Publikācijas  

.

.

Mani sauc Rodžers! 

Esmu vienkāršs kolliju puika, mani sauc Rodžers. Ne jau kāds Rodžers Fēders es esmu, bet mans uzvārds ir ļoti parasts - Pinkulācis. Vēl man ir māsa Lesija. Kaut arī skolā esam vienādi daudz gājuši, tomēr māsa, liekas, ir gudrāka par mani, jo ir daudz šiverīgāka.

Rodžers


Viņa jau ne vienu reizi vien savus spriedumus par dzīvi liek barvedei uzrakstīt dziedot: "Atraksti man vēstuli bez vārdiem." Domāju es domas dziļas tāpat, bet tikai klusēju, jo zinu, ka runāt - sudrabs, klusēt - zelts. Sakot "nomierinies, nomierinies!", esmu ar dzīvi apmierināts, mani traucē tikai skaļi trokšņi. Kaut vai tā pati mūsu barvede dziedot "Visi ciema suņi rēja", mani ļoti kaitina. Bet es jau to ļaunā neņemu.

Bet, kas attiecas uz vārnām, tad gan pacietības mērs ir pilns un iet pāri malām. Dažreiz, mūs pazemojot, nolido gandrīz gar degunu, jo viņas ir tik gudras un skaidri zina, ka es esmu par smagu, lai rāptos kokā. Un viņas gandrīz vai dziedot "Resnā Minna kokā kāpa", smejas par mūsu nevarību viņu priekšā.

Vēl mūsu sētā ir puisītis Argo ar astes zvaigzni priekšā. Tā mēs dzīvotu gluži labi.

Jā, vēl mūsu barvedei ir neliela klikšķināmā kastīte. Tad reizē viņa mūs nostāda rindā blakus, ka varētu teikt: "Uz pirti soļo rota ar kreklu padusēs". Māsai tā lieta diezgan labi patīk, jo viņu iepriekš vienmēr sapucē. Man gan ne visai patīk, bet reizēm ļaujos. Mūsu barvedei kā tai dziesmā "Man bij' maza grāmatiņa", bet tikai to grāmatiņu ir vairāk kā mums nadziņu (6 albumi). Reizēm viņa nopriecājas, ka mēs tur esot smukāki kā tā zirga galva Pikaso gleznā. Tad reizēm viņas ar Argo barvedi spriež, ka tādu, ja ne pa bildei, tad pa grāmatiņai varētu pārdot, ja jau mūsu deguni smukāki par to zirga galvu, par kuru prasa miljonus. Tad mūsu barvede varētu nopirkt vairāk gardumus, dziedot: "Tādēl katru dien' dzeru pienu vien". Izremontētu māju, pāri paliktu vairāki miljoni, kurus viņai vairs nevajadzētu. Droši vien atdotu mums. Tad mēs rīkotos! Mēs jau būtu gudrāki, kā tie 8 simti miljonāru! Un sāktos laimes brīži. Mēs tikai abi ar māsu dziedātu, lēkātu, priecātos un līksmotu bez gala un mūsu himna tad būtu: Liec, lai galdā ripo lati, panākumi būs!" Mēs jau kā viņi nesēdētu uz naudas maisiem. Dalītu! Vispirms radiem, draugiem, paziņām un citām visām mīļām dvēselītēm, kam tik vajag. Jo vairāk dotu, jo laimīgāki kļūtu. Lai ceļ sev mājas, skolas, baznīcas, kultūras namus un visu, ko vajag. Tā sakot:

"Gūt var dodot, gūt var ņemot,

Dodot gūtais neatņemams."

Vislielākais prieks būtu par to, ka citus laimīgus darījuši. Bet tas jau tikai sapnis, dzīves īstenība jau ir: "Šie skaistie latiņi, - tie valda pasauli!"

 

Ināra Ābeltiņa Ogrē, 2008

0

 

.

.


 
 
 
 

2000-2023 © Kolliju portāls. Visas tiesības patur autors.

0