākajiem brāļiem. Daudzi saka - jaunākajiem brāļiem. Es gribu minētu Ļeņingradas rakstnieku Vladimiru Koņecki, kuram ir stāsts par jaunākajiem brāļiem. Kāds kuģa kapteinis formē sev komandu. Atnāk jauns cilvēks pieteikties, bet kapteinis prasa, kāda ir viņa attieksme pret Jeseņinu. Ja atbilde ir pozitīva, viņš šo cilvēku nepieņem. Kāpēc? Tas taču krievu izcilais dzejnieks! Kapteinis atbild: “Tāpēc, ka Jeseņins nepareizi runā par mūsu vecākajiem brāļiem! Viņš viņus nosauc par jaunākajiem. Visa dzīvā radība ir mūsu vecākie brāļi, mēs esam visjaunākie, mēs uzradāmies pēc tam!”

Saskare ar vecākajiem brāļiem cilvēku padara labāku. Pēc suņa dabas var daudz pateikt par viņa saimnieku. Liela aplamība, ja pajautā: “Vai tavs suns ir nikns?” Manuprāt, tāds cilvēks, absolūti neko nesaprot, ja domā, ka sunim jābūt niknam. Sunim jābūt gudram un mīļam. To, kas ir suņa dabā un asinīs, viņš darīs bez niknuma. Viņš aizstāvēs saimnieku, intuitīvi jutīs, kurš ir ienaidnieks, kurš draugs. Nikns suns saimniekam sagādās tikai nepatikšanas. Niknums notrulina. Gudrs suns, ja ar viņu runāsies kā ar līdzīgu, parādīs brīnumainas spējas. Suņiem taču piemīt, es pat teiktu, garīgums, takta izjūta, humors. Kā viņi prot iznest tevi cauri! 

Man ar paša kolliju bija piedzīvojumi. Viņš taču tik maiga būtne, tik smalks! Smējāmies, ka varbūt iepriekšējā dzīvē bijis dzejnieks. Krietni sen bija gadījums: vācām laukos kartupeļus, tad gājām pusdienās, saucām suni līdzi. Viņš atnāca, bet pēc tam ātri vien pazuda atpakaļ uz kartupeļu lauka. Sēž un nenāk. Mums pašiem zirga nebija. Kaimiņš piebrauc ar zirgu, iet klāt kartupeļu maisiem, palīdzēt sakraut, bet suns kož kājās! Mūsu maigais suns, kas nekad nevienam nebija kodis, kas smilkst un rej tikai, lai viņu glāsta! Pēc šī gadījuma kaimiņš, protams, bija dikti aizvainots. Viņš nāk tīru sirdi, ar savu zirgu palīdzēt, bet suns viņam sakož kāju!

Dendijs  vispār vienmēr uzmana, kur mēs paliekam. Kad esam Lietuvā un jāatstāj viņu vienu mājās, parasti mēs viņu ieslēdzām. Šogad izdarījām citādi. Durvis neaizslēdzām, bet atstāju, lai suns sargā. Un Dendijs saprot, ka saimnieki būs atpakaļ, ka īpašums jāsargā. Viņam tika dots uzdevums, ko viņš arī lieliski pildīja.

Vai jums ir iespiedusies atmiņā kāda filma, kurā lomu ir spēlējis suns?

Ir daudz tādu filmu. Tā pati “Baltais Bims, melnā auss”. Kopš bērnības esmu daudz tādas redzējis.

Ja jums kāds piedāvātu, vai jūs būtu gatavs uzņemties režisēt filmu ar suni galvenajā lomā?

Nē, nevarētu. Tas ir ļoti smags darbs. Daudz kas ir atkarīgs arī no tā, cik labs ir dresētājs, kāds ir sižets. Svarīgi, lai sižets būtu ļoti humāns, aizkustinošs.

Dendijs

Jums ir arī kaķis?

Jā. Manuprāt, kaķi tā īsti var iepazīt tikai tad, ja dzīvo ar to zem viena jumta, kopā “dala maizīti”.

