Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Rūdis atgriežas mājās

Vēl nesenā pagātnē demonstrējām filmiņu par patversmi, kuras sākumā  varēja redzēt ļoti nelaimīgu kollija jaukteni. Daudzas sievietes, skatoties šī suņa bēdīgajās acīs, raudāja... Šim stāstam ir laimīgas beigas, jo, pateicoties foto publikācijām 

“Rīgas Balsī”, Rūdis pēc astoņu mēnešu ilgas prombūtnes ir atradis savas īstās mājas. Devāmies viņu apciemot un iztaujāt Rūda saimnieku Valdi Malašēviču.

Kā Rūdis pazuda?

Man ir diennakts darbs, taču vakaros es atbraucu mājās savus suņus pabarot. Arī toreiz tā bija. Kādā marta vakarā pārrados mājās un konstatēju, ka divi suņi ir, bet trešā – nav.

Tāda savāda sajūta, ka nav. Izsaucos un izskatījos, bet no Rūda ne vēsts. Vajadzēja atgriezties darbā. Nākamajā rītā kārtīgi izstaigāju teritoriju un atradu vietu, pa kuru Rūdis bija devies prom no mājām – izkasījis un izracis eju zem sētas. Izstaigāju pa visu rajonu un izmeklējos Rūdi malu malās, bet nekā. Jāsaka, ka, dzīvojot pie Ulmaņa gatves, kur ir ļoti intensīva satiksme, noklīdušie suņi diemžēl pakļūst zem mašīnu riteņiem un turpat arī viņu ceļojums beidzas. Taču Rūdis arī negulēja ceļa malā...

Kā jūs uzzinājāt par to, ka Rūdis atrodas Rīgas pilsētas patversmē Līčos?

Darbā atpūtas pauzē paņēmu palasīt “Rīgas Balsi”. Atšķiru lapu, kur safotografēti suņi un ieraugu – tas taču Rūdis! Piezvanīju sievai un pateicu, lai  nopērk ‘”Rīgas Balsi”. Pēc brīža viņa arī bija atpazinusi Rūdi un man atzvanīja. Ierados Līčos vēlu vakarā, lai pārliecinātos dabā, vai tas ir mans suns, vai nav, bet patversme jau bija apmeklētājiem slēgta. Nākamajā rītā piezvanīju uz patversmi un piekodināju, ka pēcpusdienā atbraukšu pēc Rūda, lai nevienam viņu neatdod. Tad paņēmu suņa apliecību un bildi, lai varētu pierādīt, ka patiešām ir mans suns, un devos turp.

Kā notika jūsu tikšanās pēc tik ilga laika?

Asti viņš sāka luncināt tikai pēc tam, kad bija izvests laukā no voljēra. Viņš, protams, mani pazina, taču pārliekas prieka pazīmes neizrādīja. Laikam jau to var izskaidrot ar skaļo un nomācošo atmosfēru vietā, kur daudz nervozu suņu. Troksnis tur ir milzīgs!

Kad atvedāt Rūdi mājās, vai viņš atcerējās tās? Kā viņu uzņēma pārējie suņi?

Rūdis ir laimīgs, ka atkal savās mājās var paspēlēties ar bumbiņu

Viņš ieņēma savu agrāko vietu savā suņa dzīvē. Viņam ir tā pati vecā vieta, kur viņš guļ, arī ēd turpat, kur pirms tam. Kate, savukārt, ēd zem galda – tā ir viņas vieta. Trešais - Rūcis – nostāk no visiem.

Kate bija ļoti priecīga par Rūda atgriešanos, bet Rūcis pēc dabas ir burkšķētājs un rūcējs. Viņš ir visagresīvākais.

Kurš no visiem trijiem ir dominējošais barā?

Bara vadonis varētu būt Rūcis, viņam visur ir jābūt pirmajam un galvenajam. Taču neesmu novērojis, ka kāds būtu izteikts boss. Rūdis ir mierīgs. Ja Rūcis sāk ķildoties, viņš pagriežas un aiziet tālāk. Rūdis ir pārāk pieklājīgs un solīds, tāpēc domāju, ka viņam savos klejojumos neklājās diez ko viegli. Viņš neprot būt nekaunīgs.

