Intervijas  

 » Kolliji  » Intervijas » Fotogalerijas » Abija » Līzīte  » Romeo  » Lociņš  » Ieva Līpīte


o

Laukos manu kolliju dzīve ir kļuvusi pilnvērtīgāka

 

 

 

"Rančo kollija 2012" titula ieguvēja Līzīte ar saimnieci Ievu Līpīti



"Straumēnu" saimnieces Ievas Līpītes suns Elisy Abnet Solar Wind tika izvēlēts par labāko lauku kolliju un ieguva titulu "Rančo kollijs 2012". Pasākums beidzies, sākusies darba ikdiena gan "Straumēnu" ļaudīm, gan viņu četriem kollijiem - aprūpējamas vairāk nekā 70 "galvas" - zirgi, aitas, kazas. Kā dzīvo īsti lauku kolliji, vaicāsim pašai saimniecei Ievai.

"Rančo kollija 2012" titula iegūšana tev esot bijis liels pārsteigums. Bet tavi kolliji taču ir vienīgie šīs šķirnes pārstāvji Latvijā, kas ikdienā strādā lauku sētā...

Jā, bija gan pārsteigums. Cik zinu, mūsu suņi tiešām ir vienīgie kolliji, kuri Latvijā ikdienā gana aitas. Aitas un ne tikai. Taču balso cilvēki un katram ir savs viedoklis, par ko un kā balsot. Loģiski jau šo titulu vajadzētu iegūt sunim, kurš tik tiešām ir "lauku kollijs" vārdu tiešā nozīmē, taču, manuprāt, balsot var arī citādi: par suni, kurš vienkārši patīk, par atraktīvāko suni, par simpātiskāko suņa saimnieku, par suni, kurš vislabāk startē pasākuma dienā. 
"Rančo kollija" laikā man kā saimniecei vajadzēja visur un visu paspēt, tādēļ tieši pasākumā man šķita, ka visus Līziņas "rančo" talantus neparādu. Tāpēc arī pārsteigums. Bet Līzei patika! Īpaši brīdis, kad saņēmu jauno kovboja cepuri. Līzītei dikti gāja pie sirds, kad atļāvu saplucināt savu veco salmu cepuri, kura bija man galvā pirms uzvarētāja paziņošanas.

 

 

Ieva un Līzīte pēc "Rančo kollija 2012" apbalvošanas ceremonijas


Kā tavi kolliji tiek galā ar saviem ikdienas pienākumiem lielā aitu un kazu pulka pārvaldīšanā?
No četriem kollijiem trīs gana aktīvi. Viens labāk, otrs mazāk labi, bet mazais Lociņš vēl ir taciņas sākumā, taču to lietu "ņem ļoti sirsnīgi".
Abija, kura uzskata "zem sava goda" nēsāties pakaļ kaut kādām aitām, gana tikai kaķeni un par visu, kas šķiet ne tā kā vajag, saceļ lielu traci ar riešanu. Bet pārējie pēc tam visus un visu "saliek" pa vietām. 
Tagad, kad ganības klāj sniegs, suņiem ir mazāk darba un daždien šķiet, ka viņi tā nocietušies strādāt, ka nezina, kur enerģiju likt, - vaktē, lai tikai kāda aita par pustoni zemāk noblētos, tad būtu iespēja "ieviest kārtību". 
Ganāmpulks nemaz nav tik liels trīs suņiem... Sākumā gadījās visādi, bet tagad nu jau gandrīz visas aitas suņu klātbūtnē iemācījušās "runāt čukstus" un staigāt uz pakaļkājām... 
Bez tam aitas ļoti labi zina, ko drīkst un ko ne, kur drīkst iet un kur ne. Reizēm, ja viņas jau tuvojas aizliegtajai teritorijai, es lieku Līzītei tikai "padot balsi", un aitas smuki pagriežas un strīpiņā teciņiem dodas uz māju.

