Publikācijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Pēdējā Krievijas imperatora Nikolaja II kolliji

Pirmais kolliju šķirnes ienākšanas etaps Krievijā, kas saistīts ar cariskās ģimenes vārdu, ir ļoti interesants, lai gan liecības par to ir visai fragmentāras.

Krievijas augstmaņiem vienmēr ir piemitusi tradīcija savos apartamentos turēt iemīļotos suņus. Carisko suņu piķieru amatus parasti ieņēma dižciltīgi augstmaņi. Cars Nikolajs II, kurš nebija tik aizrautīgs mednieks, kā viņa tēvs, pievērsās suņu šķirnei, kas vairāk atbilda viņa raksturam, proti – kollijiem. Nikolajam II piederēja apmēram 12 tīršķirnes kolliju. Diemžēl pagaidām mums nav izdevies atrast liecības par to, kādos laika posmos un cik suņu galmā ir tikuši turēti. Tiek uzskatīts, ka daži suņi visu laiku pavadīja cara klātbūtnē, bet pārējie atradās galma staļļu pārraudzībā. Atsevišķus suņus Nikolajam uzdāvināja personīgi karaliene Viktorija, citus – Vācijas Imperators.

Cara dienasgrāmatās bieži tiek pieminēti viņa mīļāko suņu vārdi. Pat smagajās 1894. gada oktobra dienās, kad Krimā Livadijskas pilī mira cars Aleksandrs III, dienasgrāmatā ir rindas par tā laika Nikolaja favorītu Voronu, mijās ar

Nikolajs Aleksandrovičs (nākamais cars Nikolajs II) ar kolliju. 1890-tie gadi (1894.?)

pārdomām par tēvu, līgavu. Citējam rindas no dienasgrāmatām, kur tiek pieminēti suņi.

0

1894. Livadija

2. oktobris. Svētdiena.

  0

„Pēc brokastīm devos pastaigā ar Voronu gar jūras krastu, un atgriezāmies mājas pa dažādām taciņām

Pēc tēva nāves un precībām ar vācu princesi Alisi fon Gessen Darmštacku cars par saviem suņiem neaizmirst.  

0

1895. Carskoe selo

11. janvāris. Trešdiena.

  0

„Pastaigājāmies dārzā – likām suņiem iet pa dziļo sniegu  

0

25. aprīlis. Otrdiena.

  0

„Ar Aliksu braukājām pa dīķi, liekot suņiem peldēt

Ir acīmredzams, ka cars labi apzinājās to, ka suņiem ir veselīgas tāda veida nodarbes. Tā paša 1895. gada septembra dienasgrāmatas ierakstos parādās skumīga ziņa par Vorona nāvi no plaušu karsoņa. Voron(s) nodzīvoja 6 gadus.

0

1. oktobris. Svētdiena.

0

„Veicu viens pats garu pastaigu, ir tik skumji pastaigāties bez nabaga Vorona

Kā mēs redzam, tad viņš neņem sev līdzi pastaigā citu suni. Cara skumjas pamanīja arī citi cilvēki – un, lūk, jauns ieraksts dienasgrāmatā:

6. decembris. Trešdiena. (Imperatora vārda diena) „Atgriezāmies Carskoe Selo tikai ap 5. Un Ella uzdāvināja man brīnišķīgu „collie” (to cars rakstījis angliski), kas līdzinājās Voron(am).”

(Ella – Varenā kņaze Elizabeta Fjodorovna, Imperatores māsa, dzimusi princese Gessenska, Maskavas ģenerālgubernatora – varenā kņaza Sergeja Aleksandroviča Romanova, kuru 1905. gadā nogalināja Kaļjajevs, - sieva. Viņa veltīja savu dzīvi patversmju, nabagmāju un slimnīcu iekārtošanai un organizēšanai, un viņa bija Marfo-Marinskas klostera dibinātāja un pārvaldītāja. Pēc savas traģiskās nāves (viņa tika nošauta kopā ar pārējiem Romanovu dinastijas locekļiem) viņu kanonizēja Krievijas Pareizticīgā Baznīca.)

  0

7. decembris. Ceturtdiena.

  0

„No rīta pastaigājos ar savu jauno suni, kuru domāju nosaukt - Iman(s).”

