Austrumeiropas
aitu suņi. Brālis Jurijs Gapaņuks ļoti aktīvi nodarbojās
ar suņu audzēšanu - apmācības, sacensības un izstādes.
Tajā laikā viņš bija aktīvs DOSAAF kluba biedrs, ar pirmo
suni pat milicijā strādāja. Man arī ļoti gribējās
nodarboties ar suņiem, tādēļ brālis mani ņēma līdzi uz
nodarbību laukumu jau no sešu gadu vecuma. Cēlos 6.00 no rīta,
devos viņam līdzi uz treniņiem, uzturējos tur stundām ilgi,
visbiežāk sēžot uz šķēršļiem, jo suņi mani gāza peļķēs.
Var teikt, ka esmu izaugusi ringā. Visu šo laiku es vēlējos
savu suni, kuru varētu apmācīt pati.
Kad
man bija 12 gadi un viens no mūsu suņiem nomira vecuma dēļ,
brālis man no Daugavpils atveda kucēnu un teica: "Tagad
tas ir tavs suns!".
Uz
to visu raudzījos ļoti nopietni: pati gāju uz apmācībām,
nokārtoju eksāmenus. Kad man palika 14 gadi, manam sunim
piedzima pirmais metiens. Sākumā mani negribēju uzņemt klubā
mana vecuma dēļ, bet tad izdarīja izņēmumu - kļuvu par
kluba biedru 14 gadu vecumā. Suņu audzēšana bija mana dzīve,
kaut arī bez šīs nodarbes es ļoti labi mācījos, dejoju un
interesējos (vēl aizvien interese nav zudusi) par zirgiem.
Man
ļoti patika visas aktivitātes ar suņiem, it sevišķi pievilcīga
likās militarizētā suņu daudzcīņa. Šajā sporta veidā
biju ieguvusi 1. kategoriju, ar suni bijām čempioni
noziedznieku aizturēšanā, šaušanā. Jāpiebilst, ka mana
mamma - vēstures skolotāja - iebilda pret to visu. Viņa vienmēr
atgādināja, ka galvenais ir mācīties, un uzskatīja, ka
nodarbības ar suņiem varētu tam traucēt. Tādēļ man visu
laiku nācās apliecināt, ka tieku ar visu galā. Skolu
pabeidzu ar medaļu. Jāsaka, ka es pret visu attiecos ar atbildības
sajūtu: ja kaut ko daru, tad ļoti labi, vai arī nedaru to
nemaz.
Vai
brālis vēl joprojām nodarbojas ar suņiem?
Jā,
brālis turpina darboties ar aitu suņiem. Viņš ir lielisks
psihologs un suņu apmācības instruktors - vienmēr spēj
atrast vajadzīgo pieeju jebkuram sunim. Vēl tagad reizēm lūdzu
viņam padomu, ja rodas grūtības ar jaunu suņu apmācību. Brālim
visvairāk interesē tieši paša kontaktēšanās ar suņiem.
Mani
visvairāk vilināja audzētājas darbs, izstādes un tiesāšana.
Likumsakarīgi nonācu līdz kinoloģijas kursiem. 16 gadu vecumā
pabeidzu skolu un uzreiz iestājos Lietuvas Veterinārajā akadēmijā.
Es
centos izvēlēties turpmāko izglītību starp bioloģiju un
veterināriju, bet tas apstāklis, ka akadēmija atrodas Kauņā,
atviegloja manu izvēli. Turpmākajā darbā vienmēr ļoti palīdzēja
teorētiskā sagatavotība. Kinoloģijas kursus pabeidzu 18 gadu
vecumā un ieguvu 3. kategorijas eksperta nosaukumu. Tagad varēju
vērtēt suņus jau patstāvīgi.
Kā
jūsu dzīvē ienāca kolliji?
Kollijs
dzīvoja mums kaimiņos. Mēs mitinājāmies pirmajā stāvā,
bet otrajā dzīvoja kaimiņi, kuriem bija kollijs. Viņa
saimnieki bieži uzticēja mums savu suni, ja pašiem bija kaut
kur jādodas. Jāsaka, ka uzreiz pamanīju atšķirību -
Austrumeiropas aitu suns - darba suns, kurš precīzi izpilda
komandas, bet kollijs - tas ir intelekts, inteliģence un
iedzimts aristokrātisms. Tieši šīs īpašības mani
savaldzināja. Ne reizi vien lūdzos mammu, lai nopērk man
kolliju, bet viņa vienmēr atteica: "Pabeigsi skolu -
nopirkšu kolliju." Par cik dzīvojām dzīvoklī, tas
ierobežoja arī suņu skaitu.
