Publikācijas  

» Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 

0

Prot mīlēt un ir uzticams 

 

Ināra Krauja, kādreizējā “Rīgas auduma” apdrukas māksliniece, tagad audziņa sešus gadus veco dēliņu un no suņu vilnas darina oriģinālas cepures, šalles, vestes, dūraiņus un džemperus. Pati veic arī izejmateriāla apstrādi, līdz izķemmēto spalvu kumšķi pārtop adīšanai vai aušanai piemērotā dzijā.

IEVAS saruna ar Ināru – mazāk par šīs neikdienišķās nodarbes tehnoloģiskajiem smalkumiem, bet vairāk par tiem jaunajiem

Foto no interneta

apvāršņiem, ko dvēselei paver parastais, taču reizē neparastais salikums – CILVĒKS: SUNS.

 

Kollijs ir sieviešu suns

 

Kamēr Ināra strādāja “Rīgas audumā” un dzīvoja Rīgā, viņas ikdienā suņiem vietas nebija – pensionāru un mazliet nožēlojamu savdabju niekošanās!

Bet darbabiedrenei bija kollijs, kas šos priekšstatus mainīja: suns no cilvēka atšķiras vienīgi ar to, ka neprot runāt. Toreiz suņu audzētāji darbojās DOSAAF paspārnē. Ināra sāka cītīgi tur piestaigāt, līdz tika pie sava kucēna – kolliju meitenītes Ilfas. Veda sunīti uz nodarbībām, lasīja attiecīgo literatūru, taču drīz secināja, ka ne pati apveltīta ar dresētāja paraugīpašībām, ne kucīte ar medaļnieces parametriem. Tomēr savstarpējai mīlestībai tas netraucēja.

Tad Ināras dzīvē ienāca vīrietis, kas piedāvāja kopā veidot nākotni. Viņš jau bija ielicis pamatus lepnai mājai Jūrmalā – tagad to cēla abi. Taču tā vietā, lai izrādītu pateicību par lielāku brīvību, Ilfa klaji pauda, ka jaunajā vietā viņai nekas nepatīk. Ne jaunceltnes burzma, ne kategoriskais: “Sunim suņa vieta!”, ne cilvēks, kurš šādu kārtību ieviesa. Paklausīgā kucīte arvien biežāk sāka meklēt izdevību aizbēgt no mājām. “Kādreiz atradējs bija suni tikai savācis – tad dabūju to atpakaļ par velti. Bet vismaz pa trīs lāgi man vajadzēja to atpirkt. Taču vienreiz Ilfa pazuda pavisam. Mums tad jau bija dēliņš, mājās iegādāti vēl divi suņi, tomēr zaudējums ilgi sāpēja.”

Kollijs ir sieviešu suns – spēj piemēroties jebkurām grūtībām un kopā ar saimnieku pārciest visus pārbaudījumus, taču tikai tad, ja attiecību galvenā ass ir mīlestība. Ilfa nespēja tikt galā ar sarūgtinājumu un nesapratni par to, ka līdzšinējo pasauli kāds mēģina paplašināt ar jēdzienu “bailes”. Un līdz šim dabiskajā straumē cenšas vardarbīgi izlikt pilnīgi jaunas “drīkst” un “nedrīkst” zīmes ne tikai viņai, bet arī saimniecei.

 

Mans brīnišķīgais iznirelis

 

“Nu jau ar vīru esam šķīrušies. Mēs ar dēliņu Rūdolfu un kucīti Patrīciju – Ilfas meitu – mitināmies mazā dzīvoklītī Rīgas centrā, bet abi pārējie suņi ir palikuši Jūrmalā.”

Kopdzīves sairšanā Ināras vīrs, iespējams, vaino arī sievas mīluļus. Savukārt viņa sapratusi: suņi nevar ne kādu šķirt, ne savest kopā – tie vienkārši pašauj cilvēkam priekšā spoguli, kurā vieglāk ieraugāmas tās cēloņu un seku sakarības, kas attiecas gan uz dzīvniekiem, gan uz cilvēkiem.

