Kucēnu attīstības posmi

.

Abija ar kucēniem Līzīti, Erronu un Elfi.

.

Ievads

.

Nav divu vienādu suņu un nav divu vienādu kolliju. Katram ir savs raksturs, ieradumi, vājības un pat trūkumi. Cilvēki, kam pieder kolliji, ļoti labi zina, cik ļoti kolliji atšķiras no citiem suņiem. Bet cilvēkiem, kuri tikai izvēlēsies iegādāties kollija kucēnu, gribu sacīt, ka ir ļoti svarīgi jau iepriekš pareizi izvēlēties audzināšanas metodes un izvirzīt mērķus, kurus ar pacietību un pozitīvu attieksmi centīsieties sasniegt. Un vēl atcerieties – šajā laikā ne tikai jūs vērosiet un audzināsiet savu kucēnu, bet kucēns arī jūs veidos par Cilvēku.
Šoreiz izstāstīšu jums par kucēnu attīstības un socializācijas posmiem, kas ir suņu uzvedības ābeces pamatu pamats.
.

Kritiskie posmi / fāzes / etapi

.
Visu sugu dzīvnieki savā attīstības procesā piedzīvo dažādus posmus. Dažiem, tai skaitā suņiem, atsevišķu posmu jeb fāžu sākums ir paredzams pat ar vienas dienas precizitāti.
Zināšanas par suņu attīstības kritiskajiem posmiem var palīdzēt labāk izprast to uzvedību. Piemēram, bieži vien ir vērojami suņi ar uzvedības problēmām, kuru pamatā ir saimnieku nevērība. Problēmas rodas, ja suns līdz četrpadsmit un pat vairāk nedēļu vecumam tiek turēts suņu būdā vai citā izolētā vietā. Ja šis kucēns vēlāk tiks pārdots, lai kļūtu par kādas ģimenes draugu, tad izrādīsies, ka viņam šī jaunā sabiedrība nemaz nav patīkama. Tādi suņi nav spējīgi tikt galā ar stresa situācijām un nespēj atrast savu vietu līdzās cilvēkiem. Viņus līdz mūža galam interesēs tikai citi suņi, un tas notiek tikai tāpēc, ka viņi nav piedzīvojuši vitāli svarīgu socializācijas posmu cilvēku sabiedrībā. Šie dzīvnieki jau ir pārmēru pielāgojušies dzīvei citu suņu vidū un nepavisam nav gatavoti, lai dzīvotu starp cilvēkiem.
Otra galējība – kad kucēnus atņem mātei pārāk agri, - atsevišķos gadījumos pat četru līdz piecu nedēļu vecumā. Šo dzīvnieku problēma ir tāda, ka kucēni tā arī nav iemācījušies būt par suņiem. Ir palaists garām kārtējais kritiskais posms – socializācija starp saviem sugas brāļiem. Pieaugot šādi suņi bieži vien kļūst agresīvi, jo tā arī nav iemācījušies kontaktēties ar citiem suņiem; blakus nav bijis mātes, kas mācītu viņus attīstībai tik svarīgo pirmo dzīves nedēļu laikā.
Šie divi kritiskie posmi ir ļoti svarīgi, jo tas ir laiks, kad veidojas suņa temperaments. Pārāk daudz cilvēku suņa uzvedības problēmas noraksta uz iedzimta temperamenta rēķina, aizbildinoties, ka te, lūk, nu neko vairs nevar iesākt – mātes vai tēva gēni ir darījuši savu. Visbiežāk tās ir tīrākās muļķības! Protams, var gadīties, ka suņa uzvedību netiešā veidā iespaido ģenētiski faktori, tomēr vairumā gadījumu šādu vai tādu dzīvnieka uzvedību var izskaidrot ar atsevišķiem apkārtējās vides apstākļiem, un tas nozīmē, ka tos nevar un arī nevarēs pārmantot.
Kuces uzvedību kucēni var iegūt atdarināšanas ceļā. Piemēram, var tikt atdarināta kuce, kura rūc uz visiem mājiniekiem, kad tie nāk palūkoties uz viņas jaundzimušajiem. Kucēni bieži mēdz atdarināt savu māti, un tādu uzvedību var viegli piedēvēt pārmantojamībai. Ja tiktu izmainīts kuces statuss jūsu suņu-cilvēku barā un kuce pārtrauktu rūkt uz visiem, kas tuvojas, arī viņas kucēni pret klāt nācējiem izturētos ar cieņu. Apkārtējā vide ir nopietns dažādu uzvedības problēmu cēlonis.
.
Ir noteikti sekojoši kritiski attīstības posmi, kas raksturīgi pilnīgi visiem suņiem. Un tie ir šādi:

- neonatālais periods (no 0 līdz 13 dienām)
- suņa socializācija (no 14 līdz 49 dienām)
- socializācija cilvēku vidū, kucēnu pārbaudes laiks
- ranga noteikšanas periods (no 12 līdz 18 nedēļām)
- bēgšanas instinkta periods (no 4 līdz 8 mēnešiem)
- dzimumbrieduma iestāšanās (no 6 līdz 14 mēnešiem)
- briedums (no 1 līdz 4 gadiem)
.
Turpinājumā katru no šiem posmiem aplūkosim atsevišķi.
.
Neonatālais attīstības posms
.
Laika posmā no piektās līdz vienpadsmitajai – trīspadsmitajai dzīvības dienai jeb neonatālajā attīstības posmā kucēniem atveras dzirdes kanāli un acis, viņi sāk atsperies uz ķepiņām, miegā sarauties gredzenā, kasīties, žāvāties, staipīties, laizīties, sāk patstāvīgi nokārtoties, aktīvi cīnīties par vietu pie mammas pupa. Sākot ar ceturto / piekto dienu māte jau mierīgāk atiet tālāk no kucēniem, un iniciatīvu par kontaktēšanos ar viņu uzņemas kucēni. Apmēram vienpadsmitajā / trīspadsmitajā dienā mazuļi jau sāk atpazīt māti viena / pusotra metra attālumā un mērķtiecīgi rāpjas pie tās.
Tas ir otrais zīdīšanas perioda posms, kad veidojas kucēnu uzvedība, kas pakārtota dzīvībai svarīgu vajadzību apmierināšanai.
Tieši šajā laikā, atkarībā no tā, kā attīstās kucēna maņu orgāni, viņš mācās būt par suni. Sākumā, kad kucēni ieradušies pasaulē, viņu uzvedība nepavisam nav "suniska". Šajā laika posmā viņi liek lietā savus maņu orgānus, lai izpētītu apkārtējo vidi, un tieši pozitīvu vai negatīvu iespaidu rezultātā mācās rīkoties, kā suņiem pieklājas. Piemēram, viņi pēta sava mitekļa sienas un pēc tam cenšas pa tām uzrāpties, kā to dara kaķi. Kad mēģinājums beidzas ar kritienu uz muguras, no šis negatīvās pieredzes kucēni uzzina, ka viņi nespēj rāpties kā kaķi. Toties, ejot uz visām četrām gar sienu, viņi var uzdurties savam metiena brālim un pirmo reizi nodoties rotaļai, pareizāk sakot, kņadas radīšanai, kas tikai vēlāk kļūs par rotaļu. Vai arī kopā ar atrasto brāli vai māsu iekārtoties uz guļu.
Tādā veidā iegūtā pozitīvā pieredze garantē, ka nākotnē kucēni staigās, skraidīs un kustēsies kā suņi.
.
Socializācija
.
Jo vairāk kucēni sāk līdzināties suņiem, jo mērķtiecīgākas kļūst viņu iepriekš nesakarīgās kustības un uzvedība. Laikā no 14 līdz 49 dienām rotaļājoties tie kož ar mazajiem zobiņiem un noskaidro, cik spēcīgam ir jābūt kodienam, lai tas nodarītu sāpes. Bet, saņemot atbildes kodienu, kucēni iepazīst sāpju sajūtu. Faktiski vienīgais mērķis, kādēļ kucēniem doti zobi, ir, lai tie varētu nodarīt sāpes viens otram. Šajā dzīves posmā viņu zobi nav derīgi ne gaļas saplosīšanai, ne kaulu graušanai vai citām pieaugušu suņu aktivitātēm. Kucēnu žokļu muskuļi ir ļoti vāji, neattīstījušies, un tieši šajā dzīves posmā tiem ir jāiemācās regulēt sava kodiena spēks. Iekožot metiena brālim ausī, viņi dzird tā smilkstēšanu un, pateicoties tam, uzzina, ka ir iekoduši par stipru.
Šajā laika posmā māte pakāpeniski pārstāj barot kucēnus ar savu pienu. Kuce brīdinoši un zemu ierūcas un, ja kucēns nereaģē uzreiz, tad viņa sauc pie kārtības savu bērnu ar īstu rūcienu un asu skatienu. Viņa var pat nostāties kājās blakus kucēnam, kurš ap šo laiku jau prot apvelties uz muguras un smilkstēt. Nākamreiz, kad māte ierūksies, kucēns reaģēs acumirklī. Tas ir viens no veidiem, kā socializācijas posma laikā kucēns tiek iepazīstināts ar disciplīnu barā.
