Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Pamela


 

0

Anda Altgauzena: Suni audzina pats saimnieks

Mazā Pamela paklausīgi tipina līdzi saimniecei, ik pa laikam nedaudz pašķielēdama uz videokameras pusi. Ir beigusies kārtējā nodarbība suņu skolā, kurā Pamela “mācās labi”. Pēc nodarbībām esam nolēmuši aprunāties.

Vai Pamela ir tavs pirmais suns?

Mūsu iepriekšējais sunītis nomira 17 gadu vecumā. Arī Rembo bija melnbalts, tāpat kā Pamela.

Kad večuks vadīja jau savas pēdējās dienas, nolēmām, ka bez sunīša palikt nevaram. Patversmē paņēmām kucēnu, taču gadījās nelaime – viņš nodzīvoja tikai nedēļu. Līdz šim nezinām, kas viņam kaitēja, taču visticamāk, ka sunīti slimu jau pārvedām mājās. Traģiskākais ir tas, ka abi suņuki – gan jaunais, gan vecais – nomira vienā dienā. Es ļoti pārdzīvoju un apzinājos, ka dzīvnieku iegādāties uz emociju pamata nedrīkst, tas ir ļoti nopietns lēmums, kas kārtīgi jāapsver.

Kad pirmie pārdzīvojumi bija mitējušies, vēlējos iegādāties vienkārši sunīti, tobrīd nedomāju par kādu konkrētu šķirni. Nolēmu vēlreiz savu izvēli izdarīt patversmē, tādēļ apmeklēju patversmes mājaslapu un tur ieraudzīju Kolliju portāla banneri. Kad iegriezos tajā, sapratu – viss! – tas būs kollijs! Šajā portālā iegrimu kā atvarā, pavadīju visu darba dienu, iegūstot informāciju par šiem suņiem. Atcerējos, ka tas taču bija mans bērnības sapnis! Tā nu es izvēlējos Pamelu. Likās, ka caur Pamelu pie manis atnāca abi citos medību laukos nonākušie sunīši – laikveidīgais Rembo bija melnbalts, bet mazais kucēns – brūngans. Visas šīs krāsas ir mana kollija kažokā. Pamela arī uzreiz iejutās jaunajā mājvietā, pirmajā naktī pat nesmilkstēja.

Kāpēc tas bija tavs bērnības sapnis?

Tā bija Lesija. Šī filma man deva pirmo informāciju par kollijiem. Kollijs ir ļoti mīļš, labestīgs, skaists, gudrs, apķērīgs. Manā uztverē suns pirmām kārtām ir cilvēka draugs, nevis uzbrucējs otram cilvēkam. Laikam jau man nav arī tādu ienaidnieku, ka man būtu nepieciešams suns – miesassargs. Turklāt uzskatu, ka cilvēks, ejot pa ielu ar agresīvu suni, izsauc citu cilvēku agresiju uz sevi. Ja tev ir labestīgs dzīvnieks, tad cilvēki smaida un jūsmo par dzīvnieku: “O, tas ir kollijs!”

Tu ne mirkli nesvārstījies savā izvēlē, zinot, ka šobrīd kollijs nav populāra šķirne Latvijā?

Tas man pat neienāca prātā! Uzskatu, ka iegādāties konkrētu suni tikai tāpēc, ka viņš šobrīd ir moderns, ir aplami. Es varu nopirkt modernu kleitu, ja tā šosezon ir modē, bet ne jau suni.

Vai tev neradās jautājums, ko iegādāties – sunīti vai kucīti?

Izvēlēties man bija ļoti viegli. Mans hobijs ir dārzkopība. Dārzā ir ļoti daudz dažādu skujukoku. Tā nianse ir tāda, ka sunītis ceļ kāju, bet kucīte pietupstas, līdz ar to neapskādē kociņus. Bez tam man liekas, ka kollijs ir meitenīte... Arī tas laikam Lesijas iespaidā, kaut gan visās filmās Lesiju atveidoja tieši suns.

Pamela savā vietā

Pamela ir ļoti komunikabla un droša, visu laiku aicina rotaļāties... Tagad, kad esi iepazinusi viņas raksturu, vai vari vilkt paralēles ar savas bērnības sapni – Lesiju?