1987.
gadā sāku darboties DOSAAF kolliju sekcijā. Kauņā tajā
laikā nebija atsevišķas sekcijas kollijiem, viņi bija kopā
ar erdelterjeriem. Šo sekciju vadīja mana ļoti laba paziņa.
Viņa mani pamudināja pievērsties šai šķirnei.
Gada
laikā ievedu ļoti daudz kucēnu. Kauņā tolaik bija tikai
viens kolliju kucēnu metiens trijos gados, līdz ar to nebija
iespēja apmierināt gribētāju pieprasījumu pēc kucēniem.
Rinda izveidojās "pieklājīga", cilvēki gaidīja
gadiem, bet es viena gada laikā vien ievedu vairāk nekā trīsdesmit
kucēnus. 1988. gadā mūsu izstādēs piedalījās jau 40-50
kolliju. Lūk, tā iznāca - man mājās bija Austrumeiropas
aitu suns, bet sāku nodarboties ar kolliju audzēšanu.
Kad
kļuvu akadēmijas studente, no Vācijas atvedu sev šeltiju. Viņš
nodzīvoja ar mani gandrīz 17 gadus, un nekad neesmu nožēlojusi,
ka izdevu par viņu milzīgu naudu. Tas bija unikāls suns!
1990.
gadā no Igaunijas audzētas "Lucky Star" atvedu savu
pirmo kollija kucīti. Var teikt, ka par kollijiem sāku interesēties
vēl pirms iegādājos savu pirmo kolliju.
Laikam
var secināt, ka kolliju skaits klubā visvairāk bija atkarīgs
no jūsu intereses par šo šķirni?
Par
kollijiem sāku interesēties 1987. gadā, bet sev pirmo kolliju
nopirku 1990. gadā. Šeit atkal laikam lomu nospēlēja mans
skrupulozums - ar visu nodarboties kārtīgi, nevis virspusēji.
Man ir ļoti laba atmiņa, mana galva ir pilna ar informāciju
par suņiem. Es ļoti daudz interesējos par šķirnes attīstību
citos klubos un citās valstīs, vadāju kuces uz pārošanu
Igaunijā, kur tai laikā mita galvenie audzētāji.
|
Ko
jums nozīmē ideāls kollijs?
Standarts
ļoti labi nosaka to pirmo iespaidu, kas jārada labam
sunim. Kollijs piesaista ar neparastu skaistumu un
lepnumu - ar savu dabisko izskatu. Kollijam piemīt pašcieņa
un tikai vien viņam piemītošais aristokrātisms un
inteliģence, viņš ir uzticams savai |
ģimenei.
Es nevēlos šobrīd apspriest kolliju tipus un patreizējās
šķirnes tendences. Tas, tāpat kā skaistums, ir relatīvs jēdziens.
Jāpiebilst, ka patlaban šķirnē novērojamas ļoti lielas
problēmas.
Kollijs
ir ļoti proporcionāls, ar skaistu siluetu un apmatojumu. Tas
suni padara krāšņāku. Kollija kažoks, var teikt, ir skaista
vakarkleita, kura jums labi pieguļ un izceļ jūsu skaistumu un
eleganci. Tas nav bezformīgs apģērbs, kura dēļ nav iespējams
nojaust jūsu figūru. Kollijam jābūt ar noturīgu
temperamentu, viņš nedrīkst būt pārāk uzbudināms. Viņš
ir uzticams un maigs, saprot jūs no pusvārda. Mans pirmais
kollijs, piemēram, pēdējo pusotru savas dzīves gadu bija
kurls, bet mēs to nemanījām: viņš darīju visu, kas
nepieciešams, uztverot manas sejas vaibstus un izmantojot savu
intuīciju. Kollijs ir ļoti uzticīgs savam saimniekam, man
nekad nebija jāskatās, kur palikuši mani suņi, - viņi vienmēr
mani vēroja.
