Intervijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Tommijs Retigs: Tas, kurš vislabāk sapratās ar suni, dabūja lomu

Viņš bija jauks un ar dabiskām aktiera dotībām apveltīts, tādēļ, kad teātra pulciņa vadītājs, kurš dzīvoja viņam kaimiņos Manhetenas dzīvokļu mājā piedāvāja Tomija Retiga mātei pamēģināt zēnu pieteikt galvenajai bērnu lomai lugā “Annie Get your Gun”, nebija brīnums, ka piecgadīgais ģēnijs dabūja šo lomu.  Divus gadus viņš pavadīja turnejās ar Mēriju Martinu no Peorijas līdz Portlendai; visur parādījās slavas dziemas, ka zēns ir uzveduma galvenais notikums.

Pēc tam sākās tracis ap filmēšanos. Viņa mati tika nokrāsoti blondi, un viņš varēja strādāt kopā ar tādiem aktieriem kā Džimijs Stjuarts, Vans Heflins, Merilina Monro un Roberts 

Kopā ar Lesiju 1954. gadā

Mitčems – kopā 16 filmās, neskaitot epizodiskas lomas gandrīz katrā populārākajā televīzijas šovā. 

Viņš bija tik labs, tik labs, ka Stenlijs Krāmers izvēlējās viņu par galvenās lomas atviedotāju filmā “The 5,000 Fingers of Dr. T.” Tagad kulta klasika, tolaik Columbia Pictures kinostudijas vadītājs Harijs Kons  to “izbrāķēja”, jo vēlējās sodīt Krāmeru par studijas pamešanu.

Retigs tajā pat laikā pamanījās piesaistīt Ruda Vedervoksa  - viltīgā Lesijas trenera un īpašnieka  -  uzmanību. Pāris nedēļu laikā Retigs kļuva par sava veida zvaigzni, atainodams zēnu - sabiedroto pūkainajai filmas varonei (lai gan patiesībā tas bija vīriešu kārtas suns). Visu 4 gadu laikā, kamēr Retigs piedalījās šovā “Lesija”, tas  nemitīgi atradās popularitātes reitingu augšgalā. Viņam tas bija izdevies! Līdz… līdz viņš nolēma, ka vēlējās dzīvot  parasta 50-to gadu pusaudža dzīvi un sāka tiesāties, lai izstātos no seriāla. Prāvu viņš uzvarēja un cita starpā kļuva par pasaules čempionu dragreisā. Vēlāk Retigs apprecējās, kļuva par tēvu diviem dēliem un centās iekļauties atpakaļ šovbiznesā. Neveiksmes sekoja viena otrai – “Es izlēmu vairs neturpināt. Atlases zvani, kokteiļu ballītes, kurās jums visi riebjas, tikšanās ar aģentiem – tas viss bija pretīgi”.

Retigs tad pievērsās skaņu ierakstu producēšanai un personāla vadībai, kurā arī guva visai skopus panākumus. Ievācis Holivudas “piķi”, Retigs ar ģimeni pārcēlās uz Ziemeļkaliforniju, tiekdamies pēc lauku dzīves idilles. Bēdīgā slava neatkāpās: 1972. gadā viņš tika apcietināts par hašiša audzēšanu, kurā atzinās un saņēma sešu mēnešu pārbaudes laika sodu ar īpašuma konfiscēšanu. Īpašumu galu galā atjaunoja, taču viss process izmaksāja dārgi gan materiālā, gan psiholoģiskā ziņā. Viņš zaudēja savu fermu un vēlāk izjuka arī viņa laulība. 1975. gadā Retigu arestēja par konspirāciju ar nolūku ievest kokaīnu. Retigam un viņa sabiedrotajam piesprieda pieces ar pusi gadus cietumsoda. Pēc vairākām apelācijām apsūdzības tika galu galā atceltas 1979. gadā; šķiet, ka Narkotiku apkarošanas administrācija “bija pārsniegusi izmeklēšanas orderu apjomu”. Pa to laiku Retigs piestrādāja šur tur, paralēli cenšoties izveidot ārštata fotogrāfa un kinoscenāriju autora karjeru. Pagājušā gada maijā viņu atkal apcietināja kāda “kokaīna reida”  laikā netālu no Losandželosas. Pierādījumu trūkuma dēļ apsūdzības pret viņu netika realizētas.