Diemžēl ir nepieredzējuši suņu audzētāji, kuri, redzot šādu mātes izturēšanos pret kucēnu, bieži vien nonāk pie aplama secinājuma, ka kuce šo kucēnu nemīl, un reizēm pat izņem to no kuces aprūpes, lai turpinātu audzināt atsevišķi un barotu mākslīgi. Patiesībā ļoti reti gadās, kad kuce nogalina savu bērnu tieši šī attīstības posma laikā. Par šādiem gadījumiem ar kollijiem vispār neesmu dzirdējis. Iepriekš pieminētā kuces izturēšanās ir domāta vienīgi, lai apspiestu kucēnā pārmērīgu vēlmi uzkundzēties un būt galvenajam barā.
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai visu šo periodu kucēns varētu pavadīt kopā ar saviem sugas brāļiem, - tikai tad viņš spēs izaugt par pilnvērtīgu pieaugušu suni. Neļaujot mātei pēc viņas pašas ieskatiem audzināt kucēnus ar izteiktām līdera tieksmēm, suņu audzētājs, atdodot kucēnu tā nākamajam saimniekam, reizē ar viņu komplektā nodod arī milzum daudz problēmu.
Šī socializācijas perioda pamatuzdevumi ir iemācīt kucēnam regulēt kodiena spēku, kontaktēties ar citiem suņiem, veidot hierarhiju un, kas ir pat ļoti svarīgi, - stāties kontaktā ar cilvēku. Cilvēkam kucēni ir regulāri jāņem rokās, maigi jāapveļ uz muguras, jāpārbauda acis, ausis, zobi, ķepas un tā tālāk. To darot, kucēniem ne tikai tiek dota patīkama pieredze no kontakta ar cilvēku, bet šīs darbības liek viņiem pārdzīvot vieglu stresu un tas, savukārt, nākotnē palīdzēs izveidot zināmu imunitāti pret stresa situācijām.
Kucēni, kuriem tikusi dota iespēja pavadīt šo laika posmu mātes un sava metiena brāļu un māsu sabiedrībā, pastāvīgi izjūtot siltumu un drošības sajūtu, kā arī sniedzot iespēju pamazām pierast pie kontakta ar cilvēku, izaug par dzīvei labi sagatavotiem pieaugušiem suņiem.
Saņemot informāciju par apkārtējo vidi, par citu dzīvu radību uzvedību, kucēns sāk piemēroties un samērīgi regulēt savu uzvedību atkarībā gan no citu dzīvnieku un cilvēku reakcijas, gan no priekšmetu īpašībām. Tādā veidā viņš iegūst individuālo dzīves pieredzi, kas kopā ar iedzimtām uzvedības normām nosaka kucēna reakciju un uzvedību dažādās situācijās.
Sekojot līdz kucēnu uzvedības attīstībai, tika secināts, ka funkcionālās sistēmas veidojas paralēli pielāgošanās procesa sarežģītības pakāpēm. Turklāt attīstības posmi atspoguļo pielāgošanās reakcijas pāreju un dabisku lietu apmaiņas virzienu.
Attīstības procesa laikā atsevišķas uzvedības reakcijas pakāpeniski sakārtojas "uzvedības blokos" – uzvedības reakcijas kompleksos, kas risinās noteiktā secībā un noved pie konkrētas vajadzības apmierināšanas, tātad – pie pozitīva rezultāta. No tādiem "blokiem" nākotnē veidojas gan sugai raksturīgā, gan individuālā uzvedība.
Pētot zīdāma vecuma kucēnus, ir skaidri redzams, ka atsevišķi nākamo elementu "bloki" tiek ielikti ar iepriekšējo, bieži vien savā starpā nesaistītu funkciju palīdzību, kuras funkcionēs vēlāk.