Nē, protams, ka viņa nav Lesijas atspulgs. Taču viņa ir mīļa, viņa ir tikai mans suns, un es viņu pieņemu tāda, kāda viņa ir. Filmā jau viss parasti ir nedaudz sakāpināts – gan suņa brīnumainās spējas, gan intelekts.

Pēc rakstura Pamela ir ļoti mierīga. Paliekot viena mājās, nerej un nesmilkst, neko sagrauzusi dzīvoklī arī nav. Vienmēr priecīgi sagaida mājās. Pat, ja es stipri piedomātu, diez vai man izdotos atrast viņas raksturā kādu trūkumu, kas varētu traucēt. Viņa ir ideāls suns!

Atcerējos gan vienu nedarbu!

Pastāsti!

Pie manis ciemos bija atbraukusi mamma. No laukiem viņa atveda kotletes un sieru. Kamēr mēs otrā istabā sarunājāmies, tikmēr Pamela pamanīja saklāto galdu un novērtēja izdevīgo situāciju, kad kārumi atstāti bez pieskatīšanas. Kad sēdāmies pie galda un mamma lēja sev kafiju, viņa jautāja, vai tad pie maizes klāt arī ko iedošot... Sākumā domāju, ka viņa vēlas uzsmērēt 

Eva un Pamela

sviestu vai margarīnu, tādēļ devos tam pakaļ uz virtuvi. Kad ienācu istabā, skatos – kotlešu bļodiņa tukša! Izskatījās, ka mamma ir tik izsalkusi, ka dažās sekundēs to iztukšojusi. Izrādās – kotletes un siers bija pazuduši, bet mamma domāja, ka neesmu to visu vēl uzlikusi galdā. Tikai tad mēs sapratām, ka to bija izdarījusi Pamela! Tajā dienā viņa, protams, palika bez vakariņām.

Pamela aktīvi apmeklē suņu skolas nodarbības. Vai tā ir jauna pieredze arī tev pašai?

Tā noteikti ir jauna pieredze man, jo šis ir pirmais suns, kuru vedu uz nodarbībām. Agrāk gan biju lasījusi dažādas grāmatas par suņiem, arī to apmācību.

Laikam viena no tām bija “Paša audzināts draugs”?

Jā, šo grāmatu es kādreiz zināju no galvas. Varēju to citēt veselām lappusēm, kā arī zināju, kurā lappusē kas tieši ir rakstīts. Manas draudzenes par to brīnījās. Bet ar mani ir tā: ja kaut kas ļoti interesē, es to ātri iemācos no galvas. Piemēram, augu latīniskos nosaukumus.

Vai skolā mācītais saskan ar grāmatā rakstīto?

Apmācības metodes atšķiras. Tagad tās ir sunim draudzīgākas, balstītas uz rotaļām. Agrāk komandas sunim vairāk mācīja ar piespiešanas metodi un stingrību, tagad suņu skolā ir panākts tas, ka suns visu izpilda brīvprātīgi, šim mērķim izmantojot rotaļas elementus.

Kādas ir Pamelas sekmes?

Viņa ir ļoti apķērīga, visu 

Pamela pirmo reizi ārā

apgūst ātri. Piemēram, pagājušajā nodarbībā mums blakus darbojās cilvēks ar vācu aitu suņa kucēnu, un redzēju, ka mans suns daudz ātrāk apgūst prasīto. Pamelai arī uzmanības noturība ir lielāka.

Esam iemācījušies komandas “Sēdi!”, “Guli!”, “Stāvi!” un “Šurp!”.

Kā tu vērtē: vai suņu apmācība grupā instruktora vadībā ir lietderīgāka, nekā vienatnē?

Gribu uzsvērt, ka jebkurā gadījumā suni audzina pats saimnieks. Instruktors ir tikai profesionāls palīgs, kas var dot dažādus padomus. Instruktoru var salīdzināt ar pasniedzēju – viņš pasniedz mācību priekšmetu, bet jāmācās jau ir pašam. Man kaimiņos dzīvo sieviete, kurai pieder šarpejs. Viņa, manuprāt, pārvērtē suņu skolas iespējas, jo uzskata, ka atliks tikai aizvest suni un nodot instruktora rīcība, un viņai atdos paklausīgu dzīvnieku – ka instruktors ielies paklausību sunim ar karoti mutē. Saimniekam pašam ir jānostāda sevi suņa acīs kā autoritāti, tad arī rezultāti neizpaliks.

