2023. gada rudenī, no 3. līdz 8. oktobrim, Čehijā norisinājās FCI Pasaules čempionāts adžiliti, uz kuru savus spēkus Latvijas izlases sastāvā devās pārbaudīt arī Inga Petrova ar savu kolliju Afinu. Šo dalību varētu salīdzināt ar startu olimpiskajās spēlēs. Čempionātā šogad piedalījās sportisti no 55 pasaules valstīm un Latvijas komanda lielo suņu klasē izcīnīja 7. vietu, atstādama aiz sevis lielāko daļu Eiropas pārstāvju. Konkurence bija liela - mazo suņu klasē bija 162 dalībnieki, vidējo - 157, jaunajā starpkalsē - 152, bet lielo suņu bija visvairāk - 191. Un šī ir otrā reize visā čempionāta pastāvēšanas vēsturē, kad tajās piedalās kollijs. Neatminos, tieši kurā, taču dažus gadus atpakaļ kāds kollijs no Balkānu valstīm sacensībās tika manīts, taču diskvalificēts. Šobrīd visvairāk adžiliti sportu pārstāvošo šķirņu trijnieks izskatās šādi - 1) 311 borderkolliji 2) 157 šeltiji 3) 32 pūdeļi.

Pirms sākt interviju, vispirms vēlos apsveikt tevi ar lielisku debiju pasaules mērogā! Afina ir pirmais kollijs no Latvijas, kas sasniedzis šādu līmeni, lai varētu piedalīties adžiliti pasaules čempionātā – vislielākajās un svarīgākajās šī suņu sporta veida sacensībās Eiropā.

Es ar nepacietību sekoju līdzi pasākuma norisei. Četras dienas, četras sacensības, četri dažādi maršruti, no kurien jūs ar Afinu trīs veicāt bez soda punktiem – „tīri”. Vai esi apmierināta ar sasniegto? Vai biji cerējusi uz tik veiksmīgu uzstāšanos?

Paldies par apsveikumu! Ar rezultātiem es esmu apmierināta, taču uzskatu, ka mēs abas ar Afinu varējām veikt "tīri" visus četrus maršrutus. Afina šķēršļu joslā ir ļoti uzmanīga un sadzird mani, starp mums valda pilnīga savstarpējā sapratne. Ļoti cerējām, ka mūsu debija būs veiksmīga, un man ir ļoti patīkami dzirdēt gan mūsu komandas biedru, gan kolliju īpašnieku un draugu apsveikumus no daudzām pasaules valstīm.

.

.

Vēl pirms starta.

.

Vai emocionāli šāds pasākums bija grūts?

Bija pagrūti, jo šīs bija mūsu pirmās tik augsta līmeņa sacensības, taču ar emocijām es tiku galā. Droši vien te savu lomu nospēlēja arī mūsu ilggadējā sacensību pieredze. Pirmajās reizēs pirms iziešanas maršrutā es ļoti uztraucos! Un arī tagad reizēm uztraukums ir. Bet pasaules čempionātā valdīja tik burvīga svētku atmosfēra un cilvēki mūs tik ļoti atbalstīja, ka satraukums vispār pazuda. Tieši pretēji - gribējās ātrāk nokļūt sacensību laukumā un startēt. Kad izgājām maršrutā, es "atslēdzos" no visa apkārtējā un koncentrēju savu uzmanību vienīgi uz suni un šķēršļu joslu.

.

.

Latvijas komanda, ar kuru lepojamies. Inga ar Afinu centrā priekšplānā, bet otrajā rindā trešā no labās puses - trenere Svetlana Krēsliņa.

.

Redzēju ne tikai video, bet arī sacensību maršrutu shēmas – diagrammas. Maršruti bija ļoti sarežģīti, salīdzinot ar Latvijā redzēto. Kurš no tiem tev bija visgrūtākais?