 

 

Romeo un Līzīte darbā


Ir taču bijuši arī konflikti starp "velnaģīmjiem" un "Straumēnu" kolliju bara līderi Līzīti. Viņu respektē pat negantais Onslovs...
Līziņa ir barvede. Reizēm puikas gribētu ieņemt šo vietu, bet Līzīte ļoti labi visus "noliek vietā". Viņa ir arī galvenā pavēlniece blējējām un mekšķētājām. 
Bez iemesla nevienam neko nedarīs un pa velti nedzenās. Reiz gadījās, ka kaza Ieva, kura mums te ir īpašā statusā un brīžam ļaujas nīgruma uzplūdiem, iebadīja Līzei. Tāpat. Neparko. Līze aiz sašutuma koda. Bija vesels lērums: kaza bļāva, es pa vidu, Līze sakaitināta... Rezultāts – kaza gar zemi un respekts pret Līzi uz mūžu.
Līdzīga situācija bija arī ar aitu bara galveno aitu Bēku. Viņa, kā jau barvede, ir drošāka un "lecīgāka" nekā citas. Arī badīja Līzei un Bēka zibenīgi tika nogāzta zemē. Brīnos, kā suns, kurš pats sver 25 kg, var nolikt pie zemes 70 kg smagu aitu?

 

 

Ieva un Ieva


Ar aunu Onslovu ir tā, ka viņam vienkārši "ragi niez". Šobrīd, kad harēmā nav jāveic "sultāna darbi", viņam nav, kur likt enerģiju. Tad nu izdomā visādus nedarbus – žogu badīt vai uzšaut man pa dibenu. Taču no suņiem viņam ir milzīgs respekts un, ja tuvumā ir suņi, tad Onslovs pazūd aitu barā, ka ne ragus, ne ļipu redz. Taču nesen aunam izgāja greizi. Nāca verandā pie auzu maisiem knakstīties un nejauši satika Līziņu - dabūja lekt uzreiz pa 3 pakāpieniem lejā un pazaudēja vienu vilnas kušķī no krāgas. Pēc tam līdz vakaram Onslovs nebija ne redzams, ne dzirdams.

 

 

Onslovs labi zina, kādēļ daba viņu apveltījusi ragiem


Par vistām un olām nekas nav skaidrs. Bet kas bija vispirms – aitas vai kolliji?
No kura gala ņem. Ja no tāda viedokļa, ka esmu beigusi lauksaimniecības tehnikumu kā zootehniķis un tur mācījos aitkopību, tad – aitas. Ja no tāda skatu punkta, kas pirmais ienāca mūsmājās, tad – kolliji. Ja globāli, tad man šķiet, ka apmēram vienlaicīgi.
Ar kuriem – aitām vai kazām – tavējie suņi saprotas labāk?
Saprotas jeb - precīzāk - sadzīvo ar visiem. Gan aitas, gan kazas mūsmāju hierarhijas piramīdā atrodas uz zemāka pakāpiena nekā suņi. Domāju, ka suņiem viņas arī ir līdzvērtīgas. Ar kazām suņiem ir mazāka "krāmēšanās" un viņas tik daudz nerēgojas suņiem gar degunu. Ziemā stallī, protams, izņēmums ir kaza Ieva, kura arī tagad špacierē, kur un kad patīk, bet vasarā kazas ir piesietas.