  0

9. decembris. Sestdiena.

  0

„.Iman(s) pastaigu laikā mani ļoti priecē, tas ir brīnišķīgi kustīgs, daudz skraida un trenkā vārnas

Iman(s) kļuva par Nikolaja II mīļāko suni. Diemžēl mums neizdevās atrast norādes par šī suņa izcelsmi un par to, cik ilgi tas nodzīvoja. Tomēr ir saglabājušās viņa foto kopā ar Nikolaju un citiem cariskās ģimenes locekļiem.

1896. gads

6. novembris. Trešdiena.

0

„Pastaigājāmies divatā ar jauno suni, kurš arī ir „collie” – nākamo Iman(a) līgavu

0

16. decembris. Pirmdiena.

0

„Viens pats veicu garu pastaigu kopā ar trīs suņiem – Šilka lieliski dzen pēdas

Jādomā, ka divi no šiem suņiem bija Iman(s) un viņa sieva, bet, lūk, par Šilku vars nekur, nekas nav minēts.

Pils parku sargājošie 

Vienā no Pēterhofas parka alejām. No kreisās: Imperatore Aleksandra Fjodorovna, Dānijas karalis Kristians IX, viņa meita, atraitne Imperatore Marija Fjodorovna, Nikolajs II un kņaze Olga Aleksandrovna. Pēterhofa. 1896. gads.

kareivji un kazaki cara suņus dēvēja par „angļu laikām”, acīmredzot dēļ šķirnei piemītošās tieksmes daudz riet. Tomēr galminieki ne vienmēr labvēlīgi uztvēra cara aizraušanos ar suņiem. Laikabiedru dienasgrāmatās var atrast kritiskas piezīmes par Nikolaja rotaļām ar saviem kollijiem, kuras pēc dažu cilvēku uzskatiem, neatbilda cara augstajam stāvoklim.

„Viņš ieraudzīja dārzā caru ar diviem suņiem. Cars meta nūju, ko suņi ķēra, turklāt pats cars arī skraidīja kopā ar suņiem. (1898. gada 22. februāris.)”

Iespējams, ka ar caru rotaļājās Iman(s) ar sievu. Starp citu, šis citāts lieliski ilustrē Nikolaja II atvērto, draudzīgo un demokrātisko dabu; viņam nepiemita nosliece upurēt savas mīļās lietas un paradumus klīrīgu ceremoniju dēļ.

Pēdējais ieraksts Nikolaja II dienasgrāmatās, kas attiecas uz suņiem, ir datēts ar 1904. gadu. Pēc šī datuma dienasgrāmatas satur vairs tikai informāciju par politiskajiem notikumiem un norisēm ģimenē.

Iman(a) liktenis mums nav zināms. Vēsture ir saglabājusi vien liecības par to, ka visi cariskās ģimenes locekļi ļoti mīlēja savus suņus. Eira – Imperatores skotu terjers – ģimenes pulcēšanās reizēs sēdēja tai līdzās uz īpaša soliņa, tai tika piedoti visi nedarbi. Mantinieka Alekseja mīļotais spaniels Džojs tika paņemts līdzi karaliskās ģimenes traģiskajā pēdējā ceļojumā. Šim sunim izdevās izdzīvot, jo pirms ģimenes 

Carskoe Selo. (?) Nikolajs II parkā. Datums nav zināms.

nāvessoda izpildes viens no apsargiem paņēma to pie sevis uz mājām. Savukārt cara meitu mīlulis mazs kavaliera kinga Čārlza spaniels tika nošauts reizē ar saviem saimniekiem, viena no cara meitām turēja to rokās...

Misis H. Hanta (Rifflesea, GB) savā rakstā, kas veltīts kurtu un kolliju krustošanās vēsturei, raksta, ka ir jādomā – krievu kollijiem, kuru 

augstās īpašības atzīst visi ārvalstu eksperti, par to jāpateicas saviem tālajiem senčiem, kuri cēlušies no Anglijas karaliskās ģimenes suņiem.