Visi maršruti bija aptuveni vienlīdz sarežģīti un pasaules kausā tie nemēdz būt vienkārši un viegli. Man vienmēr ir gribējies pārvarēt Aleksa Beitla sastādīto maršrutu. Biju dzirdējusi, ka tie ir ļoti sarežģīti, ar "lamatām". Kad iepazinos ar individuālā "džampinga" maršrutu, tas šķita izejams. Pie sevis izplānoju, kā es skriešu, no kādas puses tajā vai citā vietā tuvošos šķēršļiem, bet diskvalifikāciju saņēmu tieši Beitla sastādītajā maršrutā.

.

.

Tūlīt sekos lēciens!

.

Par ko tad īsti ceturtajā maršrutā tika saņemta diskvalifikācija? Vienu kļūdu redzēju, otru datora ekrānā pat nepamanīju...

Kā jau parasti, tas notika pavisam negaidīti! Diskvalifikāciju biju pelnījusi es, jo vajadzēja uzstājīgāk Afinai norādīt, no kuras puses viņai pārvarēt barjeru. Neskatoties uz to, ka devu gan mutisku komandu, gan norādīju ar žestu, viņa nez kāpēc apjuka un pārlēca šķērslim no nepareizās puses. Bet pirms tam vēl bija viena nogāzta kārtiņa, kura arī bija "mana", jo varējām uz šo šķērsli virzīties no otras puses un tad Afinai būtu vairāk vietas manevram.

Kurš no maršrutā esošajiem šķēršļiem tev šķiet visgrūtākais? Un kurš Afinai?

Man vissvarīgākais bija panāk, lai Afina apstājas tā dēvētajās kontakta zonās, sevišķi uz "baļķa". Bet Afinai... Tas laikam bija tad, kad mēs vēl tikai mācījāmies apgūt "šūpoles". Viss bija labi, mēs jau gandrīz bijām labi apguvušas šī šķēršļa pārvarēšanu un varējām jau pāriet uz nākamo A1 līmeni, taču tad atgadījās ķibele - no "šūpolēm" pēkšņi izkrita centrālā skrūve, kas satur kopā visu konstrukciju, un "šūpoles" Afinai apakšā vienkārši sabruka. Sunim tas radīja ļoti lielu stresu un viņai radās bailes no šī šķēršļa. Lai tiktu galā ar šīm bailēm, nācās strādāt 8 (!) mēnešus. Tieši tādēļ mums bija tik liels pārtraukums starp A0 (2017. gada maijs) un A1 (2018. gada augusts) līmeņiem.

.

.

Uz tā dēvētā "baļķa", kas gan tagad vairāk atgādina trapu.

.

Man nekad nav patikuši šķēršļi ar tā dēvētajām „kontakta zonām” – "kalniņš", "baļkis", "šūpoles". Labāk vienkāršs "džampings"... Vai Afinai bija viegli apgūt „piebremzēšanu” zonās?

Jā, mums vēl joprojām gadās kļūdas uz "baļķa" kontakta zonām. Reizēm Afina apstāja uz "baļķa" pirms zonas, stāv, gaida pāris soļu attālumā no tās un skatās uz mani. Tā notika arī pasaules čempionāta individuālajā maršrutā un mēs zaudējām mazliet laika. Treniņos mēs visu laiku pie tā piestrādājam.

Es nekad nevarētu piedalīties šādās sacensībās ar jauktu šķēršļu izkārtojumu, jo vienkārši nespēju paturēt atmiņā tik daudzus objektus, bet maršruts ir jāiegaumē perfekti. Kā tu atceries secību un trenē atmiņu?

