kļūst melnāka. Tas ir ļoti
interesanti.
Varbūt tāpēc, ka viņš mūsu apziņā ir melns,"
smejas Andris.
Duglass
ir ļoti smalkas izcelsmes, var teikt, jau
piedzimis ar medaļām. Mamma esot no Londonas, tēvs
- tikpat smalks suns no Maskavas. Andris smejas,
ka sākumā nav sapratis, kādā valodā ar suņuku
jārunā. Varbūt angliski?
Smalko
izcelšanos varot manīt arī ikdienā. Lai arī
nav īpaši apmācīts, Duglass labi pilda elementāras
pavēles, neuzmācas cilvēkiem. "Viņš ir mīļš
un draudzīgs, taču... tāds pašpuika. Pats par
sevi. Brīnos, kā pierunāju viņu fotografēties.
Parasti, tiklīdz ierauga fotoaparātu, novēršas.
Viņam tas nepatīk. Tāds svarīgs sev liekas."
Kā
kollijs pie vārda "Duglass" ticis?
"Šķirnes sunim bija noteikums, ka vārdam jāsākas
ar D. Ilgi domājām visādas versijas, taču
Duglass atnāca pats no sevis. Kaut kā likās, ka
tas viņam varētu piestāvēt. Tas nav par godu
aktierim Maiklam Duglasam."
0
Bailes
no uguņošanas
0
Duglass
esot ļoti spītīgs un viltīgs. "Ir viņam
viena grimase, ko viņš labprāt izmanto, ja grib
kaut ko dabūt. Viņš kļūst ārkārtīgi mīļš,
pienāk klāt, ieliek galvu klēpī, aizver acis
un pieglaužas. Vēl viņš māk dot ķepu.
Vienreiz viņam parādīju, ka jāpiesit pie
plaukstas, kad saka "Dod pieci!", un viņš
ar ķepu sit pa plaukstu."
Mūziķis
suni lutina, ļaujot darīt to, ko liedz viņa māte,
proti, gulēt gultā un dīvānā. "Viņš
man ir kā brālis - padauzāmies, sastrīdamies.
Es viņu īpaši nemoku ar audzināšanu. Manā
gultā viņš var gulēt vienmēr, un tā arī
dara, kad es aizeju. Taču arī tad, kad mamma
iziet pa ārdurvīm, viņš ieguļas kādā dīvānā
kā princis, un var redzēt, ka viņš to dara ar
baudu."
Kopš
bērnības Duglasam ir lielas bailes no uguņošanas
un dažādiem sprādzieniem, pat no vismazākā blīkšķīša.
"Dabūjām viņu ziemā, un viņš ilgi
netika vests ārā. Toreiz vēl dzīvojām Rīgas
centrā pie skolas. Pirmajā reizē, kad izvedām
viņu ārā, bija balts sniedziņš, bērni viņu
piesauca un pēkšņi viens aiz muguras uzspridzināja
"hlopušku" vai kā to sauc. Kopš tās
dienas viņš ļoti baidās, sāk trīcēt, var
ielīst vismazākajā spraugā - tur, kur ir tumšāks."
0
Ikdienas
rūpes uz vecāku pleciem
0
Kolliji
ir ganu suņi, un viņiem patīk pieskatīt savu
"ganāmpulku". "Kad kaut kur
aizbraucam un kompānijā ir vairāk nekā trīs
cilvēki, nedod, Dievs, katrs ies uz savu pusi.
Duglass skraida apkārt, visu laiku tur acis vaļā,"
smejas Andris. "Kad dzīvojām Rīgā, viņš
nekur izskraidīties nevarēja. Speciāli vedām
viņu uz mežu vai uz jūru. Tagad dzīvojam Mārupē
un mums blakus ir pļavas, kurās ganās pāris
govis, un viņš var kārtīgi izskrieties.
Duglasam patīk arī garas pastaigas." Tiesa
gan, visbiežāk pastaigās suni vedot mūziķa
vecāki. Viņi arī biežāk ir mājās. Andris
novērojis: kad mājās ir viņš, kollijs viņam
liek mieru. Ja Andris grib doties ar viņu pastaigā,
suns ļoti priecājas, taču pats neuzbāžas. Ar
Andra vecākiem ir citādi - ja suns sadomājis
doties laukā, iet uzbrukumā vecākiem tik ilgi,
kamēr panāk savu.