Šis pieņēmums zināmā mērā ir pamatots – kuces Dželmas vārds ir atrodams ciltsrakstos vēlākos, jau pēc 1917. gada radušos metienos. Dželmas ciltsgrāmata nav saglabājusies, bet viņa kļuva par bijušajā Ļeņingradā slavenās Betdžoju dzimtas ciltsmāti. Starp Betdžoju pēcnācējiem vēl septiņdesmitajos gados varēja sastapt baltas nokrāsas kollijus. Tas nav pārsteidzoši, ja pieņem, ka Dželma tiešām ir ciltsmāte suņiem, kurus atsūtījusi karaliene Viktorija, kura bija slavena ar savu mīlestību pret šīs nokrāsas kollijiem. Interesanti, ka II. pasaules kara gados slavu ieguvušais kollijs - mīnu meklētājs Diks (pēc ciltsgrāmatas – Deijkots) arī ir cēlies no Betdžoju dzimtas. Diks atklāja vairāk nekā 10 tūkstošus mīnu, un pēc kara nodzīvoja līdz cienījamam vecumam.

1904. gadā lielākais vairums kolliju tika iegādāti Lielbritānijā, lai izmantotu tos armijā un sanitārajā dienestā. Visticamāk, ka tieši šīs šķirnes suņu iepirkšana armijas vajadzībām ir izskaidrojama ar cara ieinteresētību par šiem suņiem, un to, ka viņš lieliski pārzināja savu kolliju labās īpašības. Noteikti, ka arī šie suņi ir atstājuši pēcnācējus.

Lai arī mūsdienu Krievijas izstāžu kolliji parasti vairs nav saistīti ar pirms kara periodā Ļeņingradā dzīvojošajiem suņiem, nevar noliegt viņu labvēlīgo ietekmi uz šķirni kopumā.

Mēs ceram, ka turpmākie pētījumi, kas ir kļuvuši iespējami pateicoties pēdējā laikā pieejamiem arhīvu materiāliem, palīdzēs uzzināt vēl daudz lietu par šķirnes attīstības sākumu Krievijā, un par Nikolaja II suņiem.

Noteikti, ka Nikolajam līdzās sēdošais kollijs (1. attēls) ir Voron(s). Tumšais suns uz tumšo krūmu fona ir grūti saskatāms. Skatoties uz fotogrāfiju, mēs varam vien pieņemt, ka šis nav trīskrāsu suns, bet ir melnbalts – tādas krāsas kolliji mūsdienās vairs nav sastopami, bet XIX. gadsimta beigās tāda nokrāsa bija. Palūkojieties uz viņa kājām un purnu – izskatās, ka tam nav rudu plankumu un „maskas”, kas ir tipiska trīskrāsu kollijiem, šim sunim nav arī baltās „apkakles”, uz fotogrāfijā redzamās kājas balta ir tikai ķepa. Kļūst saprotama vārda „Voron” (Krauklis) nozīme, kas pirmajā brīdī šķiet tik nepiemērota kollijam.

Salīdzinot pētījumus, mēs diezgan droši varam apgalvot, ka šis kollijs (3. attēls) ir Iman(s). Šī suņa baltie plankumi ir ļoti līdzīgi fotogrāfijās atainotā Imana kažoka rakstam. Precīza suņu identifikācija ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja tiek noteikts katras fotogrāfijas uzņemšanas datums. Tomēr pirms pāris gadiem žurnālā „Ogoņok” tika minēta informācija, kas, iespējams, atklāj 3. fotogrāfijas „noslēpumu”. Pazīstams kolliju audzētājs, kolliju šķirnes Nacionālā kluba prezidents (Krievija) un rakstnieks D. I. Zavgorodnijs, ieraugot žurnālā „Ogoņok” šo fotogrāfiju, izpētīja virkni arhīvu materiālu un nonāca pie secinājuma, ka uz tās ir redzams kollijs Gleo, kuru Nikolajam II uzdāvināja Edinburgas hercogs. Gleo varēja brīvi staigāt cara apartamentos, un baudīja visas karaliskās ģimenes, īpaši kņazes Olgas, labvēlību. Šis suns piedalījās izstādēs, tam bija medaļas un viņš tika iekļauts „Aleksandra II vārdā nosauktās Maskavas medību biedrības "Stud Book Nr. 1894”.

.

0

  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0