Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Kopīgi svin svētkus un sagaida sniegu 

 

Kad atveram dārza vārtiņus uz gaiši dzeltenu namu Vidus prospektā, pa kāpnēm lejup nojoņo divi kolliji – ogrēnietes Ināras Ābeltiņas prieks un acuraugs: sargi, kompanjoni, delveri. Māsa Lesija un brālis Rodžers. Tādus vārdus savējiem izvēlējusies pensionētā farmaceite, Tautas daiļamata meistare, kas pirms 15 gadiem uzņēmusies rūpes par savas radinieces īpašuma apsaimniekošanu, kurā labi iejutušies abi jaunuļi, jo plašais dārzs un māja ir

Lesija, Rodžers un Ināra. Foto: Kolliju portāls

lieliska dzīves telpa viņiem visiem.

Pie rīta kafijas

 

Kādudien, malkojot kafiju, pensionētā farmaceite Ināra Ābeltiņa šķirstījusi Latvijas Avīzi. Starp daudzajiem sludinājumiem pamanījusi īsu ziņu, ka meklē saimniekus kollijiem. Dabiski, ka tūlīt steigusies pie tālruņa un zvanījusi. Izprašņājusi visu pēc kārtas, neaizmirstot par kažoka apmatojumu. Kucēni bijuši marmora krāsā – nē, šoreiz Ināras kundzei nederēja, kaut arī kolliji; viņa vēlējās uz mata tādus, kā populārā Lesija no iecienītā TV seriāla.

Mēdz teikt, ka reiz pasaulē palaistie vārdi atrod klausītāju un viss tālāk atrisinās it kā pats no sevis, kaut gan iespējams, ka to ietekmē daudzi un dažādi blakus apstākļi, par kuriem mēs pat nenojaušam un kurus nekādi nevaram prognozēt. Nu jau sešus gadus viņas mājoklī mīt divi garspalvaini kolliji – brālis Rodžers un māsa Lesija, abi viena vecuma, ar vienādu kažoka krāsu, vienīgi Lesija, kā jau lēdija, ir smalkākas miesas būves, graciozāka, arī piesardzīgāka, pat nedaudz bailīga. Rodžers labprāt ļauj sevi ņurcīt, burzīt, iebraucot ar abām rokām viņa krāšņajā kažokā, bet Lesija vispirms atkāpjas pāris metru tālāk, noskatīs ar savām tumši brūnajām acīm, nepārprotami paužot: “Ak, labāk lieciet man mieru!” Protams, kad saimniece Ināra sauc, paklausa, tur citu variantu nav.

 

Skaļi aprej

 

Ir cilvēki, kuru pievilkšanas spēks ir tik liels, ka viņi pirmajā acumirklī spēj iekarot apkārtējo simpātijas. Dažkārt dzirdēts apgalvojums: “No tāda rokas pat suns maizi neņem.” Sakiet, ko gribat, bet mūsu četrkājainie mīluļi, kuri patiesībā sevi uzskata par civilizācijas kroni, nevis cilvēkus, uzreiz spēj noteikt, no kuriem jāpiesargās un ar kuriem var draudzēties, tuvoties, ļaut sevi paglaudīt.

Abi Ināras Ābeltiņas kolliji pa šiem gadiem jau iztālēm atšķir, kāds cilvēks iet gar viņu teritorijas žogu. Kā nekā viņi jūtas atbildīgi ne tikai par savas mīļās un gādīgās saimnieces labsajūtu un mieru, bet arī par to, lai šajā saules un gaismas pielietajā dārzā neienāktu kāds ar nelāgiem nodomiem. To jau mēs, cilvēki, varbūt pilnībā nespējam saprast, bet vienu steidzīgu papēdīšu knakstoņa, ko itin bieži uztver Lesijas un Rodžera smailās ausis, nebūt neuztrauc brāli un māsu. Drīzāk otrādi – viņi tikai ar skatienu pavada šo dāmu, kura noteikti steidzas, nemaz nepaceļot balsi. Bet pietiek gar žogu skriet klaigājošu tīņu bariņam, kā abiem suņiem bezmaz vai spalvas gaisā un abi joņo uz vārtiņiem. Droši vien viņi mestos uz ielas un sekotu puikām, taču vārti ciet un atliek vien skaļi riet. Kurš no viņiem reiz pacēlis un metis akmeni vai sprunguli, kurš – kaitinājis, tagad nepateiks neviens, taču abi kolliji to ielāgojuši un atceras. Ja vien viņi būs savā pagalmā, ikreiz ar rejām sagaidīs un pavadīs šos cilvēkus.

