Publikācijas  

» Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Pārdomas par baltajiem kollijiem

Vēl pavisam nesen Padomju standartos tika noteikta kolliju baltā nokrāsa, t.i., 75 un vairāk procenti baltās nokrāsas. Standarts paliek standarts, bet vairums mūsu kolliju cienītāju tā arī nav redzējuši dzīvu baltu kolliju. Bet žēl! Šie suni ir bijuši ļoti skaisti un ar savu izskatu bagātināja izstāžu laukumus. Es nemudinu, lai tagad visi pielūdz baltas krāsas kollijus, vienkārši gribu padalīties savos iespaidos par šiem interesantajiem suņiem.

Grejs, dzim. 1943

Kā zināms, laiku pa laikam, te šeit, te tur ir piedzimuši baltas krāsas kucēni. Bet patiesībā tas jau nav nekas neparasts. Savā laikā, negaidot savā metienā redzot baltus kucēnus, mēs sākām interesēties par to izcelsmi, un ar Ļeņingradas kolliju audzētāju palīdzību sākām pētīt viņu izcelsmes avotus.

1974. gadā Sverdlovskā un Novosibirskā gandrīz vienlaicīgi pasaulē nāca balti kucēni. Uraļskas kucēnu vecvectēvs bija Voļnijs (īp. Voroņina) – Voļnija K-I dēls (Džerijs K-3 + Džemma-101, īp.Brandts). Džemma-101 ir Gabeldžei Betdžoj (no viena metiena ar Grālu Betdžoj) mazmazmeita. Novosibirskas metiena senčos ir arī tas pats Voļnijs, bet vēl bez viņa, tālos senčos pa mātes (kuce vārdā Den Gledis, īp. Arbenjeva,

Grāls Betdžojs, dzim. 1934

vecāki Den Gavot + Numgi) līniju, bija arī Grejs – baltā Lamberta Velbreda, kurš ticis inbrīdingēts uz baltā Grāla Betdžoja, dēls.

Denai Gledisai bija ļoti efektīga nokrāsa ar milzīgu baltu apkakli, kura pārgāja uz priekšējām kājām, izveidojot baltas „getras” virs lecamajām locītavām, un viņai bija balta gandrīz puse astes. Kucēnu tēvs – Čeļabinskas izcelsmes Džeralfs (Omskas pils., īp. Orlova) – bija tā paša Voļnija (īp. Voroņina) dēls. Viņa kažokā bija vēl vairāk baltās krāsa: balts „uzpurnis”, kas pārtapa lielā apkaklē, baltas kājas un arī gandrīz 

Lamberts Velbreds, dzim. 1937

pilnīgi balta aste. Deviņu kucēnu metienā bija 4 melnbalti, 4 balti ar rudu, un viens ruds ar baltu. Visi baltie kucēni bija normāli attīstīti, aktīvi, tiem visiem bija ietonētas galvas un viens vai divi plankumi uz ķermeņa.

Omskā, Džeralfa un Oil Storri bērniem, piemita baltie gēni. Viena no tām – Stor Dolli – Novosibirskā sapārojās ar Flor Loe (Lokss + Florens), un atkal radās kucēni ar baltiem gēniem: Dolli Laima un Dolli Leizi; pēdējā no sapārošanas ar Aliho (Loid Lourenz + Allina) laida pasaulē divas baltas kucītes. Turklāt interesanti, ka gan Flor Loi, gan Aliho bija maz baltās krāsas kažokā. No šī metiena Novosibirskā tika paņemta 

Lesli-Delta, dzim. 1953

melnbaltā Aina, kura nu jau ar nolūku tika sapārota ar balto Les-Boil-Lelu (Lords + Dez Lessi), un viss metiens bija balts. Neskatoties uz to, ka pieredzējuši kolliju audzētāji nesolīja neko labu, visi kucēni bija pilnīgi veseli, bez jebkādām novirzēm. Sapārojot Greis – Den Gledis un Korsāra (Olafs + Inga) meitu – ar Čeļabinskas rudi balto Rudiju (viens metiens ar Džeralfu), vienai no metiena kucītēm bija nokrāsa, kas jau tuvojās baltai – apmēram 50 % baltās nokrāsas.

Novosibirskā sapārojās arī kāda balta kucīte no Permas, kurai arī bija Volnoja (īp. Voronina) asinis, ar no Vācijas ievesto Golfu fon Zalicašpringu – balti kucēni neradās, bet viena no šī metiena rudi balta kucītēm, sapārojoties ar baltu Gled Džerri (Džeralfs + Gledis), laida pasaulē baltus kucēnus. Viena kucīte „ieprecējās” Igaunijā, sapārojoties ar Finn Errou Blek Džoki, un arī viņu kopīgajiem kucēniem bija balta krāsa, bet šī pārošanās bija neplānota.

Vairāku gadu garumā vērojot baltos 

Stor-Dolli

kollijus, varu ar pārliecību teikt, ka tie, izņemot savu baltās nokrāsas kažoku, ne ar ko neatšķiras no parastiem kollijiem. No Sverdlovskas izvestais baltais Less-Boj-Lels (Lords + Dez Lessi) bija lieliski trenēts, viņš pastāvīgi piedalījās vasaras daudzcīņas sacensībās, izcēlās ar īpaši precīzu darbu pašos prestižākajos valsts čempionātos, un izcīnīja PSRS Čempiona titulu.

Gled-Dženni lieliski nokārtoja VDK un SAD normatīvus, kopā ar Lelu piedalījās aģitbrigādes paraugdemonstrējumos. Skaistais, gandrīz baltais Gled-Džerijs lieliski veica sava saimnieka vilkšanu un, kad tas traucās pa Akadēmiķu pilsētiņas sniegotajiem celiņiem, no viņa nevarēja atraut acis. Vienīgais suns, kurš pilnībā apguva sanitāro dienestu, bija Gled-Dženni. Vēlāk, sakarā ar kolliju starptautisko standartu ieviešanu, mēs pakāpeniski zaudējām Novosibirskas balto kolliju populāciju. Protams, nav izslēgts, ka kaut kur „pēkšņi” piedzims balti kucēni.

Less-Boi-Lels

Tomēr nevis pēkšņi, bet gan sapārojoties kādiem noteiktiem suņiem, kuru īpašnieki nemaz nenojauš, ka viņu mīluļi varētu būt baltās nokrāsas gēnu nesēji.

Es priecājos, ka Maskavas un Ļeņingradas presē parādās raksti par kolliju vēsturi – uzmanīgi tos lasot, var uzzināt daudz jauna par šo tēmu. Mūsdienās valstī ir ļoti daudz suņu, kas ir ievesti no ārzemēm, un kuru tālākie senči ne tuvu nav zināmi. Jo notika taču tā, ka 1974. gadā „uzpeldēja” pirmskara laika kolliju baltie gēni no Ļeņingradas!

Nobeigumā gribu pateikt, ka mūsdienās sastopamajiem baltajiem kollijiem nav nekā kopēja ar tiem, kas iegūti, sapārojot marmorkrāsas 

Gled-Džerri

suņus. Viena trešdaļa kucēnu var piedzimt balti, bet labāk - vispār nepieļaut tāda veida pārošanu.

Gled-Dženni
0


  » Kolliji  » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0