Intervijas  

 » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


o

Oksana Vigorņicka: Es dodu priekšroku kollijiem

Vēl nesen varējām vērot kolliju uzstāšanos Rīgas cirkā. Kolliju portāla pārstāvji piedalījās arī mēģinājumos, izmēģināja dažus cirka trikus kopā ar suņiem un aicināja uz sarunu kolliju īpašnieci un cirka mākslinieci Oksanu Vigorņicku.

Kolliji cirkā ir ļoti liels retums. Ne es, ne Rīgas cirka direktore nespējām atcerēties līdzīgu notikumu. Kāpēc jūs izvēlējāties tieši kollijus?

Oksana un Kolliju portāla redaktors kopā ar māksliniekiem

Cirkā ar priekšnesumiem uzstājas daudzu šķirņu suņi, no kuriem par atbilstošāko un visbiežāk redzēto varam uzskatīt pūdeli. Es gribēju izveidot savu programmu ar suņiem, kuri cirka arēnā ir retums un nav apnikuši skatītājiem.

Apmācīt kolliju cirka trikiem ir diezgan grūti un es vēlējos sev pierādīt, ka varu to izdarīt – tie būs citi suņi un arī es atšķiršos no citiem suņu dresētājiem.

Cirka arēnā mani kolliji uzstājas kopā ar lamām, un tas numuru padara vēl sarežģītāku un eksotiskāku. Uzskatu, ka šobrīd arī kolliji cirkā ir eksotika.

Cik sen jūs strādājat kopā ar kollijiem?

Ar kollijiem strādāju jau desmit gadus, taču mana cirka mākslinieces karjera sākās pavisam savādāk. Sākumā es biju dejotāja, tad apprecējos ar klaunu, un viņš saviem numuriem izmantoja dažādus dzīvniekus – kaķīti, trusi, gaili. Ar šo dzīvnieku apmācību arī sākās mana dresētājas karjera. Pati biju kaķu mīļotāja, man mājās vienmēr ir dzīvojuši kaķi. Sākumā domāju veidot numuru ar kaķiem, bet tad izdomājām, ka vajadzētu strādāt ar eksotiskākiem dzīvniekiem – pitoniem.

Kamēr nonācu līdz darbam ar kollijiem un lamām, pakāpeniski biju uzkrājusi pieredzi ar visdažādākajiem dzīvniekiem.

Vispirms nolēmu pamēģināt apmācīt vienu suni un varu apgalvot, ka kolliji ir ļoti gudri un skaisti suņi. Es dodu priekšroku kollijiem par visiem 120%. Protams, viss atkarīgs no cilvēka – ir jāiegulda daudz laika un darba. Bet atdeve ir fantastiska!

Dzīvnieki – tā ir liela atbildība. Diemžēl viņi neprot runāt un pastāstīt mums visu, ko viņi domā un jūt, tādēļ mums ir jājūt viņi.

Kolliji ātri mācās, bet nespēj ilgstoši noturēt uzmanību. Kas, jūsuprāt, ir visgrūtākais, strādājot ar kollijiem?

Kollijiem ir ļoti smalka psihe un nereti ir grūti tikt galā ar pārliekām emocijām. Kollijs ir kā mazs bērns, kas ļoti jutīgi uztver apkārtējo.  

Sarežģītais triks ar slidkalniņu

Svarīgi, lai kollijam būtu noskaņojums strādāt. Kāds noskaņojums būs suņiem, tāda pati atdeve būs, strādājot manēžā. Man jācenšas panākt, lai kolliji nebaidītos no skatītājiem, balonu blīkšķiem, gaismas stariem – lai viņi nepievērstu uzmanību skatītājiem, bet manēžā redzētu un dzirdētu tikai mani. Visgrūtākais darbā ar kollijiem ir sajust viņus, panākt, lai uzticas man, jo viņi nespēj darboties kā roboti.

Suņi, kas filmējušies Lesijas lomai, prata izpildīt ap 100 komandu. Cik komandu un triku prot jūsu kolliji?

[Smejas.] Es nevaru palielīties, ka mani kolliji izpilda tik daudz komandu. Maniem kollijiem ir zināma iemaņu robeža. Viņi ir apmācīti vispārējai paklausībai un darba komandām manēžā.

Katrs dresētājs izvēlas savu ceļu, gan to, kā viņš šīs komandas iemāca, gan izdomā šo komandu nosaukumus. Ir triks, kad suns iet starp ejoša cilvēka kājām. Vieni to dēvē par astotnieku, citi par bizīti (vēl citi – par slalomu. – Kolliju portāla piezīme.), bet es dodu komandu “Soļot!”.  Nereti par komandu tiek izmantots suņa vārds. Kad izrādes laikā tas tiek nosaukts, konkrētais suns izpilda konkrētu darbību.

