.

.

.

Tāds es izskatījos 1987. gada augustā 17 gadu vecumā.

.

Es pats piederu pie tā dēvētās "zudušās paaudzes", kuras pārstāvji piedzima un auga vienā iekārtā jeb sistēmā, bet pēc tam tika iemesti pavisam citā realitātē. Tie ir 60-to gadu beigās un 70-tajos gados dzimušie bērni.

Daudzi no mūsu "zudušās paaudzes" tā arī nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, nolaidās un nodzērās, daži labprātīgi šķīrās no šīs dzīves, nespēdami saskatīt tajā jēgu un iespējas eksistencei. Savukārt, citi ir kļuvuši par mūsdienu sabiedrībā zināmām un bagātām personām.

Vakar pāršķirstīju savas "atmiņu grāmatas" nu jau no vecuma dzeltēt sākušās domu lapas puses un atcerējos savus jaunības biedrus. Piemēram, viens no maniem jaunības "čomiem" Rolands šobrīd ir visai pazīstams un skandalozs tiesu izpildītājs, kurš "sashēmojis" sev ļoti iespaidīgas summas, bet otrs no mūsu kompānijas - līderis Normunds vēl nesen redzēts rakājamies pa Imantas atkritumu tvertnēm.

Pusaudža gados mācījos Rīgas 8. profesionāli tehniskajā vidusskolā ("Radiotehnikā") radio lietas un mūsu kurss "MK13" bija paliels - ap 30 cilvēkiem. Tad vēl bija jāmācās arī sestdienās un visiem "profeņu" audzēkņiem jāvalkā forma, pastulbus mētelīšus un cepures ieskaitot. Vairs īsti neatceros, bet kaut kādā veidā mēs, apķērīgākie puikas, savus nevalkātos formas komplektus nodevām kaut kādos komisijas veikalos / uzpirkšanas punktos un saņēmām naudiņu tik ļoti nepieciešamajām cigaretēm un citiem sīkiem izdevumiem. Ģērbāmies izaicinoši un mūsu frizūras bija iespaidīgas. Atceros, ka "profenē" kāpņu augšpusē stāvēja mācību pārzinis, kuram īpatnējās gaitas dēļ bijām devuši iesauku "Pingvīns", un no rītiem pirms mācību sākuma šķiroja visus audzēkņus pēc ārējā izskata. Es bieži vien skolā netiku ielaists savas balināto matu un spīdīgās amerikāņu jakas ("kurtkas") dēļ, kurai uz kreisās piedurknes bija izšūts amerikāņu karogs. Militārās apmācības stundās izbijušais padomju armijas puspulkvedis, ieņēmis šņabīti no galdā paslēptās pudeles un uzkodis ķilavmaizi, rādīja ar pirkstu uz manu virsjaku un kliedza: "Zem kāda karoga viņš ies, ja sāksies karš?"

Patriekti no stundām, devāmies slīpēt Vecrīgas bruģi un tikāmies ar sev līdzīgiem. Par šādu tikšanos nebija sajūsmā toreizējā Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona nepilngadīgo lietu inspekcijas inspektore rudmatainā biedrene Ivanova ar milzīgo degunu, kura mani regulāri aicināja uz pārrunām un mēģināja pat mūsu kompānijai "piestellēt" stukaču Aināru, kurš vēlāk kļuva par izmeklētāju. Atmodas gados viņš "apmeta kažoku", kļuva par diezgan pazīstamu advokātu, bet vēlāk pats krita par upuri narkomānijai un savu karjeru beidza renstelē.

Arī manu kursa biedru liktenis ir dažāds. Piemēram, Gatis vēlāk kļuva par skandalozu miljonāru un lielāko zemes īpašnieku Latvijā. Vēlāk, kreditoru vajāts un izputējis, nodzērās un pāragri mira. Bet Elvijs tika nogalināts Beļģijā narkomafijas "razborkās".

Nav vairs arī ne mūsu 8. "profenes", ne pašas varenās "Radiotehnikas". Tagad ar cita manas jaunības paziņas Jurģa palīdzību bildēs un video tiek iemūžināta "Radiotehnikas" administratīvās augstceltnes nojaukšana, lai dotu vietu kārtējam tirdzniecības centram.

.

.

Klausījāmies arī "Dipišmot".

.

Mēs bijām ļoti atšķirīgi no citiem, savādāki un nesaprasti, kuri pulcējās un meklēja sev līdzīgos. Reizēm ārējā izskata dēļ mūs kļūdaini dēvēja par "pankiem", taču mēs bijām tipiski sociālisma laikmeta norieta popkultūras pārstāvji, kas pārsvarā klausījās "sintpopu" un "italo disko" stila mūziku. Tolaik mums iecienītas bija "Depeche Mode", "Pet Shop Boys", "Boytronic", "Lime", "The Flirts", "A-Ha", "Alphaville", "Mike Mareen", "Bobby O", "Dead Or Alive", "Fancy", "Gazebo", "Radiorama", "Scotch", "Trans X", "The Twins" un vācu jaunais vilnis (NDW).