“Jūrmalas mājā palīka Džeris – īsta personība, marmora kollijs. Ārkārtīgi skaists, bet – ar raksturu. Savulaik, līdz triju gadu vecumam, viņš bija dzīvojis dziļos laukos Lubānā, turēts pie ķēdes vietā, kur tuvumā bērnudārzs. Mazie bija viņu kaitinājuši, suns dažus sakodis, tāpēc tika ieslodzīts kūtiņā. Ar viņu neviens neņēmās un nerunājās. Pret dzīvnieku negribot izturējās tā, lai pamodinātu viņš spītību, neiecietību, agresivitāti.

Aizbraucu un ieraudzīju: nebrīvē, šausmīgi netīrs, klibs, jo pirms tam bija salauzis kāju, - tomēr izcili skaists. Tieši tobrīd Igaunijā notika suņu izstāde, kuru žūrēja slaveni angļu speciālisti. Man radās pārdroša ideja – ievest šajā izsmalcinātajā pasaulē vienu īstu iznireli, dabas bērnu, suniskas vitalitātes demonstrētāju. Vidē, kur vajadzīgo šķirnes rādītāju izveidei suņi bieži tiek tā krustoti un pāroti, ka kļūst fiziski samocīti un gaudeni, tādi gājieni dažkārt izdodas.

Bet – kā viņš man parādīja, kas ir suņu puika ar raksturu un pagātni.

Jau kūtiņā nodemonstrēja, ka ne ar vienu neko nevar pasākt nesaskaņojot un uz ātru roku, - iekampa. Tomēr tikām līdz norunai: to, kas no suņa nebaidās, viņš respektē. Aizvedu šo uz Jūrmalu – ar domu sagatavot izstādei, tad sameklēt smukulim sakarīgāku saimnieku. Ar kolliju, kas bijis pie ķēdes, citādi nemaz nevarēja būt – ķemmējot viņš man iekoda vēlreiz. Tomēr uz izstādi aizbraucām. Tur, pilnīgi svešajā vidē un suņos, Džeris vispirms ieķēra tiesnesim, kas neņēma vērā uzrūcienu un ķērās klāt zobu aplūkošanai, pēc tam saecēja man roku tā, ka vēl tagad rēta. Par to viņam līdz mūža galam tika aizliegums piedalīties izstādēs. Un spoži realizēta iekārtošanās manā mājā. Labāka drauga nav un, kā pati smejos, - mana dvīņubrāļa statusā, jo pēc horoskopa abi esam Dvīņi. Tā – brāzmaini, huligāniski, bet pārliecinoši.

Džeris ir patstāvīgs, drosmīgs, pašapzinīgs. Ar īpatnībām. Ja mācēsi ar tām rēķināties, pretī saņemsi milzumu nesamocīta dabiskuma un mīlestības.

Mazliet kā kaķis – ko grib, to dara. Dažkārt grib aiziet no mājas. Nevis kā Ilfa – grūtsirdības mākta, bet tāpēc, ka vajag izvēdināties. Džerim raksturīgi apciemot dažas pastāvīgas draudzenes – nevis kāzu smaržu vilinātam, bet tāpat. Un piemīt arī niķis doties uz veikalu iepirkties. Cienīgi ieiet, paņem maizes kukuli un slīd ārā. Man pēc tam jākārto rēķini.

Tagad dzīvo Jūrmalā. Tikai ārā, kaut manā laikā varēja nākt arī istabā. Redzu, ka pārmaiņas sāpīgi pārdzīvo, bet cenšas neizrādīt. Taču to nodemonstrēja nepārprotami, ka Rīgas dzīve viņam neder – rātna staigāšana saites galā, aizliegums tramdīt kaķus, parka suņu uzvedības kodekss. Taču ierīkoties tikai šaurajos – sunim suņa vieta! – rāmjos arī viņam ir ļoti grūti. Man, to redzot, tāpat.