Ai! Kad mēs tikai vēl sākām trenēties un es vēroju pieredzējušu sportistu uzstāšanos, es vienmēr par to brīnījos - kā? Nu, kā viņi var atcerēties visu maršrutu? Tad pārliecinājos, ka tas nāk ar laiku un pakāpeniski, augot pieredzei. Lai iegaumētu maršrutu, sacensībās sportistiem dod 7-9 minūtes laika, un ar to pilnīgi pietiek. Mēs sākām ar A0 līmeni un tajā ir līdz 15 šķēršļiem - vienīgi barjeras unm tuneļi. Vēlāk, A1, A2 un A3 līmeņos jau bija vieglāk, neskatoties uz to, ka šajos maršrutos jau mēdz uzstādīt līdz par 22 šķēršļiem. Vienkārši iztēlē veido maršruta pavedienu un iegaumē, kā skriet. Treniņos mēs vienmēr izskrienam A3 līmeņa maršrutus. Sākumā tā atsevišķas daļas, pēc tam pilnībā, un maršrutu treneris parāda ne vairāk kā divas reizes.

.

.

Arī "šūpoles" tagad ir pavisam drošas.

.

Kas tev, maršrutā esot, šķiet pats grūtākais? Man, piemēram, suņa vadīšana, ja barjera jāpārlec no pretējās puses. Kā to labāk apgūt?

Man bija grūti apgūt suņa izsūtīšanu no sevis uz barjeru, kas pārvarāma no otras puses. Satriecoši bija vērot, kā pasaules sacensībās borderkolliji šādās situācijās klausīja savus hendlerus! Ar viņu ātrumu savādāk nemaz nevar. Sunim ar saimnieku ir jābūt pilnīgā kontaktā! Šo var apgūt tikai ar laiku, nopietni trenējoties.

Man ļoti patika šo sacensību inventārs, tas patiešām bija ļoti augstā līmenī arī vizuāli. Laikam jau sarkani dzeltenie reiz Eiropā un Latvijā izplatītie šķēršļi aiziet nebūtībā...

Tieši tā.

.

.

Afina lec riedama, bet Inga koncentrējas jau uz nākamo šķērsli.

.

Atceros, ka jūs ar Afinu pirmo reizi šķēršļu joslu mēģinājāt iziet „Laimīgo kolliju zemē” 2016. gada pavasarī. Kādēļ tu nolēmi pievērsties adžiliti sportam? Toreiz iepatikās?

Laikam jau toreiz, tālajā 2016. gadā, redzot, ka Afinai tas patīk, aizdomājos, ka vajadzētu ar to nodarboties vairāk. Tieši Afina jau mani ieveda adžiliti suņu sporta pasaulē. Toreiz sāku meklēt informāciju, kur mēs varētu trenēties. Vispirms izlasīju internetā informāciju par adžiliti un Svetlanu Krēsliņu, tas mani dziļi iespaidoja un es sazinājos ar viņu. 2016. gada rudenī mūs uzaicināja uz tuvākajām sacensībām pavērot. Protams, ka mēs ar Afinu bijām klāt! Kā viņa vēroja dažādus suņus skrienam maršrutā! Kollijs burtiski mīņājās nepacietībā uz vietas un ik pa laikam man ieskatījās acīs, it kā prasot: "Mam, vai mēs arī tā skriesim?" Redzot šādu suņa reakciju un lielo vēlmi sportot, mēs sākām trenēties. Mūsu izvēle bija skaidra - trenēsimies vienīgi pie Svetlanas. Sākumā mēs vienkārši divas reizes nedēļā vakaros ieradāmies uz treniņiem, lai iepriecinātu Afinu, bet pēc pusgada trenere piedāvāja mums iespēju piedalīties sacensībās. Vienu reizi, divas... un tā tas sākās.

.

.

.

Kad redzu jūs ar Afinu uz goda pjedestāla Latvijā, un tas nav reti, ar sajūsmu noskatos, ka jūs aiz sevis otrajā un trešajā vietā atstājat pat borderkollijus. Kur viņi jums zaudē – ir lēnāki vai neiziet šķēršļu joslu bez soda punktiem?