Vai Rūdis jums pastāstīja, kā viņam bija klājies savā ceļojumā? Vai ir zināms kaut kas par viņa “maršrutu”?

Zinu tikai to, ka viņu savā privātmājā bija izmitinājusi kāda sieviete Ķīpsalā, taču pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlējusies vairs Rūdi paturēt, un atvedusi Rūdi uz Līčiem.

Vai Rūdim arī agrāk novērota tieksme uz savas mājas patvaļīgu atstāšanu?

Visi trīs suņi brīvi 

Rūdis ar bumbiņu

pārvietojas pa savu teritoriju, ārā īpaši nelaužas arī tad, kad vārti ir vaļā un sētā iebraucu mašīnu. Ja iziet aiz vārtiem, tad turpat arī pastāv un nekur tālāk neiet. Atceros, kādreiz lejā dzīvoja krusttēvs, viņš gāja dārzā un aiz sētas ārpusē ābolus lasīt. Rūdis pāris reizes ir izsprucis līdzi, bet nekad nav gājis prom no mājas.

Un kā ar citiem suņiem?

Ar Kati bija tāds gadījums... Kādreiz te zemu pāri laidās gaisa baloni – tieši pāri mūsu mājai. Un tad tik iedarbināta ierīce, kas regulē gaisa balonu lidošanas augstumu... Kate tik ļoti pārbijās un kaut kur nozuda. Kate pārnāca mājās pati pēc divām dienām ar lauztu pakaļkāju. Laikam bija tikusi uz lielā ceļa, un tur viņu sabraukusi mašīna.

Vai Rūdis dzīvo pie jums no kucēna vecuma?

Jā, viņu mājās atnesa mans dēls, kad viņš vēl mācījās pamatskolā. Kucēns bija pieklīdis dēla klasesbiedrenei...

Tad Rūdim varēja būt kādi divi mēneši, un viņš izskatījās pēc kollija. Mūsu mājās vienmēr ir mituši suņi, pat trīs vienlaicīgi.

Kad jūs atguvāt Rūdi, vai konstatējāt viņam kādas veselības problēmas, traumas, izmaiņas raksturā?

Rūdis ir pieklājīgs suns - piedāvā bumbiņu arī Kolliju portāla pārstāvjiem

Vienai ķepai bija traumēts pirksts un uz purna palikusi rēta. Raksturā un uzvedībā nekādas izmaiņas neesmu pamanījis.

Kāds ir viņa raksturs?

Viņš ir ļoti mierīgs un pieklājīgs suns, pat lēnām ēd. Tikai tad, kad viņu atvedu no patversmes, kādu nedēļu viņš vienmēr bija pirmais, kas izēda savu bļodiņu. Atgriežoties pie rakstura iezīmēm, ir novērots, ka Rūdis praktiski nekad neiesaistās nekādos konfliktos ar citiem, vienmēr saglabā atturību pret visu.

Cik Rūdim ir gadu?

Viņš ir dzimis 1995. gadā, šogad viņam paliks 10.

Kā jūs vērtējat faktu, ka sabiedrība aktīvi iesaistījās, lai Rūdim sameklētu mājas? Rūda fotogrāfijas bija ne tikai “Rīgas Balsī”, bet arī interneta mājaslapās...

Es to vērtēju pozitīvi un esmu ļoti priecīgs, ka Rūdis atradās.

Varu vienīgi pateikties visiem, kas tik tiešām bija aktīvi iesaistījušies šajā procesā. Diemžēl nebiju 

Rūdis

informēts, ka ir tādas speciālas mājaslapas, kurās tiek publicētas pieklīdušo suņu fotogrāfijas. Ir labi, ka darbojas tādas suņu patversmes, žēl tikai, ka to ir tik maz. Domāju, ka visiem noklīdušajiem suņiem nepietiek vietas esošajās.

Kādu mācību esat guvis pēc Rūda pazušanas?

Tagad es rīkotos pavisam citādi. Nožēloju, ka nebiju uzlicis viņam kaklasiksnu ar žetonu, kur norādīta mājas adrese. Sētas suņiem kaklasiksnas nekad neliku. Jāatzīst, ka dzīvnieka identifikācijai ir ļoti liela nozīme. Vēlos ieteikt citiem par to neaizmirst, kā arī nezaudēt modrību.

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0