 

 

Pupiks var mierīgi pastaigāties, Līzītes uzmanība patlaban pievērsta lielajām aitām, kas ganās tālāk

 

Kazas ir kārtīgākas un nav tik nekaunīgas. Ar nosacījumu, ja netiek "brīvgaitā", jo savādāk mizas un ziedi pazūd zibenīgi gan kokiem, gan krūmiem, gan manām peonijām.
Kaut gan... vislabāk laikam suņi sadzīvo ar Dolliju. Viņa ir mūsu pudeļu jērs, kurš nu jau izaudzis, taču izņemot meklēšanās periodu, neuzskata sevi par aitu. Dzīvo stallī pie zirgiem, nāk istabā. Suņi Dolliju nedrīkst trenkāt un to arī nedara. Dažreiz spēlējoties kopā palēkā, padzer no vienas bļodas. Ja Dolle ir pie aitām, suņi izdzenā pārējās aitas, bet Dolliju neaiztiek.
Kādas ir “Straumēnu” kolliju attiecības ar zirgiem?
Pamatā neitrālas. Esmu iemācījusi, ka, ja strādāju ar zirgu, suņiem labāk klāt nenākt. Suņi nāk kompānijā, apsēžas patālāk vai skraida kaut kur tuvumā. Mums ir Traķēnes šķirnes zirgi, kuri ir pietiekami temperamentīgi, lai "pamētātu dibenu", paspārdītu kājas pa gaisu utt. Traumas var gadīties nejauši, taču nav nepieciešamības tajās tīšu prātu iedzīvoties. 

 

 

Romeo ceļ augšā Senatoru, kurš par traucējumu ir ļoti neapmierināts


Zirgu aplokos suņi var droši iet, to viņi arī dara. Romeo gan piemīt viens niķis. Viņš nevar pārdzīvot, ja zirgs vārtās. Nu, kas tā par lietu, ka šitāds milzenis krīt gar zemi un tirina kājas tā ka put?
Tad gan ir jāskrien klāt, jālec apkārt, jārej un pēc iespējas ātrāk jādabū gulošo augšā. Zirgs pieceļas, nav īsti apmierināts, ka iztraucēts, tad seko auļošana, "dibena mētāšana" un māžošanās, bet Romeo jau parasti ir ārpus aploka, no kurienes vēl sniedz savus pēdējos komentārus par radušos situāciju un izsaka prieku par to, ka ieviesis aplokā kārtību.
Tev ir četri suņi. Un stāsts apmēram kā no kādas kolliju "pazinējas" mutes – šīs šķirnes suņus viegli atšķirt: melnie ir puikas, bet rudās mēdz būt tikai meitenes. Vai, tavuprāt, krāsa ietekmē kollija raksturu?
Jā, jā, melnie puikas, bet rudās meitenes... Jautājums – kas ir marmora krāsas kollijs?
Nedomāju, ka krāsa kaut ko ietekmē. Gēni, vide, audzināšana un tad izaug tāds vai citāds suns.
Vai kādreiz domāji, ka tev būs tik daudz kolliju? Vai vari minēt pozitīvās un arī negatīvās lietas, ja mājās ir tik daudz suņu?
Laikam jau nē. Dzīvē kaut kā viss notiek pats par sevi. Notiek tā, kā tam jānotiek. Viss, kas man ir un kas ar mani noticis, atnācis pats no sevis, bez īpašas plānošanas. Pirmais kollijs... un nu jau veseli četri skraida pa māju. Tāpat ar aitām - atvedām pirmās trīs ganīšanai un tagad jau, re, kāds pulks! Arī kaziņas, putni... Esmu pārliecinājusies, ka nekad nevajag teikt "nekad". Es teicu, ka man nekad nebūs vistas, ka nebūs govs. Vistas ir, govs nav, tās vietā ir "Staļina govs", kas jāslauc. Ir labi. Priecājos, ka dzīve mani tā apveltījusi.

 

 

Ieva un Lociņš


Pēc "Rančo kollija 2012" "Straumēnos" uz dzīvi ieradās Lociņš. Dažiem radās jautājums: kā tad sadzīvo "melnie" – Romeo un Lociņš?
Pēc "Rančo kollija 2012" Lociņš negribēja braukt prom...

