Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Mīlestību jau nepārdod 

 

Tie cilvēki tomēr ir dīvaini radījumi. Nezin no kā izprātojuši, ka suņi, kam pakausī augsts kauliņš, esot gudri. Mums ar brāli tādi esot. Un patiesībā jau mēs nekādi neprašas neesam.

Ko tik viņi neizdomā! Kaut vai tā pati mana saimniece. Reiz televīzijā skatījusies filmu “Lesija”, kur rāda manu attālu radinieci ar visiem sīkmaņiem, un gatava vai no televizora ņemt mūsu šķirnes kucēnu. Laikam ļoti lielas vēlēšanās piepildās. Un tika pat pie 

Lesija un Rodžers. Foto: Kolliju portāls

mums diviem.

Mūsu māmiņa un tētis arī nāk no kollijiem. Māmiņa ar brāli dzīvo pie Zilajiem kalniem, tētis saslima un tagad ir citos medību laukos.

Piedzimām mēs 2000. gada 3. jūnijā vienos naktī. Kā mēs rāpojām pa galda apakšu! Vēl tagad, kopā ar savu saimnieci aizejot pie māmiņas ciemos, labprāt pasēžu galda apakšā – savā dzimtenē. Virtuve ir viena no jaukākajām vietām cilvēku mītnē. Kādas smaržas tik nenāk atmiņā! Reizēm degunam bija ko turēt. Tā tik bija dzīve – spēlēties, paēst un gulēt pie māmiņas siltajiem sāniem! Kad paaugāmies un galdapakša kļuva par šauru, mūs izšķīra. Brālis uzreiz nokļuva dažus namus tālāk, mūsu tagadējā mājvietā. Saimniece, saskatījusies filmu, skrietin atskrēja pakaļ. Viņai labi, ka mēs tepat Ogrē gadījāmies. Gribējusi vai uz Liepāju braukt, bet tiem radiniekiem, mums par laimi, - marmora krāsas kažoks. Tas viņai neesot paticis, tāpēc domu par Liepāju atmetusi.

Tad nāca mana kārta. Mani jau bija gribējuši vest uz laukiem, bet beigās atstāja tomēr pilsētā kopā ar brāli. Mūsu saimniecei ir tāds rīks, ar ko viņa mūs pucē. Tad nu tiekam pamatīgi frizēti. Tikai nosaka, ka taisīs mums frizūras. Ja priecīgs prāts, tad vai strīdamies, kuram pirmajam kārta, bet, ja negribas, tad laižamies. Pēc lietus mums ļoti patīk, ka paplucina slapjo kažociņu. Arī Ričs tiek pucēts, kaut arī viņam cita šķirne, īsāk kažoks un cienījamāki gadi. Ričs te dzīvoja jau pirms mums. Vēl kaimiņos ir Berta. Visi kopā veidojam jautru kompāniju.

Ir mums vēl kāda labi zināma padarīšana – uz pirmo pieprasījumu dodot ķepu, mēs visi pretī (protams, rindas kārtībā) saņemam diezgan garšīgu kumosu. Viens otram priekšā nelienam, bet uzmanām, lai rinda nepaietu garām. Te nu izceļas Ričs ar savu delikātumu. Viņš cienastu prot paņemt tik lēnām un prātīgi, it kā būtu beidzis smalko manieru kursus.

Visi četri esam aktīvā nomodā par sētas dzīvi. Nevienam kaķim nav vēlēšanās tuvoties mūsu žogam, jo katram pašam savs kažoks visdārgākais. Ziemā gan Ričam iznāca nepatīkams gadījums. Dzenoties pakaļ ieklīdušam kaķim, kas bija iecerējis uz mūsu šķūņa sauļoties, Ričš nokrita kaimiņu pusē no jumta. Laimīgā kārtā nesasitās.

Bet vienā dienā, rudenīgās lapas kasot, saimnieci uzrunāja kāds vīrs. Tāds – ar dīvainu smaržu un ne visai skaidru valodu. Viņš dzīvojot astotajā stāvā un gribot ņemt līdzi manu brāli Rodžeru. Lai šim pārdodot par septiņiem simtiem. Kaut kas traks, ko tad es iesāktu! Saimniece tik nosmējās un mums par prieku teica, ka mīlestību pat par miljonu nepārdotu.

Saimniece bieži saka, ka ejot uz veikalu. Diezgan neticami. Ja jau tik bieži ietu uz veikalu, tad jau būtu pilna māja ar gardumiem. Kad brauc projām, tad apskaidro, ka brauc uz laukiem – uz Riča dzimteni. Mēs viņu ļoti, ļoti gaidām mājās. Un, kad saimniece atkal pārrodas, es ar savu mīlestību neskopojos – spiedzu, cik spēju. Par naudu es tādas emocijas nevienam nepārdotu.

 

Lesija Ogrē

 

Ināra Ābeltiņa, “Ogres Vēstis”

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0