Tā, piemēram, kucēns piedzimst pilnīgi gatavs zīšanas funkcijas veikšanai. Tas nav spējīgs uzņemt barību savādākā veidā. Darbojoties reālai zīšanas funkcijas sistēmai, parādās jauni elementi, kas vēlāk iekļausies ne tikai barības, bet arī rotaļāšanās, komforta un grupas uzvedības sistēmā. Trešajā dienā kucēni sāk aplaizīt savus degunus, ceturtajā – satvert ar žokļiem, piektajā – izspļaut, desmitajā – aplaizīt citus metiena kucēnus, divpadsmitajā – parādās košļāšanas kustības. Lakšanas funkcionālā sistēma parādās tikai pēc piena zobu izšķilšanās. Košļāšanas kustības parādās jau divpadsmitajā dienā, bet sakošļāt barību kucēns spēj tikai no pusotra mēneša vecuma.
Tādā veidā, nākošo lakšanas un košļāšanas sistēmu elementi (jau esot darboties spējīgai zīšanas sistēmai) parādās ilgi pirms tam, kad kucēns sāks tos izmantot paredzētajiem mērķiem. Turklāt, beidzoties zīdīšanas perioda beigām, zīšana pazūd, un suns vairs nekad mūžā neatgriezīsies pie tāda barības uzņemšanas veida. Pieaugušiem suņiem mēle vairs nespēj sagriezties garenā renītē.
Pirmais aktīvās aizsargāšanās reakcijas elements – rūkšana – parādās apmēram divpadsmitajā dzīves dienā, bet šajā laikā aktīva un pasīva aizsargreakcija veidojas neatkarīgi viena no otras. Sajūtot briesmas, kucēns sastingst vai bēg, bet aktīvo aizsargāšanos kā rotaļas elementus - uzbrukšanu, riešanu, rūkšanu - viņš izmanto tikai, dauzoties ar māti vai citiem metiena kucēniem.
Tas ir jāzina cilvēkiem, kas iegādājušies kucēnu sargāšanai. Nekādā gadījumā nedrīkst mēģināt kaitināt mazu kucēnu un pieprasīt, lai tas kož. Tāda saimnieka uzvedība var viegli izraisīt kucēnā stresu un histēriskas reakcijas. Īstā aktīvās aizstāvēšanās uzvedība suņiem veidojas krietni vēlāk, - ap brieduma vidu, kad izveidojas teritoriālā uzvedība. Mēģinot agrā vecumā "attīstīt niknumu", var veicināt tikai histērisku un nelīdzsvarotu uzvedību. Šādus kucēnus es saucu par "šizikiem". Vēlāk izlabot šīs problēmas ir ļoti grūti, bet nepieredzējuši un suņu uzvedību nepārzinoši cilvēki to nespēs vispār un nekad.
Ar laiku kucēnam parādās arvien jaunas uzvedīgas formas un elementi. Tas ir saistīts ar organisma nervu un hormonālās sistēmas attīstību. Taču jaunu formu izpaušanās parādās ne tikai kā morfofizioloģiskās vecuma izmaiņas, bet arī kā pārējo uzvedīgas reakciju attīstība. Arvien lielāku nozīmi sāk iegūt grupas uzvedība – kontakti, kuru laikā no sākuma notiek kucēnu savstarpēja dauzīšanās, vēlāk – aktīva informācijas apmaiņa.
Tādā veidā, no vienas puses, uzvedības sarežģīšana ir dzīvnieka fiziskās attīstības izpausme un sekas, bet, no otras puses, uzvedības attīstība paralēli apkārtējai videi, mātei, citiem metiena kucēniem, cilvēkam – stimulē fizisko attīstību.
Tuvojoties zīdīšanas perioda beigām, kucēna attīstību arvien vairāk sāk iespaidot apkārtējā vide. Kucēns ļoti ātri sāk izturēties pret saimnieku kā pret māti. Tas jau ir spējīgs saprast aizlieguma nozīmi un ātri aptver, ka pēc ēdiena, palīdzības un aizstāvības ir jāvēršas pie cilvēka. Ja saimnieki ir uzmanīgi un jau pašā sākumā sāk regulēt kucēna uzvedību, tad tas ātri piemēros savu uzvedību saimnieku prasībām.
Tieši tāpēc sava kollija audzināšana ir jāsāk no brīža, kad kucēns ir ieradies jūsu mājās. Savā pirmajā attīstības posmā iemācījušies būt par suņiem suņu vidū, kucēniem tagad jāiemācās būt par suņiem cilvēku sabiedrībā.
.

