Izrādās Latvijā ir cilvēki, kuri ne tikai aktīvi nodarbojas ar suņiem, bet kolekcionē arī dažādas ar suņiem saistītas lietas. Uz sarunu esmu aicinājusi “Lesijas kolekcionāru” Veco Kolliju.

Vai tavs bērnības sapnis bija tāds suns kā Lesija?

Jā! Kad skatījos tolaik vēl melnbalto Lesijas seriālu, kuru demonstrēja raidījuma 

“Dzīvnieku pasaulē” ietvaros, es vēlējos, lai man būtu tāds suns, par kuru mani apskaustu visa pasaule. Vārds “Lesija” tolaik bija vai ik katra bērna mutē. Visu mūžu mani ir pavadījis šis sapnis. Vairākiem no mums, kolliju īpašniekiem, šis ir bērnības sapnis, kas realizējies. Ļoti skaists sapnis.

Kas šo suni ir padarījis tik populāru?

Sešdesmit trīs gadus viņa ir izraisījusi cilvēkos smieklus, asaras un pārdzīvojumus, tas ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs stāsts par suni. Lesijas dzīve patiešām ir kaut kas, kas ir izmainījis pasauli. Ir bijuši daudzi, kuri ir aizgājuši un nekad nav atgriezušies, taču Lesija vienmēr atgriežas mājās. Bet, protams, Lesijas mājas vienmēr būs mūsu sirdīs. Mēs esam ticējuši, ka Lesija saprot visu, kas tai ir teikts – viņa saprot sāpes, niknumu, mīlestību un laimi, viņas sirds un dvēsele ir vienkārša un tās viņas lielās brūnās acis!

Naita izdomāts. Patiesībā tas ir stāsts par Jorkšīras nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kuri trūkuma dēļ bija spiesti pārdot pat savus suņus. Lesijas kā tēla prototips bija Naita kollijs Tūtsa. Jāpiebilst, ka Tūtsa bija trīskrāsu (tautā dēvēts par melno kolliju), nevis ruda. Rudā Lesija ir kinoindustrijas iniciatīva. Pirmā filma ar šādu pašu nosaukumu tika uzņemta 1943. gadā. Tā, pretēji dažu skeptiķu viedoklim, kļuva par vienu no skatītākajiem kino darbiem. Sākotnēji tā bija iecerēta kā mazbudžeta piedzīvojumu “B” kategorijas filma, uz kuras panākumiem lielas cerības nebija liktas. Vēl jo vairāk par to lika domāt fakts, ka ar dažām filmēšanas ainām diez ko neveicās.

Bet kā tika atrasts kollijs – Lesijas atveidotājs?

Tas ir ļoti garš stāsts. Tika aplūkoti, nofotografēti un izmērīti 500 kolliji, no kuriem viens bija Pals, vēlākais Lesijas lomas atveidotājs. Suņa apskates laikā eksperti Rudijam Vedervoksam (Pala īpašnieks un treneris) paziņoja: “Tavam sunim ir pārāk lielas acis, viņa baltā krāga nav pareizajā formā un galva arī ir pārāk liela. Un tas kropli baltais plankums sunim priekšā neizskatās pēc tāda, kas piedienētu laureātam. Viņš var būt lielisks, viņš var mācēt vairāk kā 50 dažādus trikus, bet ar to nepietiek. Kurš gan varēs noticēt, ka slavenā Lesija izskatās tieši tāda?” Notika kinoproves ar citiem kollijiem, taču Rudijs neatkāpās un nolēma nodemonstrēt Palu filmas veidotājiem darbībā. Bija jāfilmē slavenā epizode, kurā kollijs pārpeld mutuļojošo upi. Palam atļāva pamēģināt. Skats izdevās tik dabisks un aizkustinošs, ka Pals tūlīt pat tika akceptēts Lesijas lomai. Kā toreiz izteicās filmas režisors Freds Vilkoks: “Tas suns, kas ielēca upē, varbūt arī bija Pals, bet no upes otrā krastā iznāca Lesija!”

Daudzi smīn, ka Lesija ir tikai kino triks...

Daļēji jā, taču tajos laikos nebija datoru radītu specefektu. Visi triki tika izpildīti, reizēm, protams, ņemot talkā montāžu. Pals turklāt prata perfekti izpildīt vairāk kā 100 komandu, daudzas no tām bija ļoti sarežģītas.

mani kaitina tas, ka nekompetentas personas cenšas ar mani strīdēties šajos jautājumos.

Vai tu ar “nekompetentajām personām” domā žurnālistus?