Kā tev šķiet, vai šobrīd cilvēku rīcībā ir pietiekami daudz noderīgas informācijas par suņu apmācību, turēšanu, kopšanu utt.?

Domāju, ka informācijas ir par maz. Arī man interesē kaut ko vairāk uzzināt par suņiem, bet informācijas pieejamība plašām sabiedrības masām ir maza, nepietiekama. Šobrīd ir nopērkamas tikai skaistas bilžu grāmatas par dzīvniekiem – tajās ir ļoti interesantas un kvalitatīvas bildes, bet visai skopa informācija, 

Pamela ar savu rotaļlietu

kas ietverta pāris teikumos. Internetā man patīk www.tempo.lv. Esmu runājusi arī ar Igoru Bondarenko, kas ir šīs lapas radītājs. Apmācības metodes krasi atšķiras – kādreiz tos dienesta suņus audzināja kā koncentrācijas nometņu sargus – ļaunus un agresīvus. Suņa primārais uzdevums ir būt cilvēka draugam, un ir jāvalda sapratnei starp viņu un saimnieku. Tāpēc jau tagad māca arī acu skatienu, lai suns skatītos savam saimniekam acīs. Tas ir nozīmīgi situācijās un vidē, kur darbojas kādi ārējie kairinājumi, jo suns uztver cilvēka acu skatienu un pēc tā var vadīties, nevis pats pieņemt kādu lēmumu reaģēt uz kaut ko pēc saviem ieskatiem.

Uzskatu, ka informatīvais darbs suņu apmācības jomā būtu jāturpina. Cilvēkiem vajadzētu ar lielāku atbildības sajūtu izturēties pret pašu suņa apmācību, jo uz ielām redzams, ka ļoti daudz suņu nav apmācīti un neklausa saviem īpašniekiem. Elementāras paklausības iemaņas ir nepieciešamas jebkuram sunim.

Pamela jau ir paspējusi piedalīties savā pirmajā izstādē.  Kā jutāties ringā?

Es pirmo reizi izgāju ringā. Emocijas ir ļoti pozitīvas. Arī Pamelu iegādājoties, mans mērķis nebija piedalīties izstādēs. Es vēlējos suni priekš sevis, suni kā ģimenes locekli. Pirms tam nedaudz baidījos piedalīties izstādē, taču reizē bija arī interese. Runājoties ar cilvēkiem, kuri ir piedalījušies izstādēs, 

nolēmām izmēģināt.

Vēl lomu nospēlēja fakts,  

Pamela atpūtas krēslā

ka tajā izstādē dalībai bija pieteikušies Pamelas brālītis un māsiņa. Arī no Pamelas puses nemanīju nekādu uztraukumu, viņa izstādē jutās labi – kā zivs ūdenī.

Kolliji mēdz būt izvēlīgi barības ziņā. Bez tam šie suņi ir jutīgi pret barību – reizēm vērojamas alerģiskas reakcijas. Ar ko tu baro Pamelu?

Pamela nav izvēlīga, viņai garšo viss. Kā labāko barību esam atklājuši “Royal Canin”. Esam izmēģinājuši vairāku firmu barības, taču viņai bija blaugznas. Kopš ēdam “Royal Canin”, šī problēma ir pagātnē. Pamelai ļoti garšo siers, tas laikam ir lielākais kārums. Vēl var minēt dažādus augļus – banānus, ābolus u.c.

Pamelas foto ir kļuvis par jaunās aitu un ganu suņu mājaslapas vizītkarti...

Es to uzskatu par lielu pagodinājumu un esmu ļoti priecīga, ka Pamelas attēls rotā šo mājaslapu. Uzskatu, ka aitu suņi ir vieni no jaukākajiem suņiem, jo pārsvarā viņi ir labestīgi, gudri, uzticīgi, saprātīgi. Tie ir labākie cilvēka draugi.

Novēlam Pamelai veiksmi apmācībā un izstādēs! Marta beigās tiksimies arī jaunajā SheepDogs!

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Pamela


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0