 

Īsta Lesija, tikai ar priecīgāku asti

 

Pie manis Rīgā tagad dzīvo tikai Patrīcija. Saucam viņu par Piciņu. Dēls tincina: kāpēc mūsu Piciņa nav tik gudra kā filmas Lesija? Vēl nesaprot, ka īstenībā viņa ir daudz gudrāka, jo ir MŪSU SUNS.

Vērojot savu kucīti, saprotu, ka īsts suņinieks neesmu. Tādam svarīgi tikai pareizie parametri – actiņas, aste. Ja kaut kas īsti neatbilst, dzīvnieka vērtība krīt. Mani vairāk pievelk tieši šie trūkumi, jaukās neatbilstības standartiem. Tāpat kā ar bērniem – ne jau perfektums mūs viņos saista un padara mīļus.

Patrīcija nevar piedalīties izstādēs, jo viņai nav pareizā aste – tur to pārāk priecīgi. Paņem tikai rokā kociņu, un Piciņa uzreiz gatava rotaļai. Īpaši tagad, kad mūsu dzīve pārmainījusies, viņa mani apklāj ar īpašu mīļumu, uzmana, mēģina ielīksmot un noslaucīt asaras.

Cenšas, lai manas un vīra nesaprašanās dēļ dēliņš ciestu mazāk, tāpēc veicinu viņa kontaktus ar tēti. Kad mazais prom, skumstu. Aizkustinoši just kucītes pūlēšanos smagumu kliedēt: ielavās man blakus gultā un izstiepjas tieši tā, kā parasti laiskojas Rūdolfs. Rāda, cik pareizi būtu iziet ārā un kārtīgi izdauzīties.

Pavisam citāda ir otra Jūrmalas kucīte Mūta. Tā ir Džera meita, kura mums pienācās par viņa pakalpojumiem kādai kolliju meitenei. Bija paredzēts kucēnu pārdot, bet vilku garumā, līdz nolēmām paturēt – skaista, veselīga, piemērota vārdam Mūta. Tas nāk no manas mīļākās grāmatas “Jāzeps un viņa brāļi”: Mūteneta – ēģiptiete, kura kārdināja Jāzepu. Mūta ir dabīga, asa. Īsts āra suns, kurš nespēj dzīvot pilsētā, jo parkā jāmetas virsū traktoram, kas savāc lapas, pagalmā – kaķiem. Un nav piedabūjama uz draudzīgu sadzīvošanu vienā istabā ar Piciņu. Patrīcija stāv Rīgas dzīvokļa vidū – mana teritorija! Mūta grib ar zobiem rādīt pretējo. Es pa vidu, spiesta saprast, ka jāved tomēr mana ēģiptiete atpakaļ uz Jūrmalu. Viens suns savu sadzīvošanas modeli veido tikai ar mājas cilvēkiem, savukārt divi jau ir bars, kurā valda savi likumi. Vīrs par Mūtu nav priecīgs, tieši tāpat kā sune par viņu. Sākumā meklēju tai jaunu saimnieku, bet piecgadīgam zvēram, kuru vieglāk iemīlēt pēc izskata, nevis pēc rakstura, tas ir grūti. Situāciju kaut cik izlīdzina tas, ka tai mājai tomēr vajadzīgs sargs, bet šitā iekšpus sētas ir kā zvērs. Pretstatā Džerim, kas dienā strādā, bet tumsā guļ. Kad naktī situācija, Mūtasprāt, kļūst draudīga, šī aizjož pie Džera un viņam iekož: “Nu mosties taču, es viena netieku galā!” Vispirms abi mazliet atsvaidzina patiesību, ka kolliju kompānijā galvenais ir suns, nevis kuce, tad ķeras pie pārliecinošas riešanas divatā. Vēl paskatās, vai kāds šo darbu novērtē.

 

“Mammu, skriesim pariet!”