Bērnība man arī pagāja kopā ar kaķiem. Tie gan bija pagalma kaķi. Varu teikt, ka es tos nepazinu, līdz pirms astoņiem gadiem man mājās ienāca kaķenīte. Esmu pārsteigts, ka manam mīļākajam rakstniekam, kas mani daudz iespaidojis, Karelam Čapekam, ir maldīgs priekšstats par kaķiem. Čapeks uzskata, ka kaķis ir liels egoists, kas rotaļājas tikai sev par prieku, ka viņam nav emociju. Kaķis, manuprāt, ir neizpētīts, mīklains, bezgala gudrs, viens no gudrākajiem radījumiem. Viņam piemīt intuīcija, intelekts un milzīga pašcieņa. Tie, kas kaķus labi pazīst, pareizi saka - kaķus nevar dresēt, bet gan tikai mēģināt izprast. Kaķis ļoti pieķeras vietai, viņš ir saimnieks. Ja vispār ir tāds mājas gars, tad tas ir kaķis. Bez tam viņam piemīt ekstrasensa spējas, viņš var noņemt sāpes, viņš jūt, kad tiešām ir slikti, pienāk klāt un uzguļas tieši tai vietai, kur sāp. Tās ir muļķības, ja saka, ka kaķus nevar laist pie bērniem, ka var iedzīvoties tārpos utt. Jāseko gan suņa, gan kaķa veselībai. Ja mājās ir dzīvnieks, tad tas ir tavs ģimenes loceklis. Uz kaķi nav iespējams dusmoties. Mums bija skaista vāze. Saplīsa. Sieva nikna, prasa, kas sadauzīja smuko vāzi? Es saku: “Džūna!” - “Ak, Džūnīte? Mana Džūnīte?” Pasmaidīja un aizmirsa.

Ir kāds angļu zinātnieks, kurš uzskata, ka kaķi prot pārraidīt domas. Pateikt mums, ko viņi grib. Tāda kā telepātija - viņš skatās, un tu jūti, ko viņš grib. Kaķiem ir izteiksmīgas acis. To var pamanīt tikai tad, kad tu dzīvo ar viņu kopā. Ja satiec kaķi uz ielas, tad liekas, ka acis neko neizsaka - tukšs skatiens, pat baigs. Kaķi ir ļoti piesardzīgi. Savu teritoriju tie palielina pakāpeniski.

Vai viens no Čapeka darbiem nebija “Stāsti par sunīti un kaķīti”?

Jā. Viņam ir arī pasaka par to, kā Dievs radīja cilvēku. Kādreiz suņu bijis daudz, un katram gribējās Dievu apošņāt, būt tā tuvumā. Suņi sacentās, ļoti Dievu mīlēja. Tad viņi lūdza Dievam: “Dieviņ, iztaisi mums katram kaut ko sev līdzīgu, lai mēs viņu varētu sargāt, mīlēt un kalpot viņam, staigāt pa pēdām, skatīties acīs.” Dievs atbildēja: “ Labi, atnesiet man kaulu!” Sunīši aizskrēja, sanesa visādus kaulus. No visiem sanestajiem 

Dendijs

dzīvnieku kauliem Dievs uztaisīja cilvēku. Par cik tika atnesti dažādi kauli, cilvēks mantoja no šiem dzīvniekiem dažādus tikumus: no zirga darba mīlestību, izturību, no lapsas viltību, no zaķa bailīgumu, un tā no katra zvēra pa kādai īpašībai. Izņemot vienu - suņa uzticību. Tāpēc, ka suņa kaulu neviens suns neatnesa...

Jums droši vien ir bijusi arī tā izdevība vērot savu suņu un kaķu savstarpējās attiecības.

Tie arī ir maldi, kad saka, ka dzīvo kā suns ar kaķi. Mūsu suņi ar kaķiem dzīvojuši ļoti brālīgi, ļoti saticīgi. Mērija izauga kopā ar runci, ēda no viena trauka. Kad pārvācāmies uz dzīvi šeit, gājām staigāt, un pie mājas arī bija kaķi. Mērija, liela kaķu draudzene, uzreiz gāja klāt kaķiem “draudzēties”. Viens runcis iecirta viņai purnā, un kopš tās reizes viņa kļuva par kaķu naidnieci. Tagad Dendijs ar kaķeni ļoti labi sadzīvo. Viņa nāk pie manis un ņaud. Izrādās, Dendiju vajag izlaist otrā istabā! Kaķene, kas mīl kārtību, no rīta staigā, ņaud, pieprasa, ka suns jāved laukā, jo viņa ir tā rīkotāja. Kaķe izlaiza sunim ausis, Dendijs arī kaķeni apmazgā. Savstarpēja saskaņa!

Paldies par interesanto stāstījumu!

.

0

 

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0