Kuru triku jūs uzskatāt par sarežģītāko savu kolliju priekšnesumā?

Pats sarežģītākais šīs programmas triks ir slidināšanās no slidkalniņa. Kollijiem ne pārāk patīk augstums un trepes.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ļoti svarīgs ir seguma materiāls, pa kuru pārvietojas kollijs. Mauriņš, grants ceļš, asfalts nerada suņos nekādu pretestību, taču, ja mani kolliji nokļūst uz linoleja un marmora plāksnēm, tad visa dūša papēžos. Viņiem ļoti nepatīk slidenas virsmas.

Triks ar slidkalniņu tiek apgūts pakāpeniski, to nemāca visu no sākuma līdz beigām. Sākumā suns jāpieradina pie augstuma. Pārvarot bailes no augstuma, suņiem jājūt, ka visapkārt ir kaut kādas nelielas barjeras, šķēršļi, kas neļaus viņiem nokrist. Jāsāk ar apmācību kāpt pa trepēm, to dara ļoti pakāpeniski. Sākumā liekam sunim uzkāpt, piemēram, 50 cm no zemes, tad palielinām augstumu līdz 70, 80 cm – tā, lai suns neizjustu pārāk lielu atšķirību. Un atcerieties – suns nedarīs to par paldies, viņš ir jāuzmundrina, jāslavē un jāatalgo ar kaut ko garšīgu.

Kad esam apguvuši kāpšanu pa trepēm, jāpāriet pie iemaņas nošļūkt pa slidkalniņu. Protams, ka sunim ir bail. Stāvus šļūkt pa slidkalniņu nedrīkst, jo suns var nokrist, tātad jāpieradina, lai, uzkāpjot uz slidenās virsmas, suns apgultos. No sākuma viņš jāpietur no abām pusēm – ar vienu roku pie skausta, ar otru virs astes, tādējādi panākot, lai viņš neizdomātu šļūciena laikā piecelties. Pakāpeniski samazinām turošo roku skaitu. Kad iemaņa nostiprināta, tad vairs suni nepieturam – viņš nošļūc pats, lejā saņemot kaut ko garšīgu. Visbeidzot mācāmies izpildīt visu triku kopā.

Cik ilgs laiks bija vajadzīgs šī trika apgūšanai?

Apmēram mēnesis. Ir ļoti svarīgi, lai suns nebaidītos. Pretējā gadījumā tas vairs nebūs cirka numurs, ja mēs piespiedīsim suni kaut ko darīt. Visam ir jānotiek brīvi. Tādēļ dresētājam, pirms uzsākt jauna trika apgūšanu, ir reāli

Kolliju portāla redaktors piedalās mēģinājumā asistenta lomā

jāizvērtē un jāapsver, vai viņa iecerētais triks konkrētajam dzīvniekam ir reāli izpildāms. Es izmantoju nevis suņus triku izpildīšanai, bet triku, kas domāts maniem suņiem.

Cik kolliju jums ir? Raksturojiet, lūdzu, tos!

Desmit gadu laikā man ir bijuši tikai astoņi kolliji. Tas nav īsti raksturīgi cirka dzīvniekiem, jo ir pieņemts tos mainīt diezgan bieži. Uzskatu, ka tas atkarīgs no slodzes. Ja tā nav pārāk liela, suns var strādāt ilgāk.

Dažus kollijus esmu iegādājusies specializētajās audzētavās.

Es dodu priekšroku darbam ar suņiem, nevis kucēm. Un ne jau tāpēc, ka kucītes būtu netalantīgas vai grūti apmācāmas. Atšķirīga ir āriene – kucītes ir mazākas un smalkākas, viņām nav tik krāšņs kažoks. Kucītēm, manuprāt, ir arī cits uzdevums dzīvē – radīt un audzināt pēcnācējus, līdz ar to viņas nevar tik daudz laika veltīt cirka darbam. Savukārt, suņiem vienmēr jābūt formā, labi jāizskatās.

Patlaban ar mani kopā ir pieci kolliji, viens no viņiem ir cienījams pensionārs un manēžā vairs neuzstājas. Viņš ir uzstājies desmit gadus un izpildījis lieliskus trikus. Tagad šim kollijam jau ir piecpadsmit gadu. Viņa dzīvesstāsts ir ļoti savdabīgs. Kad man viņu atveda, kollijam jau bija 3,5 gadi. Viņš apsargāja lauku mājas un nebija mācīts – neprata nevienu komandu. Cilvēkiem vairs nebija, ar ko suni barot un viņu man atveda uz cirku. Man kļuva suņa žēl, pie tam bija viena vakanta vieta kolliju cirka numuram. Pirmo reizi izejot manēžā, bijušo mājas sargu pārņēma ļoti liels stress. Taču viņš ātri apguva visu, skatoties, ko dara pārējie kolliji.