Ātruma ziņā mums ir ļoti grūti sacensties ar borderkollijiem. Ja borderkollijs maršrutu veic ātri un tīri, mums gandrīz nav cerību uzvarēt. Taču borderkolliji nereti kļūdās. Kollijs skrien lēnāk, bet ir uzmanīgāks un akurātāks. Ja mēs esam noskrējuši "tīri", turklāt vēl iekļāvušies kontrollaikā, tad mums ir cerība uz uzvarām, bet tās, savukārt, piešķir mums vajadzīgos punktus atlasei uz pasaules čempionātu.

Vai atceries, kur notika jūsu pirmās sacensības un kāds bija rezultāts?

Pirmās bija divu dienu nacionālās adžiliti sacensības "Pavasara kauss 2017". Pirmajā dienā mums bija piektā vieta, otrajā - ceturtā.

.

.

Kamēr Afina tuvojas barjerai, Ingai jāpaspēj zibenīgi orientēties maršrutā un pēc atmiņas jāatrod nākamo pārvarāmo objektu.

.

Cik ilgs laiks jums bija vajadzīgs, lai pārietu no viena līmeņa otrā?

A1 uzsākām skriet 2018. gada 19. augustā, uz A2 pārgājām 2019. gada 18. maijā, bet A3 nokļuvām jau 2019. gada 12. oktobrī.

Vai esi skaitījusi, cik sacensībās jau esat abas paguvušas piedalīties?

Trīsdesmit septiņās, sākot ar A1 līmeni. Pirms tam vēl kādas 10 A0 līmenī.

Cik un kādi adžiliti tituli jums ir nopelnīti?

Latvijas Adžiliti čempiona tituls, kā arī CACIAG - starptautiskā adžiliti čempionāta kandidāta sertifikāts.

Bez sportošanas jūs regulāri ar panākumiem piedalāties ar suņu izstādēs visā pasaulē. Vai vari uzskaitīt būtiskākos sasniegumus?

Daudzi no maniem kollijiem savā izstāžu karjerā ir sasnieguši augstus rezultātus, bet Afilna jeb Afina Vejo Vaikai var palepoties ar - C.I.B., LVJCH, LTJCH, EEJCH, Balt CH, LVCH, LTCH, EECH, Balt CH, tāpat viņa ir Polijas, Bosnijas, Slovēnijas, Baltkrievijas, Montenegro čempione un arī Grand CH, ar panākumiem ir piedalījusies "Euro Dog Show 2018" (novērtējums "Teicami"), "Crufts 2019" (novērtējums "Teicami"), "Euro Dog Show 2019" (novērtējums "Teicami", R.CAC).

.

.

"Slaloms", tautā dēvēts par "čūsku".

.

Vai tevi izbrīna fakts, ka tik liela mēroga adžiliti sacensībās Eiropā bez Afinas nav neviena cita kollija?

Gan jā, gan nē.

Tajās valtsīs, kur adžiliti suņu sports ir ļoti attīstīts, visu augumu grupās nodarbojas daudzu šķirņu suņi, un, lai tiktu valsts izlasē, jāpārvar nopietns konkurence. Izlasē nokļūst tikai vislabākie valsts pārstāvji, tiek ņemti vērā sacensību rezultāti. Bieži vien uz "rezervistu soliņa" sēž ne mazāk talantīgi sportisti - ātri un precīzi. Tādēļ nebrīnos par kolliju trūkumu, jo 99% gadījumu viņiem vietu izlasē vienkārši nav. Taču šogad oficiāli tika ieviesta vēl viena auguma klase - Intermediate jeb starpklase. Tā ir starp lielajiem un vidēja auguma suņiem, tādēļ daudzi borderkolliji no lielās pārgāja uz starpklasi. Šis jauninājums daudziem deva iespēju piedalīties pasaules čempionātā - katrā auguma klasē ir četri suņi un rezerve. Tādēļ arī mums radās šī iespēja. Un, kaut arī Latvijā ir ļoti spēcīgi attīstīts adžiliti suņu sporta veids un lielo suņu klasē dalībnieku nekad nav trūcis, pienāk laiks, kad mainas paaudzes. Daži suņi noveco, dažiem sportistiem "labākos gadus" paņēma "covid-19" aizliegumi, kāds tika pie traumas, bet vēl kāds cits pārtrauca trenēties citu iemeslu dēļ.