Kollija
gaita - ļoti skaista un viegla. Šķiet, ka suns var kustēties
veselu mūžību bez jebkādas piespiešanas. Kollijam ir ļoti
patīkama "sejas" izteiksme - tā vien liekas, ka viņš
visu laiku smaida.
Vai
kollijs jums nozīmē vairāk funkcionālu šķirni vai tomēr
vairāk dekoratīvu?
Protams,
ka sākotnēji kollijs ir funkcionāls. Katra kollija ķermeņa
daļa ir funkcionāla, piemēram, ausu un acu novietojums,
galvas forma, apmatojuma īpašības. Tas viss nav tikai tādēļ,
ka "ir skaisti", bet tieši funkcionāls. Ķermenis,
kustības, pat temperaments - to visu var izskaidrot no
funkcionalitātes pozīcijas.
Mierīgs
un līdzsvarots, kollijs nerada aitām stresu. Sākotnē kollija
funkcija bija aitu ganīšana un ganāmpulka pieskatīšana.
Patlaban man ir arī gludspalvainais kollijs. Garspalvainais un
gludspalvainais kollijs - tās ir "debesis pret zemi"!
Gludpslvainais kollijs ir pavisam cita šķirne, kura tika radīta
ganāmpulku pārdzīšanai. Šie suņi veiksmīgi spējīgi vadīt
arī liellopu ganāmpulkus.
Šo
suņu atšķirība nav tikai kažokā, bet arī temperamentā.
Gludspalvainais kollijs ir ļoti drosmīgs un bieži vien rīkojas
ļoti patstāvīgi, pēc saviem ieskatiem. Viņš ir spējīgs
tikt galā ar auniem un pat agresīviem buļļiem. Šim sunim ir
piemērots pavisam cits dzīvesveids - tam jābūt ļoti aktīvam.
Garspalvainā kollija kucēnu ar mierīgu sirdi varu atdot
jebkurai ģimenei - ar pieredzi, bez pieredzes, ar bērniem,
veciem cilvēkiem -, viņš visur jutīsies labi, jo spēj pielāgoties
jebkuriem apstākļiem. Gludpslvainajam ir nepieciešams ļoti
daudz kustību, vairāk aktivitātes, citādi ir garlaicīgi. Viņam
iet pie sirds jebkura nodarbošanās. Ja šāds dzīvesveids
netiek pienācīgi nodrošināts, galu galā gludspalvainais
kollijs ir spējīgs "izārdīt" jūsu māju.
Kam
jūs visvairāk pievēršat uzmanību, izvēloties pārus?
Teiksim
tā: gēnus ar pirkstiem sataustīt nevar. Ciltsrakstus ir jāizpēta
obligāti un ļoti rūpīgi! Var gadīties, ka jums patīk kāds
konkrēts vaislas suns, esat nolēmuši to izmantot, bet viņa
ciltsraksti jums neko neizsaka vai pat rada izbrīnu: kā no
šādiem viduvējiem vecākiem ir radies tāds suns. Es personīgi
tādus vaislas suņus neizmantotu. Un otrādi. Jāizpēta suņa
fenotips, mums jāierauga, kas ir bijis sākotnēji, un kādas
īpašības ir iegūtas audzējot un audzinot suni. Ja kādas
iegūtās īpašības cēlonis ir vienkārši slinks saimnieks,
kurš nespēja pienācīgi nodarboties ar suni, tad uz to varētu
pievērt acis un vadīties pēc ciltsrakstiem, ja tieši šī suņa
"asinis" ir vēlamas. Taču, ja ir pamanāmi kādi
nopietni trūkumi, kas šķirnē nav vēlami (un kas šobrīd ir
visai izplatīti), es šādu suni tālākam ciltsdarbam
neizmantotu.
Cik
suņu ir jūsu audzētavā?
Mājās
patlaban man ir seši garspalvainie kolliji un veca gludspalvainā
kollija kucīte. Ļoti daudz manu suņu atrodas kopīpašumā
Somijā. Šī gada Eiropas Čempions, piemēram, šobrīd ceļo
pa Eiropu kopā ar savu audzētāju. Viņš atgriezīsies tikai
pēc Krafta izstādes (Lielākā suņu izstāde Eiropā, Anglijā.
