Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Pipars


 

0

Andris Zunde: Pipars pie mums nokrita no debesīm!

Stāsts par kolliju Piparu ir viens no laimīgajiem. Tas ir stāsts par suni, kurš izvārdzis, izbadējies, ievainots un, iespējams, vīlies savos iepriekšējos īpašniekos, dodas meklēt laimi, kur deguns rāda. Piparam ir izdevies atrast cilvēkus, 

kuri  viņu mīl un uzskata par pašu labāko un gudrāko suni pasaulē. Kolliju portāla pārstāvji devās apciemot Piparu un iztaujāja Andri Zundi. Aizvedām Piparam arī ciemkukuli, taču visvairāk viņš priecājās par kolliju meitenes Abijas apciemojumu.

Pipars nokļuva pie jums?

Pipars pie mums nokrita no debesīm. Divus gadus atpakaļ kādā septembra rītā iznācu no mājas un devos uz garāžu, lai dotos uz darbu. Skatos – pie garāžas durvīm sēž kollijs. Pirmajā brīdī gribēju triekt prom svešo suni, kas iemaldījies manā īpašumā, taču suns spēja paiet tikai pāris soļus. Sapratu, ka viņš ir ievainots un gājējs nebūs. Kollijs bija klibs, pamanīju suņa sānā pamatīgu un asiņojošu brūci... Suns sāka smilkstēt un prom negāja. Protams, ka man uzreiz kļuva skaidrs, ka es viņu nespēšu aiztriekt. Viņš pie mums bija ieradies pēc palīdzības.

Suns droši vien bija arī pamatīgi izbadējies...

Izbadējies bija ļoti! Sākumā viņš ēda visu pēc kārtas, ko vien viņam devām. Pipars bija nepiebarojams! Es nekad iepriekš nebiju redzējis tādu dzīvnieku, kas vienā laidā nepārtraukti ēd visu dienu. Tad es sāku interesēties, cik daudz barības pienākas šādam sunim dienā. Uz barības iepakojuma bija rakstīts, ka tie varētu būt 500 g, devu pat 700 g, bet suns dienā apēda kilogramiem barības. Cilvēki man teica, ka suns droši vien neesot mēnešiem ēdis...

Vai izdevās noskaidrot, kā Pipars nokļuvis pie jums?

Vieta, kurā mēs dzīvojam, saucas “Zaķi” jeb Zaķu ciems. Te agrākos laikos pie senā Rīgas-Pērnavas pasta ceļa ir bijis “Zaķu krogs”. Izrādās, ka kollijs pirms mums jau bija izklaiņojies pa visu Zaķu ciemu, meklēdams palīdzību, taču viņš nekur netika pieņemts. Viņš bija tik izvārdzis, ka droši vien daudz netrūka, ka suns būtu vienkārši devies uz mežu nomirt. Šo viņa toreizējo veselības stāvokli mēs pa īstam apjautām tikai pēc

Piparam patīk pienest kociņu

tam, kad viņš atžirga un atkopās.

Kāds bija pirmais kontakts ar suni? Vai viņš jums uzticējās un ļāvās sevi ārstēt un atkopt?

Suns mums pilnībā uzticējās. Smilkstēdams nāca klāt, laizīja rokas un skatījās acīs. Šī suņa uzticēšanās un lūgums pēc palīdzības bija arī tas noteicošais faktors, kāpēc mēs viņu paturējām. Esam diezgan aizņemti cilvēki, darbojamies kultūras jomā, un agrāk mums nav bijusi doma iegādāties un audzināt suni.

Vai tad mēs varējām rīkoties savādāk!? Tas bija pēdējais suņa glābiņš. Tad es teicu kollijam: “Nu tad draudzēsimies!”  

Kopš tā laika Pipars saimnieko “Zaķos”. Dzirdēju, ka viņš sargājot jūs un mājas, kurās dzīvo.

Bija jau mums visādi atgadījumi! Reiz ieķēra kājā kaimiņam, saplēsa viņa gumijas zābaku lupatu lēveros. Bija pat uzrakstīta sūdzība par mums pagastam. Es dabūju tikties ar pagasta vadību un sniegt paskaidrojumus šajā sakarā. Es viņiem vaļsirdīgi izstāstīju visu stāstu par Piparu. Radās pat jautājums, vai Piparu nevajadzētu likt pie ķēdes,  

Pipars paklausīgi sēž un nediedelē pie galda

bet tam mēs nepiekritām – ar kādām tiesībām mēs varam likt suni pie ķēdes, ja viņš brīvprātīgi pie mums ir atnācis? Es nevarēju viņam tik ļoti nodarīt pāri! Ar laiku viss iegāja savās sliedēs - gan Pipars kļuva mierīgāks, gan arī kaimiņi samierinājās. Tagad viņš sargā visu Zaķu ciemu (7 mājas. – aut.)!