Jā. Par Lesiju gan Latvijas presē raksta ļoti maz. Reizēm kādos bērnu žurnālos tiek uzrakstīts kāds rakstiņš par kino suņiem, tostarp Lesiju. Taču šajos dažos teikumos ir tik daudz kļūdu un dezinformācijas! Reiz pat uz kādu žurnāla redakciju piezvanīju un iebildu pret rakstu. Taču jauns puisis man teica, ko gan es saprotot no Lesijas, ka informācijas avotos minētas dažādas versijas, un, galu galā, kam tas svarīgi – raksts ir tapis, žurnāls nopirkts, viss ir OK. Nesen, piemēram, žurnālā “Vakara Ziņas” tika rakstīts, ka “Lesijas atveidotāja, kucīte Pola” nopelnījusi filmā “Lesij, nāc mājās!” vairāk naudas nekā Elizabete Teilore. Nu kāda kucīte? Kāda Pola? Un kas tā par filmu “Lesij, nāc mājās!”? Nevienu Lesiju nevienā no daudzajām filmām un seriāliem nav spēlējusi kucīte, bet gan suns! Pirmo Lesijas atveidotāju sauca Pals, nevis Pola. Turklāt rakstā arī filmas iznākšanas gads bija kļūdains, ar nobīdi par pieciem gadiem.

Tevi tas tik ļoti kaitina?

Mani kaitina paviršība un vienīgā vēlme – “uzcept” rakstu, pilnīgi neorientējoties tēmā. Kāda jēga ir no raksta, kurā gandrīz neviens fakts neatbilst patiesībai?

Tev pieder milzīga kolekcija ar Lesijas grāmatām, filmām. Tu esi kolekcionārs. Vai uz tevi neskatās šķībi, ka, vīrietis būdams, tu aizraujies ar Lesiju?

Kolekcija patiešām ir iespaidīga. Tā regulāri tiek papildināta. Es iepērkos ASV izsolēs internetā, kur šīs lietas tiek izsolītas. Ļoti šajā darbā man palīdz Amerikas draugi. Bez viņu atbalsta nekas tāds nebūtu iespējams. Kas attiecas uz attieksmi pret manu nodarbošanos, tad droši vien daudziem liekos ne īpaši normāls. Neviens gan neko atklāti nav teicis. Bet vai tad vīrietim obligāti tikai jāskatās hokejs, jādzer alus un jārunā par automašīnām? Tie ir stereotipi. Tāpat, kā uzskats, kurš vīrietis gan skrien ar savu suni sacensībās? Tā taču tāda “sievišķīga” padarīšana. Pēdējās adžiliti sacensībās, kuras filmēju seriālam “Suņu sports Latvijā”, to redzēju nepārptotami. Kad trasē devās viens no Latvijas labākajiem adžiliti sportistiem Pēteris Akimovs ar savu borderkolliju, blakusstāvošās kundzes iedunkāja viena otru un teica: “Re, re, vecis arī skrien! Kas to būtu domājis!”

“Lassie Come Home” ar autora autogrāfu un Lesijas atveidotāja Pala ķepas nospiedumu.

Vai vari atklāt summu?

Nē! [Smejas] Tad mani patiešām uzskatīs par nenormālu. Taču tagad nožēloju, ka nesolīju tālāk. Tagad es to būtu darījis. Taču ceru šo darbu kādreiz iegūt savā īpašumā.

Tev ir pat speciāls katalogs, kurā apkopotas dažādas lietas, kas saistītas ar Lesiju.

Jā, šādi katalogi pastāv, jo tā saucamo “Lesijas kolekcionāru” ir daudz. Austrumeiropā esmu vienīgais. Katalogos ir ne tikai grāmatas, filmas, plakāti, bildes, autogrāfi, bet pat veci priekšmeti no pirmā Lesijas seriāla, piemēram, bleķa krūzīte, kartupeļu stampiņa, tālruņa aparāts u.c.

Vai tu dzer no Lesijas seriālā izmantotās krūzītes?

Nē, es iegādājos tikai tās lietas, kuras uzskatu par vērtīgām – grāmatas un filmas. Tagad apsveru iespēju iegādāties arī Lesijas pirmā seriāla scenāriju ar aktieru autogrāfiem.

Tev vienīgajam Latvijā ir arī speciāla Lesijas trenēšanas sistēma...

Jā, tas ir komplekts “Lassie Dog Training System”, kas sastāv no divām videokasetēm un grāmatiņas. Tajā pats Lesijas īpašnieks un treneris Roberts 

Vedervokss (Rudija dēls) stāsta par savu suņu apmācības metodi, bet viņa dotās komandas izpilda Hovards, astotās paaudzes Lesija.