Arī
garās spalvas ķemmēšana ir vecāku pienākums.
"Iepriekšējā suņa vilnu krājām. Tad to
aizsūtīja pārstrādāt uz laukiem, un vēlāk
adīja dažādas lietas. Ar Duglasa spalvu nekas tāds
netiek darīts. Tās ir ļoti daudz." Parasti
suni ķemmējot reizi nedēļā. "Mazgāties
gan viņam nepatīk. Uz vannu jānes ar varu, citādi
iespītējas kā ēzelis un nekustas. Pēc tam viņš
ir kā traks - skraida, pilinās uz balkona, vārtās
un slauka sevi visur, kur vien var. Tagad iemācījies
pēc pastaigas ķepas nomazgāt. Var jau redzēt
viņa acīs neapmierinātību, tomēr pacietīgi
pasniedz kāju pa kājai, lai noslauka."
|
Suns
melomāns
0
Duglasam
ļoti patīkot mūzika - jo skaļāka, jo
labāk. "Agrāk mājās mēdzu spēlēt
ģitāru darbdienu vidū, kad kaimiņu nav,
arī elektrisko ģitāru. Tad Duglass
vienmēr atnāca, nogūlās pie skaļruņa
un aizmiga. Nezinu, kāpēc tā. Melomāns.
Viņam galvenais priekšnosacījums, lai mūzika
ir skaļa. Plates un diskus gan ar ķepu vēl
nav iemācījies uzlikt.
Kad
viņš grib spēlēties, zog zeķes. Turklāt
tieši tā |
Brāļi.
Mūziķis Andris Dzenis savu kolliju
Duglasu sauc par brāli. Suns var gulēt
viņa gultā, un abi labprāt klausās skaļu
mūziku
|
cilvēka
zeķes, ar kuru viņš grib spēlēties. Viņš spēj
netīrās veļas kaudzē atrast tieši tās zeķes,
kā arī tad, kad veļa žāvējas, starp krekliem
un zeķēm atradīs īstās un kaut kā noknibinās
nost." Taču lielas palaidnības Duglass
nekad neesot pastrādājis. Viņā bez nebēdnības
tomēr ir cēlums. Īpašas ir Duglasa attiecības
ar plastmasas pudelēm. "Man šķiet, ka tās
viņu kaitina - drausmīgi skan, sakost nevar, tādēļ
viņš spēlējas, lai tiktu no tām vaļā,"
smejas Andris. 0 Galvenais
našķis - burkāni un apelsīni 0 Suņa
galvenie barotāji ir Andra vecāki. Duglass pārtiekot
no sausās barības, taču tikai sauso barību
nekad neēdot. Vismaz krējumam jābūt pieliktam.
Vislabāk garšojot, ja pārlieta ar zupu vai ja
saimnieki pielikuši kaut ko no sava galda. Mūziķa
ģimene ir veģetārieši, un arī Duglasam gaļa
netiek dota. Kādēļ, paši nevarot izskaidrot.
Laikam jau vecāki uzskata, ka gaļa īpaši jāgatavo,
Andrim gan šķiet, ka var dot arī jēlu. Iepriekšējais
suns gan barots ar gaļu. "Vēl Duglasam ļoti
garšo burkāni. Tos viņš grauž kā kaulus. Ēd
gan tikai notīrītus burkānus. Kad kāds virtuvē
gatavo ēst, viņš sēž klāt un žēli skatās.
Ne jau uz to pārtiku, bet gan cilvēku, jo zina,
ka ledusskapī ir kāds burkāns. Viņš spēlējas
ar saviem burkāniem kā kaķis ar peli - dauzās,
izskrienas, pamet gaisā, noķer. Kad ir izdauzījies,
tad apēd, turklāt atstāj pašu galiņu, pie
kura aug laksti. Tie ir izmētāti pa visu dzīvokli."
Duglasam našķis liekas viss - sākot ar zemenēm
un beidzot ar augļiem. Vēl viņam ļoti garšo
apelsīni. Kad ieraugot kādu cilvēku ar apelsīnu
rokās, paliekot kā traks - nevarot no viņa tikt
vaļā, kamēr neiedod.
Sigita
Treibere, Vakara Ziņas, 2006. gada 22. septembris
|