Kad pa nama kāpnēm lejup steidz saimniece un plaši atver vārtus, Rodžers ar Lesiju skaidri zina, ka šos ciemiņus nedrīkst apriet, tiem ir īpašas attiecības ar viņu gādnieci. Kā savējo te sagaida kaimiņu mājas basetu Susuru.

 

Lasa, auž un pusdieno

 

Lieki teikt, ka kolliji piedalās it visos dienas darbos, kas notiek šajā mājā un dārzā. Viņi bijuši aculiecinieki daudzām pārvērtībām, ko šeit paveikusi saimniece ar citiem palīgiem. Te sagaidīts pirmais sniegs, lapkritis un Līgo svētki, te tapušas tik daudz bilžu, ka nu jau pat trijos albumos nav vietas, bet neba tālab šo nodarbi kāds pārtrauks.

Kad saimniece ir nogurusi no rakstu darbiem, pie burtnīcas lapas nosēžas Lesija – viņa taču par sevi vislabāk var pastāstīt, arī par blēņām, ko divatā ar brāli gadās pastrādāt. Šad un tad par to var izlasīt arī citi, ja vien mīļā saimniecīte pamanās nosūtīt preses izdevumiem, kuri četrkājainajiem mājas sargiem un mīluļiem atvēl kādu lappusi.

Vispār jau dzīve Vidus prospektā rit mierīgi un draudzīgi. Kopā trijatā palasa, kas tur par citiem ciltsbrāļiem publicēts, kopā sēžas pie galda brokastot un pusdienot. Ir jau gan abiem sava atsevišķa istaba, kur katram ēdiena un dzēriena trauks, taču gribas redzēt, kas tad saimniecītei garšo. Viendien, kad te ciemojās fotovīrs un visādi centās abus iemūžināt, cienasta galds bija uzklāts verandā. Nē, nu pusdienas jau paēstas tika, bet tā maizīte ar gaļas šķēlīti tik apetelīgi smaržoja, kārdināja arī kliņģeris, katru dienu tādu mājās nenes. Kā lai suņa puika Rodžers var mierīgi sēdēt, ja uz galda tādi kārumi! Jāiet klāt, jāpaskatās acīs tā žēlīgi – varbūt iedos. Dod gan, bet kollijam gribas vēl. Būtu jau vēl turpinājis, bet saimniece dzen prom, pat kaunina.

Reizēm, kad ārā negribas skraidelēt, Lesija mēdz notupties istabā, kur stāv stelles. Nereti pie Ināras Ābeltiņas ciemojas apkārtējo bērnudārzu audzēkņi, kuriem acis tā vien zib uz visām pusēm, bet viņa jau neskopojas un labprāt dalās pieredzē ar visiem, kam vien ir laiks un kāre klausīties. Tad Ināras kundze ietērpjas sava dzimtā novada brunčos, ņieburā un kreklā, iznes dārzā vērpjamo ratiņu un kaut ko no saviem krājumiem, rāda un stāsta. Dabiski, ka šajā pasākumā neiztrūkstoši dalībnieki ir arī abi kolliji. Bet, kad saimniece pošas uz centru, nereti paņem līdzi kādu no viņiem ar. Tas tik ir piedzīvojums! Uzvesties abi prot, nav kauns tikties ar žurnālistiem, pozēt pat ar kādu pušķi matos. Lesijas un Rodžera pavēlniecei izdomas jau nekad netrūkst, un viņi abi arī ļaujas.

 

Vineta Briška, NRA pielikums “Māja”, 2006. gada 12. decembris

0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0