Cik ilgā laikā izdevās suni atkopt?

Ilgi. Vismaz mēnesis pagāja, kamēr suns atlaba tiktāl, ka atkal kļuva dzīvespriecīgs. Kopā tas viss aizņēma kādus divus mēnešus. Arī ķemmēties viņš ļāvās bez protestēšanas.

Pipars ir iejuties jaunajās mājās?

Pipars ir īstens saimnieks šeit. (Smejas) Var teikt, ka viņš šeit saimnieko! Pie reizes pieskata arī kaimiņu mājas. Arī ar kaimiņu suņiem ir “nokārtotas attiecības” mierīgā ceļā. Tuvākajās mājās dzīvo mazs un ļoti “principiāls” sunītis. Abi uz robežas satiekas, izskrienas un izrejas, bet mazais nekad nav spēris kāju Pipara teritorijā. Otriem kaimiņiem pieder Austrumeiropas aitu suns – diezgan nikns, bet gudrās suņu skolās gājis. Reizēm kaimiņi palaiž šo suni paskrieties. Tad abi ar Piparu skrien katrs pa savu dzīvžoga pusi un sarejas. Pipars ir apostījies un iepazinies ar visiem apkārtnes suņiem un viņi viens otru tagad respektē – atklāti otra teritorijas robežas nepārkāpj.

Kā ar Pipara paklausību? Vai to iemācījāt sunim paši?

Pārsteidzoši, bet viņš jau no laika gala bija paklausīgs suns. Mēs viņam neesam neko mācījuši, esam mācījušies tikai paši, jo jāzina jau, kā pareizi sunim komandu dot. Piemēram, no sākuma bija problēma dabūt suni mašīnā. Atveru mašīnu un aicinu viņu lekt iekšā, bet viņš to nedara. Pēc kāda laika es atklāju, kā viņam šī komanda būtu jādod, lai viņš saprastu un paklausītu. 

Pipars ar bērniem un Andri Zundi

Uzsitu ar plaukstu pa auto un saucu: “Pipar, mašīnā!” Pipars  uzreiz paklausa. Tieši tādā pašā veidā tiek dota komanda izkāpt no mašīnas. Un atkal suns to izpilda bez kavēšanās. Viņš noteikti ir bijis mācīts suns. Iespējams, ka viņš zina vairāk, nekā mēs spējam no viņa prasīt. Piparam ir izteikts glābēja instinkts. Kad dodamies jūrā peldēties, suns peld līdzi un smilkstēdams visus cenšas sadzīt bariņā.

Kad Pipars ieradās jūsu mājās, pie jums dzīvoja kaķis. Kādas izveidojās abu dzīvnieku attiecības?

Mums bija kaķis Toms. Kaķim nepatika jauna iemītnieka parādīšanās mājās un viņš pārvācās pie dzīvot kaimiņiem. Reizēm atnāk arī pie mums. Te varbūt varētu domāt, ka Pipars nejauki izturējās pret kaķi, bet tā nebija. Drīzāk mums tas kaķis tāds nejauks pēc rakstura bija – teiksim tā, kā ir (smejas). Ar kaķi mums ir bijuši visādi atgadījumi. Pipara ierašanos viņš vienkārši nespēja pārdzīvot, jo zaudēja saimnieka un noteicēja statusu.

Zaķu ciemā droši vien ir arī citi kaķi? Kā Pipars izturas pret tiem?

Nikns nav bijis ne pret vienu.

Vai jūsu mājās Pipars ir izvēlējies sev kādu konkrētu “savu” vietu?

Visi “Zaķi” ir viņa vieta, viņš pārsvarā dzīvo ārā, vienīgi ziemas aukstajās dienās un naktīs mēs viņu laižam mājās. Arī vasaras karstajās dienās viņš mēdz ienākt mājas virtuvē un apgulties. Pieļauju, ka kādreiz viņš ir bijis mājas suns, bet tagad viņam vairāk patīk dzīvoties pa āru. Vienīgais, viņam ļoti bail no zibens un pērkona.

Gribējām viņam iegādāties speciālu mājiņu, bet tad mums vairāki cilvēki, kuriem ir 

Andris ar Piparu ļoti lepojas

bijusi darīšana ar suņiem, stāstīja, ka, ja suns līdz septiņu gadu vecumam nav mājiņā dzīvojis, viņš to nedarīs. Visu ēku durvis ir vaļā, un viņš var izvēlēties, kur apmesties – vienreiz kūtī, vienreiz pirtiņā utt. Savu vietu viņš ir uztaisījis arī zem liela jāņogu krūma. Viņš nevēlas iet telpās arī tad, kad laukā līst lietus.