 

Kad bija jādabū saimnieki kucēniem, visbiežākais jautājums: vai būs kārtīgs sargs? Un tas gandrīz vienmēr nozīmējis – vai būs gana nikns? Kollijam ir zobi, un, ja saimniekam vajag, viņš var kost un plēst. Taču – vai vajag? Vai drīkst vajadzēt? Suns ir saimnieka spogulis. Cilvēkam, kuram neizdodas īstenot savu vēlmi pasaulei iekost, pieder suņi, kuriem atmodināta plēsonība un agresivitāte. Kad mana Ilfa vadīja pēdējās grūtniecības dienas, pastaigas laikā atļepatoja suņu zēns un izpelnījās niknu viņas uzrūcienu. To dzirdot, piesteidzās suņa saimnieks un iespēra Ilfai pa vēderu: tā jārisina problēmas!

Tātad ir cilvēki, kuriem nedrīkstētu būt suns – ne mazs, ne liels, ne sudzenieks, ne krancītis.

Es nespētu izaudzināt niknu asinszvēru. Man sagādā prieku mācīties suni saprast un viņam piedot, jo pati neesmu perfekta. Ir situācijas, kur šī mana attieksme pret suņiem sarežģījusi attiecības ar cilvēkiem.

Laikam ir iznācis, ka bērns man ir kā viens no suņiem. Atceros – pietenterē Rūdolfs, tikko kā iemācījies runāt, lai mīļi uzaicinātu: “Mammu, iesim pariet!” Reizēm pat uztraucos: tiklīdz sāku bužināt kādu no kollijiem, arī mazais klāt: “Un es?” Tad man jāatkārto: “Tu – ārpus konkursa, tu – pats mīļākais, jo esi mans dēliņš, nevis suns!” Esmu pieņēmusi, ka tas nav nekas nedabisks. Taču labi saprotu arī vīru, kurš nespēj tā domāt: “Tev taču suņi svarīgāki par bērnu!” Nu nav tā!

Suņi puiku mīl un pieņem, tomēr ir viņam ieķēruši. Mīkstiem zobiem, simboliski, un taču – koduši. Vienreiz, situāciju analizējot, izrādījies, ka vainīgs ir bērns. Un visinteresantākais – dēls to saprot. Viņš ir gatavs mācīties nekāpt pāri robežai, kuru katram ir tiesības nospraust ap savu pašcieņu, vienalga, vai tu esi cilvēkbērns vai suns.  Vai tev ir seši gadiņi vai sešdesmit. To apgūt nav nemaz tik grūti, ja vien ir saprašana, ka dzīvē nevienam nav tiesības otram darīt pāri, pazemot, izmantot, uzskatīt par savu īpašumu vai mēģināt pārtaisīt par otru sevi.

 

Liela iedomība – izvēlēties pašai sevi

 

Kopš sevi atceros, esmu nodarbojusies ar rokdarbiem. Kaut kur brauc, bet adatas rokā. Dzīves stils. Man sacīts: kā adāmmašīna. Rādītājpirksts no tās mašinēšanas līks un plakans. Adīšanu apguvu pati, tāpēc kreiliskais sanāk ātrāk nekā labiskais. Īstie adītāji manos darbos daudz nepareizību atrastu, taču es šajā procesā pati esmu atklājusi radošās pašizteikšanās veidu. Visvairāk – tieši strādājot ar suņu vilnu.

Tikšana līdz dzijai ir ilgstošs un netīrs darbs, vienos putekļos, viss jāveic ar rokām. Vērpšana gan ir fantastisks process: ratiņš griežas tik nomierinoši, ka domām skaista brīvība. Kādreiz to darīju laukā, bet saule un āra gaiss bojā ratiņu.

Tad seko vairākkārtēja dzijas mazgāšana un plaucēšana verdošā ūdenī, lai izdabūtu specifisko suņa smaku. Iegūt daudz vienāda izejmateriāla nevar, jo katra suņa vilniņa ir citāda, ikviens ķemmējums atšķirīgs – to nosaka gadalaiks, suņa vecums un pašsajūta. Tur daudz, daudz piņķerēšanās, līdz priekšā gatavās dzijas kamoliņš un var sākt spriest, kas no tā iznāktu vislabāk.