Ranga noteikšana

.
Ranga noteikšanas posmā, kas ilgst no 12. līdz 18. nedēļai, kucēni sāk veidoties par jauniem pieaugušiem suņiem. Atrodoties pazīstamā vidē, aug to pārliecība par sevi: kucēni sāk atļauties dažādas "vaļības", un reizēm viņiem no cilvēku puses tiek piešķirtas tādas tiesības, kādas tie nesaņemtu, ja joprojām atrastos pie savas mātes un metiena brāļiem un māsām. Mēs, cilvēki, skatāmies uz 12 – 16 nedēļu vecu suni kā uz kucēnu, un attiecīgi izturamies daudz iecietīgāk pret atsevišķām lietām, ko suns dara. Mēs piedodam kucēnam to, ko neciestu pieauguša suņa rīcībā. Tomēr jāapzinās, ka suņi attīstās ātrāk, nekā cilvēki, un tieši tāpat, kā mēs neciestu 10 – 12 gadus veca bērna niķus un palaidnības, tāpat nedrīkst samierināties ar 12 – 16 nedēļu veca kucēna nekaunīgu izturēšanos.
Šis laika posms ir zināms arī kā vecums, kad mainās zobi un zūd saites ar māti. Citiem vārdiem – kucēni kļūst daudz pārliecinātāki par savām spējām un pirmo reizi cenšas nodibināt sava veida hierarhiju jauktajā cilvēku-suņu barā, kurā tie tagad dzīvo. Ideālā socializācijas variantā pastāv kucēnu "bērnu dārzs", kur mazi suņi mācās nebaidīties no lieliem suņiem, bet lielie suņi apzinās, kā jāuzvedas mazu kucēnu klātbūtnē.
Kucēni noteikti jāpieradina pie bērniem, kas dzīvo ģimenē. Bet bērniem, savukārt, jāizskaidro kucēna uzvedība. Vienlaicīgi jaunie kolliji uzzina, ka nemierīgā, trokšņainā, kustīgā, bet savās darbībās paredzamā bērnu sabiedrība ir visumā patīkama kompānija, nevis mežoņu bars, no kura ir jābaidās, vai vēl ļaunāk, – jāaizsargā sevi!
12 līdz 18 nedēļu vecums ir izvēlēts sekojošu iemeslu dēļ: 1) divpadsmitā nedēļa ir pats agrākais vecums, kad veterinārārsti var atļaut saimniekiem laist savus kucēnus pie citiem suņiem un tas ir saistīts ar vakcināciju; 2) astoņpadsmitā nedēļa suņa attīstībā ir laiks, kad tā organismā norisinās ļoti nozīmīgas pārmaiņas: suņu puikām sāk augt testosterona līmenis, turklāt sāk mainīties ne tikai viņu attieksme pret citiem suņiem, bet mainās arī citu suņu attieksme pret viņiem. Vārdu sakot, - kucēni kļūst par pieaugušiem kollijiem.
.
Bēgšanas instinkts
.
Kā nākamo varam minēt bēgšanas instinkta posmu, kas noteikts no četru līdz astoņu mēnešu vecumam.
Bēgšanas instinkts ir senču aicinājums. Šajā laikā jauns kollijs, kurš līdz šim ar prieku reaģēja, kad tas tika saukts, var sākt uzvesties visai dīvaini: izdzirdis saucienu, viņš apstājas, ar skatienu it kā veras tālumā, un pēc tam izlemj doties pretējā virzienā. Savvaļā tāda dzīvnieku uzvedība būtu pavisam normāla. Jauns suns vai kuce, iespējams, dotos partnera meklējumos, jo apmēram šajā laikā vairumam no kucēm iestājas meklēšanās periods, vai arī aizietu vienkārši pārlūkot teritoriju.
Cilvēku vidū šis vecums atbilst 14 – 16 gadiem. Bēgšanas instinkts neizpaužas visa perioda laikā; parasti dīvaina uzvedība tiek novērota tikai pāris dienas, reizēm nepilnu mēnesi. Nākotnē problēmas ar komandas "Šurp!" izpildīšanu var būt atkarīgas no tā, cik lielu apmierinājumu ir guvis suns, paklausot senču instinkta aicinājumam.