Kā Jūs iekļuvāt „ Lesijas”  atlasē?

Tas ir pateicoties “5,000 Fingers”. Filmā bija mazs, noplucis šunelis, kuru trenēja Frenks Vedervokss. Kādu dienu mēs visi sēdējām kopā un Frenks teica: “Klau, mans brālis Ruds tikko atguvis tiesības uz “Lesiju” no MGM, un lika, lai mans aģents par to painteresējas.” Tā arī notika, un es devos uz filmēšanās pārbaudi. To izturēja trīs cilvēki. Katram bija nedēļa jāpavada Lesijas rančo, un  tas, kurš vislabāk sapratās ar suni, dabūja lomu.

Tātad Lesija faktiski izvēlējās Jūs?

Jā, suns tiešām bija cilvēka labākais draugs, - neapšaubāmi. Mēz izturējām šovā četrus gadus. Tas bija otrajā vietā aiz  "I Love Lucy"  vismaz divus no šiem četriem gadiem, te augšā, te lejā katru nedēļu. Šova izrādīšanas laikā mēs saņēmām apbalvojumu – Emmy balvu par „Labāko bērnu seriālu” 1955. gadā un es saņēmu Billboard balvu par labāko aktieri bērnu televīzijas šovā.

Vai jums kā filmu zvaigznei bija grūti uzturēt attiecības ar saviem vienaudžiem?

Ļoti. Bērni tevi nostāda kā uz pjedestāla. Man tas nepatika. Man gribējās normālu bērnību, normālas attiecības. Mana mamma tiešām pielika lielas pūles tā labā. Viņa mani mudināja ieviest draugus ārpus šovbiznesa aprindām.

Kādēļ Jūs izstājāties no „Lesijas”? 

Mēs tiesājamies ar producentiem četrus gadus pēc kārtas. Vienu gadu viņi izlaida ražošanā Lesijas lelli ar manu bildi uz tās un nemaksāja man nekādu honorāru.  Viņiem piederēja Lesijas vārds un arī mana spēlētā varoņa – Džefa Millera – vārds. Mēs vērsāmies tiesā, un viņiem bija vai nu jānoņem mana bildes nost vai jāmaksā man honorārs, tā nu viņi noņēma to bildi. Citugad mēs iesūdzējām viņus, jo viņi apgalvoja, ka maksāšot man algu ar uzglabājuma parādzīmēm:  „Mēs Tomijam esam parādā desmit tūkstošus dolāru, tādēļ tagad nomaksāsim viņam 7500 dolāru un pēc trīs gadiem tie būs desmit tūkstoši”. Kaut kas neticams! Tā nu pēdējā gadā visa filmēšanas grupa iesniedza prasību

Kopā ar Lesiju 1956. gadā

par līgumu laušanu. Producentu tas it nemaz nesatrauca: „Man joprojām ir suns, vai ne?”. Un tā arī bija. Vairāk neko nevajadzēja. Es tagad esmu iekļauts sindikātā „Džefa kollijs”, un protams, man nenāk neviens cents no tā.

Cik daudz Lesiju bija, kamēr piedalījāties šovā?

Bija trīs suņi. Bija tas aktieris, kuru jūs redzat darām visu uz ekrāna. Tad bija dublieris, kas veica tādas lietas, - leca cauri logiem un no mašīnām – tas visu laiku staigāja apsējos. Un tad bija Leds, “vieglais” dublieris. Man arī bija viens parastais dublieris, un viens, kas bija pundurītis.

Pundurītis?

Ko tad viņi paņemtu? Protams, mani dublēja pundurītis, viņi taču negribēja vēl vienu bērnu, ko nāktos apmācīt no pašiem sākumiem.