Es varu strādāt tikai tā, kā materiāls pats prasa, un vienīgi – manā skatījumā. Tāpēc šie darinājumi nekad nav un nevarēs būt rūpnieciska lieta. Un diemžēl – arī ne stabilas iztikšanas darbs. Tiklīdz kāds grib, lai es uzadu tieši tā, kā viņš prasa, man ineterse zūd un darbs ieilgst. Tāpēc visi mani adījumi ir iedvesmas darbi un aiziet lielākoties zem pašizmaksas, jo cilvēki, kuriem vajadzīgs neizskaistināts dabiskums, parasti nav no bagātajiem. Bet bagātie diemžēl gandrīz vienmēr nosola zelta kalnus, paņem līdzi labākos no darbiem, tad ar visiem pazūd. Tā kāds biznesmenis sagrābās vešanai uz Vācijas tirgiem manus skaistākos džemperus un cepures, vēl kāds cits solīja rīkot pārdošanas izstādi Abrenes pilī Francijā, bet – ne ziņas, ne miņas.

Esmu sapratusi, ka ir cilvēki, kuriem nav paredzēts būt bagātiem. Es piederu tieši pie tādiem. Dzīve ik pa brīdim piespēlē dažādas iespējas un pārprasa: ko labāk gribi – naudu vai laimi? Materiālu pārpilnību vai gara brīvību? Būt kāda īpašumam vai būt pašai?

Varbūt tā ir liela iedomība, taču man jāada tikai tā, kā es gribu. Jādzīvo tieši tā, lai jūtos labi saskaņā ar sevi un Dievu. Laikam esmu tas radošais cilvēks.

 

Tas ir iespējams – mīlēt, gaidīt, piedot, saprast

 

Kādreiz domāju, ko man devis tas, ka esmu ielaidusi savā pasaulē suņus. Tieši viņu dēļ taču ļoti daudz ko esmu zaudējusi. Taču iegūts vairāk. Galvenais – pārliecība, ka pasaulē tomēr ir iespējamas attiecības, kurās nav ne mazākā viltus, baiļu, aprēķina un kalkulācijas. Suns tevi mīl tieši tādu, kāds tu esi, - arī ar trūkumiem, arī nogurušu, arī samulsušu un kļūdījušos. Viņš tevi vienmēr gaida mājās, par tevi priecājas.

Un vēl suns skaudri atgādina smeldzīgo patiesību par atbildību pret tiem, kurus pieradinām. Un piedod, ja savu atbildību tomēr nespējam aiznest līdz galam.

Pārējie suņa sniegtie labumi – vairāk eksotikas un viegluma pēc. Mani, piemēram, varen aizkustina tas, kā Patrīcija transportlīdzekļos mēdz uzņemties tādu kā savedējas lomu: meklē ar acīm kungu, kuru it kā uzaicina sevi uzrunāt, lai vēlāk šis dialogs turpinātos ar mani.

Un kur vēl suņa pamatinstinkts – sargāt, aizstāvēt! Draudzenes kollīte izglāba meiteni, kuru aptrakuši nelieši gribēja izvarot. Man, kad aizsapņojusies klaiņoju pa mežu, var pienākt klāt un paņemt aiz rokas – nemanīšu. Bet suns ļauj justies drošai.

Suns spējīgs uz visu, ko no viņa prasa. Un vēl dod spalvas! Tas viņa derīgumu sarakstā gan mināms kā pats pēdējais labums, taču man, lūk, izrādījās noderīgs! Kopš esmu sākusi strādāt ar suņu vilnu, nekas cits vairs neadās.

Un, kopš vairs nedzīvoju skaistajā savrupmājā aiz augsta žoga, atkal esmu iemācījusies būt PATI.

 

Selga Amata, “Ieva”
0

  » Kolliji » Intervijas » Publikācijas » Fotogalerijas


 
 
 
 

2000-2020 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0