Suņu saimniekiem ir jāzina par šo dabas instinktu un aprakstītā perioda laikā jāvelta saviem kollijiem īpaša uzmanība. Tiklīdz jūs pamanāt, ka suni ir pārņēmusi nevaldāma kāre pēc patstāvīgi veiktiem ceļojumiem pazīstamā apkārtnē, pastaigas laikā jāsāk izmantot garāka pavada. Savukārt, pastaigām bez pavadas ir jāizvēlas nepazīstama apkārtne. Pastaiga pa nepazīstamu teritoriju palielina vajadzību pēc "bara atbalsta", saprotams, ar noteikumu, ka jūsu kollijs atzīst jūs par par līderi.
.
Dzimumbrieduma iestāšanās
.
Dzimumbreiduma iestāšanās perioda laikā, kas ilgst no 6 līdz 14 mēnešiem, gan suņu, gan kucīšu organismos notiek zināmas hormonālās izmaiņas. Organisma ierobežotās spējas tikt galā ar šīm izmaiņām rada suņiem problēmas, kas ir līdzīgas pārejas vecuma pusaudžu likstām. Tai laikā, kad organisma spēki tiek virzīti uz to, lai adaptētos hormonālajām izpausmēm, sākas dažādas blakusparādības, ar kurām jums nāksies tikt galā. Ja jūsu attieksme būs nevērīga, tas var izraisīt nepareizas uzvedības nostiprināšanos.
.
Briedums
.
Aptuveni līdz 4 mēnešu vecumam kritiskie attīstības posmi pamatā ir līdzīgi visu šķirņu suņiem. Vēlāk parādās dažas nenozīmīgas atšķirības. Kopumā var sacīt, ka maziem suņiem katra atsevišķā fāze iestājas agrāk, nekā lielajiem suņiem.
Ja jūsu kollijs ir pratis ieņemt augstu rangu sava pirmā vecuma klasifikācijas laikā (no 12 līdz 16 nedēļām), kad notiek rangu noteikšana, tad otrajā vecuma posmā, atkarībā no suņa temperamenta, cilvēka mēģinājumi apstrīdēt līdera pozīcijas barā var izraisīt agresivitāti. Viss ir atkarīgs no tā, ar kādu kolliju jums ir darīšana, un no tā, kāds ir pats saimnieks. Dažiem suņiem ir raksturīgi aktīvi aizsargājoši refleksi. Tas kollijs, kuram tādi piemīt, izaicinošā situācijā atbildēs ar agresīvu uzvedību, bet suns ar pasīvi aizsargājošiem refleksiem šādā situācijā demonstrēs pilnīgu pakļaušanos vai hiperaktīvu un muļķīgu kucēna uzvedību.
Ja jūs esat pieļāvis to, ka kollijs jūsu suņu-cilvēku barā ir ieņēmis augstu stāvokli un jūs kaut kāda iemesla dēļ esat nolēmis ar to cīnīties, tad ir ļoti ticams, ka izprovocēsiet agresīvu konfrontāciju. Nevajag domāt, ka suns pēkšņi ir kļuvis agresīvs – viņš vienkārši uzvedas kā suns, aizstāvot savu jau agrāk ieņemto augsto stāvokli "barā". Jūs, suņaprāt, esat "zemāks radījums".
Suņa uzvedības veids pēc brieduma iestāšanās patiesībā ir spoguļattēls tam, ko jūs esat darījis pareizi vai nepareizi iepriekšējo attīstības posmu laikā.

.

Pēcvārds

.
Gribas cerēt, ka priekšstats par suņa uzvedības veidošanos palīdzēs saimniekiem izvairīties no dažām kļūdām un sasniegt tādu attiecību modeli cilvēku-suņu barā, kāds vēlams jums, un tām normām, kas noteiktas sabiedrībā.
Ļoti iesaku pieradināt kucēnu arī pie citiem dzīvniekiem, piemēram, kaķiem, aitām, kazām un zirgiem, tādēļ šo tēmu turpināšu pēc laika, un tā būs Fermas suņa socializācijas un adaptācija.
 

.