Viņu pazīst visi tie, ka apmeklē mūsu rīkotos pasākumus. Allaž smaidīgs un jautrs satiksmē ar cilvēkiem, visu redzošs un taisnīgs sacensību laukumos. Tas ir Dāvis Muižnieks. 

Tu 4 gadus esi bijis “Kollimpiādes ®” tiesnesis. Teici, ka šis pasākums būtiski atšķiras no visiem citiem, kuros esi piedalījies. Kādēļ?
Gandrīz visos ar suņiem saistītos pasākumos gan organizatori, gan dalībnieki ierodas ar konkrētu mērķi,- uzvarēt vai sasniegt labākus rezultātus. Tādējādi atstājot nomaļus tos suņus ar saimniekiem, kuriem nav tik augsts sagatavotības līmenis. Savukārt “Kollimpiādē ®”piedalās visi, jautri pavadot laiku, nesatraucoties par iegūto vietu!
Vai, tavuprāt, mūsu pasākumos ir vērojams progress suņu sagatavotības līmenim un saimnieku izpratnei par darbu ar suni?
Viennozīmīgi jā! Daudzi no suņiem, kuri brauc uz pasākumiem atkārtoti, ir mūsu acu priekša burtiski izauguši no neaudzinātiem suņiem un despotiskiem saimniekiem līdz paklausīgiem, strādāt gribošiem, skaisti koptiem kollijiem!

Kas tevi visvairāk ir pārsteidzis no visa redzētā?
Īstenībā patiesi pārsteigts esmu par tiem daudzajiem kollijiem, ar kuriem ikdienā nestrādā, bet kuri uz “Kollimpiādi ®” ir spējīgi sakoncentrēties un dažkārt parādīt labākos rezultātus!
Ir dzirdēts viedoklis, ka daži “Kollimpiādes ®” šķēršļi ir grūti pārvarami. Kā domā tu?
Šķēršļi paši par sevi ir paredzēti pārvarēšanai! Nav jēgas sataisīt kaudzi ar maziem slieksnīšiem un nosaukt to par sportu! Katram ir brīva izvēle lēkt, līst vai apiet šķērsli. Kollijs nav tā šķirne, kura nevarētu tikt galā ar “Kollimpiādes ®” sarūpētajiem šķēršļiem. Katru reizi tie ir citādāki, bet ne reizi nav apdraudējuši suņu veselību vai dzīvību.

Kā tu vērtē “Kollimpiādes ®” koncepcijas maiņu?
Pastāvēs, kas pārmainīsies! Ļoti viedi vārdi!
Kādas ir tavas domas par kollijiem kā par šķirni?
Man ļoti patīk kolliji dēļ to spējas adaptēties. Tie var būt gan ģimenes draugi, gan darba suņi. Zinu, ka Amerikā kollijus apmāca par neredzīgo pavadoņiem. Visas šķirnes šim uzdevumam neder.
Tu esi kinologs. Kādām suņu šķirnēm tu dod priekšroku?
Kāpēc neesi izvēlējies kolliju? Kāds suns pieder tev?
Droši vien tieši tādēļ, ka esmu kinologs, es personīgi dodu priekšroku šķirnēm, kuras ir tuvāk dabai. Uzskatu, ka suņiem jābūt gana patstāvīgiem un veselīgiem. Pašam man ir labradors, kā kārtīgā amerikāņu ģimenē pieklājas. /smejos/
Ilgu laiku esi darbojies suņu patversmē, bet tagad vadi Biedrību “Baltais suns”. Ar ko nodarbojas šī biedrība?
„Baltais Suns” apmāca suņus pavadoņus neredzīgiem cilvēkiem. Tā ir ļoti specifiska ar suņiem saistīta darbības nozare. Diemžēl Latvijā šāda veida darbība “nekotējas”, tādēļ darboties šajā virzienā ir visnotaļ grūti.

Tev ir automehāniķa izglītība. Kā tu nokļuvi no automašīnām pie suņiem?
Vienmēr esmu bijis lielos draugos ar suņiem un, pateicoties daudzu apstākļu sakritībai, nonācu Juglas patversmē, kur arī sākās manas ciešā saikne ar četrkājainajiem draugiem. 
Vai pats esi nodarbojies ar suņu sportu?
Nē! Es labprāt vēroju suņu sportu, bet man pašam patīk mierīgākas aktivitātes.
Turpmāk “Rančo kollija ®” tiesnešiem pasākuma laikā būs jāpārvietojas zirga mugurā (joks). Jūlijai Bogomolovai zirgi nav sveši. Kādas ir tavas attiecības ar citiem dzīvniekiem?
Visu savu mūžu man ir patikuši dzīvnieki. Lielu daļu no tiem es negribētu sev, bet ļoti priecājos, ja tie ir kādam citam, pie kā reizi pa reizei varu piebraukāt un padraudzēties.

Man ļoti patīk ēzelīši. Ceru, ka reiz kādu iegādāšos. Un tev?
Maz ko zinu par ēzelīšiem... Līdz šim sastaptie radījuši iespaidu par diezgan mierīgiem un nosvērtiem dzīvniekiem. Ja tāds būs tev, labprāt piebraukāšu padraudzēties. Īstenībā izjāde ar ēzeli varētu būt gana eksotisks piedzīvojums.
“Rančo kollijs ®” ir vienīgais šāda veida izklaides pasākums Latvijā. Vai tu spēj iejusties lauku vidē?
Tieši tas tik ļoti mani piesaista “Rančo kollija ®” pasākumā! Dzīvība, kas nemitīgi kūsā visam pa vidu, pilsētniekam neierastā skarbā lauku vide un laba kompānija,- ideāla apstākļu un vides maiņa.
Savos gados vēl neesmu gatavs pastāvīgi dzīvot šādā vidē, bet kādreiz...
Kāda tev šķiet mūsdienu lauku cilvēku dzīve tādā vietā kā, piemēram, Varieba? Plaisa starp pilsētas un lauku dzīvi šķiet liela?
Pazīstu daudz ļaužu, kuri izvēlējušies dzīvi laukos. Katrs no viņiem pats izvēlas, cik tuvu vai tālu no pilsētas atrasties. Viens gan ir skaidrs,- dzīvojot laukos, ir jābūt daudz atbildīgākam un nopietnākam.

Kāda, tavuprāt, varētu būt ziemas “Kollimpiāde ®”?
Lielas sniega kupenas, cilvēki sasārtušām, bet smaidīgām sejām, kolliju plandošā, spīdošā spalva, lecot pār sniega barjerām saulainā ziemas dienā. Liels uz uguns verdošs katls ar kūpošu tēju, kuram blakus koka siles ar siltu ūdeni suņiem. Starp sniega šķēršļiem un ledus konusiem lepni staigājoši āži un aitas...
Tu esi azartisks cilvēks? Varbūt “Rančo kollija ®” laikā vajadzētu sarīkot sivēnu skriešanas sacensības ar totalizatoru?
Es ar visām četrām esmu par! Pieņemu, ka daudziem tas liksies stipri aizraujoši. Vienīgi nestādos priekšā, kā tu to tehniski noorganizēsi.
Krievijā ir Cūku sporta federācija, kādreiz viņi rīkoja olimpiskās spēles sivēniem, kurās tiem vajadzēja ne tikai lēkt, skriet, bet pat peldēt. Vai tu būtu gatavs uzņemties arī sivēnu sporta tiesneša pienākumus?
Jā!

Paldies par interviju! Tagad mēs tevi iecelsim arī par Variebas Sporta cūkkopības galveno tiesnesi!

.