Puikas satiek labi. Romis vislabāk un visātrāk Lociņu pieņēma. Meitenes bija greizsirdīgas, ļoti lēnām samierinājās ar jaunpienācēju. Romeo gandrīz jau pirmajā dienā ar Lociņu spēlējās. Varbūt tāpēc, ka abi vienā krāsā? Joks.
Tagad Lociņš jau ir jaunietis – drīz jau būs gadiņš, un kā pusaugu puika grib noskaidrot, kas ir meitenes, grib mēģināt paaugstināt savu statusu barā. Ir interesanti redzēt, kā suņi noskaidro attiecības, hierarhiju. Reizēm neiztiek bez knakstīšanās, bet tā nav kaušanās. Viss tiek nokārtots "pa smalko" – saraukts deguns, iebakstīšana.
Romeo ir īsts lauku puika. Kāpēc viņš nepiedalās dažādās kolliju sacensībās?
Tieši tā – lauku puika! Viņam ir citas funkcijas – ganīt un sargāt. Viņš lieliski sargā māju. Un te nu atkal varam pasmaidīt par frāzi "kolliji jau nekož"... Romeo uzskata par savu pienākumu gan riet, gan nepieciešamības gadījumā kost svešiniekiem – potenciālajiem burlakiem. Arī kaimiņu klaiņojošos suņus mūsējie lieliski ir aizbaidījuši.
Romeo īsti nepatīk lēkāt, līst, nest kaut ko klāt tad, kad apkārt ir burzma, jo tad viņaprāt svarīgāk ir uzmanīt, vai apkārt viss ir kārtībā. Necenšos to viņam uzspiest. Tas gan nenozīmē, ka viņš to neprot un nedara.
Par cik uzskatu, ka sunim ar saimnieku kopā iespēju robežās ir jājūtas komfortabli, tad nespiežu Romeo darīt to, ko viņš īsti negrib. Ir meitenes, kas lec, skrien un nes priekšmetus ar milzīgu azartu un prieku. 
Protams, nenoliegšu, ka tā ir slodze arī man – piedalīties sacensībās ar 2, 3 vai 4 suņiem. Sacensībām ir jābūt atpūtai, nevis mocībām. Tāpēc pataupu arī sevi.

 

 

Ieva un (no kreisās) Lusse ar kumeliņu Logosu, Bafis, kumeliņš Fērdžija un Fance. Uz kopēju bildēšanos nav piedabūjama Fiona.


Jā, dažam ir svarīgi uzvilkt "bikses pāri galvai", lai tikai piespiestu suni darīt iecerēto, piedalītos kādā disciplīnā un iegūtu kādu vietu. Mans viedoklis atšķiras. Man ir labi, ja suņi ir priecīgi un veseli. Ja sunim kaut kas kaiš, piemēram, sasista kāja, nekādā gadījumā nelikšu lekt un skriet. Man svarīga ir suņa labsajūta – gan fiziskā, gan emocionālā.
Tas nav tikai ar Romeo. Tāpat ar citiem. Piemēram, Līzīte tiešām ir "mans suns" tādā nozīmē, ka manis dēļ izdarīs visu un paklausīs no skatiena vien. Viņai nepatīk piedalīties izstādēs, nepatīk stāvēt, turēt ausis, visa tā jezga... Bet manis dēļ viņa to darīs. Un darīs labi. Tam apliecinājums ir arī iegūtie tituli un rezultāti.
Arī sacensībās un lielā burzmā Līzītei īsti nepatīk. Piemēram, apmācībās demonstrējot, kā ganīt aitas. Viņa to nelabprāt dara mācību aplokā. Un es saprotu – tas ir bezjēdzīgi, nefunkcionāli. Jo aitas taču ir "kārtīgas", IR aplokā un savas tiesības nepārkāpj! Kāpēc bez jēgas dzenāt? Cita lieta - ganībās! Tad var stundām ilgi gulēt ganāmpulka malā uzmanot, vai tik kāda palaidne nepalūr uz kaimiņu āboliņa lauku vai zaļo rudzu zelmeni. Un tad tikai atliek sagaidīt "Tiš bicī!" un Līziņa kā bulta aizlido pāri ganībām.