Cik interesanti būtu redzēt īpašo Lesijas trenēšanas metodi! Vai rādīsiet to arī internetā?

Diemžēl tas pagaidām nav iespējams. Kamēr nebūsim ieguvuši autortiesības demonstrēt gan šo, gan citas Lesijas filmas, šos video publiski parādīt nevarēsim.

Kas attiecas uz pašu Lesijas trenēšanas sistēmu, tad nekādu pārsteigumu jau tur nav. Visi suņi visā pasaulē tiek apmācīti aptuveni vienādi. Šeit ir demonstrētas dažas interesantas nianses, kuras raksturīgas tikai Vedervoksam. Viņš katru dienu visus šos gadus četras stundas nodarbojas ar Lesiju. Nav jau brīnums, ka, ieguldot šādu darbu, suns prot vairāk kā 100 komandas. Vai kāds no mums Latvijā tik daudz nodarbojas ar saviem suņiem? Domāju, ka nē. Vēl man ļoti patika Vedervoksa doma, ka, kontaktējoties un apmācot suni, ir jāmetas rāpus viņa priekšā, lai acu kontakts obligāti būtu vienā līmenī. Tas, ko ir izdarījis Vedervokss, ir brīnums. Neviens nekad nespēs atkārtot to, ko viņš ir paveicis ar Lesiju. Tāpat kā nebūs neviena līdzvērtīga kinosuņa.

es saņēmām no televīzijas, šāda teikuma nebija. Ļoti žēl, ka mēs pakļaujām savām modes tendencēm arī suņu šķirnes un pat kino darbus. Tas būtu tāpat, ja es pateiktu: “Mūzikas skaņas” vairs nav modē, tagad ir “Vella kalpi”. Mana devīze ir “Moving Lassie forward!” jeb “Izvirzīsim Lesiju priekšplānā!”

Vai tu pats zini, cik daudz Lesijas grāmatu tev ir?

Nē, neesmu skaitījis. Domāju izveidot savu katalogu, kurā iekļaut visas manā īpašumā esošās lietas, bet pagaidām laika trūkuma dēļ tas nav paveikts. Turklāt es kolekcionēju arī grāmatas par kollijiem un vispār suņiem. To ir vēl vairāk. Man pieder arī lielākā Latvijā suņu filmu DVD kolekcija. Arī šīs filmas iegādājamies ASV. Diemžēl mūsu veikalos tādas nav nopērkamas, ja nu vienīgi Bethovens.

Vai esi mēģinājis nodibināt kontaktus ar Vedervoksu?

Esmu, bet pagaidām man nav veicies. Šādiem cilvēkiem apkārt ir ļoti daudz menedžeru un citu personu, nokļūt līdz mērķim ir ļoti grūti. Viņa menedžments man atbildēja, ka intervijas lūgums tiks pārsūtīts Vedervoksam, taču tam ne īpaši ticu. Droši vien, ka tika aizsūtīts uz atkritumu kasti. Tagad mēģināšu iet citu ceļu un iesaistīt pasākumā savus Amerikas draugus, kuriem ir daudz vairāk reālu iespēju sazināties ar viņu. Nointervēt Vedervoksu ir mans šī brīža nepiepildītais sapnis. Cik man zināms, Vedervokss pēdējos gados nav sniedzis intervijas arī Amerikas presei. Kas tam par iemeslu, nezinu.

Vai tuvākā nākotnē tiks uzņemta kāda Lesijas filma?

Tas ir viens no jautājumiem, kas nodarbina Lesijas fanu prātus. Oficiāli šāda informācija nav apstiprināta. Tādas baumas klīst. Ja arī kas tāds tiks darīts, tas ir komercnoslēpums, par kuru plašākai sabiedrības daļai netiks sniegti nekādi paskaidrojumi. Es ceru, ka būs.

Vai zini kādu kuriozu no Lesijas?

[Smejas] Tādu ir ļoti daudz! Kā viens no kurioziem jau mināms fakts, ka mazajam puisītim Tomam Retigam (televīzijas “Džefam”), kas spēlēja kopā ar Lesiju, bija alerģija pret suņiem.

Lai cik mācīts un paklausīgs bija Pals, Vedervokss nespēja viņam iemācīt, ka motocikliem mesties virsū nedrīkst.

Lesijas pirmā TV seriāla sponsors bija “Kempbela zupas”, to bundžas rotāja Lesijas attēls un visiem tika stāstīts, ka tās ēd arī Lesija. Tas bija tikai reklāmas triks, jo Lesija šim ēdienam neskatījās pat virsū, bet ēda Vedervoksa gatavotu sautējumu.

Notikumu un kuriozu ir daudz.

Paldies par intersanto stāstījumu!

.