Par mums šausminājās vecākā paaudze, milicijas pārstāvji nereti mūs Doma laukumā ķēra, veda uz šķērsielā stāvošo mikroautobusu "Latvija" un grieza nost balinātos matus ar mehānisko matu griešanas mašīnīti numur "0", un rāva ārā kniedes no mūsu pašu darinātajiem "praķīšiem".

Par mums Juris Podnieks uzņēma filmu "Vai viegli būt jaunam?" Mani pašu šīs filmas kadros neieraudzīsiet. Tikai sagadīšanās pēc nepiedalījos bēdīgi slavenajā grupas "Pērkons" koncertā Ogrē, pēc kura jaunieši izdemolēja vilcienu. "Pērkonu" aizliedza, bet paraugprāvā, kuru varat redzēt Podnieka filmā, vecākajam un vienīgajam noķertajam pilngadīgajam puisim piespiež reālu cietumsodu. Kā vienu no viņa likteņa lēmējiem ekrānā varam ieraudzīt arī vēlāk populāro advokātu Grūtupu. Arī daži no šīs filmas galvenajiem varoņiem jau ir beiguši šīs pasaules gaitas.

Parasti pulcējāmies Vecrīgā, Doma laukumā. Ja bija nauda, devāmies sirot pa kafejnīcām, no kurām kā mūsu kompānijas visiecienītāko atceros "Lāsīti". Apmeklējām gan Mākslas dienas, gan Teātra dienas, reizēm pat Dzejas dienas. Neko kriminālu mūsu kompānija nesastrādāja, šādu tendenču nebija. Uzvedāmies miermīlīgi un lielākā palaidnība bija tad, kad paziņas Jankas simpātijas balkonā Imantā iesviedām dūmu sveci. Taču meičas papiņš bija kaut kāds kompartijas darbonis un mūsu visus ātri vien savāca jau iepriekš pieminētā inspektore Ivanova, un ne bez stukača Aināra ziņas. Notika nepilngadīgo lietu komisijas sēde, uz kuru tika izsaukti arī mūsu vecāki. Sēdē mums gandrīz "piešuva" diversiju pret komunistisko partiju, draudēja ar specskolu, taču nevienu uz turieni nenosūtīja. Jāpiebilst, ka padsmitnieka gados man ar specskolu draudēja itin bieži, kā antisociāls elements biju arī nepilngadīgo lietu komisijas uzskaitē par klaiņošanu, bastošanu un nemācīšanos.

Kā jau daudziem, arī man toreiz šo tolaik par "neformālo" dēvēto dzīvi pārtrauca iesaukšana padomju armijā, no kuras atgriezāmies jau pavisam citi cilvēki, kuri ļoti atbilda Viļa Lāča grāmatas nosaukumam "Putni bez spārniem". Daudzi vēl vairāk ierāvās sevī, citi apzināti sevi nodzirdīja, jo nespēja dzīvot šajā sabiedrībā. Viss bija pēkšņi mainījies. Vairs nebija sapņu, tie bija atņemti un sabradāti, nebija domu lidojuma. Bet lielākā daļa no mums, citādākajiem, bija radošas personības, kuras nespēja dzīvot, lai saraustu mantu.

.

.

Nekur no sevis neesmu aizbēdzis. Šī bilde ar "lentinieku" un paštaisītām tumbām 30 l plastmasas kannās uzņemta 2016. gadā.

.

Arī es neesmu spējis pielāgoties un iedzīvoties mūsdienu sabiedrībā. Tā arī paliku astoņdesmitajos. Klausos to pašu mūziku, skatos tās pašas filmas. Šad tad ieslēdzu "lentinieku" un tolaik diskotēkās tik populārās "migalkas" jeb bākugunis no kolhoza traktoriem. Nenodzēros un par miljonāru nekļuvu, bet pēc "neformālās" jaunības atgriezos pie sava bērnības sapņa par Lesiju un kollijiem. Kas no tā visa ir sanācis, to varat sameklēt šajā portālā.

Jaunās pārmaiņas sabiedrībā ir notikušas pārāk strauji un ienesušas daudz ko tādu, kam nevaru piekrist, kam pretojos, līdz ar to rodas iekšējs konflikts. Sociālā nevienlīdzība un atšķirīgā izpratne par patiesām vērtībām ļoti polarizē sabiedrību. Diemžēl no konfrontācijas neizbēgt, tādēļ labāk katram palikt savā pasaulē. Vismaz iekšējā.

Mēs esam savādāki. Mēs necīnāmies par varu un naudu, mēs dzīvojam jums blakus. Paralēli. Vai perpendikulāri.

.

P.S. Lai nedaudz pavērtu aizkariņu un ieskatītos mūsu paaudzē un notikumos, ļoti iesaku noskatīties dokumentālo filmu triloģiju: "Vai viegli būt jaunam?" (1986), "Vai viegli būt?... pēc 10 gadiem" (1998) un "Vai viegli...?" (2010).