Kas Piparam vislabāk garšo?

Viņš ēd visu, bet vislabāk viņam, protams, garšo gaļiņa un desiņa. Cenšamies viņu barot ar sauso barību, taču, jau kaut kur parādās desiņa...

Ar diedelēšanu pie galda ir problēmas?

Nē. Es vēlreiz gribu uzsvērt to, ka Pipars ir ļoti paklausīgs. Ja viņam saka, lai iet prom no galda, tad viņš to arī dara.

Piparam patīk peldēt.

Mēs dodamies peldēt uz jūru, kur mums ir sava iemīļotā vietiņa. Ūdens viņam ļoti patīk. Viņš ļoti uztraucas par pārējiem. Ja kāds no ģimenes dodas viens pats peldēt, tad Pipars kļūst ļoti modrs, seko līdzi peldētājam un pat grūž ar purnu uz krasta pusi un smilkstēdams peld apkārt. Viņš cenšas pulcēt visus kopā.

Var just, ka viņam jūra nav sveša. Ja virs jūras lido kaija, tad Pipars peld, it kā cerēdams to notvert. Reizēm paliek bail, ka neaizpeld par tālu un nenoslīkst, gribas jau ņemt laivu un peldēt sunim pakaļ, bet Pipars ir labs peldētājs un vienmēr atgriežas krastā.

Vai jūs meklējāt Pipara īstos saimniekus?

Jā, mēs to sākumā darījām ļoti intensīvi. Devām ziņu visām suņu patversmēm. Meklējām arī savā un tuvākajos ciemos, taču neviens nav pieteicies. Neviens arī neko par tādu kolliju nezina. Katrā gadījumā Liepupes pagastā cilvēkiem šāds suns nav piederējis. Varbūt, ka izmests, bet varbūt, ka ļoti tālu atklīdis.

Kāds Pipars ir pēc rakstura?

Mīļš un vienkārši foršs suns! Viņš ir uzticams, uz viņu var paļauties, to es gribu piebilst.

Piparu apciemo Abija

Šis jūsu ģimenē ir pirmais suns un jums nav lielas pieredzes šajā jomā. Vai tagad, kad Pipars dzīvo ar jums jau divus gadus, jūsu domas par suņiem ir mainījušās? Vai esat apmierināts ar savu toreizējo izvēli un neesat vīlies?

Mēs esam patīkami pārsteigti, ka var būt tik foršs un gudrs suns kā Pipars. Es pat nezinu, vai mēs spētu, paņemot mazu kucēntiņu, viņu izaudzināt par tādu suni kā šis. Es šaubos, vai ir vēl otrs tik gudrs suns kā Pipars, kas kā debesu dāvana nokrita no gaisa. Kollijs man tagad viennozīmīgi liekas pats foršākais suns. Katrā gadījumā es nespēju iedomāties kādu citu ar tikpat labām īpašībām. Negribu citus suņus noniecināt, bet es savu Piparu nemainītu ne pret vienu suni!

Pipars tika pie sava interesantā vārda? Vai tam ir kāda nozīme?

Nē, tas bija ļoti vienkārši. Kad mēs izlēmām, ka suns paliks pie mums, radās jautājums: kā tad mēs viņu sauksim? Mazā meita Līga, kas uzreiz paziņoja, ka tas būs viņas suns, iesaucās: “Kā? Pipars

Kāda ir Pipara veselība pēc toreizējām traumām?

Nav bijis nekādu veselības problēmu. Pēc traumas viņš vēl kādu laiku nedaudz piekliboja, bet tagad viss ir kārtībā.

Viņam patreiz varētu būt aptuveni septiņi gadi. Vai Pipars ir jautrs un daudz rotaļājas?

Viņam ļoti patīk rotaļāties. Sevišķi viņam patīk pienest aizmestu kociņu. To viņš varētu nepaguris pienest visu dienu. Arī bumbiņas viņam patīk.

Vai jūsu attieksme pret kollijiem ir kļuvusi īpaša? Vai skatāties arī “Lesiju”?

“Lesiju” jau nerāda... Protams, ka tagad mūsu interese par kollijiem ir īpaša. Pat redzot uz ielas kādu citu kolliju, noskatos uz to un vairāk pievēršu savu uzmanību. Kollijus gan redzēt neiznāk bieži... Visforšākie suņi!

Paldies par interviju! Lai Piparam ilgs un laimīgs mūžs!

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas » Pipars


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0