- Kolliju
portāla piezīme.). Par cik pati esmu ļoti aizņemta,
ir skumji, ka mani suņi izstādes apmeklē visai maz. Un, lai
kaut nedaudz to kompensētu, esmu suņus uzticējusi labiem
draugiem, kuri viņus izstāda izstādēs. Ne jau katram uzticēšu
savu suņus!
Cik
kucēnu metienu ir jūsu audzētavā gada laikā?
Parasti
gadā mums ir kādi 3-4 metieni.
Jūsu
audzētavas nosaukums ir "Fantazija". Ar ko tas saistīts?
Saskaņā
ar noteikumiem, audzētavas nosaukumam jābūt lietuviskam. Izvēloties
nosaukumu, primāri vadījos no tā, lai nosaukums būtu labskanīgs,
tai pašā laikā saprotams ārzemniekiem un nebūtu pārāk garš.
Sākumā gribēju to saistīt ar fantastiku, bet vārds
"fantāzija" nozīmē cenšanos ieviest kaut ko ideālu
realitātē, dzīvē. Suņu audzēšana ir daudz vairāk nekā
vienkārši zināšanas, pareiza kopšana un audzināšana.
Kādas
īpašības jūs kā eksperte kategoriski negribētu saskatīt
šķirnē un kādas varat pieņemt?
Es
kategoriski nespēju pieņemt tādu kollija ķermeņa uzbūvi,
kas neatbilst viņa funkcionalitātei - nepareizi locītavu leņķi,
nepareiza ķermeņa virsējā līnija, saīsināts kakls un ķermenis,
augstu novietota aste. Uz muguras gredzenā salikta aste kā
laikai kolliju pārvērš pavisam citā šķirnē. Tāpat nespēju
pieņemt nepareizu gaitu un kāju stāvotni. Vēl varu pieminēt
patlaban ļoti izplatīto parādību, kad kollijs ringā negrib
kustēties, sevišķi slēgtās telpās. Ļoti liela nozīme ir
kollija "sejas" izteiksmei. Taču es nekādi nevērtēšu
galvu, ja mani neapmierinās suņa ķermeņa uzbūve un kustības.
It
sevišķi tagad, kad ir izplatīti tik daudz tipi un sabiedrībā
notiek diskusijas par to. Daži audzētāji uzskata, ka galva -
tā ir kollija galvenā ķermeņa daļa. Bet tā vienkārši ir
tipiskākā ķermeņa daļa šai šķirnei. Viennozīmīgi. Ļoti
svarīga daļa, jo, ja tās nav, kollijs kļūst par vienkāršu
"suni". Taču es nekad neizmantošu vaislai suni,
kuram ir skaista galva, bet novērojami trūkumi citās ķermeņa
daļās.
Cik
valstīs dzīvo jūsu izaudzētie kucēni?
Vienpadsmit
vai divpadsmit valstīs. Ar visiem īpašniekiem es kontaktējos,
kaut gan daži no manis nedaudz baidās tāpēc, ka esmu ļoti
kategoriska savos vērtējumos. Es viņus nerāju, bet gan saku
viņiem taisnību. Varbūt reizēm tas izdodas pārāk stingri,
bet tas vajadzīgs, lai viņi noreaģētu. Dažus īpašniekus
reizēm nākas riktīgi "sapurināt", lai viņi sāktu
kaut ko darīt, lai viņus "pamodinātu". Man ir ļoti
žēl, ja ar perspektīvu kucēnu kaut kas nav kā vajag. Vienmēr
saku: labāk pajautājiet man! Jūs mani ar to nekad neapgrūtināsiet.
Ja pati nevarēšu palīdzēt, noteikti ieteikšu kādu speciālistu.
Labāk pavaicājiet, bet nepieļaujiet kļūdas! Man ir ļoti
svarīga komunikācija ar manu kucēnu īpašniekiem.
Kādu
grupu eksperte jūs esat?
Gadu
atpakaļ ieguvu "olraundera" kategoriju (Var vērtēt
visus suņus. - Kolliju
portāla
piezīme.).
Vai
jums ir mīļākā grupa?
Protams!