Tātad dienā jūs bijāt šis jaukais, mazais lauku zēns, kas spēlējās ar suni, bet vakarā smēķējāt cigaretes un piedzērāties?

Jā, nebija nekā cita, ko darīt, lai izklaidētos. Bija jau gan, bet baltie zēni par to neko nezināja. Es gribēju iet uz parastu vidusskolu – tas man likās ļoti jautri. Mēs filmējām „Lesiju” vasarā, sešas dienas nedēļā, un piektdienas vakaros es nevarēju iet uz ballītēm. Es tikko sāku interesēties par meitenēm un mašīnām, cigaretēm un dzērieniem, un man gribējās normālu iespēju izklaidēties.

Kāda bija Jūsu jaunā vidusskola?

Nu, es gāju skolā ar Janu un Dīnu, Raienu O’Nīlu, dažiem no Beach Boys, mēs visi kopā izklaidējāmies. Un tur gāja karsti. Mūsu pēdējā skolas gadā sarīkojām atkritumu kauju. Divi universitātes klubi nolēma sarīkot kautiņu 1959. gada UCLA izlaiduma vakarā. Un tas viss tikai izklaides pēc. Zināt kā bija 50-tajos, visnotaļ stereotipiski, kā varētu domāt par 50-tajiem gadiem. Pēc pieciem gadiem to dēvētu par dumpi, un mūs visus būtu ietupinājuši cietumā. Tas bija liels kautiņš – mēs apgāzām „Melno Bertu”. Mēs tā kā nedaudz pademolējām Vestvudu. Tas bija jautri. Un pēc tam piecus gadus viņi vairs nerīkoja izlaidumus. 

Vai tas nebija tajā laikā, kad satikāt savu sievu Darlēnu?

Jā, es satiku viņu tieši pēc skolas pabeigšanas 1959. gadā. Mēs apprecējāmies tā gada Decembrī. Man bija astoņpadsmit, viņai piecpadsmit. Pirmajā gadā piedzima dēls Toms. Es gribēju dzīvot kā normāls cilvēks, es gribēju zināt, ko nozīmē īstā dzīve. Es tirgoju vīriešu apģērbus,  piegādāju puķes.

Kādēļ?

Jo tas bija normāli.

Tad Jūs atmetāt ar roku reālajai pasaulei?

Nu, es centos. Mani tajā iestūma atpakaļ dažādos brīžos, nepieciešamības, nevis izvēles dēļ.

Kad Jūs centāties nonākt atpakaļ pie aktiermākslas?

Aptuveni 20 gadu vecumā. Laiku pa laikam bija kāds piedāvājums no televīzijas, un es tiem piekritu. Es pasūtīju bilžu izdrukas ar sevi dažādās pozās. Riks Nelsons, Džeimss Dīns, Elviss, Fabians – es izmēģināju visu. Taču joprojām biju jaunais, mīļais puisēns no „Lesijas”.

Bez panākumiem?

Es noraidīju pāris netīras lietas. Man Eiropā bija darījums par trijām filmām, kuru es noraidīju. Es negribēju būt tipāža pēc izvēlēts aktieris. Lai nu kā, bet pēc „Lesijas” es uzreiz pievērsos mūzikas biznesam. Man bija pāris piedāvājumu ierakstīt albumu – galu galā to darīja arī Rikijs Nelsons. Taču pat filmā “The 5,000 Fingers of Dr T” mana balss tika dublēta, jo es nespēju noturēt ne noti.

Tad Jūs atteicāties no mūzikas biznesa?