Taču valstīs, kur adžiliti ir mazliet mazāk attīstīts, kollijiem nokļūt izlasē un piedalīties pasaules čempionātā ir daudz reālāk. Pats galvenais, lai ir vēlēšanās piedalīties šajos jaukajos svētkos. Agrāk mēs pat sapņot neuzdrošinājāmies par to, dalība tāda līmeņa sacensībās šķita kaut kas nesasniedzams. Visus gadus mēs sekojām līdzi mūsu valsts izlases rezultātiem un lepojāmies ar mūsu sportistiem.

Kādēļ, tavuprāt, ir noticis tā, ka Latvijā suņu apmācību un sporta laukumos vairs neredz kollijus kā, piemēram, pagājušā gadsimta 80-tajos gados?

Tādēļ, ka šobrīd kolliju ir ievērojami mazāk, nekā astoņdesmitajos. Taču viņi ir!

Es ik pa laikam kādu redzu. Adžiliti treniņus apmeklē kādi pāris kolliji, arī A0 un A1 līmeņa sacensībās piedalās kolliji. Vairāk sportotāju kolliju vidū ir Somijā, daži Igaunijā, Lietuvā divi, taču pagaidām es tos neredzu.

.

.

Skatoties uz Afinu, uzreiz var pamanīt, ka šī nodarbe ir viņas aicinājums.

.

Amerikāņi arī ir aizņemti ļaudis, taču okeāna viņā pusē liela daļa no kollijiem ir nodarbināta dažādos sporta un apmācību veidos. Vai Eiropas kolliju īpašnieki ir visslinkākie?

Grūti atbildēt... Reizi pa reizei sociālajos tīklos man patrāpās aktīvi Eiropas kolliju īpašnieki, ir  pat grupas, kurās ar saviem panākumiem dalās kolliju īpašnieki.

Cik bieži un regulāri jūs ar Afinu tagad trenējaties? Ir īpašs un obligāts treniņu grafiks?

Divreiz nedēļā vakaros. Šobrīd es darbojos uzreiz ar trijiem kollijiem - Afinu, viņas meitu Lagertu un Veju.

Vai mājās arī lecat kam pāri? Varbūt ir iegādāts speciāls treniņu inventārs?

Jā, mums ir barjeras un "slaloms" mājas lietošanai un to parasti darām vasarā.

Jūs noteikti varat lepoties, jo sportošanu apgūstat pie panākumiem bagātās un pieredzējušās adžiliti treneres Svetlanas Krēsliņas. Latvijā, šķiet, adžiliti nav nozīmīgākas personas par viņu...

Jā, mēs ļoti priecājamies, ka varam trenēties pie tik lieliskas treneres kā Svetlana. Viņa ir ļoti titulēta sportiste - zelta medaļniece "džampingā" 2017. gada Pasaules čempionātā, Eiropas čempione, daudzu prestižu sacensību uzvarētāja, piemēram, "Moravia Open", "Polish Open""Avalon Cup" u.c.

Varbūt nākamgada pasaules čempionātā cerēsiet uz čempionu nosaukumu? Vai vēlreiz piedalīsies?

Varam pasapņot! Mums ļoti vēlreiz gribētos piedalīties adžiliti pasaules čempionātā. Turklāt, iespēju rodas arvien vairāk - nākamgad ir nolemts sarīkot pasaules čempionātu gan starp junioriem (līdz 17 gadu vecumam), gan senioriem (no 55 gadu vecuma). Nākamā gada sacensības notiks Beļģijā.

Novēlu jums uzvaru!