Pirmā, otrā un desmitā. (Pēc FCI klasifikācijas: 1 - aitu
un ganu suņi; 2 - pinčeri, šnauceri, molosi, kalnu un Šveices
ganu suņi; 10 - kurti. - Kolliju
portāla
piezīme.). Kāpēc? Pirmā grupa tādēļ, ka pati to pārstāvu;
otrajā ir ļoti daudz funkcionālu suņu šķirņu, man arī ļoti
patīk temperamentīgi suņi; desmitā tādēļ, ka kurti man
liekas garīgi radniecīgi. Tieši kurta gars man visvairāk
simpatizē garspalvaino kolliju šķirnē - viņu inteliģence
un aristokrātisms.
Vai
jums ir viegli izvēlēties ringa līderi?
Reizēm
viegli, reizēm - grūti. Parasti ir tā, ka līderis ir
pamanāms uzreiz. Gadās - suns ienāk ringā, un man skudriņas
skrien pār muguru! Es, tāpat kā daudzi mani kolēģi -
eksperti, esmu ne vienu vien reizi novērojusi, ka pirmais
iespaids par suni ir arī tas pareizākais. Pēc tam, rūpīgi
apskatot suni, viņa labās īpašības jau redzamas daudz
detalizētāk - anatomija, kustības un kaut kas varbūt vēl.
Gadās arī, ka tā ir vienkārši šī suņa "diena".
To esmu novērojusi arī saviem suņiem. Tādā dienā suns jūtas
kā zvaigzne un atbilstoši prot sevi pasniegt. Taču gadās arī
dienas, kad sunim nav noskaņojuma. Tad, vērtējot viņu, šķiet,
ka kaut kā pietūkst - kādas dzirkstelītes. Es nekad iepriekš
nevaru pateikt, kas manā ringā uzvarēs, pat, ja zinu, ka ringā
dosies "superuzvarētājs" un čempions. Man ļoti patīk
vērtēt labus suņus, gūstu baudījumu no tā.
Kā
jums šķiet, vai ringā ir svarīga hendlera loma?
Man
ļoti patīk vērtēt profesionāli sagatavotu un izstādītu
suni. Augstu vērtēju labu sagatavotības līmeni. Pati vienmēr
ļoti rūpīgi gatavoju suņus izstādei, tādēļ reaģēju ļoti
negatīvi, ja uz izstādi atved netīru un neķemmētu suni, kurš
turklāt apstrādāts ar neatbilstošu kosmētiku, kas maina
apmatojuma struktūru. Nākas smērēt savas rokas un apģērbu!
Uzskatu, ka slikti vai nevērīgi sagatavots suns - tā ir necieņa
pret ekspertu. Protams, ka šādā gadījumā profesionāla suņa
izstādīšana nespēs notušēt nepilnības, es tās vienalga
pamanīšu. Labi un pareizi sagatavots suns atvieglo eksperta
darbu un padara to tīkamu. Suņa kondīcija ir svarīgāka.
Izstādēs, kurās vērtēju suņus, nekad neuzvarēs labs
hendlers ar sliktu suni, priekšroka tiks sliktākam hendleram
ar labu suni. Labs suns un labs hendlers - tas vienmēr ir patīkams
skats!
Kādās
valstīs jūs vērtējat suņus?
Gandrīz
visās Rietumeiropas valstīs, Izraēlā, Īrijā, daudzās
Austrumeiropas valstīs, regulāri esmu Skandināvijā. Esmu jau
saņēmusi uzaicinājumu no Austrālijas, Jaunzēlandes un Kanādas.
Kurā
valstī, jūsuprāt, ir vislabākais izstāžu organizēšanas līmenis?
Es
vienmēr lepojos un slavēju Baltijas valstīs rīkotās izstādes.
Ļoti lepojos ar mūsu, Lietuvas izstādēm. Arī lielās izstādes
Skandināvijas valstīs tiek rīkotas ļoti profesionāli. Domāju,
ka mūsu reģionā Skandināvijas izstādes ir vienas no vislabāk
organizētajām.
Vai
suņu izstādītāju attieksme pret ekspertu visās valstīs ir
vienāda?