Es tiešām izgāzos, iztērējot četrus tūkstošus par vienu sesiju, un nopelnot 1,25 dolārus. Man bija divi bērni un mīļotā sieva, bet es nevarēju dabūt pietiekamu darbu tajā nozarē, kurai visu mūžu mācījos – aktiermākslā. Es to uztvēru visai personīgi, un tas manī izraisīja nelāgu paštēlu. Lai arī man jau bija krietni pāri 20 gadiem, mani joprojām uzskatīja par bērnu aktieri. Faktiski vienīgais iemesls, kāpēc jūs šeit esat, ir tas, ka es tēloju to puiku „Lesijā”  Es joprojām esmu „Lesijas puika”. Un pirms desmit gadiem bija vēl sliktāk. Uzņemot pludmales ballīšu filmas, bija jābūt zināmai seksualitātes un izlaidības pakāpei, kuru es neiemiesoju. Lai gan es zināju, ka varu to – patiesībā īstajā dzīvē es tāds biju – mani neizvēlējās šādām lomām. Es pieteicos uz tām, bet man bieži nācās dzirdēt atteikumus. Tas bija sliktākais periods manā dzīvē. Kā bērnam man bija fantastiski panākumi, un pēkšņi nāca acumirklīgs noraidījums. Viņi noraidīja šo Lesijas puikas tēlu, nevis mani kā aktieri. Tas mani tiešām tracināja – producentiem bija radies vispārīgs iespaids, ka, lai kādus talantus un spējas tu apguvi bērnībā, tikko tu kļūsti 21 gadu vecs, tie momentā pazūd. Tas attiecās uz zēniem. Meitenes bija cits stāsts. Tās varēja no piemīlīgām izaugt par lieliskām.

Tātad bērnu aktiermāksla ir tik slikta, cik tā tiek atainota?

Jā, tāda ir šī biznesa daba. Pie tā neviens nav vainīgs. Mana māte centās mani pasargāt un brīdināt, bet pat tad, kad tevi brīdina, tas ir graujoši. Es četrus gadus biju totāli sagrauts 60-to gadu vidū, kad centos noturēties uz viļņa. Man bija vairāk par 20 gadiem. Es neatlaidīgi centos atrast darbu. 1965. gadā es dabūju lomu seriālā, dienas „ziepju operā” ABC kanālā – „Never Too Younger”. Es nopirku māju ar peldbaseinu. Pelnīju 500 dolārus nedēļā – „Lesijas” pēdējā gadā gan es pelnīju 2500 dolārus nedēļā, taču tas joprojām bija labs guvums. Seriāls noturējās deviņus mēnešus. Līdz 1968. gadam es pelnīju jau tūkstoš dolārus nedēļā, lai gan tas bija tikai četras nedēļas pa visu gadu. Tomēr tās bija labas nedēļas! 

Ko Jūs darījāt tos četrus gadus, kamēr atradāties šajā juridiskajā ellē?

Savā ziņā tas bija briesmīgi un savā ziņā atkal brīnišķīgi. Es biju arestēts narkotiku lietošanas dēļ un teorētiski gaidīju savu cietumsoda izciešanu, tā kā vairums darba devēju mani nepieņēma darbā, jo, ja lēmums tiktu pieņemts man par sliktu, es vairs nevarētu strādāt. Divus gadus es nostrādāju kā izsūtāmās daļas ierēdnis kādā filmu izplatīšanas kompānijā un kādu gadu nodarbojos ar tirdzniecību pa telefonu. Un man nācās lūgties attiecībā uz valsts apsūdzību par to zālīti, ko es centos noskalot tualetes podā – man jau nebija naudas, lai cīnītos par šo lietu pienācīgi. Es saņēmu divus gadus pārbaudes laika. Izrādījās, ka mans pārbaudes laika uzraugs bērnībā četrus gadus pēc kārtas bija skatījies „Lesiju”. Vienīgais, par ko viņš gribēja runāt, bija par to, kāda tad bija sadarbība ar suni, ar Merilinu – katru nedēļu mēs stundu runājām par šovbiznesu.

Kas tad ir dzīves jēga?

Dzīve ir B kategorijas filma. Tai ir slikts scenārijs, slikti aktieri, atbaidošs režisora darbs, nekāda sižeta, un ne vienmēr ir nobeigums – vēl jo vairāk labs nobeigums – un tā velkas un velkas, kamēr jūs no tās nogurstat.

 

Kolliju portāla piezīme. Tommijs Retigs miris 1996. gada 16. februārī.

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0