Tagad, kad viņš redz manēžā izejam jaunos suņus, arī viņš iznāk no voljēra, skatās acīs un aicina, lai arī viņu ņem līdzi. Reiz viņš mūsu neuzmanības dēļ izrādes laikā atnāca aizkulisēs pie pārējiem kollijiem, kuri gaidīja savu iznācienu, un gatavojās iziet manēžā kopā ar citiem. Darbs cirkā – tas ir viņa dzīvesveids.

Ko jums ir devis darbs ar kollijiem?

Kolliji – tā ir mana ģimene. Es viņus uztveru kā savus bērnus, nevis biedrus. Es ar viņiem ņemos un auklējos, lielu viņus, reizēm sarāju par kādiem pārkāpumiem, uztraucos, vai viņi ir paēduši un apkopti.

Vai varat pastāstīt kādu īpašu atgadījumu?

Reiz kollijs izglāba no drošas bojāejas lamu. Pārbrauciena

Protam arī tā!

laikā, kad dzīvnieki bija autofurgonā, sadzirdēju, ka viens no suņiem izmisīgi rej un cenšas pievērst apkārtējo uzmanību. Izrādījās, ka viena no lamām sapinusies pavadā, aiz kuras viņa bija piesieta furgonā – pavada bija aptinusies dzīvniekam ap kaklu, bet viena cilpa apmesta ap kāju. Par cik lama ir bailīga, viņa no visa spēka centās atbrīvoties no cilpas ap kāju, savelkot arvien ciešāk otru cilpu ap savu kaklu. Pavisam droši varu apgalvot, ka lamai nepietiktu tik daudz prāta, lai atbrīvotos no cilpām.

Ar ko jūs barojat cirka kollijus?

Maziem kucēniem gatavoju putras un biezeņus, papildus dodot dārzeņus un biezpienu. No gada vecuma sāku radināt suņus pie sausās barības. Mani kolliji ēd “Royal Canin” sauso barību. Mēģinājumos kā kārumu izmantoju vārītas gaļas gabaliņus, bet izrāžu laikā – cepumus. Ja lamas sajutīs gaļas smaržu, viņas neņems no manas rokas sev domātos kārumus.

Kā jums patīk Rīgā?

Rīgā pēdējo reizi biju, kad biju vēl pavisam bērns, tolaik mācījos otrajā klasē. Nu šajā skaistajā pilsētā esmu ieradusies otro reizi. Man ļoti patīk šeit dzīvojošie cilvēki.

Kad eju pa Vecrīgu, skatos uz augšu, nevis sev priekšā. Skaista senatnīga arhitektūra, man ļoti patīk mazie tornīši un mazie bēniņu lodziņi. Neviena ēka nelīdzinās citai. Skaisti!

Jūsu novēlējums Latvijas kolliju īpašniekiem...

Man gribētos, lai kolliju audzēšanā būtu vērojama izaugsme. Agrāk šī šķirne bija ļoti populāra, sevišķi pēc Lesijas seriālu demonstrēšanas TV. Tagad cilvēki ir kļuvuši nedaudz savādāki, arī suņus uztver savādāk. Tagad ir lielāks pieprasījums pēc maza auguma sunīšiem, lai ar viņiem būtu mazāk jānoņemas...

Kollijs ir tik ļoti gudrs un skaists suns, kas pelnījis atrasties mūsu – cilvēku – sabiedrībā. Man gribētos, lai vairāk cilvēku jūsu kolliju klubā interesētos par šo šķirni un iegādātos kucēnus. Un jāatceras, - cik daudz mīlestības mēs ieguldīsim suņu audzināšanā, tik daudz saņemsim arī pretī. Kollijs jūs nenodos nekad!

Ļoti cienu mūsdienu kolliju audzētājus, jo tie ir cilvēki, kurus vada mīlestība pret šo šķirni, nevis bizness, kas vērojams citur. Veiksmi!

Paldies!

Kolliju portāla piezīme. Izsakām pateicību Rīgas cirka direktorei Lolitai Lipinskai. Kolliju uzstāšanos Rīgas cirkā varat noskatīties sadaļā Kolliju TV.

 

 

[Kolliju portāls, 2007. gada decembris, foto: Mārtiņš Purviņš]

 

 

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0