Visaudzinātākie
ir skandināvieši. Vēl varētu piekaitīt baltiešus. Vairāk
kolorītas un emocionālākas ir izstādes dienvidu valstīs. Taču
objektīvu un pareizu vērtēšanu tur uztver normāli. Visi
lieliski apzinās, ka ir vienas komandas spēlētāji. Kā
eksperte, hendlere un audzētāja es ļoti labi pārzinu ringu
no "visām pusēm". Nespēju saprast ekspertus, kuri
Centrālās un Austrumeiropas valstīs gandrīz visiem suņiem
piešķir novērtējumi "teicami" - neatkarīgi no suņa
kvalitātes. Pēc tam nākas dzirdēt suņu izstādītāju
pretenzijas: kāpēc mums netika piešķirts tituls? Man nav
limita novērtējumam "teicami", ja suns atbilst tā
nosacījumiem. Jāatceras, ka novērtējums "ļoti
labi" un "labi" arī ir pozitīvs. Eksperta
uzdevums ir noteikt labāko.
Kāda
no publikācijām varēja lasīt, ka eksperts ir atbildīgs par
suņu šķirnes līmeni. Vai, jūsuprāt, tas atbilst patiesībai?
Pilnīgi
piekrītu. Domāju, ka tieku pieskaitīta pie tiem ekspertiem,
kas vērtē suņus atbilstoši to kvalitātei. Uzskatu, ka
eksperta pienākums ir izvēlēties potenciāli labākos suņus.
Mēs nepiekrītam viedoklim, ka gadījumā, ja ringā tiek izstādīts
tikai viens šķirnes eksemplārs, tam jākļūst par "labāko
šķirnē". Kā suns var tikt atzīts par labāko, ja ir
viduvēja līmeņa?! Tas ir nonsenss, kad eksperts piešķir
šādam sunim augstu vērtējumu. Saņēmis labu novērtējumu,
suns taču tiek virzīts tālākajam vaislas darbam. Un beigās
mēs plātām rokas, redzot, ka ringā dodas pēcnācēji, kas
tikai attāli līdzinās standartam. Aizvainoti jūtas tie suņi
audzētāji, kuri "stāv un krīt" par savu šķirni,
kad suns, kuru nav vēlams izmantot tālākai šķirnes attīstībai,
iegūst labu novērtējumu un tiek izmantots ciltsdarbā. Man ir
nācies vērtēt suņus čempionu ringā, kuriem ir pat
diskvalificējoši trūkumi! Bet kaut kādi eksperti taču
iedeva šim sunim tādu augstu vērtējumu!
Vai
veterinārārsta profesija jums palīdz suņu audzēšanā?
Jā,
protams. Man ir profesionālas zināšanas anatomijā, fizioloģijā,
ģenētikā. Akadēmiskā izglītība paliek akadēmiskā izglītība
- tās ir dziļas zināšanas. Es mācījos arī doktorantūrā
Infekcijas slimību katedrā. Par cik man pieder liela audzētava
(bija laiks, kad tajā bija 15 suņi), man ir cilvēciski tuvas
šīs veterinārās problēmas, ar kurām sastopas audzētāji.
Es sadarbojos gan ar veterinārārstiem, gan suņu audzētājiem.
Kādi
ir jūsu nākotnes plāni?
Esmu
saņēmusi daudz uzaicinājumu būt par eksperti izstādēs, taču
esmu ļoti noilgojusies piedalīties izstādēs kā dalībniece.
Ar šajā gadā iegūto jauno paaudzi plānoju iziet ringā.
Vai
grūti apvienot eksperta un audzētāja darbu?
Grūti.
Kādam nākas ciest no tā. Vai nu maniem suņiem, vai arī pašai
nākas atteikties no personīgajām iespējām eksperta darbā.
Kaut gan suņu vērtēšana daudzās valstīs sniedz man milzīgu
praksi, eksperta pieredzi. Daudzas suņu šķirnes, atkarībā
no reģiona, ir attīstītas dažādi. Eksperta darbs 30-35 izstādēs
15-17 valstīs viena gada laikā - tā ir liela pieredze, taču
no tā cieš manis pašas suņi. Un es nevēlos aiziet no
kolliju audzēšanas, redzot šķirnes kvalitātes kritumu.
Kolliju šķirnes attīstība šobrīd neatrodas uz pareizā ceļa.
Jūsu
novēlējums lasītājiem.
Lai
jums, pirmkārt, būtu veseli mīluļi. Veselība ir galvenā,
viss pārējais - skaistums, izstāžu un audzēšanas prieks būs
pēc tam. Mīliet savus suņus, jo viņi mīl jūs vienmēr!
[Amberdog,
Larisa Blažēviča, 2008. gada marts, foto: Jolanta Beinaroviča]
|