 

 

Ieva ar Līzīti "Rančo kollija 2012" šķēršļu joslas trasē


Kā ir mainījusies tavu kolliju dzīve pēdējos gados, kopš tu saimnieko laukos?
Man šķiet, ka dzīve kļuvusi pilnvērtīgāka. Varbūt, ka suņi nav tik "sapucēti" kā tad, kad dzīvojām iepriekšējā vietā un biežāk apmeklējām izstādes. Ja diena būtu garāka, tad būtu vairāk laika... Taču ir daudz pozitīvo lietu – kustību brīvība, maņu attīstīšana un suņu dzīve daudz dabiskākā vidē - gan ekoloģiski, gan funkcionāli.
Tas pats jau arī attiecas uz mums, cilvēkiem. Nav ikdienā lakoti nagi un krāsotas lūpas, bet ir "tīrāks" prāts un veselāks organisms. Ha, ha, un nevajag trenažierus!

 

 

Cibita dēj olas, kas Līzei ļoti garšo. "Rančo kollija 2013" reklāmas uzņemšanas laikā.


Vai katram kollijam ir vajadzīgi savi lauki un aitas?
Nē. Cik kolliju, tik vajadzību. Un kāds tandēms: saimnieks – kollijs. Ja saimniekam nepatīk, tad arī suns nejutīsies labi. Dažam daudz labāk ir dzīvot pilsētā un tādā vidē priecēt savējos.
Protams, iespēja reiz pa reizei izskrieties pa pļavām ikvienam kollijam nāks tikai par labu.

 

 

Ieva, (no kreisās) Bafis un Fiona


Vai esi manījusi pārmaiņas "pilsētas" kolliju uzvedībā, kad tie ierodas uz lauku pasākumiem "Straumēnos"?
Jā. Te ir daudz svešu lietu, kuras suņus interesē. Smaržas, dzīvnieki, plašums. Nevar sacīt, ka visiem laukos patīk. Dažam kollijam ir bail no kazas, aitas, pat no pīles! Cits grib patrenkāt. Taču no "vēstuļu" lasīšanas vēl neviens no suņiem nav atteicies. 
Pirmkārt, jau tas, ka kollijs atbrauc uz laukiem, ir notikums un pārdzīvojums sunim esot kopā ar saimnieku iespaidiem piesātinātā vidē. Domāju, ka nav tāda suņa, kurš labprātīgi atteiktos no šāda izbraukuma.

 

 

Ievas dēļ Līzīte ir gatava pat gulēt uz mucas. Uz to visu noraugās Abija un Lociņš, kurš parasti cenšas uzrāpties visaugstāk. "Rančo kollija 2013" reklāmas uzņemšanas laikā.


Vai "Rančo kollijā 2013" šogad slauksim arī govi? Un maldīsimies labirintā? Labirints pirmajā pasākumā sajūsmināja daudzus dalībniekus...
Slauksim, slauksim! Gotiņa jau ir nolūkota un šobrīd aug. Uz vasaru būs slaucama.
Domājam, ka izdosies arī labirints, tas gan būs citādāks kā pirmajā gadā, bet lielāks.
Jā, labirints ļoti patika. Bieži vien atceros, kā tas tapa un cik daudz sviedru tas prasīja! Bet tas noteikti bija tā vērts. Paldies Dacei un Agnesei, kuras arī izbaudīja vingrojumu kompleksu "vides labirinta fitness", tādējādi pļavā atstājot daudz jo daudz kaloriju!
Paldies! Uz tikšanos "Straumēnos"!

 



0

  

» Kolliji  » Intervijas » Fotogalerijas » Abija » Līzīte  » Romeo  » Lociņš  » Ieva Līpīte


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0